RSS

Planēta ZEME. – Kur atomenerģijas līgumu vēsturē ierakstījos..

IMAGE3590
IMAGE3591

Convention on Nuclear Safety
Mr. Bonifacijs DAUKSTS
www-ns.iaea.org/conventions/cns-om98.htm

 
Leave a comment

Posted by on 10/02/2022 in Uncategorized

 

MEDUZA

https://www.facebook.com/themeduza


ZIŅAS

— Jau jūlijs —
— jau aizlido drēbes —
— es turēties pretī par vāju —

Tu klēpī man atpūtini
savu sapņaino kāju…

Viss iededzies –
vakars un spuldzes
gar jūras malu
aiz kāpas.

Un glāsmaini šūpojas dārzā
puķu smaržīgās lāpas…

 
Leave a comment

Posted by on 10/02/2022 in Uncategorized

 

Rīgas viesnīcu apkopes meiteņu dāvinājumi savam interesantajam pasniedzējam Bo. – KGB laiki.

IMAGE3654
IMAGE3655

Share this:

 
Leave a comment

Posted by on 10/02/2022 in Uncategorized

 

Metaforas – telpā un laikā, iedomīgās un personīgās.

 
Leave a comment

Posted by on 09/02/2022 in Uncategorized

 

Cik tuvu RAINIM F. Dzeržinskis (viltotais Domanskis) bija piekļuvis Kastaņolā? – 1918.gada oktobra dienu čekas fakta trulais MĒMUMS kauc.

Dzeržinskis Kastaņolā. Dēls Jans (Jānis..) – Vietējās itāļu mafijas uzpirkšana čekas kalpībai. – Boļševiku komisāra Stučkas sievasbrāļa kaimiņu būšana.. – Apieta tēma.


Дзержинский приезжает в Швейцарию и увозит семью на роскошный курорт Лугано, где занимает лучший отель. На фотографиях той поры он без бородки, в дорогом пальто и костюме, довольный жизнью, погодой и своими делами. Солдатскую гимнастерку и потертую шинель он оставил в своем кабинете на Лубянке.

..Ленин настаивает, чтобы в качестве пропагандистов использовали (..), руководителей итальянской мафии, проживающих в Лугано (!), требует для них золота не жалеть и платить им «за работу и поездки архищедро», «а русским дуракам раздайте работу, посылать вырезки, а не случайные номера…».

https://www.sovsekretno.ru/articles/id/3912/

https://bonis.lv/2015/07/22/felka-dzerzinskis-ar-gimeni-raina-vietas-lugano-un-kastanola-1918-ko-zinaja-par-stuckas-tuvo-biedru-vai-nejausi-tikas/
https://bonis.lv/2017/07/12/dzerzinskis-un-mafija-kastanola/
Dzeržinskis un itāļu vietējā mafija Kastaņolā. Boļševiku čekas miljoni uzpirkšanai un visādu savējo atbalstam. – Tēma izpētei.

Dzeržinskis pie sievas Kastaņolā 1918.gada oktobrī.. – Rainis un Aspazija, protams, nav redzami.
Э. Дзержинский и С. С. Дзержинская с сыном Яном в Лугано (Швейцария). Октябрь 1918 г.
Boļševiku čekas šefs… atpūšas, ņem kūres Rainim kaimiņos..
Raiņa māsa Dora Stučka to zin no vīra… (?!)
Un..
Dzeržinskis pie sievas Kastaņolā 1918.gada oktobrī.. –
Rainis un Aspazija, protams, nav redzami.
Intereses caurums situācijas pētnieku smadzenēs..

Ф. Э. Дзержинский и С. С. Дзержинская с сыном Яном в Лугано (Швейцария), октябрь 1918 года

Rate this:

 
Leave a comment

Posted by on 09/02/2022 in Uncategorized

 

Vija ARTMANE.. un KGB “neredzamie cilvēki”. Furmanas šķērsielas pētījumi Maskavā un… bērnu – ekstrasensu skolas absolventi.. Baltijā?

