RSS

Partijgaudojamās dziesmas.

Partijgaudojamās dziesmas, ko filmā “Četri balti krekli” negrib dziedāt..

IMAGE3941
IMAGE3942
IMAGE3943
IMAGE3944
IMAGE3945

 
Leave a comment

Posted by on 02/10/2020 in Uncategorized

 

Turcija rāda.

Un debesīs sacelti

smilšakmens falli –

neprasīta atbilde dabā

uz mūžīgiem

šīssaules iksiem.

 
Leave a comment

Posted by on 02/10/2020 in Uncategorized

 

Marionetes. – V. Lācis.

Vilis Lācis un citas marionetes (1939 – 1940)

Bonifācijs Daukšts
Pārdomu stūris
Publicēts
17. sep 2009 22:22

Apsviedīgais 1. sekretārs Mihails Vetrovs ieradās Rīgā posmā, kad, kā to apraksta Mariss Vētra, PSRS pilnvarotajai pārstāvniecībai Rīgā (labu kaimiņattiecību demonstrēšanas kontekstā un politiskas balansēšanas spēlē) “neviens velns nemeta līkuma”. Tā “Oktobra revolūciju padomju sūtniecībā svētīja visa Rīgas sāls un pipari – prezidenti, ministri, direktori, ģenerāļi un, saprotams, diplomāti. Ap lielo ēdamgaldu drūzmējās dejotāji, dziedātāji, rakstnieki, aktieri, dzejnieki un citi dižcilvēki. Klāt nebija vienīgi iemīļotā rakstnieka Viļa Lāča un dziedoņa Rūdolfa Bērziņa. Maz ļaužu bija arī no agrākiem sociāldemokrātiem”.
Uz Vili Lāci gan pārāk ilgi nebija jāgaida. Kā atceras LKP Rīgas komitejas loceklis J. Gustsons, 1938. gadā M. Vetrovs jau bija paņēmis iepriekš apdomīgi konspirējušos rakstnieku “savā aizbildniecībā” un 1939. gadā slepenais komunistu mīlētājs jau regulāri un tīksmi sāka piedalīties sūtniecībā organizētajos priekos un kontaktos.
V. Lācis iepazinās arī ar sev liktenīgo sūtniecības padomnieku Ivanu Čičajevu, PSRS “legālās” rezidentūras Latvijā laikā no 1938. līdz 1940. gadam rezidentu. Acīmredzot, jau pirms 1940. gada jūnija Lācim tapa skaidrs, ka žiperīgais, latviešu valodu jau gandrīz apguvušais “visuresošais”, ar vajadzīgajiem “intelektuāļiem” aktīvi kontaktējošais Miša Vetrovs tomēr ir tikai rezidentūras “otrais cilvēks”.
Īstais stratēģis, svarīgais, ar Beriju un Kremli tiešos sakaros esošais Ivans Čičajevs, acīmredzot, kļuva par topošā Kirhenšteina iekšlietu ministra Viļa Lāča politiskās rīcības 1940. gadā galveno iedvesmotāju un noteicēju. Kā zināms, arī vēlākos gados “diplomāts Čičajevs” skaitījās V. Lāča draugs un viņa sovjetisko literāro darbu (epopejas “Vētra” u. c.) iedvesmotājs un ideoloģiskais cenzors.
Savukārt M. Vetrovs daudzus gadus vēlāk uzrakstīja interesantu atskaites poēmu “Aizgājušo gadu darbi” (Ģela minuvših ļet), kurā daudzas slavinošas dzejas rindas bija veltītas revolucionāram biedram Vilim Lācim. Sarakstē, vēstulēs Čičajevam Maskavā (līdz 1963. gadam) V. Lācis parasti lika mīļi sveicināt arī veco paziņu Vetrova un Jemeļjanova (TASS korespondenta 1939.-1940. g. Latvijā) ģimenes. Izpildīt Čičajeva ieteikumu – uzrakstīt viņa uzraudzībā “īstus memuārus” par 1940. gada notikumiem V. Lācis, diemžēl, vilcinājās un nepaguva.
1939. gadā M. Vetrova galvenā redzamā un neredzamā rosīšanās bija saistīta: 1) ar VOKS – “Kulturālās tuvināšanās biedrības – Jaunāko Ziņu” darbinieku sakaru loku; 2) privātiem kontaktiem ar ģenerāli J. Balodi “kara bāzu” izveides un pastāvēšanas sakarā; 3) pretsomu propagandas pasākumiem Latvijā padomju – somu “ziemas kara” laikā; 4) ar kontaktu rašanu un uzturēšanu ar LKP vadības pārstāvjiem.
M. Vetrova rosināta un atbalstīta notika Kulturālās tuvināšanās biedrības priekšsēža profesora Augusta Kirhenšteina un sekretāra Valda Grēviņa vizīte Padomju Savienībā 1939. gada augustā, par kuras norises dziļāko būtību vēl nav pilnīgas informācijas. Rezultējošais fakts “darbam” ar “kultprēzi” Kirhenšteinu ir tāds, ka šis profesors, vitamīnu fanāts, kurš pie krūts nēsāja Triju zvaigžņu ordeņa 4. un 3. šķiru, Latvijas okupācijas vēsturē iegāja kā pirmais numurs Višinska sataisītajā leļļu valdībā.
(Valdis Grēviņš savukārt savas stājas dēļ vēlāk kļuva par asu komunistu uzbrēcienu upuri.)
Interesanti atzīmēt, ka I. Sokolova grāmatā “Vilis Lācis” (krievu val., Rīga, 1980, 152. lpp.) pilnīgi identificē “Kulturālās tuvināšanās biedrību” ar citas valsts – PSRS – biedrību VOKS, rakstot, ka Vilis Lācis,
Elīna Zālīte, jurists A. Jablonskis, mākslinieki R. un T. Suta, G. Līkums, žurnālists P. Blaus, ārsts Lūkins, ģenerālis Dambītis esot “aktīvi strādājuši” VOKS’ā. Nē, tās bija divu dažādu valstu biedrības, gan ar ciešu savstarpēju saikni, taču ne viens un tas pats kontingents. Bet Vilis Lācis nebija arī KTB biedrs. Viņš konspirējās, neafišējās.
Toties ar 37. numuru Vetrova iespaidotās KTB sarakstā figurēja mērenā virziena sociāldemokrāts inženieris J. Jagars – 1940. gada leļļu valdības satiksmes ministrs.
Pēc 1939. gada 5. oktobra Latvijas – PSRS savstarpējās palīdzības (bāzu) līguma noslēgšanas dažās Rīgas sabiedrības grupās parādījās jauns noskaņojums. Ja agrāk Kulturālās tuvināšanās biedrībā pietiekamā skaitā bija grūti sadabūt biedrus pat valdes izveidošanai, tad tagad, vēsturnieka E. Andersona vārdiem runājot, radās biedru pārplūdums. M. Vetrovs, zināms, saprata, ka daļa šo jauno kultsakaru entuziastu nāk vienkārši, lai piekļūtu tuvāk informācijai par Latvijas tuvāko likteni PSRS protektorātā un baudītu mākslas un saviesīgas dzīves vērtības un priekus pašā biedrībā, kā arī draudzīgi padzīvotos PSRS sūtniecības pieņemšanās. Tai pašā laikā Latvijā, tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, līdzīgās biedrībās un līdzīga rakstura sabiedrības grupās risinājās padomju dienestu veiktais vajadzīgu politisko, marionešu vervēšanas darbs pagaidām vēl tikai nojaušamu pārgrozību gadījumam.
Loģiski, ka M. Vetrova iztaustīšanas kontaktu un vervēšanas nodomi fokusējās uz “Jaunāko Ziņu” aprindām, t. s. Latvijas otro ārlietu ministriju, kur blīvējās nozīmīga informācija un liberālu, palaikam arī politiski vaļīgu, pakreisu un egocentrisku uzskatu cilvēki.
1940. gada 18. janvārī Kulturālās tuvināšanās biedrībā nāca jauns uzņemto biedru gāziens. Minēšu – apzinātas izlases veidā – izteiksmīgākos pieplūdējus:
• Pēteris Blaus – “Jaunāko Ziņu” redaktors, nākošais Kirhenšteina valdības sabiedrisko lietu ministrs, bij. 5. Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljona 3. rotas komandieris;
• Kalniņš Arvīds – LU profesors, “Jaunāko Ziņu” redaktors;
• Zariņš Heinrihs – “Brīvās Zemes” redaktors;
• Rabācs Kārlis – “Rīta” redaktors;
• Jaunsudrabiņš Jānis – “Jaunākās Ziņas”, atjaunojies;
• Rapa Jānis – izdevniecības direktors-rīkotājs;
• Benjāmiņš Jānis – “Jaunāko Ziņu” šefredaktors;
• Kampe Andrejs – ĀM departamenta direktors.
Un citi. Nereti – kopā ar visām sievām.
Līdzās personām, kuras vēlāk sadarbojās ar okupācijas varas iestādēm, KTB biedru vairākums dvēselē tomēr bija nacionāli un patriotiski jūtoši cilvēki.
Tas lielā mērā izskaidro komunistu “Cīņas” 1940. gada 12. jūlijā publicēto sodīšanos par “melnajiem tuvināšanās biedrības kungiem”, kuru faktiskais pulcinātājs, vadītājs un dancinātājs esot bijis sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš! Tāds ir galēji pretējais vērtējums salīdzinājumā ar dažkārt pausto uzskatu, ka KTB bija viennozīmīgi tikai Vetrova izlolots okupācijas iestāžu kadru vervēšanas perēklis latviešu svaidīgo intelektuāļu vidē.
1940. gada pirmajā pusē M. Vetrovam bija vairākas pilnīgi konfidenciālas tikšanās V. Lāča dzīvoklī ar rakstnieka komunistisko brālēnu Elmāru Briedi, lai nodibinātu kontaktus ar, vēsturnieka O. Niedres vārdiem runājot, “gandrīz neesošo LKP”. 1940. gada maijā notika Vetrova tikšanās ar komunistu aktīvistu Vikentiju Latkovski, vēlāko Kirhenšteina marionešu valdības iekšlietu ministra biedru un Drošības policijas departamenta direktoru.
Vēsturnieks Edgars Andersons apraksta, kā 1940. gada 20. jūnijā Kremļa emisārs Andrejs Višinskis Vetrova pavadībā iesniedza K. Ulmanim pagaidām daļēju Ministru kabineta sarakstu, ko veidoja nenoraidāmas marionetes, un piebilst, ka “Kremlim, protams, šīs personas bija absolūti nepazīstamas, un “Kremlis” šajā gadījumā bija – Višinskis un Vetrovs”. Piebilde tomēr nav vēsturiski patiesa. Nebija tā, ka Kremlis absolūti nepazītu savus ielikteņus. Un vēl – pirmorganizācijas “mehānismā” līdzās Vetrovam darbojās arī viņa šefs Čičajevs. Par visu to – citreiz.

 
Leave a comment

Posted by on 02/10/2020 in Uncategorized

 

RAINIS un visādas deputāta grūtības.

Deputāts RAINIS. – Un dzejnieks X, apmeklētājs pa Satversmes līniju. – No dienasgrāmatas.

Vieglāk.

***

Apmeklētājs – dzejnieks. Nestādās priekšā – mēs jau pazīstoties no Satversmes sapulces… –

Viņam viena traģika esot uzrakstīta. Draudot 10 g. katorga. –

Esot vienai meitenei gribējis palīdzēt dvēseles jautājumos. Tā jau tā grūtā lieta, bet viņam grūti bijis atrast piemērotu telpu un laiku, un tā meitenes tēvs atradis meiteni naktī viņa istabā…


Viss būtu labi, ja tik viņš nebūtu savās lielās bēdās, savā sajūsmā salauzis manu krēslu…

Bet es viņam to ļaunā neņēmu.

07.01.1921

 
Leave a comment

Posted by on 02/10/2020 in Uncategorized

 

Prof. Boriss SOKOLOVS par KARABAHAS karu.

https://day.kyiv.ua/ru/article/den-planety/karabahskaya-voyna-budut-li-pobediteli

 
Leave a comment

Posted by on 02/10/2020 in Uncategorized

 

Uzticamās slepenās VDK un partijas īpašās meitenes un sievietes.. no “Pārdaugavas specskolas”. – STENOGRĀFIJAS fantastiskās neskartās aizkulises un arhīvi Padomijā un Latvijā.

Ātras stenogrāfiskas “pamanīšanas ATSLĒGAS” – iesācējiem pētniekiem eventuālam darbam ar slepeniem stenografētiem PART – KGB (saietu, biroju) fondiem.

Latvija – O

Mašīnstenogrāfija ir it kā vienkāršāka,  bet – tikai KRIEVISKI!

Paaudzei, kurā DAŽI patstāvīgi bija apguvuši STENOGRĀFIJU, ir liels prieks par Latvijai patriotiskām  vecmāmiņām un vecvecmāmiņām no iestādēm, kuras vēl var līdzēt MATERIĀLU atradnēs.

Čekas “stenogrāfistes” ir bijusi īpaša grupa.

 
Leave a comment

Posted by on 02/10/2020 in Uncategorized

 

Divi čekisti situši arī jauno Hermani pret sienu hipiju laikos! 1983. Pavasarī. – Skat.VDK dok.?

“.. viss vienās asinīs tovakar gāju caur Rīgu..”

https://bonis.lv/2020/07/29/tie-abi-tiek-noskaidroti/

 
Leave a comment

Posted by on 01/10/2020 in Uncategorized

 

Specdienesti, spiegi un mafijas nodomu īstenošana austrumu Eiropā – tvērumi mani recenzēt aicinātā lietuvieša paredzējumu romānā.

Spiegi, specdienesti un mafija – lietuvieša, Vīnes laiku kolēģa romānā. Tālskatījumā.

Attēlu rezultāti vaicājumam “palais Palfy wien bonis.lv”

Spiegi, specdienesti un mafija izbijuša diplomāta
romānā
(Vēsturiskā fona studija)

Autora personība

Aidu Puklēviču – Lietuvas vēstniecības Vīnē 1. sekretāru, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Lietuvas misijas vadītāju – matīju Alpu republikas galvaspilsētā 90. gadu vidū. Diplomātiskajās pieņemšanās grāfu Palfī nama spoguļzālēs trīsdesmitgadīgais puisis ne ar ko īpašu nesaistīja uzmanību, bet viņa pēkšņā pazušana no EDSO mītnes Hofburgas pilī, nokļūšana dzimtās zemes cietumā un negaidītās ziņas (arī Latvijas) presē par piedzīvojumu rakstnieka talanta uzplūdiem gan rādījās esam ārkārtas gadījums. 1998. gadā Viļņā ar pseidonīmu Aidas Pelenis izdotais romāns “Restitūcijas 14 dienas” tagad jau tiek dēvēts par pašu pirmo politisko trilleri lietuviešu literatūras vēsturē. Īstenībā šis modernais dēku romāns ir iezīmīgs arī ar to, ka ir pirmais no jaunlaiku diplomātu aprindām nākuša (atkrituša) autora tāda rakstura gara ražojums Baltijā.
Trillera tulkojuma nesenā parādīšanās arī Latvijas grāmatnīcu plauktos rosināja papētīt to vēsturiskās realitātes “vielu”, kas kalpojusi par pamatu un fonu sacerējuma spriegajam sižetam. Jāpiebilst, ka A. Pelenis zināmā mērā ir vairījies saistīt romāna notikumus ar savu paša diplomāta pagātni Vīnē un Helsinkos. Galvenais varonis Lins Norvīds ir, draudzējoties ar mafijniekiem, neviļus nogrēkojies 1. sekretārs konsulārajos jautājumos Lietuvas vēstniecībā Ungārijā (nevis diplomāts Austrijā), un autors palaikam, šķiet, ar jūtamu labpatiku un saldu ironiju par nelgām lasītājiem spēlējas – jauc, vērpj un aizplīvuro no paša pieredzes un dzīvesziņas izaugušus sižetus un faktus.
Jāatzīst, ka patiešām patīkami ir šķetināt šos daiļradītos politiskos rēbusus, risināt erudīcijas spēles, atšifrēt mājienus un atpazīt reālas, veikli konstruētas personības romāna kaleidoskopiskajās ainās! Un kas gan var būt par to noderīgāks, piemēram, topošam starptautisko attiecību speciālistam vai politiķim?

Padomju impērijas atjaunošanas plāns

Romānā izdomātie notikumi risinās 1991. gadā milzu telpā no Maskavas līdz Vašingtonai un no Tallinas līdz Tel-Avivai drīz pēc neizdevušies augusta puča Krievijā, kad daļēji sāk īstenoties kāds fantasmagorisks superslepens vairākpakāpju plāns zudušās padomju impērijas atjaunošanai jaunos apstākļos – t. s. operācija “Restitūcija”. Idejas autors sākotnēji (jau pirms septiņiem gadiem) bijis PSKP CK ģenerālsekretārs Jurijs Andropovs, bijušais KGB priekšsēdis. Pēc KGB analītiskās grupas un vairāku starpresoru analītisko grupu ziņojumu izpētes vecais, viltīgais kremlēnietis sapratis, ka PSRS sabrukums ir nenovēršams un tāpēc nākotnē jācenšas notikumu gaitu virzīt slepenā projekta autoriem labvēlīgā, vēlamā pasaules lielvaras pozīciju atgūšanas virzienā.
A. Peleņa izklāstā: ““Restitūcija” ir KGB ģenerāļa Udaļčenko smadzeņu radījums. Ar Andropova svētību viņš bija sagatavojis operāciju, pareizāk gan būtu sacīt, operāciju sistēmu, kā visīsākajā laikā un ar minimālu piepūli var atjaunot agrāko impēriju, ja rodas Savienības varbūtēja sabrukuma draudi. Šādam gadījumam bija sagatavots viss līdzekļu komplekts, kura būtība – iefiltrēšanās Centrāleiropas nākamajā politiskajā un ekonomiskajā elitē. … Ideja bijusi šāda – pirmkārt, ar ieroču, narkotiku, ķīmisko un kodoltehnoloģiju nelegālo tirdzniecību uzkrāt milzīgas naudas summas un vienlaikus uzturēt stabilus sakarus ar noziedzīgo pasauli. Liekot šos sakarus lietā, savā netiešā kontrolē pārņemt ietekmīgākos mafiozos grupējumus.
Otrkārt, šos līdzekļus pārsūknēt uz Centrāleiropu, izmantojot sāktās ekonomiskās reformas, privatizāciju un tā tālāk, izveidot finansiāli varenus trestus, investīciju fondus, holdingkompānijas un bankas, kas reāli spēj ietekmēt šo valstu politiku.
Treškārt, nesamierināmi nelabvēlīgos politiķus un ierēdņus neitralizēt, sarīkojot komprometācijas un šantāžas kampaņu, kuras nolūkiem tikusi uzkrāta milzīga patiesu un falsificētu datu banka.”
Par spontāni sākušos operāciju priekšniecībai Vašingtonā ziņo kāds Federālā izlūkošanas dienesta aģents: “Operācijas mērķis – situācijas destabilizācija Centrāleiropas valstīs, iefiltrējoties valdošās aprindās un uzņēmējstruktūrās, ar organizētās noziedzības palīdzību rīkojot terora aktus, izraisot masu nemierus un neapmierinātību, sagraujot kontrolētās uzņēmējorganizācijas, pirmām kārtām bankas, apdrošināšanas kompānijas utt. Ir pamats ticēt, ka operāciju kontrolē privātpersonas ar darba pieredzi drošības struktūrās. Nepārbaudīts, bet ticams viedoklis, ka operācijas daļas savā starpā maz koordinētas un/vai var arī konfrontēt.”
Aģents brīdina, ka, apkarojot iesākušos stāvokļa destabilizāciju Viduseiropā un Baltijas valstīs, ir jābūt piesardzīgiem un “sadarbība ar draudzīgo valstu dienestiem iespējama tikai operatīvās informācijas ieguves līmenī, ziņu tālāknodošana un to apmaiņa iespējama vienīgi atsevišķas atļaujas gadījumā”. Citiem vārdiem sakot, austriešiem par “Restitūciju” – ne čiku, ne grabu!

A. Peleņa sižets par “Andropova plānu” dažos aspektos sasaucas ar virknes Rietumu vēsturnieku un politologu pārliecību, ka Kremļa vadībā tieši Andropovs pirmais ir apzinājies padomju sistēmas kompleksas pārveides neizbēgamību, mēģinājis atvirzīt tālāk režīma agoniju un faktiski bijis patiesais “pārbūves tēvs” (Crozier, van Huyn u. a., Phénix rouge (Sarkanais Fēnikss), Le Rocher, 1999).
Līdzīgas domas grāmatā ar apakšvirsrakstu “Jaunā mafija – briesmas no Austrumiem” pauž arī divas franču pētnieces (Renata Lesnik, Helene Blanc. L’empire de toutes les mafias. Paris, 1996).
Jādomā, ka lietuviešu romānistam ir kalpojušas par idejiski mākslinieciskas iedvesmas avotu tieši spriedumu plūsmas politoloģiskās versijas.
Zīmīgs A. Peleņa patosālajā shēmā ir tas, ka “Andropova sliktie zēni”, kā teikts grāmatā, “nevar un nevar sagremot NATO izplešanos, Baltijas valstu patstāvības palielināšanos un Ukrainas neatkarību” darbojas pret Rietumu atbalstītajiem Maskavas “labajiem”, bet pats Krievijas prezidents pēc augusta puča Rietumu un to specdienestu acīs pasvītrots kā stabils “stratēģiskais partneris”. Labs vai slikts, bet vajadzīgs.

Savdabīgās Vīnes impresijas

Šķetinādams “Restitūcijas” noslēpumus Eiropas pilsētās, jaunais lietuviešu diplomāts Lins Norvīds saduras gan ar kāda Derzubara vadīto un Svētā Gellerta kalna viesnīcās Budapeštā uzdzīvojošo ukraiņu mafiju, gan ar “Viļņas brigādi”, gan arī piedzīvo izdomātas personas – “jaunā krieva” Konstantina Luganska (tikpat izdomātas “Ost Aktiv” bankas prezidenta) novākšanu viņa villā Vīnē, – kaut kur Jaunā Meža klostera vīnakrogu rajonā.
Kāds FIB Vīnes Reģionālās informācijās un dokumentācijas centra līdzstrādnieks trillerī atklāti pauž Alpu kalnu republikai neglaimojošas atziņas par tās attiecību ar “sliktajiem” raksturu: “Pastāv nerakstīta vienošanās ar Austrijas varas iestādēm. Sliktie zēni šeit mierīgi legalizē naudu, kārto darījumus, laiž bērnus skolā un Kertnera (Karintijas – B. D.) ielas veikalos pērk sievām dārglietas, bet nešaudās un nenodarbojas ar krāpniecību, savukārt varas iestādes izturas iecietīgi pret viņu uzturēšanos un neceļ nekādus šķēršļus ar vīzām.”
Vīnes kriminālpolicijas prezidija komisāra doktora Oto Greislera mutē A. Pelenis savukārt droši liek citus daudznozīmīgus iespaidīgus, fantāziju rosinošus vārdus: “Vīne nav ne Varšava, ne Prāga! Šeit cilvēki tāpat vien netiek šauti. Mēs cieši esam vienojušies ar visiem iespējamiem miera grāvējiem: ja notiks nopietna vardarbība – bez jebkādas tiesas viņi no valsts tiks izmesti! Nav svarīgi, no kurienes ieradušies – no Stambulas, Belgradas vai Maskavas. Varat darīt, ko gribat – taisiet veikalus, ieguldiet naudu, ejiet uz Vīnes Operu, bet – nebāziet nagus pie slidenām lietām, no kurām var ciest vienkāršie, godīgie vīnieši. … Jums varbūt nepatīk, tomēr Vīne ir viena no drošākajām pasaules galvaspilsētām. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka visi zina spēles noteikumus, zina, ka, tos pārkāpjot, iespēju pārsūdzēt nebūs, it īpaši tad, ja esi no Austrumiem, – kaut arī nolīgsi vislabāko advokātu, tomēr paliksi aiz borta un varēsi braukt atpakaļ uz saviem sasodītajiem Austrumiem!”
Neko teikt. Tik skarbus un nepārprotamus atzinumus kā Peleņa sacerējumā atradīsim vēl ja nu vienīgi Kida Mohela par bestselleru kļuvušajā pētījumā “Aģentu slepenais karš. Špionāžas centrs Vīne” (Kid Möchel. Der geheime Krieg. Spionage Drehscheibe Wien. Hamburg, 1997).
“Restitūcijas” trešo darbības jomu – noziedzības pasauli iztēlē šķērsojot, romāna autors, protams, neaizmirst atzīmēt, ka “aukstā kara laikā, kad Kertner- (Karintijas) iela ieņēma pirmo vietu starp Eiropas galvaspilsētām pēc spiegu skaita uz vienu kvadrātmetru, Austrijas tiesībsargājošajiem un drošības orgāniem pie daudz kā vajadzēja pierast un uz daudz ko pievērt aci.” Tā – arī tikpat kā Mohela grāmatā atrasta tēze.
Būdams, kā liekas, atzīstams spiegu un izlūku literatūras, kā arī attiecīgu vēstures stāstu un pētījumu pazinējs, A. Pelenis, šķiet, vērīgi sekojis arī 90. gadu vidus Vīnes bulvāru, mafijas un “sarkano lukturu” joslas (“Gurteļa”) skandāliem austriešu iedzeltenajā presē (“Täglich Alles”, “Die Neue Kronen Zeitung” utt.). Un tas nemaz nav bijis lieks laika zaudējums, bet gan rotājošs ieguvums trillera rakstura sacerējumam. Tikai nezin kāpēc varoņu Lina Norvida un visur viņam līdzi sekojošās Indres Survilaites pašu intīmās attiecības palikušas tādas kā neattīstītas.

Pāris aizrādījumu

1) Kaitina, ka slavenā KGB, GRU u. c. dienestu mītne pie Maskavas Loka romānā visur tiek dēvēta par Jaseņevku pareizās Jaseņevas vietā. Nevajag taču mūsu zinātkārajai jaunatnei jaukt galvu!
2) Romāns ir patiešām arī savdabīgs ceļvedis pa Viduseiropas pilsētu, sevišķi Vīnes, krimināli iezīmētām vietām savijumā ar izteiksmīgiem ASV, Anglijas, Austrijas un virknes citu specdienestu darbības ieskicējumiem. Ausīs griež tikai palaikam nedabiski ģeogrāfisko nosaukumi sagrozījumi – Vahas (jābūt – Vahavas) ieleja vai principā latviskojamo Vīnes Lerhenfeldergirteļa loku, Bruku pie Leitas u. c.
Nobeigumā vācu valodu zinošiem un politiski augošiem lasītājiem iesaku reizē un paralēli ar A. Peleņa romānu ieskatīties arī  Hamburgā iznākušajā azartiskā slepeno sfēru pētnieka Jurgena Rota grāmatā (Jürgen Roth. Die graue Eminenz. Das Netzwerk von Diplomaten, Gangstern und Politikern) – “Pelēkais kardināls. Diplomātu, gangsteru un politiķu tīkls”. Katrā ziņā viens otram par sliktu abi šie sacerējumi nenāks, bet gan jūtami papildinās nojausmas par sarežģīto 90. gadu Eiropas un visas pasaules ainu.

 
Leave a comment

Posted by on 01/10/2020 in Uncategorized

 

PSRS līdz 1968. – mierīgi iztika bez tualetes papīra. Arī vēstniecībās, … arī visādos karos.. Varat iedomāties.

Сейчас в это трудно поверить, но туалетной бумаги в СССР не было аж до 1968 года.

Tualetes papīrs sociālistiskajā literatūrā un GLAVĻITS – tēma.

Фактически, стране понадобилось аж 50 лет после “великой революции”, чтобы начать выпуск такого простой и нужной гигиенической принадлежности. Само производство осуществлялось на импортных машинах — они были закуплены в 1968 году в Англии для Сясьского целлюлозно-бумажного комбината — именно на них и начали делать первую в СССР туалетную бумагу, а первая партия была выпущена 3 ноября 1969 года, в канун “Великой Октябрьской Социалистической революции”.

Что интересно, на начальном этапе новая продукция натолкнулась на нулевой спрос — граждане “великой страны”(тм) попросту не знали, что нужно делать с рулонами этой бумаги, и не покупали её. Даже боюсь предположить, что использовалось в Союзе вместо туалетной бумаги до эпохи развитого социализма до1968 года — чего доброго может выясниться, что для этих целей использовались нарезанные передовицы “Правды” с Хрущёвым и Сталиным, и тогда придётся поголовно всё население страны записывать в наймиты западных разведок)

Кстати, такие случаи действительно бывали — в сталинские тридцатые годы, в атмосфере тотальной подозрительности и ненависти, жители советских коммуналок строчили доносы на своих соседей о том, что те используют в туалете газеты с портретами вождей, обвиняя их при этом в “троцкизме с правым уклоном”)

ASM par mērķtiecīgu noslaucīšanos ar Staļina bildi “PRAVDĀ”..


 
Leave a comment

Posted by on 01/10/2020 in Uncategorized

 

Pasaules KOMANDOSU grupu elite. – Zināmā.

 
Leave a comment

Posted by on 01/10/2020 in Uncategorized

 
 
%d bloggers like this: