Latvija. – Akcentējot specdienestu lomu PSRS kultūras ārpolitikā. – B. Daukšta jaunā grāmata.
Šī nupat (septembrī) publicētā bagātīgi ilustrētā un dokumentiem bagātā lasāmviela jau ir paspējusi kļūt par bibliogrāfisku retumu, jo tiek izplatīta ārpus grāmatveikaliem. Taču tās spilgtums vēsturisku faktu neordinārā izgaismošanā vēl ilgi būs visnotaļ rosinošs.
B. Daukšts, panorāmiski izmantojot dažādu avotu klāsta iespējas (protams, arī Rīgas un Maskavas arhīvu studijas) uzskatāmi parāda, ka līdz šim dominējušās nostādnes un pat, piemēram, visjaunākās igauņu vēsturnieka M. Ilmjarva pārinterpretācijas ir vienpusīgas.
Akcentējot slepeno dienestu lomu PSRS īstenotajā kultūras ārpolitikā, B. Daukšts aplūko to uz brāļu Kirhenšteinu, E. Smiļģa un citu kolorītu personu darbības vērtējumu fona.
Viens no visrūpīgāk ieskicētajiem tematiem ir Kārļa Ulmaņa un viņa sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa loma šīs ar Raiņa (pirmā biedrības priekšsēža) vārdu saistītās 1929. gadā izveidotās apvienības darbības koriģēšanas centieniem laikā pēc “vadonības laikmeta” iestāšanās.
Grāmatā parādīts (to nākotnē varētu izvērst plašāk), kā biedrības biedri vēlākajos gados cīnījas viens pret otru dalījumā starp padomju varas piekritējiem un karstiem tās pretiniekiem.
Savedums par kopvedi Voldemāru Ozolu.
Daukšts, Bonifācijs.
Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija / Bonifācijs Daukšts. – [Rīga] : LU Akadēmiskais apgāds, 2012 (Rēzekne : Latgales druka). – 118 lpp. : il., portr., faks. ; 20 cm. – (Latvijas vēstures mazā bibliotēka). –
Ietver bibliogrāfiju (zemsvītras piezīmēs) un personu rādītāju (116.-118. lpp.). – Satur pielikumus.
ISBN 9789984455419
Bonifācija Daukšta grāmatas „Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija” tapšanu noteica autora pārliecība, ka Voldemāra Oskara Edmunda Anša dēla Ozola fantastiskais dzīves gājums un viņa, kā latīņi teiktu, res gestae ir pelnījuši lielāku Latvijas vēstures pētnieku uzmanību un dziļāku analīzi nekā līdz šim.
Tiesa, tas ir sarežģīts uzdevums, jo kopvedim Ozolam, tāpat kā daudziem citiem latviešiem, piekritusī likteņa ekstraordinaritāte ir izcili unikāla un rada grūti atrisināmas avotu meklēšanas, izvērtēšanas un faktu verificēšanas problēmas. Jo vairāk tāpēc, ka sava pasionārā rakstura un visai „augstā lidojuma” dēļ kopvedis (vēlāk – ģenerālis) ir bijis dalībnieks visos nozīmīgākajos 20. gadsimta pirmās puses Eiropas un Latvijas laikagriežos, aktīvi darbojies daudzās kolīzijās un, nereti, arī ar vairāku valstu specdienestu cīņu saistītās politiskās intrigās.
Brāļa Ernesta Daukšta un viņa Baltijas draugu bojāeja. – Pētījumi, neatklāts noslēptais GRU, KGB un bruņoto spēku struktūru arhīvos. – Prettiesiskie iesaukumi karadienestā okupācijas laikos Latvijā.
В течении буквально одной минуты, в корме, в отсеках прилегающих непосредственно к погребу № 8, и на верхней палубе, погибло от взрывов, сгорело заживо девять матросов, и курсант из Калининградского ВВМИУ Александр Ионов,
два матроса (Э. Даукштэ, М.Никитин) взрывом были выброшены за борт но, не умея плавать (возможно, в результате полученной контузии) они утонули.
Ernests, protams, labi prata peldēt. Savulaik mēs, elementāri, ne reizi vien, plecu pie pleca, mēdzām peldēt gandrīz puskilometru no Bladušu līča pāri Sekļa ezeram uz Aglonas pusi, drēbes uz galvas, lai nesamirkst, ar siksnu piejozuši, – uz dejām..
Acīmredzot, viņš bija sprādzienos kontuzēts vai stipri ievainots.
Atstāsti par B. Daukšta publicēto. – “Jauna Gaita”.
LATVIJA – 1939.23.VIII – 1991.21.VIII
Publicists, bij. diplomāts Bonifācijs Daukšts sauc atmiņā (<http://www.irlv.lv> 2016.17.IX) pašsadedzināšanos – ne tikai studenta Jana Palaha, protestējot Prāgā (1969.I) pret PSRS invāziju Čehoslovākijā. Tā notikusi arī PSRS iekļautajās Baltijas republikās. Kad Rīgā pie Brīvības pieminekļa (1969.13.IV) pašsadedzināšanos mēģinājis īstenot students Iļja Ripss, VDK/KGB drošības spēku pārstāvji viņu sasējuši un nogādājuši psihiatriskajā slimnīcā.
Visvairāk pretokupācijas aktivitātes notika Lietuvā, bet arī Igaunijas un Latvijas skolu/augstskolu jaunieši, kā atceras Daukšts, rakstījuši vēstules un uzsaukumus, īpaši pēc Romas Kalantas sadedzināšanās Kauņā (1972.14.V).
Vēstures grāmatās aizvien vēl lielā mērā „mēms” palicis fakts, ka tajā pašā gadā Lietuvā sadedzinājās vēl 12 lietuviešu, kuru lūpās pēdējie bija patiesi brīvas tautas un valsts idejas vārdi. Spontānas jaunatnes solidaritātes demonstrācijas un sadursmes ar VDK, milicijas un armijas spēkiem notikušas arī pēcāk Kauņā, īpaši Kalantas bēru dienās (18.-19.V). VDK pasludināja, ka aizturētie gandrīz visi ir naidīgā, viltīgā Rietumu imperiālisma ideoloģisko diversiju lokā nonākuši, degradējušies, pārāk garmataini, apreibinājušies, nodzērušies un visbiežāk – psihiski neveseli jaunieši.
Latvijā, Gulbenes garnizonā ar vārdiem Par Lietuvu, brīvību un Dievu! sadedzinājies iesauktais A. Kalinauskas no Vilkaviškiem.
—
Tolaik vēstniecības Lietuvā darbinieks, arī Chargé d‘affaires Daukšts atceras, ka pa dienesta dzīvokļa logu Viļņā (Basanavičius ielā 36) nācies skatīt ēku, kur līdz 1950. gadu sākumam darbojusies pat lietuviešu vēsturniekiem maz zināma iestāde –
Viļņas PSRS Tieslietu ministrijas Gulaga priekšnieku sastāva sagatavošanas un pilnveidošanas skola, kur apmācīti padomju koncentrācijas nometņu uzraugi, t.s. ložmetēju meistari (sargtorņiem), dienesta suņu pavadoņi u.c.
Akronīms Gulag (no: Главное управление лагерей / Glavnoje upravļēņije lagerei jeb Galvenā nometņu pārvalde) nu jau sen ir kļuvis par sinonīmu padomju koncentrācijas nometnēm. Šis lietojums Padomju Savienībā ticis uz stingrāko aizliegts ar Staļina parakstīto slepeno VK(b)P CK protokolu nr.86 (1929.27.VI):
Turpmāk koncentrācijas nometnes dēvēt par labošanas darbu nometnēm (Исправительно-трудовыe лагеря jeb ИТЛ/ITL) – ar piebildi, ka tās jāpaplašina ar personām, kurām atņemta brīvība, lai kolonizētu un ekspluatētu dabas bagātības.
Aleksandrs Solžeņicins ИТЛ/ITL nodēvēja patiesāk par „Истребительно-трудовыелагеря/Istrebiteļno trudovije lagerja” – iznīcinošā darba nometnēm (http://www.irir.lv 2016.26.VII)