Pirmās pēckara ASV studentu grupas izaicinošā viesošanās LVU Bastejkalna kopmītnē. 12.06.1959. – Latviešu puses “namatēva” Viktora Līvzemnieka (Liuzenieka) VDK lieta.. →

Rate this:

 
Leave a comment

Posted by on 09/02/2022 in Uncategorized

 

Valsts ārlietu dienesta atjaunotne un jauns sākums. – Pat kosmiskas demonstrācijas, tostarp latviešu nācijas laba vēlējumi uz Mēness!!! – B. Daukšta eseja.

Publicēts: 04.06.2010.

Pasaulē nereti triumfē teiksmu putna Fēniksa princips: no pelniem atdzimst šķietami neatgriezeniski zaudētais, ja vien tam bijis patiess, stiprs un taisnīgs pamats. Tā notika 1990. -1991. gadā, kad atdzima Latvijas Republikas Ārlietu ministrija un tika izveidots vienots valsts ārpolitiskais dienests kā neatņemama valsts suverenitātes sastāvdaļa.

1940. gadā, valstij zaudējot neatkarību, izšķirīgi rīkojās Kārlis Zariņš, Alfrēds Bīlmanis, Jūlijs Feldmans un citi diplomāti, turpinot diplomātisko pārstāvniecību darbību Rietumvalstīs un pusgadsimtu atgādinot pasaulei, ka Latvija nav zaudējusi de iure statusu. Te jāpiemin, ka likumīgie Latvijas vārda un karoga nesēji spēja novērtēt arī ārkārtēju, pat kosmisku demonstrāciju nozīmi. Viens no tādiem Latvijas pilnvarotā lietveža ASV Anatola Dinberga soļiem bija 1969. gadā Latvijas valsts vārdā parakstītie latviešu nācijas laba vēlējumi, ko amerikāņu astronauti kopā ar citu zemju sūtījumiem kapsulā nogādāja uz Mēness.

Der zināt šādus svarīgus faktus: 

  • Latvijas ārlietu dienests ir vienīgā Latvijas Republikas institūcija, kas bez pārtraukuma darbojusies kopš valsts dibināšanas 1918. gadā.
  • Mūsu diplomāti, kas okupācijas gados strādāja Latvijas diplomātiskajā dienestā ārvalstīs, nebija trimdinieki, bet valsts amatpersonas.
  • Trimdas latviešu organizācijas pastāvēja kā atsevišķas vienības, kas ar savām akcijām veica nenovērtējami svarīgu sabiedriskās domas veidošanas darbu mītnes zemēs.

ASV pirmā uzsāka Baltijas valstu okupācijas likumības neatzīšanas politiku. Tās pamatā bija ASV valsts sekretāra vietnieka, tobrīd valsts sekretāra vietas izpildītāja (acting secretary) Samnera Velsa (Welles)   1940. gada 23. jūlija deklarācija. Tādējādi okupācijas gados Vašingtonā darbojās Baltijas valstu pārstāvniecības, saglabājot visas diplomātiskās privilēģijas.

1990. gada martā demokrātiskās vēlēšanās ievēlētais Latvijas parlaments – Augstākā Padome – 1990. gada 4. maijā pieņēma “Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Parlaments izveidoja jaunu Ministru Padomi un par ārlietu ministru 22. maijā iecēla Jāni Jurkānu. Sākās 1940. gadā okupantu varas likvidētās neatkarīgās valsts Ārlietu ministrijas atjaunošanas darbs. Sevišķi nozīmīgs bija apstāklis, ka 1990.- 1991.gadā Rietumu lielvalstis sāka atklāti paust viedokli, ka arī Baltijas jautājums ir pieskaitāms neatrisinātajām problēmām, kas radās Otrā pasaules kara rezultātā. Baltijas valstis to statusa un tiesību ziņā tika nošķirtas no pārējām bijušajām PSRS republikām, kas PSRS sabrukuma procesā 1991.gada beigās kļuva par jaunām valstīm.

Atceras Sandra Kalniete, ārlietu ministra vietniece no 1990. līdz 1993.gadam: “Mums bija jāpanāk, lai Baltijas jautājums kļūtu par starptautiskās darba kārtības jautājumu, lai tas nebūtu kaut kur margināls, malā atlikts vēlākam risinājumam, bet lai tas tiktu apspriests lielvalstu starpā tik pat aktīvi kā Vācijas apvienošana vai atbruņošanās.”

Anatola Dinberga vadītais dienests 1989. – 1991. gadā svarīgu nozīmi piešķīra Latvijas valstiskuma tiesiskās pēctecības problēmām, ko darīja zināmu Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem un vēlāk – Latvijas vadītājiem. Sūtniecība 1990. gada 24.aprīlī publicēja paziņojumu par dienesta darbinieku gadskārtējo sanāksmi. Tajā uzsvērts, ka, izstrādājot jaunu Latvijas Satversmi un radot jaunu Latvijas valsti, varētu pat zaudēt 1921. gada valsts starptautiski tiesisko atzīšanu. Šis brīdinājums nāca vietā un tika izteikts savlaicīgi.

PSRS ārlietu resora sastāvdaļa – butaforiskā Latvijas PSR Ārlietu ministrija – līdz ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanu beidza pastāvēt. Atjaunotās Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas vadība nekavējoties atteicās no Latvijas PSR galveno “ārlietu speciālistu” pakalpojumiem, kam sekoja vadošo un ierindas darbinieku pakāpeniska nomaiņa.

No esejas autora pieredzētā: “Ministrijas nams Pils ielā 11. Aiziet viens no LPSR Ārlietu ministrijas vadītājiem. Viņš cenšas būt nicinoši augstprātīgs:” Mēs vēl atgriezīsimies!” Viņi neatgriezās.”

1990. – 1991. gadā valstij ārkārtīgi svarīgajā ārpolitiskajā sektorā ienāca Atmodas ideālu iedvesmota jauna Latvijas diplomātu paaudze. Latvijas Tautas frontes līderi Sandra Kalniete, Jānis Peters, Jānis Jurkāns, Mavriks Vulfsons un citi kļuva par atjaunotās Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas vadītājiem, vēstniekiem un diplomātiem. Kamēr Latvijai pietiekami plaša dienesta vēl nebija, dominēja “ceļojošā diplomātija”, kas deva pirmos rezultātus valsts neatkarības pakāpeniskā atjaunošanā.

Atceras Jānis Jurkāns, ārlietu ministrs no 1990. līdz 1992. gadam: “Vislielāko ieguldījumu sākumā mums deva sadarbība ar Pasaules brīvo latviešu apvienību, ar biroju, kurš bija ierīkots Minhenē, kuru vadīja Jānis Ritenis. Jānis Ritenis ar Gunāru Meierovicu ļoti aktīvi iesaistījās visa ārpolitikas dienesta veidošanā. Ļoti daudz mums palīdzēja ar dokumentiem Egils Levits, vēlāk viņš kļuva par pirmo vēstnieku Vācijā.”

Ārlietu ministrijas jauno diplomātu lielais vairākums bija gados jauni, lai gan nereti ar ievērojamu pieredzi. zinātniskajā, radošajā un organizatoriskajā darbā. Toties praktiskās diplomātijas laukā – gandrīz bez jebkādas pieredzes. Jāmācās bija, vienlaicīgi veicot atbildīgus steidzamus uzdevumus valstī pastāvošos paaugstinātas spriedzes apstākļos. Jauno darbinieku atlasē galvenās prasības bija – lojalitāte pret savu valsti, akadēmiska izglītība, labas svešvalodu zināšanas, pietiekama izpratne Latvijas vēstures un kultūras jomā, kā arī skaidrs priekšstats par tās zemes politiku, ekonomiku, vēsturi un kultūru, kurā kā diplomātam būs jāstrādā. Ievērojot šīs prasības, pirmajos gados ārlietu resora darbinieki lielā mērā tika komplektēti no Latvijas Valsts Universitātes humanitāro fakultāšu pasniedzēju vidus, turklāt vienu no lielākajiem pienesumiem deva Vēstures un filozofijas fakultāte.  

Pārejas perioda valdība aktīvi iesaistījās informācijas biroju nodibināšanā ārvalstīs. Vēlāk uz biroju bāzes tika izveidotas Latvijas vēstniecības Dānijā un Zviedrijā. Baltijas valstu birojus pamatā finansēja rezidences valstu valdības. Pirmais Baltijas valstu informācijas birojs tika atklāts 1990.gada septembra beigās Briselē (faktiski tas sāka strādāt novembrī). Kopenhāgenā Baltijas valstu informācijas birojs darbojās kopš 1990. gada 20.decembra. Šo biroju sastāvā bija visu Baltijas valstu, arī Latvijas nodaļas. Stokholmā. Latvijas informācijas biroju 1991. gada 15. janvārī atklāja ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. Baltijas traģisko notikumu un barikāžu laika iespaidā atklāšanā piedalījās viss Stokholmas diplomātiskais korpuss. Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) birojiem sniedza dāsnu materiālo un organizatorisku atbalstu. Biroju darba apjoms vairākkārtīgi pieauga, īpaši informācijas laukā, sakarā ar 1991.augusta valsts apvērsuma mēģinājumu Maskavā un ar to saistītajiem notikumiem Latvijā.

No esejas autora pieredzētā: “Pils iela 11, Rīga. Ir dramatiskais Maskavas puča laiks 1991.g. augustā. Ārlietu ministrs Jānis Jurkāns pošas izlidot uz Kopenhāgenu. Viņam ir ārkārtējas pilnvaras nepieciešamības gadījumā izveidot trimdas valdību. Kāpjot auto, viņš vēl lūdz novākt no kabinetu durvīm ministrijas darbinieku sarakstu. Tajā – tikai kāds ducis uzvārdu.”

Viena no Latvijas ārlietu dienesta attīstības īpatnībām 1990. – 1991.g. bija tā, ka uz līdztiesīgiem pamatiem sadarbojās trīs savstarpēji neatkarīgas institūcijas – starptautiski de iure atzītās Latvijas Republikas sūtniecība Vašingtonā, starptautiski vēl neatzītās Latvijas pārejas perioda valdības Ārlietu ministrija Rīgā un valsts varu nepārstāvoša ietekmīgā trimdas latviešu organizācija PBLA. Šis process 1991.gada beigās noslēdzās ar vienota ārlietu dienesta izveidi.

Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs Anatols Dinbergs, pamatojoties uz starptautiski atzītām tiesībām, turpināja iecelt līdz 1991. gada augustam savus pārstāvjus Rietumvalstīs. Arī Latvijas Ārlietu ministrija sāka iecelt pārstāvjus ārzemēs. Kopš 1990.gada oktobra līdz 1991.gada augustam darbību uzsāka Latvijas diplomātiskās misijas Lietuvā (Viļņā), Igaunijā (Tallinā) un Krievijas PFSR (Maskavā). Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis KPFSR Jānis Lovniks, kurš lietveža pilnvaras iesniedza 1991.gada janvārī, bija pirmais Krievijā akreditētais citas valsts diplomāts.

Atceras Mārtiņš Virsis, ārlietu ministra pirmais vietnieks no 1990. līdz 1993.gada: “… mums bija tādas kvazi vēstniecības jeb pārstāvniecības Igaunijā un Lietuvā… Tad mēs nozīmējām savu pārstāvi Krievijā. Tas bija nelaiķis Jānis Lovniks. Bet mums pastāvēja arī no padomju struktūras Ministru padomes pārstāvniecība Maskavā pie PSRS valdības. Tāpat mums bija aktīva sadarbība ar PBLA, informācijas birojiem Zviedrijā, Vācijā, Dānijā. Neaizmirsīsim, ka vēl joprojām darbojās arī … Anatola Dinberga vadītais ārpolitiskais dienests … Pēc puča, uz 91.gada beigām, uz 92. gada sākumu konsolidējām to visu vienā ministrijas dienestā.”

Izšķiroša nozīme Latvijas valsts pilnīgas neatkarības atjaunošanā bija 1991.gada 21. augustā LR Augstākās Padomes pieņemtajam Konstitucionālajam likumam “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, ar kuru tika izbeigts pārejas periods, un Latvijas 1922. gada Satversme kļuva par vienīgo Latvijas valstiskuma konstitucionālo pamatu. 1991. gada augustā – septembrī starptautiski tika atzīta Latvijas valdība un apstiprināta valstiskā pirmskara Latvijas Republikas kā starptautisko tiesību subjekta pēctecība (kontinuitāte). 24.augustā KPFSR prezidents Boriss Jeļcins valsts vārdā parakstīja dekrētu “Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu”. Tajā bija teikts: “Aicināt PSRS prezidentu atzīt Latvijas Republikas valstisko neatkarību un noturēt sarunas starpvalstu attiecību noregulēšanai starp PSRS un Latvijas Republiku”.

No esejas autora pieredzētā: “1991.g. 27. septembris. Maskavā, Smoļenskas laukuma augstceltnē tiekas Latvijas Republikas ārlietu ministra pirmais vietnieks Mārtiņš Virsis un PSRS ārlietu ministra pirmais vietnieks Vladimirs Petrovskis. Piedalās Latvijas Republikas Ministru Padomes (MP) pastāvīgais pārstāvis pie PSRS MP Jānis Peters.

Vladimirs Petrovskis PSRS vārdā apsveic Latvijas pārstāvjus ar Latvijas neatkarības de facto atzīšanu! Situācija zināmā mērā divdomīga. Jāsteidzas uz mums daudz nozīmīgāko tikšanos ar Krievijas PFSR Ārlietu ministrijas vadību.”

Pēc neatkarības pilnīgas atjaunošanas Anatols Dinbergs 1991. gada septembrī kļuva par Latvijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku ASV un valsts pirmo pastāvīgo pārstāvi ANO, Ņujorkā. Vienlaicīgi līdz 1991.gada decembrim Latvijas Republikas Ārlietu ministrija pārņēma visu Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ārvalstīs vadības pilnvaras.

Sekmīgi tika pabeigts darbības saskaņošanas, spēku saliedēšanas un vienota Latvijas ārlietu dienesta izveides process. Ārlietu ministrija kā valsts pārvaldes institūcija pilnībā sāka darboties saskaņā ar starptautiskajām konvencijām un diplomātisko praksi, ārpolitiski stiprinot un sargājot Dzimto Zemi.      

Bonifācijs Daukšts

Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta vadošais speciālists –
referents Austrumeiropas valstu lietās no 1991. līdz 1992. gadam

 
Leave a comment

Posted by on 09/02/2022 in Uncategorized

 

Pieaugoši interesanti – cik valodās tagad jau tulkota B. Daukšta 1990., 1997., 2001.g. triloģija (varbūt jau tetraloģija, un patiešām – vai dienestu vajadzībām???)??

Attēlu rezultāti vaicājumam “bonis virsotnēs bonis.lv”

IMAGE0399
IMAGE0400

https://bg.wikipedia.org/wiki/%D0%90%D0%BD%D1%82%D0%BE%D0%BD%D0%B8_%D0%93%D0%B8%D0%B7%D0%B0

http://pl.wikipedia.org/wiki/Antoni_Giza

1993: Polaczkowie i Moskale : wzajemny ogląd w krzywym zwierciadle (1800–1917)

 
Leave a comment

Posted by on 09/02/2022 in Uncategorized

 

Kā novērst?

šito

 
Leave a comment

Posted by on 09/02/2022 in Uncategorized

 

Visādi atklāti MATERIĀLI. – Uzstāšanās Lietuvas Republikas Zinātņu Akadēmijā saistībā lūgtajai B. Daukšta oficiozajai biogrāfijai.

IMAGE0006B

Bonifācijs Daukšts, pseidonīmijā figurējis arī kā “Aivars Mazurs”, “A. Ozols”, Dziga Vertovs, Kunis Knuts un citādi visādi. – Oficiozās biogrāfijās Baltijā minētais, citur – pagaidām neteikšu.

Nelielas nozīmes pseidonīmus ārpus reģiona, ārzemēs,  neminu.

_

Bonifācijs Daukšts (dz.12.12.1950 Aglonā) – vēsturnieks, diplomāts, literāts un publicists. Mācījies Aizpuriešu pamatskolā, Aglonas vidusskolā, 1969.–1974.g. studējis vēsturi LVU Vēstures un filozofijas fakultātē. Bijis vēstures pasniedzējs Jāz. Mediņa mūzikas vidusskolā un vairākās vakarskolās Rīgā.  Pie oficiantēm, tālsatiksmes šoferiem, šuvējiem, stenogrāfistēm..

_

1977.- 1993.g. – LVU/LU docētājs. Iestarpus 1991. – 1994.g. sekmīgi beidzis LVU aspirantūru (iesniedzot disertāciju par PSRS un LR attiecību problēmām 1930.gados).

_

B. Daukšts ir viens no valstisko neatkarību atguvušās Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas, ārlietu dienesta veidotāju kopas. (Skat.par to dokumentālajā filmā „Atjaunotāji”).

_

LR ĀM  oficiāli strādājis no 1991.gada sākuma, bijis eksperts Latvijas Republikas delegācijā sarunās ar Krieviju par tās armijas izvešanu, LR ĀM nodaļas, departamenta vadītājs. 1995.-1999.g. – padomnieks LR vēstniecībā Austrijā (Vīnē), līdztekus padomnieks arī Šveicē, Lihtenšteinā, Slovēnijā, Slovākijā, kā arī pagaidu pilnvarotais lietvedis Ungārijā, Latvijas pārstāvis ANO Atomaģentūrā Vīnē – IAEO un 1.sekretārs  EDSO .

_

Padomnieks un misijas vadītāja vietnieks LR vēstniecībā Lietuvas Republikā (2003 – 2007)… Vēlāk – ārštata padomnieks LR ĀM.

_

Jau kopš 1990.gadu sākuma B. Daukšts aktīvi darbojies nevalstiskās organizācijās. 1992.g. janvārī ievēlēts par jaunizveidotā Baltijas un Ziemeļu valstu vēstures un politikas pētījumu centra viceprezidentu. Ir Baltijas – Ziemeļu pētījumu centra prezidents kopš 2003. g. un bijis Latvijas Okupācijas izpētes biedrības (LOIB) valdes priekšsedētāja vietnieks kopš 2009. gada.

_

Attēlu rezultāti vaicājumam “elta bonis.lv”

2015.gada 29.maijā oficiāli iecelts par neatkarīgās Užupes Republikas – Užupio Respublika – ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Kairos –  Skaistajos mirkļos. Užupes Republika bauda stabilu diplomātisku starptautiskās sabiedrības un kultūras pasaules uzmanību.

_

B, Daukšts ir pētījis PSRS politikas Baltijā vēsturi un tās mūsdienu konsekvences. Publicējis vairāk  nekā 100 zinātnisku rakstu Eiropas valstīs  un (kopautorībā) – ASV. Kopš Atmodas laikiem uzstājies zinātniskās konferencēs un kongresos Latvijā, VFR, Francijā, Polijā, Lietuvā u.c.

_

Zinātnisko un diplomāta kvalifikāciju B. Daukšts ir paaugstinājis Ķīnas Ārlietu augstākajā skolā Pekinā 2001.g., kā arī augstāko amatpersonu kursos VFR, Gārmišā – Partenkirhenā, arī citur.

_

Raksta dzeju, atklāti publicējies jauno dzejnieku kopkrājumā „Acis” (1981),  Dzejas dienā,  portālā ¼ Satori, Latvijas preses izdevumos, Lietuvas antoloģijās. Atdzejojis vairākus ukraiņu un krievu dzejniekus, nozīmīgākie latviskojumi – M.Ļermontova Kopotos rakstos.

_

Izkopj savu satīriskas vēsturiskas publicistikas stilu rakstos, kurus nereti dēvējis par historeskām. Publicista pseidonīmi (Latvijā): Aivars Mazurs, A. Ozols, A. Krasts u.c.

_

Attēlu rezultāti vaicājumam “publikācijas krievijā bonis.lv”

Grāmatas Latvijā:

Bonifācijs Daukšts. Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2012.
Bonifācijs Daukšts. Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (1929-1940). Rīga, LU akadēmiskais apgāds, 2012. Atkārtots izdevums – 2015.

***

Daukšta uzvārdā nosaukta zvaigzne Oriona zvaigznājā un citi objekti.

Attēlu rezultāti vaicājumam “filipīnietes bonis.lv”
Attēlu rezultāti vaicājumam “pasaules gaitas bonis.lv”
Attēlu rezultāti vaicājumam “hemingvejs bonis.lv”

Kāds pirmatnējs VIKIPĒDIJAS variants par PERSONU:

Satura rādītājs

Dzīves gājums

Dzimis 1950. gada 12. decembrī Preiļu rajona Aglonas pagasta Aglonā «Brīvniekos» Staļina politieslodzītā kara invalīda Staņislava Daukšta (1923. gada 11. novembris – 2003. gada 3. oktobris)[1] ģimenē. Vārds dots mātes garīgās iestiprināšanas krusttēva Romas katoļu baznīcā, 1929. gadā virs Spilves bojāgājušā Latvijas kara lidotājam Bonifācija Mazura piemiņai[2]. Skolas gaitas sācis Preiļu rajona Aglonas pagasta Aizpuriešu pamatskolā 1958. gadā, Aglonas vidusskolā mācījies no 1962. gada līdz 1969. gadam. Ar vēlāko Valsts drošības komitejas izlūku Vladimiru Putinu ticies jau jaunībā Aglonā, 1965. gadā ņēmis dalību Raiņa muzeja veidošanā Latgalē[3]. Ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotajā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē studējis no 1969. gada līdz 1974. gadam, no 1991. gada līdz 1994. gadam beidzis aspirantūru ar disertāciju par PSRS un Latvijas Republikas attiecībām 20. gadsimta trīsdesmitajos gados[4]. Studiju gados sadarbojies ar vēlāko LPSR VDK štata virsnieku Arni Kohu-Jumīti, LPSR VDK aģentu kartotēkā minētajiem Antoniju Zundu, Juri Celmiņu, kā arī Valdi Blūzmu, I. Brusbārdi, dekānu Kārli Poču[5]. 1973. gadā, 5. kursā studējot devies laulībā ar kursabiedri, vēsturnieci Viju Vīksnu[6]. Bijis vēstures pasniedzējs Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Rīgas pilsētas 16. profesionāli tehniskajā skolā, Rīgas 4. vakara (maiņu) vidusskola, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes PSRS vēstures katedras pasniedzējs no 1977. gada[7].

PSRS okupācijas periodā pretošanās kustībā slepeni ievēlēts par Baltu valsts dižkunigaiti.

Atmodas laikā strādājis PSRS Vissavienības Politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskajā nodaļā (t. s. Zinību biedrībā) kā lektors[8], arī tās rīkotajos Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70. gadadienas svētkos Latvijas Komunistiskās partijas Tukuma rajona komitejā veicis arī sociālisma celtniecības propagandista un ļeņiniskā pulciņa vadītāja pienākumus kopā ar Žaneti Ozoliņu[9], republikas rajonu tautas deputātu padomju izpildu komiteju vadībai lasījis arī lekcijas par Staļinu[10].

Studējis komunistiskās Ķīnas Tautas Republikas Augstākajā diplomātijas skolā Pekinā. Bijis neērts arī neatkarīgās Latvijas Republikas varai[11]Laimdotas Straujumas vadītais ministru kabinets dzejnieku Daukštu 2015. gadā izslēdza no LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas[12] personālsastāva, pamatojot ar ar Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētājas Rutas Pazderes vēstuli, ko Daukšts publiski vēstulē ministru prezidentei nosaucis par “politisku spiedienu pret zinātni un zinātniskās darbības brīvību, kāda noteikta Satversmē, kas nevar palikt bez sekām”.[13]

Dzejnieks Daukšts ir atturībnieks, propagandists pret alkohola nodarīto postu[14].

Literārā darbība

PSRS okupācijas periodā, arī pagrīdes literatūrā (samizdat) pazīstams ar literārajiem pseidonīmiem A. Krasts, A. Ozols, Aivars Mazurs (pēc vārda krusttēva, lidotāja Bonifācija Mazura) u. c. PSKP direktīvu rezultātā izslēgts no Latvijas padomju rakstnieku savienības organizētas Rīgas jauno literātu apvienības, kuras biedrs nekad nav bijis. Dzeja publicēta latviešu periodiskajos izdevumos, dzejas krājumā “Acis” (1981), atdzejojis ukraiņu jaunos dzejniekus un iztulkojis latviešu valodā Mihailu Ļermontovu[15]. Māris Melgalvs uzskata[16], ka Daukšta ‘dzejas cilvēks’ ir vitāls, tajā apvienota dabas izjūta, no senčiem pārmantotais darba tikums un prasme saskatīt daiļo, īpaši sievietēs, citi literatūras kritiķi norāda, ka Daukšts dzejā variē sen zināmo, sen atrasto un allaž jauno tēmu – kur jēga — vai mūžīgā trauksmē, vai mūžīgā norimšanā – bet neko savdabīgu, jaunu un savu Bonifācijs Daukšts nav atradis[17]. Dzejnieka literārā darbība novērtēta jau agrā jaunībā. Saņēmis PSRS Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas un VĻKJS CK balvu — sudraba medaļu.[18]

Diplomātiskais dienests

Eksperts sarunās par Krievijas okupācijas armijas izvešanu no Latvijas. Piedzīvojis LPSR ārlietu ministra Eižēna Poča aiziešanu 1990. gadā vēl Pils ielā 11, Rīgā.[19]. Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta vadošais speciālists Austrumeiropas valstu lietās no 1991. līdz 1992. gadam [20], vēlāk nodaļas vadītājs, departamenta direktors. No 1995. gada padomnieks Latvijas Republikas vēstniecībās Austrijā, Ungārijā, Šveicē, Slovēnijā, Slovākijā un Lihtenšteinā. Pagaidu pilnvarotais lietvedis Ungārijā no 1995. gada līdz 1996. gadam. Latvijas Republikas pastāvīgais pārstāvis Apvienoto Nāciju Organizāciijas atomaģentūrā Vīnē, pirmais sekretārs sūtniecībā Drošības un sadarbības organizācijā Eiropā, vēlāk Latvijas Republikas vēstniecības Lietuvā padomnieks[21].

Zinātniskais darbs

Baltijas un ziemeļvalstu vēstures un politikas pētījumu centra viceprezidents kopš 2003. gada, Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks kopš 2009. gada, Publiskās atmiņas centra padomes loceklis kopš 2016. gada[22], Latvijas Universitātes viespētnieks, LPSR VDK pret tautu vērsto totalitāro noziegumu dokumentu digitalizācijas krātuves padomes loceklis[23]. Vairāk kā 100 zinātnisko publikāciju autors. Ar Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojumu Nr. 433 iecelts LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijā par locekli[24].

Grāmatas Latvijā

  • Bonifācijs Daukšts. Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2012.
  • Bonifācijs Daukšts. Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (1929-1940). Rīga, LU akadēmiskais apgāds, 2012.

Grāmatas ārzemēs

  • Bonifacijus Daukštas. «La jeunesse orageuse de l’ange d’Užupio», Vilniaus apskritis (Trakai), 1985.

Ģimene

Precējies, laulātā draudzene ir vēsturniece Vija Daukšte. Laulībā dzimis dēls – Mārtiņš Daukšts.

Atsauces

  1. Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojums Nr. 433 Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei, prot. Nr. 42 31.§, «Latvijas Vēstnesis», 164 (5224), 21 August 2014, (accessed 12 April 2019)
Autoritatīvā vadība WorldCat VIAF: 305098343 LCCN: no2016041799 ISNI: 0000 0004 1703 4012
 
Leave a comment

Posted by on 08/02/2022 in Uncategorized

 
 
%d bloggers like this: