← Nekautrīgais Barselonas Gipsy klezmera DŽELEM. Tur man sirdī iedzēla.
Veltījums bijušām LU studentēm.
—–
← Nekautrīgais Barselonas Gipsy klezmera DŽELEM. Tur man sirdī iedzēla.
Veltījums bijušām LU studentēm.
—–
*** Mēs domājām, ka lietus pāries,
Bet viņš nekad vairs nepāries …
***Viņš šitam Viņģa parkam pāri
Vēl trīssimt gadus karāsies.
***Viņš krūmiem vēsos nervus mērcē
Un visu laiku riņķī iet..
***…Es sēžu pašā vidū tērcē,
Un man ir lieliski
mazliet.. * * *
Man paliks labāk.
Vārds ieskanēsies.
Uz ielas nokritīs
sidraba nots…
Gar logu sieviete
aizies
un nēsī
uz pleca aiznesīs,
kas man nav dots…
Jā, viņu sauc Rasa,
bet dienu sauc – Lietus,
un diena tik pilna,
un lietus tik ilgs…
Bet viņa aizies,
un kā lai to nosauc,
kas manī tagad
pēc viņas smilkst…
Pie sirds ar purniņu
piekļāvies mikli,
kā viss te – glābjams
un mazs, un vārgs…
Šķiet – lietū aizplūst
no logiem stikli…
viļņviļņu Viļņa…
viens marta mārks.
B. Daukšts:
Markss ir bijis Vīnē. Arī Staļins, Ļeņins. Man kaimiņos Pencingā savulaik bija dzīvojis Trockis. Es mitinājos arhitektoniski stilīgā mansarda dzīvoklī turku rajona vidū, bet ar ļoti labu terasi. Dzīvokli izdevīgi īrēju no Austrijas bijušā 1970. gadu kanclera mazdēla Šolca.
No terases varēja redzēt vietu, kur bija dzīvojis Staļins, un turpat netālu bija mitinājies arī Trockis, kas Marijas Leiko bērnam bija nesis pienu un avīzē ietītu siļķi.
Trockis pārsvarā vazājās pa teritoriju no Vīnes dienvidiem līdz Cafe Central. Tur arī bijis diezgan daudz cilvēku no Latvijas. Piemēram, Makss Šacs-Aņins, kā arī mūsu valstsvīri un diplomāti.
Līdzās kafejnīcai Central bija viesnīca Herrenhof, kur Bruno Kreiska tēvs nodarbojās ar mecenātismu. Tas izpaudās tā, ka priekštelpā sēdēja mākslinieki un žurnālisti, bet dibentelpā — Kreiska tēvs ar saviem draugiem, laiku pa laikam izsūtot alu vai vīnu uz priekštelpu.
Izstādei “ORIĢINĀLI” esmu piedāvajis šo manu “klona” darba grāmatiņu.
—
Tādās sākuma puse obligāti tika aizpildīta krievu valodā, bet otra, no vidus, – latviski.
Kā jebkurš patiesi cerīgs inteliģents tajos laikos, esmu, protams, melnās miesās strādājis arī kurinātāja darbu (pat 2 slodzes!) – un vēl nosacītā pagrīdē. Jo, – raugi, – katru rītu toreiz stundām skaldīju malku tagadējā Barikāžu muzeja mājas pagrabā Krāmu ielā; un iznēsāju to ikreiz pie kādā 28 apaļām cilindru krāsnīm piecos stāvos. Visādi fiziski attīstījos. Pie tam – darīju to arī pretējā namā, ielas otrā pusē – kur tagad restorāns “Neiburgs”. Vienmēr atcerēšos šo Lauksaimniecības neklātienes tehnikuma siltumam veltīto laiku!
P.S. “Nelikumīgā” kārtā toreiz labi papildināju savu bibliotēku, jo bija uznācis periods, kad cenzūra atgādāja krāsnī liekamu sēriju, viņuprāt, t.s. makulatūras literatūras – sadedzināmu avīžu un grāmatu. Re ku, daža izglābta vēl lepni stāv (ne tikai manā) plauktā!
Protams, esmu bijis arī, tā teikt, MEHĀNIĶIS GAVRILOVS Centrālajā riteņbraukšanas klubā.
Šī darba grāmatiņa liecina, ka (vienlaikus ar savas dzejas darbības plašāku sākumu) esmu vadījis Bauskas Novadpētniecības un MĀKSLAS muzeja FILIĀLI. Neatceros tikai – kādu. Varbūt kāds atcerēsies?
Dokumentāli apliecinājumi par manu rosmīgo vēstures skolotāja darbu 16. profenē – pie šuvējām, 4. vakara skolā – pie tābraucējiem, “Ikarusu” šoferiem utt. – lai nu šoreiz izpaliek. Īpaši gan atminos radošo darbu OFICIANŠU vakarenē. Bija tāds piepildīts laiks, kad, ieejot vai katrā Rīgas restorānā, jau uz sliekšņa pretī skanēja sekmīgas (esošas vai bijušas) skolnieces izsauciens – “Mans skolotājs atnāca !”