Bonis.lv

Zināmā sakarā.

****

KĀ TAPA BALTĀ ČEKA. Ina Eglīte (ap 1993.g.novembri)

(No Andra Paula-Pāvula kopijas.)

Mutuļo un nenoplok sabiedrības ziņkāre. Kurš tad īsti ir vainojams, ka tika likvidēti Valsts drošības komitejas svarīgākie dokumenti?

Akciju sabiedrības Software House Riga viceprezidents, savulaik valdības pagaidu pilnvarotais VDK pārņemšanā AIVARS BOROVKOVS joprojām sniedz publiskus paskaidrojumus par 1991.gadā iznīcinātajiem čekas materiāliem, jo tas noticis ar viņa atļauju. Tomēr notikušais presē tiek komentēts pretrunīgi, patiesība arvien vēl šķiet miglā paslēpusies, un aizdomu pievilgušie mākoņi atkal draudīgi savelkas.

– Kā tad toreiz īstenībā bija? Un kālab tagad tāda ažiotāža ap seniem notikumiem?

– Okei! – Aivars noslēpj ūsās ironisko smaidu. – Esmu ar mieru atbildēt uz jūsu jautājumiem.

VISS SĀKĀS TĀ

Tātad bija nolemts, ka jūs organizēsiet tā saukto balto čeku?

– Jā, to it kā vajadzēja. Kad augusta pučs cieta sakāvi, kad tika pasludināta Latvijas neatkarība un ieņemta Valsts drošības komitejas māja, pēc pāris nedēļām radās situācija, ka normālā valstī ar lietām, kas saistītas ar tās drošību, kādam ir jānodarbojas. Izpildvaras, šajā gadījumā Ministru Padomes, kompetencē bija veidot šādu iestādi.

Mani izsauca Godmanis un pateica, ka gribot, lai kļūstu par drošības ministru. Piedāvāja automašīnu, apsardzi, algu, visu, kas tādā amatā pienākas, bet es teicu – nē. Jo es strādāju firmā, tur arī palikšu, algu man te nevajag.

Toreiz tās sarunas laikā mēs ar Godmani ātri vien pārgājām uz “tu” un apmainījāmies ar ne pārāk laipnām frāzēm. Pirmkārt, paskaidroju, ka savā dzīvē šajā sfērā darbu jau esmu pabeidzis (biju strādājis prokuratūrā par izmeklētāju). Otrkārt, Ministru Padomei un premjeram personiski es varu likties arī uzticams cilvēks, foršs čoms, tomēr ar to vien ir par maz, lai es varētu uzņemties atbildību neatkarīgā valstī veidot tādu dienestu. Neuzskatu sevi par tik kompetentu. Un jau tāpat pietiekami daudz foršu čomu ir salēkuši amatos, par kuriem viņiem nav nekādas sajēgas.

Toreiz sāka veidoties arī visādi aizsargi, zemessargi … hmm, vārtsargi, pussargi, miesassargi… – jā, es ironizēju, bet toreiz sabiedrībā ievazāja attieksmi, ka visu var nokārtot no spēka pozīcijām. Sabiedriskās domas deformācija – likums par ieročiem, par to, ka katrs drīkst staigāt ar šaujamo. Bet mūsu sabiedrība tam absolūti nav gatava.

Jā, un mūsu saruna ar premjeru beidzās tā – es viņam teicu: “Okei, Ivar, esmu ar mieru kļūt par pagaidu pilnvaroto, uzsākt darbu un turpināt līdz brīdim, kamēr būs sameklēts šim amatam pietiekami godīgs un līdzsvarots cilvēks, kas nevis alkst pēc varas, bet varu ārkārtīgi respektē, – Jo tas ir ļoti bīstams amats, ambiciozs cilvēks tur var izdarīt daudz ļaunuma.”

Lai varētu ielikt pamatus jaunajam dienestam, man bija svarīgi zināt, ar ko nodarbojies iepriekšējais, kas šai valstij vairs nav pieņemams. Tā nonācu Valsts drošības komitejā. Izrādījās, ka tās pārņemšana izdarīta atbilstoši neparastajai situācijai – uzvilkts karogs, paziņots, ka nu tā ir Latvijas jurisdikcijā, un … pamesta. Faktiski to vajadzēja aizslēgt. Kaut gan vispār ieņemšanas brīdī tā jau bija tukša – tāda ir mana dziļākā pārliecība. Tad, kad tur iegāja deputāti, tajā namā vairs nebija nekā tāda, kas varētu interesēt Latvijas valsti.

– Maskavas čeka Latvijai, domājams, ne pārāk uzticējās.

– Viennozīmīgi jau noskaidrots, ka

VDK, sākot ar astoņdesmit astoto gadu, pamazām noslāpa. Tās civilās funkcijas sāka pārņemt Baltijas kara apgabala struktūras, jo no Maskavas viedokļa bija uzticamākas par VDK, kur strādāja daudz latviešu. Lojāli pret notikušo Latvijā, pret atmodu.

Maskavas šaubas bija pamatotas. VDK varēja nenostāties pret savu tautu.

Vēlāk sapratu un, beidzot savu darbību, pateicu: “Zini, draugs mīļais, veidot šādu struktūru Latvijā nozīmē veidot arī jaunu aģentūru, rezidentu tīklu, jāsavāc valstij uzticami cilvēki, kas gatavi riskēt ar sevi, savu vārdu, dzīvību, ģimeni, darīt bīstamu darbu. Var jau būt, ka Latvijai tādus vajag. Tikai es gan neredzu valstī politiķus, kuru dēļ būtu vērts cilvēkus pakļaut tādam riskam.”

KAS KOPĪGS ČEKISTAM UN GRŪTNIECEI?

– Kādas sajūtas jūs pārņēma, ieejot tajā namā?

– Baigi bija tikai pirmo reizi, kad es, būdams prokuratūras sevišķu lietu izmeklētājs, pārkāpu šo it kā nedrīkstēšanas slieksni. Bet vēlāk … nē, es neesmu tik emocionāls.

– Kā ēka tika pārņemta?

– Kā mācējām, tā darījām. Premjers lūdza, un tas saskanēja ar manu pārliecību, ka visam jānotiek bez liekas ampelēšanās, lai nepieļautu iespējamos konfliktus starp tās mājas darbiniekiem un komisiju, kas lietas pārņēma. Man tas bija jāorganizē, kompetenti cilvēki izpildīja visu nepieciešamo.

Dažas konfliktsituācijas bija, un es nostrādāju kā buferis. Piemēram, pārņemot sakaru centru, kādā rītā atklājās, ka telefona centrālē krosam (sakaru mezglam) norauti visi vadi un to paskaidrojošās zīmītes. Par to attiecīgi ziņojām, un mūsu pretenzijas ņēma vērā.

Pirmās domstarpības ar Augstāko Padomi iznāca sakarā ar tehniskā nodrošinājuma centra pārņemšanu Puškina ielā. Ļembasts bija liels. Aparatūra izpostīta. Tā morāli novecojusi, tomēr vēl izmantojama, un tā arī ziņojām. Bet tam sekoja mūsu politiskajā dzīvē raksturīgā apsaukāšanās, pirmais tesiens man pa ģīmi – mani nosauca (neatceros, kurš) par čekistu. Arī Simsonu, kurš izteica tādu pašu viedokli kā es.

Toreiz pateicu – ja apstākļi spiestu pārņemt kādu dzemdību namu, tad mani droši vien apvainotu pārmērīgā abortu taisīšanā.

MAISI UN STUKAČI

– Čekas maisi un aģenti arvien vēl tiek aprunāti, ziņkāre par tiem sabiedrībā nemazinās.

– Ar inventarizēciju nodarbojās paši VDK darbinieki – tas mani pārsteidza. Tāpēc no Finanšu ministrijas dabūju pāris profesionālus grāmatvežus revidentus, kas varētu pārņemt saimniecisko darbu. Nezinu, vai izmeklēšanas daļā bija darbībā esošas krimināllietas, tās pārņēma Latvijas Republikas prokuratūra.

Slēgtā, aizplombētā telpā atradās tās nelaimīgās kartītes. Man nebija neveselīgas ziņkāres ielīst, pētīt. Cik korekti tās tiek izskatītas Augstākajā Padomē, atsakos komentēt, tas nav manā kompetencē.

Manas domas par tiem aprunātajiem, izdaudzinātajiem čekas maisiem – VDK noteikti prognozēja, ka reiz dokumenti var nonākt Latvijas Republikas iestāžu rokās, tāpēc to maisu saturs tika īpaši gatavots. Tajos bija tikai tas, kam tur jābūt. Tā teikt, viss neatkarīgajai valstij, tiem, kas gatavi to visu lasīt un tam noticēt.

Troksnis ap aģentiem tāpat liels. Jā, vēsturei būtu jāzina, kas par cilvēkiem tur bija. Bet vispirms tomēr būtu jāņem vērā, kā viņi nokļuva VDK interešu lokā. Mans uzskats – neviens Latvijas PSR dzīvojošais cilvēks, kas brauca profesionālos darba jautājumos uz ārzemēm, šai mājai garām netika. Māksliniekus, piemēram, varēja uzaicināt darbinieks, kurš kūrēja to nozari, profesionāli dalīties ar redzēto, uzzināto. Tāda saruna ir nekaitīga, jo tikpat labi par šiem jautājumiem varēja uzrakstīt arī presē. Tāpat skaidrs, ka tāda saruna tiek fiksēta kādos dokumentos. Un tāpat var tikt uzdoti arī jautājumi, kas it kā neattiecas uz sarunas tematu, piemēram, par līdzbraucējiem.

Mana pārliecība – ja cilvēks pēc dabas ir negodīgs, netīrs, intrigants, tad tāds “stučīs” jebkurai varai.

Tāpēc visas šīs lietas ir svarīgi apjēgt, pirms cilvēkus vērtē. Un tikpat svarīgi ir tikt skaidrībā, kam tad galu galā ir morālas tiesības to darīt. Vai svarīgi ir sarīkot linča tiesu VDK bijušajiem darbiniekiem, vai uzzināt, ko īsti šī iestāde Latvijā darījusi.

Pagaidām es nezinu nevienu, kas par šiem jautājumiem nopietni interesētos.

Toties zinu, ka ar dusmām un naidu tam visam nedrīkst pieiet.

Un vēl der iegaumēt, ka profesionāli strādā arī citi, piemēram, turpina darboties vairākas Krievijas speciālās struktūras. Kādreiz jau esmu teicis, ka VDK bubulis tiek mākslīgi uzturēts, jo tā aizsegā pārējie var mierīgi čubināties. Jā, Krievijai tas varētu likties interesanti – lai tik runā par VDK un pārējiem liek mieru. Ja Latvija to pieļauj, tad jau ir jādomā, vai tā ir muļķība, vai apzināta rīcība.

Vismaz es neesmu dzirdējis, ka, pirmkārt, kādas šīs iestādes darbība Latvijā būtu pārtraukta, otrkārt, to darbinieku darbība būtu atmaskota, treškārt, ka kāds šīs iestādes būtu pārņēmis vai izraidījis no Latvijas.

KURŠ MAISA ŪDENI?

– Ažiotāža ap notikušo nemazinās. Jūsuprāt, kāpēc tāda interese?

– Kņada sākās, kad devos uz Vāciju, bet kad pēc desmit dienām atgriezos, tā nebija rimusies. Mani tas pārsteidza, jo cerēju, ka tik ilgā laikā žurnālisti visu būs noskaidrojuši. Bet iepazīšanās ar pagājušās nedēļas presi man bija kā tests par žurnālistu profesionalitāti un ētikas līmeni. Un par to esmu nepatīkami pārsteigts. Žurnālistu bezatbildība ir fantastiska! Piemēram, pirmdien “Panorāmā” paziņoja, ka es esot atteicies dot interviju. Īstenībā tikšanās tika sarunāta ar otrdienu. Kad centos noskaidrot, kāpēc tiek izplatīta nepatiesa informācija, man atbildēja, ka notikusi pārteikšanās.

“Latvijas Jaunatnei” paskaidroja, ka VDK pārņemšanā biju tikai pagaidu pilnvarotais un par darbu Ministru Padomē algu nesaņēmu, taču avīzē viss uzrakstīts otrādi.

“Dienai” teicu, ka par operatīviem materiāliem var uzskatīt krimināllietas, bet avīzē izlasu, ka it kā esmu teicis: “Bija operatīvie materiāli, kas tika nodoti Latvijas Republikas Prokuratūrai krimināllietu izmeklēšanai”. Tātad tur būtu loģiski pajautāt, kur tad tās lietas, ko izmeklē, ir, kā tās izmanto.

It kā paviršības? Bet vispār tās ir rupjas faktoloģiskas kļūdas. Es jau ar tiem žurnālistiem runāju – ja cilvēks kaut ko nesaprot, lai viņš pārvaicā, nevis uzticas tikai tam draņķim, tai baterijai (ar to A.Borovkovs domā diktofonu – I.E.). Lai pieraksta un padomā arī, nevis raksta sazin ko!

Johaidī! To arī pārmetu, ka visādus murgus saraksta un to visu arī nodrukā. Šī slimā sabiedrība taču tic rakstītajam vārdam, tic joprojām, jo piecdesmit gadus ir mācīta to darīt. Tāpēc žurnālistam rakstot ir jādomā nevis par aizpildītiem kvadrātcentimetriem un honorāru, bet arī par aprakstāmo cilvēku, par kuru viņš tādējādi uzņemas atbildību!

Es esmu strādājis ar pieredzējušiem žurnālistiem, ar Elitu Veidemani, Dzintru Šubrovsku, Juri Blaumani un citiem, viņi tādas kļūdas nepieļauj. Arī tas ir profesionalitātes kritērijs.

Labi, ka viens otrs par sarakstītajām muļķībām atvainojas. Man jau to atvainošanos nevajag, bet sabiedrībai ir jāzina patiesība, nevis kaut kādi izdomājumi.

– Vai tas, ka SWH Riga kļūst par “Ventspils naftas” līdzīpašnieci, nesaasina kaislības ap jūsu firmu? Vai tā ir tikai sagadīšanās?

– Jā, sakarā ar šo faktu nostāja pret SWH Riga saasinājusies. Arī šajā jautājumā publicētas daudzas neprecizitātes – SWH Riga nekļūs par “Ventspils naftas” līdzīpašnieci, bet ir piedāvājusi ņemt šo valsts uzņēmumu nomā, turklāt nevis dodot valstij 40miljonu dolāru vietā 12miljonus, kā to rakstīja “Diena”, bet pie 48miljoniem dot klāt 12miljonus dolāru un gādāt par valsts kurināmā rezervēm ziemas sezonai.

Mums ir vēl daudz lielu projektu, un ap katru saceļot tādu jezgu var mūs padarīt par latviešu tautas ienaidniekiem. Katrā ziņā ir gadiem ilga pieredze kā to darīt.

Acīmredzot konkurējošajiem spēkiem, oponentiem ir radusies iespēja ar preses palīdzību mūs sākt ķengāt. Mēs neatbildam ar to pašu, jo mums tas šķiet nepieņemami.

Ja skatās dziļāk – Software House Latvijas iekšdzīvē ir negaidīta parādība. Visi pieraduši sūdzēties, bet mēs negaužamies. Dažiem var nepatikt, ka krītam ārā no gaudu kora. Mēs strādājam tālāk un laiku pa laikam atsitamies no tautiešu draudzīgiem kodieniem.

Prese tik aizrautīgi ķengā – nebaidos apgalvot – lielāko latviešu firmu, bet izliekas nemanām, ka ir vēl citas firmas, kas tāpat sekmīgi darbojas. Par tām viņi neraksta, jo nedrīkst to darīt – tur vārda tiešā nozīmē var dabūt pa degunu. Bet ar SWH, domā, ka var atļauties visu ko. Mums jau ir piedzīvojumi ar Tabūna kungu – kopš 4.februāra, kad iesniedzām tiesā nieka civilprasību, tiesiskā Latvijā tiesa to nevar izskatīt. Redz kā – privātīpašnieks mēģina kārtot visu tiesiskā ceļā, bet valsts mudina uz kaut ko citu.

GANDRĪZ VAĻSIRDĪGI

– Jūsu dzīvē šī ir nepatīkama epizode.

– Ivaram Godmanim esmu vairākkārt to teicis – tādos mēslos kā viņš mani ir iegrūdis, to nav neviens izdarījis.

– Jūs par notikušo piktojaties un ironizējat, bet vai drīkst arī pavaicāt, kā jums tagad ir ap sirdi.

– Hm… Ir tāda veca patiesība – nekad neesi vaļsirdīgs ar cilvēkiem, jo viņi vispirms tevi līdzjūtīgi un uzmanīgi uzklausīs, bet tad cietsirdīgi izsmies. Dzīve man iemācījusi ap sevi izveidot tādu šalli, ka neviens netiek klāt.

Bet vispār par notikušo es biju baigi noskaities, protams. Par firmu mēdzu teikt – tikai stiprs var atļauties būt augstsirdīgs. Man gribas domāt, ka arī es esmu pietiekami stiprs.

– Starp citu – “Lauku Avīze” rakstīja, ka SWH gribot nopirkt Latvijas Radio.

– Absurds. Varēja jau arī uzrakstīt, ka SWH grib nopirkt visu gaisu virs Latvijas. Bet bez mākoņiem. Toties ar lidmašīnām. Bet bez pasažieriem. Toties ar kravu.