SILAMĒ INDUSTRIĀLAIS KOMPLEKSS UN ATKRITUMU POLIGONS
Urāna rūdas apstrāde Silamē sākās 1948. gadā. Sākotnēji par izejvielu tika izmantots vietējais izraktenis argilīts, taču tajā urāna rūdas saturs ir mazs, tāpēc to vēlāk aizstāja ar bagātāku rūdu, ko ieveda no Austrumeiropas. Rūpnīcas vadība apgalvo, ka Silamē tika apstrādāti kopumā vairāk nekā 4 miljoni tonnu urāna rūdas. Paralēli tam rūpnīca sāka apstrādāt Kolas pussalā iegūto radioaktīvo minerālu loparītu, lai no tā atdalītu retos metālus –niobiju, tantalu u.c. Pirmajos darbības gados raţošanas atkritumi tika izvietoti uz zemas piekrastes terases pie Peiteninas. 1959. gadā tur uzsāka būvēt dambi, lai atdalītu bīstamo atkritumu izgāztuvi no jūras. Vēlākajos gados atkritumu novietni paplašināja atbilstoši pieaugošajām vajadzībām. Atbilstoši novērtējumiem pašreizējais novietnes tilpums ir apmēram 8 miljoni m3; pusi no tā veido urāna rūdas apstrādes atkritumi. Pastāvēja draudi, ka ūdens, kas sūcās cauri atkritumiem, varētu radīt noslīdeni uz kembrija mālu slāľa, kas atrodas zem atkritumu novietnes un pazeminās jūras virzienā. Tādā gadījumā radioaktīvie atkritumi varētu ieslīdēt Somu jūras līcī. Vētras izskaloja krasta terasi un destabilizēja dambi. Silamē atkritumu novietne apdraud visas ap Baltijas jūru esošās valstis, tāpēc pēc Zviedrijas iniciatīvas 1997. gadā tika aizveidota ekspertu darba grupa SIERG. 1999. gada 13. oktobrī Igaunijas vides ministrs, Ziemeļvalstu valdību pārstāvji un NEFCO pārstāvji parakstīja vienošanos par novietnes sakārtošanu. Saskaľā ar vienošanos Baltijas jūras reģiona visbīstamākā atkritumu izgāztuve tiks padarīta droša līdz 2006. gadam. Projektu finansē Eiropas Komisija (EUR 5 milj.), Norvēģija (USD 2 milj.), Zviedrija (EUR 1 milj.), Dānija (USD 1 milj.), Somija (USD 1 milj.) un Igaunija (EUR 3 milj.), kā arī NEFCO (EUR 2 milj.), Šai summai var pieskaitīt EUR 5 milj. ilgtermiľa kredītu, ko Igaunija saľēma no Ziemeļu investīciju bankas. Projekta kopējās izmaksas ir apmēram 320 milj. EEK.3.6.
TRĪS SVARĪGI SECINĀJUMIPamatojoties uz iepriekš minēto un jo īpaši Silamē piemēru, var izdarīt trīs svarīgus secinājumus: 1) Padomju Savienības un Krievijas radītais kaitējums videi ir milzīgs; 2) šī kaitējuma neitralizācija ir ilgstošs process; 3) kaitējumu var neitralizēt tikai ar starptautiskas sadarbības palīdzību. Šajā pārskatā ir aplūkoti tikai daļa no okupācijas armijas radītajiem zaudējumiem videi. Reālā situācija ir vēl sliktāka.Ir iespējams, ka patieso situāciju mēs nezinām, jo Krievijas armija, kad tā pameta Igauniju 1994. gadā, neatstāja nekādus dokumentus par radīto piesārľojumu; pilnīgi pretēji –tā centās noslēpt savus nodarījumus. Mēs gandrīz neko nezinām par piesārľojošajām vielām, kas tika izgāztas jūrā, tāpat arī Igaunijas zemes dzīlēsvar slēpties vēl daudz nepatīkamu lietu.