RSS
Image

Drēzdenē. VDR. – Studentu kopmītnē uz galda. Ap 1972. – Nepiedienīgi gājieni STASI acīs.. – Bonfoto.

Attēlu rezultāti vaicājumam “drēzdenē uz galda bonis.lv”

 
Leave a comment

Posted by on 03/10/2020 in Uncategorized

 

Falling in love

 
Leave a comment

Posted by on 03/10/2020 in Uncategorized

 

Marokas tante. – Multīte mazajiem.

https://www.youtube.com/watch?v=ewmdM5w4hzg

 
Leave a comment

Posted by on 03/10/2020 in Uncategorized

 

Maroka. El Hoceima. – Tur peldēju naktīs un skumu.. – Šajā jūrā bija aizgājis Ernests ..

https://www.youtube.com/watch?v=NNu6xyaRawU

 
Leave a comment

Posted by on 03/10/2020 in Uncategorized

 

Carienes Katrīnas ceļš gar mūsmājām.

Attēlu rezultāti vaicājumam “bonifācijs daukšts bonis.lv”

Ar mammīti “Brīvnieku” kalnā, Katrīnas ceļa vidū.

Katerinys ceļš, Katrīnas ceļš, Katerinos Kelias, Catherine’s Highway, дарога Кацярыны

 Dažviet internetā raksta: Pastāv vairākas leģendas, kuras liecina, ka Katrīnas I izcelsme ir saistīta ar Vyškim (atšķiras tikai veids, kā Katrīna I, īstajā vārdā Marta Kraukle, nokļuva pie mācītāja Ernesta Glika). M. Kraukles māte ir dzīvojusi Vyškūs, un te arī dzimusi nākamā cariene.


B. Daukšta neizvērsts komentārs:

Drīzāk nevis Kraukle (latgalietei gandrīz neiespējams uzvārds), bet gan Marta ŠVIRPLIS, (poliski uzvārdu interpretējot – SKOVRONSKA).

Skat. par to pārliecinošās J. Lojas publikācijas 1920.gadu presē.

Bet 19. gs. 80. gados Rainis („Munu jaunu dīnu zeme”), būdams Pēterburgas universitātes Juridiskās fakultātes students, brīvdienās no vietējām teicējām pierakstījis kuozu un apdziedāšanās dziesmas un iekļāvis tās savā apcerējumā „Daugavpils apriņķa Višķu pagasta kāzu ieražas” (1890).

Rainis, jasmuižietis, tuvējā Aglonā: https://www.google.lv/search?q=+Cik+reizes+Rainis+bija+Aglon%C4%81%3F&ie=utf-8&oe=utf-8&client=firefox-b-ab&gws_rd=cr&ei=zJFaWdKmNIbR6ATE7JWgBw

Mana kaimiņiene šai sakarā daudz atcerējās..

Luda Bērziņa “Aglonas dziesmās” viņa ir teicēja. Viņas mazmeita dzīvoja mums kaimiņos olnīcas krustā.

 
Leave a comment

Posted by on 03/10/2020 in Uncategorized

 

Ģenerāļa Pāvela Vetrova Baltijas virziens..

Deportāciju “karavadoņa” Vetrova ceļš uz Baltiju

Bonifācijs Daukšts Latvijas Avīze

Dienās, kad tika pieminēta 60. gadskārta kopš NKVD, pildot Maskavas priekšniecības pavēles, 1944. gada februārī/martā izveda trimdā veselas Kaukāza reģiona tautas, arī Eiropas Parlamenta deputāti Staļina organizētās čečenu deportācijas oficiāli raksturoja kā genocīda aktu. Tāpat vērts atcerēties, ka čečenu un ingušu represēšanu veica persona, kas vēlāk aktīvi darbojās arī Baltijā. Viņa vārds ir Pāvels Vetrovs.

https://tpc.googlesyndication.com/safeframe/1-0-37/html/container.html

Lēmumu par pilnīgi visu savā zemē dzīvojošo čečenu un ingušu deportēšanu uz specnometinājuma vietām Kazahijā un Kirgīzijā PSRS Valsts aizsardzības komiteja pieņēma vēl 1944. gada 31. janvārī. Veselu tautu vardarbīgu pārvietošanu uz svešu ģeogrāfisku telpu un citu tautu vidi padomija pamatoja ar to, ka čečeni un inguši tāpat kā viņu likteņa biedri kalmiki, Krimas tatāri un citas “neuzticamās nācijas” jau gadsimtiem bija izrādījuši pretestību Krievijas virsvarai, nebija nostājušās t. s. Oktobra revolūcijas pusē, bet sacēlušās pret padomju varu un, pēc Maskavas domām, allaž nepārvarami sliekušās uz sadarbību ar Krievijas un vēlāk PSRS ienaidniekiem. Tāds šķiriski rasistisks skats uz “problēmu” prasīja attiecīgu rīkošanos valsts līmenī, jo staļiniskā pacietība bija izsīkusi un kara apstākļi bija izdevīgi, lai iecerētais notiktu bez bremzējošām starptautiskām atskaņām. “Karjeras” sākums Līdz šim čečenu tauta vēl kopš cara laikiem bija izcietusi astoņas deportācijas. Šai vajadzēja būt devītajai un totālai. Lai paveiktu tādu uzdevumu, 1944. gada februārī uz Čečenijas un Ingušijas APSR nosūtīja ģenerāļa Pāvela Vetrova komandēto 4. NKVD strēlnieku divīziju. Tā bija gadu iepriekš izveidota “iekšlietu” divīzija “īpašu uzdevumu veikšanai no okupācijas atbrīvotajās teritorijās”. Četrdesmit vienu gadu vecajam divīzijas komandierim pulkvedim P. Vetrovam divas nedēļas pēc divīzijas saformēšanas jau bija ģenerālmajora dienesta pakāpe un lielas izredzes kāpt vēl augstāk… Uz sevi liktās cerības viņš attaisnoja. Laikā no 1944. gada 23. februāra līdz 6. martam Vetrova divīzijas karotāji ar varu un viltu sagrūda lopu vagonos un aizsūtīja Vidusāzijas virzienā vairāk par pusmiljonu čečenu un ingušu. Vīriešu sagūstīšanai izmantoja aicinājumu visiem ierasties uz sarkanarmijas svētkiem 23. februārī NKVD speciāli sagatavotās slazdu vietās. Pēc veiksmīgās operācijas ģenerālis Vetrovs saņēma augstu partijas un valdības novērtējumu — PSRS Augstākās padomes prezidijs “par priekšzīmīgu valdības speciālo uzdevumu izpildi” 1944. gada 8. martā viņu apbalvoja ar Sarkanā karoga ordeni. Iegūto pieredzi bija jāturpina likt lietā. Tā paša gada 19. maija naktī Vetrova vadītie cīnītāji sev raksturīgā veidā, kas pazīstams no ģenerāļa Ivana Serova (ne tikai baltiešu, bet arī čečenu un ingušu deportāciju pārraudzītāja) instrukcijām, “atbrīvoja” no tatāriem Krimas pilsētas un ciemus. Daudzi tatāru jaunekļi atradās sarkanās armijas rindās frontē, tāpēc speciāli sagatavotajās kravas mašīnās dzina bērnus, sievietes, sirmgalvjus… visus pēc nacionālās piederības, lai sūtītu tos moku ceļā uz Vidusāziju. No Krimas līdz ar 188 tūkstošiem tatāru deportēja arī 37 000 grieķu, bulgāru un armēņu. “Varoņdarbi” Lietuvā Minēto Vetrova “varoņdarbu” Staļina valdība novērtēja ar kārtējā — Tēvijas kara Pirmās pakāpes ordeņa uzkabināšanu uz divīzijas komandiera krūtīm 1944. gada 7. augustā. Vetrova lepnajā, pašrekomendējošajā ziņojumā savam nākamajam politiskajam saimniekam “Lietuvas PSR CK sekretāram b. Sņečkum” (tā šis ģenerālis formulē adresātu), konkretizēts 4. divīzijas “varonīgais ieguldījums” uzvaras kontā Čečenijas-Ingušijas un Krimas akciju laikā: “90 229 personas pāraudzinātas kā “speckontingents”, fiziski likvidēti 26 243 spiegi un bandīti” utt., utt. Sņečkus par Vetrova priekšnieku kļuva 1944. gada augustā, kad 4. NKVD strēlnieku divīziju pārcēla uz Lietuvu. Tās štābs atradās Viļņā. Ģenerālis Pāvels Vetrovs, tiesa, nebija tik liels Baltijas politisko un diplomātisko lietu speciālists kā Rīgā sliktu slavu ieguvušais 1940. gada “diplomāts” Mihails Vetrovs, bet savu specifiskā “kaujas darba” prasmi ģenerālis nemēdza kautrīgi noliegt. It sevišķi priekšniecībai domātajos pārskatos. Ieradies Lietuvā, viņš varēja būt priecīgs, ka atkal atgriezies pazīstamās vietās. Atšķirībā no citiem represiju karaspēka vadītājiem (piemēram, viņa vietnieka Ivana Pankina un divīzijas štāba priekšnieka Mihaila Klimova) Lietuvā Vetrovs bija “strādājis un dzīvojis” jau pirms padomju — vācu kara, staļiniskās okupācijas sākotnē. Karam sākoties, viņš bija štāba majors NKVD 22. motorizētajā divīzijā. 1944. gada vasarā neilgu laiku Vetrovs pildīja Viļņas kara komandiera pienākumus, bet “operatīvo valdības uzdevumu veikšana” aizvien palika viņa personības galvenais aicinājums. Vietējie partijas un padomju vadītāji, saprotams, svētīja pieredzējušo deportāciju ģenerāli iesāktajam “pretvalstisko elementu” nīcināšanas darbam. 1944. gada 27. jūlijā Vetrovam bija gara, draudzīga un partijiski lietišķa saruna ar Lietuvas PSR Augstākās padomes priekšsēdi Justu Paļecki, kurš tikai pirms divām nedēļām bija atgriezies Lietuvā. Paļeckis jau, tā teikt, dziļi un personīgi ieinteresēti ķērās pie pašu radikālāko jautājumu risināšanas atjaunotā komunistu režīma ietvaros… Ģenerāļa Vetrova divīzijas pulki 1945. gadā izvietojās Viļņā, Utenā, Marijampolē un Alītā. Divīzija bija pakļauta Baltijas kara apgabala NKDV karaspēka vadībai Rīgā un attiecīgajai augstākajai vadībai Maskavā. 1947. gadā tā pārgāja PSRS Valsts drošības ministrijas pakļautībā. Vetrovieši, šis faktiski lielākais svešas valsts militārais formējums, Lietuvā cīnījās pret nacionālo partizānu kustību, pret t. s. lietuviski vāciskajiem un poliski vāciskajiem buržuāziskajiem nacionālistiem — padomju leksikā izsakoties. Jāatzīmē, ka Vetrovam un viņa padotajiem tā vairs nebija Čečenija, Ingušija vai Krima, kur “valdības uzdevumus” izdevās izpildīt samērā vienkārši, nesastopot plašu, organizētu, bruņotu pretestību. Baltijā bruņota pretošanās kustība ilga vairākus gadus. Lietuviešu partizānu cīņas grupas ne reizi vien nodarīja Vetrova divīzijai krietnus zaudējumus. Bet arī Vetrova divīzijas upuru uzskaites grāmatvedība ir iespaidīga. Pēc lietuviešu vēsturnieku ziņām, vetrovieši tikai 1944. gadā vien nošāvuši ap 2000 pusaudžu. Viņus ierakstīja ailē pie personām, kas izvairījušās no iesaukšanas sarkanarmijā. Kopumā 1944. gadā tika nogalināti vai apcietināti un aizgājuši moku ceļos 22 612 cilvēki (“bandīti”, “dzimtenes nodevēji”, “režīma pārkāpēji”, “radiouztvērējus nenodevušie”, “sagūstītie vācieši”, “spiegi” u. c.). Cīņā pret Lietuvas nacionālo partizānu kustību un deportāciju laikā 1949. gadā Vetrova divīzija pildīja lielākā NKVD karaspēka grupējuma lomu plašā teritorijā, arī Latvijas pierobežā Zemgalē un Kurzemē. Kad aprima šāvieni, ģenerālmajora P. Vetrova vārds turpina figurēt Padomju Lietuvas politiskajā dzīvē. Viņš bijis Lietuvas kompartijas 6. kongresa delegāts, vēlāk kļuva arī vietējās komunistu CK kandidāts un loceklis. Pēckara militārajās parādēs Viļņā Vetrovu redz stāvam plecu pie pleca tribīnēs kopā ar citiem Lietuvas komunistiskās vadības vīriem, kā arī to pārraugiem no Maskavas. Turpinājās arī bagātīgā “apordeņošana” par “speciālo valdības uzdevumu sekmīgo izpildīšanu”. Par cīņu pret brīvas Lietuvas aizstāvjiem šis ģenerālmajors saņēma vēl trīs apbalvojumus: Kutuzova Otrās pakāpes (1945), Tēvijas kara Pirmās pakāpes (1947) un Sarkanā karoga ordeni (1949). Medaļas neskaitot. 1951. gadā Vetrovu norīkoja darbā militāri pedagoģiskajā frontē. Viņš sāka mācīt savas deportāciju gudrības Harkovas kara skolā. Tur lielu uzmanību jaunās paaudzes audzināšanā viņš pievērsis tradīcijām. Kaukāza tautu un lietuviešu bendem uz vecumdienām patika veselīgi atpūsties. To viņš darīja, gozējoties Rīgas Jūrmalā, tā saucamajā Viļa Lāča “saimniecībā”.

 
Leave a comment

Posted by on 03/10/2020 in Uncategorized

 

STOŅS. – Pieminot Aglonā atrastu tēvu..

Atradu sava jaunākā brāļa L. fotogrāfiju laimīgā Latgales laikā.

Biju savu vecāku kāzās! – Man bija jau 16 gadu.

STOŅS. – No dzīves. – Bonfoto.

Attēlu rezultāti vaicājumam “tēvs bonis.lv”
Saistīts attēls
Attēlu rezultāti vaicājumam “mammīte bonis.lv”
Attēlu rezultāti vaicājumam “tēvs bonis.lv”
Attēlu rezultāti vaicājumam “tēvs groznija bonis.lv”
Saistīts attēls
Attēlu rezultāti vaicājumam “tēvs bonis.lv”
Saistīts attēls
IMAGE3935
IMAGE3936
Attēlu rezultāti vaicājumam “brīvniekos bonis.lv”
Attēlu rezultāti vaicājumam “tēvs bonis.lv”

 
Leave a comment

Posted by on 03/10/2020 in Uncategorized

 

Partijgaudojamās dziesmas.

Partijgaudojamās dziesmas, ko filmā “Četri balti krekli” negrib dziedāt..

IMAGE3941
IMAGE3942
IMAGE3943
IMAGE3944
IMAGE3945

 
Leave a comment

Posted by on 02/10/2020 in Uncategorized

 

Turcija rāda.

Un debesīs sacelti

smilšakmens falli –

neprasīta atbilde dabā

uz mūžīgiem

šīssaules iksiem.

 
Leave a comment

Posted by on 02/10/2020 in Uncategorized

 

Marionetes. – V. Lācis.

Vilis Lācis un citas marionetes (1939 – 1940)

Bonifācijs Daukšts
Pārdomu stūris
Publicēts
17. sep 2009 22:22

Apsviedīgais 1. sekretārs Mihails Vetrovs ieradās Rīgā posmā, kad, kā to apraksta Mariss Vētra, PSRS pilnvarotajai pārstāvniecībai Rīgā (labu kaimiņattiecību demonstrēšanas kontekstā un politiskas balansēšanas spēlē) “neviens velns nemeta līkuma”. Tā “Oktobra revolūciju padomju sūtniecībā svētīja visa Rīgas sāls un pipari – prezidenti, ministri, direktori, ģenerāļi un, saprotams, diplomāti. Ap lielo ēdamgaldu drūzmējās dejotāji, dziedātāji, rakstnieki, aktieri, dzejnieki un citi dižcilvēki. Klāt nebija vienīgi iemīļotā rakstnieka Viļa Lāča un dziedoņa Rūdolfa Bērziņa. Maz ļaužu bija arī no agrākiem sociāldemokrātiem”.
Uz Vili Lāci gan pārāk ilgi nebija jāgaida. Kā atceras LKP Rīgas komitejas loceklis J. Gustsons, 1938. gadā M. Vetrovs jau bija paņēmis iepriekš apdomīgi konspirējušos rakstnieku “savā aizbildniecībā” un 1939. gadā slepenais komunistu mīlētājs jau regulāri un tīksmi sāka piedalīties sūtniecībā organizētajos priekos un kontaktos.
V. Lācis iepazinās arī ar sev liktenīgo sūtniecības padomnieku Ivanu Čičajevu, PSRS “legālās” rezidentūras Latvijā laikā no 1938. līdz 1940. gadam rezidentu. Acīmredzot, jau pirms 1940. gada jūnija Lācim tapa skaidrs, ka žiperīgais, latviešu valodu jau gandrīz apguvušais “visuresošais”, ar vajadzīgajiem “intelektuāļiem” aktīvi kontaktējošais Miša Vetrovs tomēr ir tikai rezidentūras “otrais cilvēks”.
Īstais stratēģis, svarīgais, ar Beriju un Kremli tiešos sakaros esošais Ivans Čičajevs, acīmredzot, kļuva par topošā Kirhenšteina iekšlietu ministra Viļa Lāča politiskās rīcības 1940. gadā galveno iedvesmotāju un noteicēju. Kā zināms, arī vēlākos gados “diplomāts Čičajevs” skaitījās V. Lāča draugs un viņa sovjetisko literāro darbu (epopejas “Vētra” u. c.) iedvesmotājs un ideoloģiskais cenzors.
Savukārt M. Vetrovs daudzus gadus vēlāk uzrakstīja interesantu atskaites poēmu “Aizgājušo gadu darbi” (Ģela minuvših ļet), kurā daudzas slavinošas dzejas rindas bija veltītas revolucionāram biedram Vilim Lācim. Sarakstē, vēstulēs Čičajevam Maskavā (līdz 1963. gadam) V. Lācis parasti lika mīļi sveicināt arī veco paziņu Vetrova un Jemeļjanova (TASS korespondenta 1939.-1940. g. Latvijā) ģimenes. Izpildīt Čičajeva ieteikumu – uzrakstīt viņa uzraudzībā “īstus memuārus” par 1940. gada notikumiem V. Lācis, diemžēl, vilcinājās un nepaguva.
1939. gadā M. Vetrova galvenā redzamā un neredzamā rosīšanās bija saistīta: 1) ar VOKS – “Kulturālās tuvināšanās biedrības – Jaunāko Ziņu” darbinieku sakaru loku; 2) privātiem kontaktiem ar ģenerāli J. Balodi “kara bāzu” izveides un pastāvēšanas sakarā; 3) pretsomu propagandas pasākumiem Latvijā padomju – somu “ziemas kara” laikā; 4) ar kontaktu rašanu un uzturēšanu ar LKP vadības pārstāvjiem.
M. Vetrova rosināta un atbalstīta notika Kulturālās tuvināšanās biedrības priekšsēža profesora Augusta Kirhenšteina un sekretāra Valda Grēviņa vizīte Padomju Savienībā 1939. gada augustā, par kuras norises dziļāko būtību vēl nav pilnīgas informācijas. Rezultējošais fakts “darbam” ar “kultprēzi” Kirhenšteinu ir tāds, ka šis profesors, vitamīnu fanāts, kurš pie krūts nēsāja Triju zvaigžņu ordeņa 4. un 3. šķiru, Latvijas okupācijas vēsturē iegāja kā pirmais numurs Višinska sataisītajā leļļu valdībā.
(Valdis Grēviņš savukārt savas stājas dēļ vēlāk kļuva par asu komunistu uzbrēcienu upuri.)
Interesanti atzīmēt, ka I. Sokolova grāmatā “Vilis Lācis” (krievu val., Rīga, 1980, 152. lpp.) pilnīgi identificē “Kulturālās tuvināšanās biedrību” ar citas valsts – PSRS – biedrību VOKS, rakstot, ka Vilis Lācis,
Elīna Zālīte, jurists A. Jablonskis, mākslinieki R. un T. Suta, G. Līkums, žurnālists P. Blaus, ārsts Lūkins, ģenerālis Dambītis esot “aktīvi strādājuši” VOKS’ā. Nē, tās bija divu dažādu valstu biedrības, gan ar ciešu savstarpēju saikni, taču ne viens un tas pats kontingents. Bet Vilis Lācis nebija arī KTB biedrs. Viņš konspirējās, neafišējās.
Toties ar 37. numuru Vetrova iespaidotās KTB sarakstā figurēja mērenā virziena sociāldemokrāts inženieris J. Jagars – 1940. gada leļļu valdības satiksmes ministrs.
Pēc 1939. gada 5. oktobra Latvijas – PSRS savstarpējās palīdzības (bāzu) līguma noslēgšanas dažās Rīgas sabiedrības grupās parādījās jauns noskaņojums. Ja agrāk Kulturālās tuvināšanās biedrībā pietiekamā skaitā bija grūti sadabūt biedrus pat valdes izveidošanai, tad tagad, vēsturnieka E. Andersona vārdiem runājot, radās biedru pārplūdums. M. Vetrovs, zināms, saprata, ka daļa šo jauno kultsakaru entuziastu nāk vienkārši, lai piekļūtu tuvāk informācijai par Latvijas tuvāko likteni PSRS protektorātā un baudītu mākslas un saviesīgas dzīves vērtības un priekus pašā biedrībā, kā arī draudzīgi padzīvotos PSRS sūtniecības pieņemšanās. Tai pašā laikā Latvijā, tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, līdzīgās biedrībās un līdzīga rakstura sabiedrības grupās risinājās padomju dienestu veiktais vajadzīgu politisko, marionešu vervēšanas darbs pagaidām vēl tikai nojaušamu pārgrozību gadījumam.
Loģiski, ka M. Vetrova iztaustīšanas kontaktu un vervēšanas nodomi fokusējās uz “Jaunāko Ziņu” aprindām, t. s. Latvijas otro ārlietu ministriju, kur blīvējās nozīmīga informācija un liberālu, palaikam arī politiski vaļīgu, pakreisu un egocentrisku uzskatu cilvēki.
1940. gada 18. janvārī Kulturālās tuvināšanās biedrībā nāca jauns uzņemto biedru gāziens. Minēšu – apzinātas izlases veidā – izteiksmīgākos pieplūdējus:
• Pēteris Blaus – “Jaunāko Ziņu” redaktors, nākošais Kirhenšteina valdības sabiedrisko lietu ministrs, bij. 5. Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljona 3. rotas komandieris;
• Kalniņš Arvīds – LU profesors, “Jaunāko Ziņu” redaktors;
• Zariņš Heinrihs – “Brīvās Zemes” redaktors;
• Rabācs Kārlis – “Rīta” redaktors;
• Jaunsudrabiņš Jānis – “Jaunākās Ziņas”, atjaunojies;
• Rapa Jānis – izdevniecības direktors-rīkotājs;
• Benjāmiņš Jānis – “Jaunāko Ziņu” šefredaktors;
• Kampe Andrejs – ĀM departamenta direktors.
Un citi. Nereti – kopā ar visām sievām.
Līdzās personām, kuras vēlāk sadarbojās ar okupācijas varas iestādēm, KTB biedru vairākums dvēselē tomēr bija nacionāli un patriotiski jūtoši cilvēki.
Tas lielā mērā izskaidro komunistu “Cīņas” 1940. gada 12. jūlijā publicēto sodīšanos par “melnajiem tuvināšanās biedrības kungiem”, kuru faktiskais pulcinātājs, vadītājs un dancinātājs esot bijis sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš! Tāds ir galēji pretējais vērtējums salīdzinājumā ar dažkārt pausto uzskatu, ka KTB bija viennozīmīgi tikai Vetrova izlolots okupācijas iestāžu kadru vervēšanas perēklis latviešu svaidīgo intelektuāļu vidē.
1940. gada pirmajā pusē M. Vetrovam bija vairākas pilnīgi konfidenciālas tikšanās V. Lāča dzīvoklī ar rakstnieka komunistisko brālēnu Elmāru Briedi, lai nodibinātu kontaktus ar, vēsturnieka O. Niedres vārdiem runājot, “gandrīz neesošo LKP”. 1940. gada maijā notika Vetrova tikšanās ar komunistu aktīvistu Vikentiju Latkovski, vēlāko Kirhenšteina marionešu valdības iekšlietu ministra biedru un Drošības policijas departamenta direktoru.
Vēsturnieks Edgars Andersons apraksta, kā 1940. gada 20. jūnijā Kremļa emisārs Andrejs Višinskis Vetrova pavadībā iesniedza K. Ulmanim pagaidām daļēju Ministru kabineta sarakstu, ko veidoja nenoraidāmas marionetes, un piebilst, ka “Kremlim, protams, šīs personas bija absolūti nepazīstamas, un “Kremlis” šajā gadījumā bija – Višinskis un Vetrovs”. Piebilde tomēr nav vēsturiski patiesa. Nebija tā, ka Kremlis absolūti nepazītu savus ielikteņus. Un vēl – pirmorganizācijas “mehānismā” līdzās Vetrovam darbojās arī viņa šefs Čičajevs. Par visu to – citreiz.

 
Leave a comment

Posted by on 02/10/2020 in Uncategorized

 
 
%d bloggers like this: