RSS

Raiņa ĪLS.

Kārlis Markss uz latviešu folkloras robežas.

Taisnību sakot, par minēto personu ir nācies dzirdēt tikai pāris lielisku tautasdziesmu, pie tam abas nekaunīgas, tāpēc saņemšos un necitēšu. Labāk, kā iegājies – kaut ko no Raiņa. Rainis, kā zināms, labprāt bija gatavs iztulkot pilnīgu visu Marksa “Kapitālu”, bet – kā par sodu – neatradās neviens bagāts izdevējs. Komanditsabiedrība “Tālavas taurētājs” vai vienkārši “Taurētājs” (lāgā neatceros) kaut kur ap 1908. gadu gan bija saņēmusies tulkojumu izdot, taču nikno cenzūras draudu priekšā atteicās no lielās ierosmes. Tā toreiz pajuka iecerētā Raiņa literārtehniskā saskare ar šo šķiriski pavedinošo Rietumu pasaules gara ražojumu.

Cita lieta – kā mūsu varoņa Marksa tēls iemiesojās Raiņa paša daiļradē. Rainis, kā zināms, bija iecerējis uzrakstīt lugu “Saules bērns”. Lugas centrālais varonis – Īls, sākot ar 1900. gadu, visur uzmetumos mīlīgi saukts par Īliņu. Šis Īls – kā jau tas latviešu folklorā pieņemts – izcelsmes aspektā cēlies no lāčiem:

“Es lāča dēls iz varas lauzta klēpja.

No pārspēka (! – B.D.) es radīts kaislā priekā!”

Kas ir šis Īls citos – skumjākos – aspektos, tas gan lasītājam tik vienkārši netop skaidrs. Citā vietā Rainis mums saka: “Sociālisms ir vislielākā cīņa pasaulē, tas ir Īls.” Vēl citā lugas cēlienā dzejnieks savukārt atklāti nosauc sava varoņa reāli miesisko prototipu: “Markss atrada sociālisma atslēgu, bet tomēr palika vēl pāri visa lielā, garā cīņa pie pašas atslēgšanas. Tātad Īls – Markss, un Saules bērns – līdzīgs citam atradējam – Mečņikovam. Bet Īls taču cīnītājs un ne atradējs? Tikai līdzība (ar Marksu kā varoni citā darbā). Īls – tautas un cilvēces cīņu varons.” (Sīkāk skat.: Literārais mantojums, II daļa. R., 1961, 337.-348. lpp.). Beigās Rainis lasītāju ar savu sarežģīto Īliņu – Marksu noved galīgā nesaprašanā. Tā, piemēram, lugas varone Zemes meita vienreiz sāk slavināt šito lāču dzimtas atvasi:

“Tu ticis tautas dēls, tu krietnis tautietis.”

Bet Markss (Īliņš, sociālisms utt.) atkal cērt pretī:

“Ak, nē, tas neesmu, es esmu cits – “

“Kas tad?”

“Ē, ko, tāpat, laid mani mierā!”

Taisnību sakot, iedziļinoties latviešu folkloristiskajās lugās un arīdzan tautasdziesmās, par Marksu neko lāgā nevar saprast. Nav jau tā nekāda īstenā dokumentārā literatūra. Cita lieta – laikabiedru atmiņas.

 
Leave a comment

Posted by on 22/03/2019 in RAINIS un Latvija, Raksti

 

Iespraudums par Budjonija sarkanajām jātniecēm, ko mēs ar draugu prof. Gizu izvērsām poļu presē.

Iespraudums par Budjonija sarkanajām jātniecēm

Vācu klasiķis Engelss kādreiz Anglijā sapņoja par to, ka sociālistiskie vīrieši un meitenes mīlēs viens otru gandrīz pilnīgi bez maksas, kamēr vien zemeslode neatdzisīs un Saules sistēma neies bojā. Pilsoņkara apstākļos, jāsaka, tieši jautrajā Budjonija jātniekarmijā daudz kas no aizrobežu klasiķa iecerēm tika ņemts nopietni un apņēmīgi realizēts. (Es nedomāju zemeslodes atdzesēšanu.) Visa šī sarkanā jātniecība, var teikt, svīzdama ņēmās melnās miesās, un tā lieta pasaules revolūcijas ietvaros gāja no rokas. Jo izvirtība toreiz izdevīgi balstījās uz kaujas brālības, biedriskuma, savstarpējās izpalīdzēšanās un bezskaidras naudas norēķinu cēlajiem principiem. Es, tā sakot, tev, bet tu – man un biedram. Dots pret dotu. Un lai šausmās trīc apkārtējā kontrrevolucionārā buržuāzija.

Viens tāds rakstnieks, Īzaks Bābels, kuru es, protams, ļoti cienu, šai pa šā sakarā ļoti jau nu uzsvēra sieviešu izšķirošo lomu minētajos notikumos. Es, saka šis Bābels, par sievietēm jātniekarmijā varētu uzrakstīt veselu sējumu! Un sāk arī – ar pašu galveno:

“Eskadroni dodas kaujā, putekļi, dārdoņa, kaili zobeni, neganta lamāšanās, viņas ar uzrāvušamies brunčiem auļo priekšgalā, noputējušas, lielkrūtainas, visas m.., bet biedrenes, un m… tāpēc, ka biedrenes, tas ir pats svarīgākais.”

Grūtsirdīgais Budjonijs, saprotams, (par tēlainību) gribēja nošaut šo pašu Bābelu jau divdesmitajos gados, taču toreiz saņēmās. “Šķīstīto jākļu” priekšnieks nespēja noticēt, ka vaļsirdīgā rakstnieka spārnotie izteicieni ar laiku tā kā tā nāks pilnīgā atklātībā un dzīvos, kā smejies, mūžu mūžos.

Jāpiebilst vēl, ka neviens kaut cik inteliģents cilvēks, kurš lasījis Bābela neaizmirstamo aprakstu “Viņas diena” (laikraksta “Krasnij Kavaļerist” 1920. gada 18. septembra numurā), laikam gan nu nekad vairs savā kautrīgajā mūžā bez speciāla indīga nodoma nenosauks sievieti par biedreni. Pat Fidels Kastro, iespējams, padomju militārā padomnieka apakšpulkveža Černova samācīts, lietoja uzrunu “biedri un draudzenes”, – lai neizprovocētu Kubā liekus erotiskus pārpratumus un graujošas bābeliskas asociācijas.

Ko autors grib teikt ar augšminētiem sižetiem? Autors iekšēji to visu pārdzīvo un skaidri liek noprast, ka agrīnajai padomju izvirtībai kopumā bija raksturīgs patiešām neviltots revolucionārs uzbudinājums un prasti proletāriski risinājumi. Dalībnieki rīkojās ļaunas nepieciešamības dzīti, toties daudz uzturējās svaigā gaisā! Tikai Staļins, protams, atkal visu sabojāja. Viņš, piemēram, pieļāva Engelsa garam pretīgo sadzīves pakalpojumu pirkšanu un pārdošanu. Kaut cik normāla izvirtība sašaurinājās. Aizvien mazāk biedreņu, aizvien vairāk prostitūtu!

Sliktāk situētiem pilsoņiem un studentiem līdz ar to radās visādas materiālas dabas grūtības. KK(b)P Centrālās kontroles komitejas II plēnumā 1924. gada oktobrī b. Akulovs ar skumjām atzīmēja, ka Sverdlova Komunistiskajā universitātē vien apmēram puse studentu esot spiesti izmantot prostitūtu pakalpojumus. Un – bez jebkādām cenas nolaidēm. (Mūs, protams, šai aspektā pārsteidz tik augsts prostitūtu tikumības līmenis.) Pārējie 45% strādnieku un zemnieku studentības pārstāvji izlīdzējušies paši, kā nu kurš pratis.

Cits boļševiku partijas ētiķis – b. Jaroslavskis toreiz ar zināmu gandarījumu norādīja, ka 40% buržuāzisko studentu un studenšu bijuši slimi ar triperi, toties Komunistiskajā universitātē tikai 21% studentu slimojot ar visu dažādo venērisko slimību buķeti.

Dzejnieks Vladimirs Majakovskis, būdams, kā zināms, atturības cienītājs un pretalkohola kustības līderis, ļoti sajūsminājās par veselīgo, spēcīgo strādnieku un zemnieku jauno audzi. Viņš bija biežs viesis vētrainās komunistiskās jaunatnes diskusijās un izjuta, tā teikt, visas aktuālās problēmas un laika drudžaino pulsu uz savas ādas. Rakstnieks Viktors Sosnora tā, lūk, apraksta iespaidiem bagātā Majakovska atgriešanos no kādas īpaši atsaucīgas jaunatnes auditorijas:

“Atnāca Majakovskis, viņa personālā glāze, pielieta, uz galda. Viņš ņem to ar mutautiņā aptīto roku, uzliek uz skapja.

– Kas ar jums noticis V.V.? Jūs esat slims? – Ļiļa (Brika. – B.D.) ir norūpējusies.

– Es esmu vesels, – saka V.V.M. – Man ir triperis.

– Ak, kungs, un kura tad? Kura maita jūs tā apbalvoja?

– (Nosauc vārdu, tēvavārdu, uzvārdu.)

– Ak tu, tā teikt! Un ko jūs viņai izdarījāt?

Aizsūtīju ceriņu buķeti.

Viņš bieži iedrāzās ceriņos.”

Tai laikā, kad Majakovskis dedzīgi drāzās ceriņos savā franču auto „Peugeaut”, citiem tas skauda un radās jautājumi. Citi, mazāk talantīgi un mazāk pieprasīti proleta dzejnieki, par piemēru, gribēja zināt, kāpēc gan Majakovskis visu dabū gandrīz bez maksas un var ārstēt savus izvadceļus OGPU klīnikā. Vai tad viņš bija tas, kurš atdeva revolūcijas lietai visus savus miesīgos spēkus, nojādams kopā ar Tuhačevski visu ceļu līdz nekritušajai Varšavai??! Nē, Majakovskis tas nebija. Tāpēc daudz vairāk cietušais jaunatnes dzejnieks b. Utkins atklāti paziņoja presē, ka:

”Kai, līiugäuci ekiė c nkgekinnü,

Kai, acäaauci nigīnü c äui,

Kai kóeka eźiiaü c kgekinnü

Gkici iieüug ÷gi äīócci.”

Pie kam – par velti.

Uz šo pamatoto aizrādījumu nekaunīgais, bezparteijiskais Majakovskis tik vien prata, kā atbildēt ar indīgu rīmi:

”Ciīu aīgigkc ó Ki?,

Cikiīīg? – cīakü cgīi?.”

Rīme gan daudziem pielipa un kļuva par neatņemamu Padomju Ābeces sastāvdaļu, bet augšminētie rūgtie jautājumi tomēr palika neatbildēti.

Vienkāršā tauta pakāpeniski sāka saprast, ka topošā staļinisma apstākļos maize un izpriecas lielā mērā tiek baudītas nevis atbilstoši patiesiem revolucionāriem nopelniem, bet gan atkarībā no piederības jaunajai elitei vai sadarbības ar nomenklatūru un orgāniem.

Vienīgā CK, kas izpriecas sadalīja kaut cik taisnīgi, divdesmitajos gados bija Brīvās mīlestības Centrālā Komiteja un tās sekretariāts. Brīvās mīlestības organizācijas statūtos bija deklarēts, ka tā darbojas “ar mērķi uzlabot cilvēka dzīvi, balstoties uz brīviem pamatiem, lai tādā ceļā pietuvotos sociālismam”. Brīvās mīlestības CK sekretārs, kas atbildēja par kadriem un kūrēja mīlas darbu nodaļu, esot diezgan iejūtīgi un prasmīgi sadalījis darbuzdevumus ieinteresētajiem vīriešiem un sievietēm Savienībā. Tauta, šķiet, labprāt būtu izmantojusi šo visumā demokrātisko iestādījumu, bet skaudīgā KK(b)P CK, kurai toreiz bija lielāka vara un iespējas, nenovīdīgi apspieda Brīvās mīlestības CK ierosmes, saglabādama visas bezmaksas privilēģijas tikai savai nomenklatūrai un speciāli Staļinam (sk. gleznu!).

Kas attiecas uz proletariātu, tad tas, Zoščenko vārdiem runājot, toreiz jau bija stipri sabeigta un apbēdināta šķira, tāpēc centās savas nepiepildītās uzvaras slāpes remdināt kaut vai ar valsts degvīnu. Izslāpušajiem varbūt labāka būtu kandža, bet vadoņi lika dzert tieši valsts ražojumu, lai (aktuāli!) pabalstītu tautas saimniecību. Sevišķi un jo īpaši bija aizliegts piedzerties ārpus valsts sektora boļševiku partijas biedriem. Turklāt dzert vajadzēja prasmīgi, tā, lai pēc tam kaut ko neizpaustu visur esošajiem imperiālisma izlūkdienestu aģentiem – uz ielas, darbā, ģimenē. Tāpēc vienīgais racionālais ceļš bija strauji piedzerties līdz jebkādu runasspēju un žestu zaudēšanai. Ne visi to spēja.

Tomēr visādu triumfālu un bēdīgu notikumu atzīmēšana intensificējās, un prasmīgi dzert, principā, iemācījās visi, kas vēlējās izdzīvot šitik cimperlīgā sociālismā.

Liels prasmes pārbaudījums daudziem bija pasaules proletariāta vadoņa bēres. Tām partijas organizācijas pēc mājieniem no augšas sāka gatavoties ļoti savlaicīgi un rūpīgi. Vispirms tika domāts par bēdu līmenim atbilstošu alkohola kvantumu sagādāšanu sarkanajos stūrīšos un citās idejiskās vietās. Par tālākām norisēm savā referātā CK Centrālās kontroles komitejas II plēnumā 1924. gada 5. oktobrī paškritiski atskaitījās b. Jaroslavskis:

“9. janvāra dienā (pēc vecā stila. – B.D.), kad uz vietām saņēma vēsti par b. Ļeņina nāvi, daudzās pilsētās tika sarīkotas iedzeršanas. (..) Tā vietā, lai vienatnē klusi aizietu un piedzertos – burtiski nodzeršanās. (..) Viens (? – B.D.) nonāca tiktāl, ka piedzēries turēja runu par šo dienu un beidza to “urrā” bļāvieniem, t.i., burtiski nesaprata, ko darīja un ko runāja.” Kopumā bēru atzīmēšana tomēr esot izdevusies, un daudzi pat gribējuši tikpat sēri turpināt.

 

 
Image

Šī diena – Starptautiska konference, trīs Baltijas tieslietu ministri un izcili referenti.

 
Leave a comment

Posted by on 22/03/2019 in Dienasgrāmatas, LOIB

 

Arhīvistu biedrībā šodien – izsvērti pētnieku A. Bambala, I. Zālītes un G. Zelmeņa ziņojumi par VDK dokumentu atsegumiem.

Mencendorfa namā, lieliska organizētība, daudz jauku paziņu.

 

 

Vihelma MUNTERA dienasgrāmata. – 1.sērija.

(В. Мунтерс. ВТ3.

1.3.1955 – 26.VIII 1955)

 

Nr. 1.

Вторник 1 марта 1955

баня

Nr. 2

D3  2.III

По дороге на завод отморозил правую щеку.

Получил документацию  высоко – частотной установки ASEA

ТОЛКАЧЕВ  Александр Николаевич

Ксения Александровна АВЕРИНА

машины

№ 3492174 и 3492201


15.00

Поехал к ЕГОРОВУ в УКГБ но не застал его.

Говорил с двумя МАЙОРАМИ.

Последний обещал мобилизировать ИВ. ИВ.

в 15.00 открытку от MY DARLING 26. II

Варили суп и делали пищу до 22.00

Весь подоконник мокрый.

Nr. 3.

(Nr.22)

17.II 55 plkst.15

(через ЕГОРОВА)

Ком. Гос. БЕЗОПАСНОСТИ

никакими сведениями о судьбе детей не распологает.

Ком.Гос. БЕЗОПАСНОСТИ

приняты меры к розыску через перифер. органы. Проверка данныхю

Сообщат дополнительно позже.

ПОДПИСАТЬ не давал ничего.


(ГУБКИН – работник управления УКГБ

БОГОМОЛОВ – был в ЛАТВИИ) (4887) о том, что сказал

подробно

Vilhelma MUNTERA dienasgrāmata

27.VIII1959 – 31.XII 1959

(1)

Nr. 1.

2.lpp.

г. ВЛАДИМИР

27.VIII 1959

plus 11. Переменная облачность.

5 – летие ОСВОБОЖДЕНИЯ.

8.20 КУЗЬМИН. Записка в гостиницу. (…)

Передал НИКОЛАЮ ИВАНОВИЧУ анкету на новое ПРОФУДОСТОВЕРЕНИЕ и фотографию.

(…)

Nr. 2

4.lpp.

28 VIII

Облачно – прохладно – ветренно. Плюс 14.

Чудесною

Утренняя прогулка вокруг Кремля.

Потом дождь и неприветливый холод (…)

 

Nr.3

29 VIII

Облачно. Плюс 8.

Утром был у НАТАЛЬИ ВАСИЛЬЕВНЫ в гостинице. Устроит.

Райсобес

выслать пенсию (…) из Владимирского гособеса.

1. Выписка из трудовой книжки.

2. Послужной список.

3. Свидетельские показания.

4. Справка о заработке (бухгалтерия)…

 

Nr. 4

5.lpp.

30 VIII

Облачно с прояснениями  плюс 8

СЕРЕБРЯННАЯ СВАДЬБА

(…)

Nr. 5

6. lpp.

Пасмурно

плюс 8

К 20 – летию  ПРИСОЕДИНЕНИЯ

БАЛТИЙСКИХ государств ВЫРАБОТАТЬ ЗАЯВЛЕНИЯ

об ОЦЕНКЕ этого события (…)

 
Image

Munters. – Kņiga.

 
Leave a comment

Posted by on 21/03/2019 in Biogrāfijas

 
Image

V. Munters, Rumpīša kundze, darling Natālija, Olga Sūna.. (ģen. Baloža?) vasarnīcas dārzā Bulduros. – No preses.

Attēlu rezultāti vaicājumam “мунтерс вильгельм”
 
 
%d bloggers like this: