RSS

Mazā tīģera lauvas sapņi.

Rate this:

 
Leave a comment

Posted by on 04/09/2021 in Uncategorized

 

Kapteinis ar skumju lauvu un Sorento..

 
Leave a comment

Posted by on 03/09/2021 in Uncategorized

 

Spiegi, specdienesti un mafijas – “paslīdējuša” lietuviešu kolēģa romānā – par Andropova “impērijas restitūcijas” plānu.


Vēstnieka Egila Levita Vīnes laika Eiropas panorāmas atvizums tālaika vēstniecības padomnieka B. Daukšta recenzijā par bijumu.


Aidu Puklēviču – Lietuvas vēstniecības Vīnē 1. sekretāru, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Lietuvas misijas vadītāju – matīju Alpu republikas galvaspilsētā 90. gadu vidū. Diplomātiskajās pieņemšanās grāfu Palfī nama spoguļzālēs trīsdesmitgadīgais puisis ne ar ko īpašu nesaistīja uzmanību, bet viņa pēkšņā pazušana no EDSO mītnes Hofburgas pilī, nokļūšana dzimtās zemes cietumā un negaidītās ziņas (arī Latvijas) presē par piedzīvojumu rakstnieka talanta uzplūdiem gan rādījās esam ārkārtas gadījums. 1998. gadā Viļņā ar pseidonīmu Aidas Pelenis izdotais romāns “Restitūcijas 14 dienas” tagad jau tiek dēvēts par pašu pirmo politisko trilleri lietuviešu literatūras vēsturē.

Īstenībā šis modernais dēku romāns ir iezīmīgs arī ar to, ka ir pirmais no jaunlaiku diplomātu aprindām nākuša (atkrituša) autora tāda rakstura gara ražojums Baltijā.
Trillera tulkojuma nesenā parādīšanās arī Latvijas grāmatnīcu plauktos rosināja papētīt to vēsturiskās realitātes “vielu”, kas kalpojusi par pamatu un fonu sacerējuma spriegajam sižetam. Jāpiebilst, ka A. Pelenis zināmā mērā ir vairījies saistīt romāna notikumus ar savu paša diplomāta pagātni Vīnē un Helsinkos. Galvenais varonis Lins Norvīds ir, draudzējoties ar mafijniekiem, neviļus nogrēkojies 1. sekretārs konsulārajos jautājumos Lietuvas vēstniecībā Ungārijā (nevis diplomāts Austrijā), un autors palaikam, šķiet, ar jūtamu labpatiku un saldu ironiju par nelgām lasītājiem spēlējas – jauc, vērpj un aizplīvuro no paša pieredzes un dzīvesziņas izaugušus sižetus un faktus.

Jāatzīst, ka patiešām patīkami ir šķetināt šos daiļradītos politiskos rēbusus, risināt erudīcijas spēles, atšifrēt mājienus un atpazīt reālas, veikli konstruētas personības romāna kaleidoskopiskajās ainās! Un kas gan var būt par to noderīgāks, piemēram, topošam starptautisko attiecību speciālistam vai politiķim?
Padomju impērijas atjaunošanas plāns
Romānā izdomātie notikumi risinās 1991. gadā milzu telpā no Maskavas līdz Vašingtonai un no Tallinas līdz Tel-Avivai drīz pēc neizdevušies augusta puča Krievijā, kad daļēji sāk īstenoties kāds fantasmagorisks superslepens vairākpakāpju plāns zudušās padomju impērijas atjaunošanai jaunos apstākļos – t. s. operācija “Restitūcija”. Idejas autors sākotnēji (jau pirms septiņiem gadiem) bijis PSKP CK ģenerālsekretārs Jurijs Andropovs, bijušais KGB priekšsēdis. Pēc KGB analītiskās grupas un vairāku starpresoru analītisko grupu ziņojumu izpētes vecais, viltīgais kremlēnietis sapratis, ka PSRS sabrukums ir nenovēršams un tāpēc nākotnē jācenšas notikumu gaitu virzīt slepenā projekta autoriem labvēlīgā, vēlamā pasaules lielvaras pozīciju atgūšanas virzienā.

A. Peleņa izklāstā: ““Restitūcija” ir KGB ģenerāļa Udaļčenko smadzeņu radījums. Ar Andropova svētību viņš bija sagatavojis operāciju, pareizāk gan būtu sacīt, operāciju sistēmu, kā visīsākajā laikā un ar minimālu piepūli var atjaunot agrāko impēriju, ja rodas Savienības varbūtēja sabrukuma draudi. Šādam gadījumam bija sagatavots viss līdzekļu komplekts, kura būtība – iefiltrēšanās Centrāleiropas nākamajā politiskajā un ekonomiskajā elitē. … Ideja bijusi šāda – pirmkārt, ar ieroču, narkotiku, ķīmisko un kodoltehnoloģiju nelegālo tirdzniecību uzkrāt milzīgas naudas summas un vienlaikus uzturēt stabilus sakarus ar noziedzīgo pasauli. Liekot šos sakarus lietā, savā netiešā kontrolē pārņemt ietekmīgākos mafiozos grupējumus.
Otrkārt, šos līdzekļus pārsūknēt uz Centrāleiropu, izmantojot sāktās ekonomiskās reformas, privatizāciju un tā tālāk, izveidot finansiāli varenus trestus, investīciju fondus, holdingkompānijas un bankas, kas reāli spēj ietekmēt šo valstu politiku.
Treškārt, nesamierināmi nelabvēlīgos politiķus un ierēdņus neitralizēt, sarīkojot kompromitācijas un šantāžas kampaņu, kuras nolūkiem tikusi uzkrāta milzīga patiesu un falsificētu datu banka.”

Par spontāni sākušos operāciju priekšniecībai Vašingtonā ziņo kāds Federālā izlūkošanas dienesta aģents: “Operācijas mērķis – situācijas destabilizācija Centrāleiropas valstīs, iefiltrējoties valdošās aprindās un uzņēmējstruktūrās, ar organizētās noziedzības palīdzību rīkojot terora aktus, izraisot masu nemierus un neapmierinātību, sagraujot kontrolētās uzņēmējorganizācijas, pirmām kārtām bankas, apdrošināšanas kompānijas utt. Ir pamats ticēt, ka operāciju kontrolē privātpersonas ar darba pieredzi drošības struktūrās. Nepārbaudīts, bet ticams viedoklis, ka operācijas daļas savā starpā maz koordinētas un/vai var arī konfrontēt.”
Aģents brīdina, ka, apkarojot iesākušos stāvokļa destabilizāciju Viduseiropā un Baltijas valstīs, ir jābūt piesardzīgiem un “sadarbība ar draudzīgo valstu dienestiem iespējama tikai operatīvās informācijas ieguves līmenī, ziņu tālāknodošana un to apmaiņa iespējama vienīgi atsevišķas atļaujas gadījumā”. Citiem vārdiem sakot, austriešiem par “Restitūciju” – ne čiku, ne grabu!

A. Peleņa sižets par “Andropova plānu” dažos aspektos sasaucas ar virknes Rietumu vēsturnieku un politologu pārliecību, ka Kremļa vadībā tieši Andropovs pirmais ir apzinājies padomju sistēmas kompleksas pārveides neizbēgamību, mēģinājis atvirzīt tālāk režīma agoniju un faktiski bijis patiesais “pārbūves tēvs” (Crozier, van Huyn u. a., Phénix rouge (Sarkanais Fēnikss), Le Rocher, 1999).
Līdzīgas domas grāmatā ar apakšvirsrakstu “Jaunā mafija – briesmas no Austrumiem” pauž arī divas franču pētnieces (Renata Lesnik, Helene Blanc. L’empire de toutes les mafias. Paris, 1996).
Jādomā, ka lietuviešu romānistam ir kalpojušas par idejiski mākslinieciskas iedvesmas avotu tieši spriedumu plūsmas politoloģiskās versijas.
Zīmīgs A. Peleņa patosālajā shēmā ir tas, ka “Andropova sliktie zēni”, kā teikts grāmatā, “nevar un nevar sagremot NATO izplešanos, Baltijas valstu patstāvības palielināšanos un Ukrainas neatkarību” darbojas pret Rietumu atbalstītajiem Maskavas “labajiem”, bet pats Krievijas prezidents pēc augusta puča Rietumu un to specdienestu acīs pasvītrots kā stabils “stratēģiskais partneris”. Labs vai slikts, bet vajadzīgs.
Savdabīgās Vīnes impresijas
Šķetinādams “Restitūcijas” noslēpumus Eiropas pilsētās, jaunais lietuviešu diplomāts Lins Norvīds saduras gan ar kāda Derzubara vadīto un Svētā Gellerta kalna viesnīcās Budapeštā uzdzīvojošo ukraiņu mafiju, gan ar “Viļņas brigādi”, gan arī piedzīvo izdomātas personas – “jaunā krieva” Konstantina Luganska (tikpat izdomātas “Ost Aktiv” bankas prezidenta) novākšanu viņa villā Vīnē, – kaut kur Jaunā Meža klostera vīnakrogu rajonā.
Kāds FIB Vīnes Reģionālās informācijās un dokumentācijas centra līdzstrādnieks trillerī atklāti pauž Alpu kalnu republikai neglaimojošas atziņas par tās attiecību ar “sliktajiem” raksturu: “Pastāv nerakstīta vienošanās ar Austrijas varas iestādēm. Sliktie zēni šeit mierīgi legalizē naudu, kārto darījumus, laiž bērnus skolā un Kertnera (Karintijas – B. D.) ielas veikalos pērk sievām dārglietas, bet nešaudās un nenodarbojas ar krāpniecību, savukārt varas iestādes izturas iecietīgi pret viņu uzturēšanos un neceļ nekādus šķēršļus ar vīzām.”

Vīnes kriminālpolicijas prezidija komisāra doktora Oto Greislera mutē A. Pelenis savukārt droši liek citus daudznozīmīgus iespaidīgus, fantāziju rosinošus vārdus: “Vīne nav ne Varšava, ne Prāga! Šeit cilvēki tāpat vien netiek šauti. Mēs cieši esam vienojušies ar visiem iespējamiem miera grāvējiem: ja notiks nopietna vardarbība – bez jebkādas tiesas viņi no valsts tiks izmesti! Nav svarīgi, no kurienes ieradušies – no Stambulas, Belgradas vai Maskavas. Varat darīt, ko gribat – taisiet veikalus, ieguldiet naudu, ejiet uz Vīnes Operu, bet – nebāziet nagus pie slidenām lietām, no kurām var ciest vienkāršie, godīgie vīnieši. … Jums varbūt nepatīk, tomēr Vīne ir viena no drošākajām pasaules galvaspilsētām. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka visi zina spēles noteikumus, zina, ka, tos pārkāpjot, iespēju pārsūdzēt nebūs, it īpaši tad, ja esi no Austrumiem, – kaut arī nolīgsi vislabāko advokātu, tomēr paliksi aiz borta un varēsi braukt atpakaļ uz saviem sasodītajiem Austrumiem!”

Neko teikt. Tik skarbus un nepārprotamus atzinumus kā Peleņa sacerējumā atradīsim vēl ja nu vienīgi Kida Mohela par bestselleru kļuvušajā pētījumā “Aģentu slepenais karš. Špionāžas centrs Vīne” (Kid Möchel. Der geheime Krieg. Spionage Drehscheibe Wien. Hamburg, 1997).
“Restitūcijas” trešo darbības jomu – noziedzības pasauli iztēlē šķērsojot, romāna autors, protams, neaizmirst atzīmēt, ka “aukstā kara laikā, kad Kertnera iela ieņēma pirmo vietu starp Eiropas galvaspilsētām pēc spiegu skaita uz vienu kvadrātmetru, Austrijas tiesībsargājošajiem un drošības orgāniem pie daudz kā vajadzēja pierast un uz daudz ko pievērt aci.” Tā – arī tikpat kā Mohela grāmatā atrasta tēze.

Būdams, kā liekas, atzīstams spiegu un izlūku literatūras, kā arī attiecīgu vēstures stāstu un pētījumu pazinējs, A. Pelenis, šķiet, vērīgi sekojis arī 90. gadu vidus Vīnes bulvāru, mafijas un “sarkano lukturu” joslas (“Gurteļa”) skandāliem austriešu iedzeltenajā presē (“Täglich Alles”, “Die Neue Kronen Zeitung” utt.). Un tas nemaz nav bijis lieks laika zaudējums, bet gan rotājošs ieguvums trillera rakstura sacerējumam. Tikai nezin kāpēc varoņu Lina Norvida un visur viņam līdzi sekojošās Indres Survilaites pašu intīmās attiecības palikušas tādas kā neattīstītas…
Pāris aizrādījumu
1) Kaitina, ka slavenā KGB, GRU u. c. dienestu mītne pie Maskavas Loka romānā visur tiek dēvēta par Jaseņevku pareizās Jaseņevas vietā. Nevajag taču mūsu zinātkārajai jaunatnei jaukt galvu!
2) Romāns ir patiešām arī savdabīgs ceļvedis pa Viduseiropas pilsētu, sevišķi Vīnes, krimināli iezīmētām vietām savijumā ar izteiksmīgiem ASV, Anglijas, Austrijas un virknes citu specdienestu darbības ieskicējumiem. Ausīs griež tikai palaikam nedabiski ģeogrāfisko nosaukumi sagrozījumi – Vahas (jābūt – Vahavas) ieleja vai principā latviskojamo Vīnes Lerhenfeldergirteļa loku, Bruku pie Leitas u. c.
Nobeigumā vācu valodu zinošiem un politiski augošiem lasītājiem iesaku reizē un paralēli ar A. Peleņa romānu ieskatīties arī pagājušogad Hamburgā iznākušajā azartiskā slepeno sfēru pētnieka Jurgena Rota grāmatā (Jürgen Roth. Die graue Eminenz. Das Netzwerk von Diplomaten, Gangstern und Politikern) – “Pelēkais kardināls. Diplomātu, gangsteru un politiķu tīkls”. Katrā ziņā viens otram par sliktu abi šie sacerējumi nenāks, bet gan jūtami papildinās nojausmas par sarežģīto 90. gadu Eiropas un visas pasaules ainu.

Pārmaiņu vētras acī.
Egils Levits un mūsu kopīgais Vīnes laiks.
https://bonis.lv/2014/05/30/peksni-papirus-cilajot-atceros-1995-gada-vasaru-vine-kad-mans-tiesais-diplomatiskais-sefs-bija-egils-levits/

Jurijs Andropovs kā 1956.gada Ungārijas revolūcijas apspiedējs. Visu dzīvi viņu vajāja “Ungārijas sindroms”. Unikāli fakti, video.

 
Leave a comment

Posted by on 03/09/2021 in Uncategorized

 

KAS Kremli noklausās?

Kremli noklausās. – Atklāta P. – M. saruna. – Че с деньгами???

Rate this:

 
Leave a comment

Posted by on 03/09/2021 in Uncategorized

 

Tieši BARIKĀŽU un OMONA slaktiņu JANVĀRĪ (1991) VFR izdota grāmata.

IMAGE0009
IMAGE3878
IMAGE3877
IMAGE0010

 

Rate this:

 
Leave a comment

Posted by on 03/09/2021 in Uncategorized

 

Latvijas poliete Ita KOZAKEVIČA un brāļi HANIBALSONI. Īpašā saistība. – “Przez to podpadła mocno sowieckim służbom specjalnym.”

Ita Kozakeviča Annabergā nesamierināmi asi un atklāti izstāstīja par nepiedodamiem čekistu – vajātāju noziegumiem 1970.- 80.gados Latvijas mākslinieku, kultūras darbinieku vidē. –  Bonna,1990.

Viņas veiktais Latvijas atbrīvē un darbības starptautiskais vēriens  aizvien vairāk tracināja VDK vadību un GRU.

When Hanibalsson passed through Tallinn, Estonia, ()n his way to Lithuania,

agents from the KGB broke into his hotel room, and stole a briefcase containing
official government papers.

—–
Ita Kozakeviča bija tikai 2 gadus veca, kad vecākais no brāļiem Hanibalsoniem, islandiešu students POLONISTS Maskavā, 1958.gadā ieradās pie saviem brīvdomīgajiem latviešu draugiem Rīgā, PSRS okupētajā Latvijā, un slepeni viesojās Jelgavā…?
—-
When Minister for Foreign Affairs Jon Baldvin Hanibalsson visited the Baltic countries at the end of January 1991, Moscow reacted with fury. Referring specifically to Iceland, Moscow issued a warning to the West against any interference into the Baltic situation. But not only that;
when Hanibalsson passed through Tallinn, Estonia, ()n his way to Lithuania,

agents from the KGB broke into his hotel room, and stole a briefcase containing
official government papers.

https://larouchepub.com/eiw/public/1991/eirv18n08-19910222/eirv18n08-19910222.pdf
—–
https://www.youtube.com/embed/WcGtYRMGe84?version=3&rel=1&showsearch=0&showinfo=1&iv_load_policy=1&fs=1&hl=en&autohide=2&wmode=transparent

Ita Kozakeviča Annabergā pie Bonnas atklāti izstāstīja par konkrētiem nepiedodamiem čekistu noziegumiem, šantažētu personu bojāejas faktiem Latvijas mākslinieku, kultūras darbinieku vidē. – Bonna,1990.

Viņas veiktais aizvien vairāk tracināja VDK vadību un GRU.
Ar sevišķi VIŅAS iniciētajām daudzpusīgajām aktivitātēm panāktais Hanibalsonu atbalsts Baltijai savā veidā kļuva izšķirošs viņas liktenī…

—–

TAJEMNICZA ŚMIERĆ ITY KOZAKIEWICZ

Ita Kozakiewicz, była przedstawicielką tych Polaków w ZSRR, którzy nie ulegli sowietyzacji. Zafascynowana etosem „Solidarności” propagowała go wśród Polaków na Łotwie i w krajach bałtyckich. Była dla nich prawdziwym autorytetem. Domagała się większej aktywności polskiej polityki w relacjach z krajami bałtyckimi. Uważała, że Polacy na Kresach mogliby być dobrymi pośrednikami w zacieśnieniu tych kontaktów.
Zginęła tragicznie 28 października 1990 roku w Santa Agostino, gdy razem z uczestnikami spotkania Polonii Świata wracała z Monte Cassino do Rzymu. Do dziś jej śmierć wywołuje konsternację. Wieloletnia prezes Związku Polaków w Austrii Danuta Zofia Nemling, która była świadkiem tragicznej śmierci Ity Kozakiewicz, w rozmowie z polskim działaczem opozycyjnym w Służbie Bezpieczeństwie kapitanem Marianem Charukiewiczem, wspomina, że w tym dniu nic nie zapowiadało tragedii: „Wracając z Monte Cassino, zatrzymaliśmy się autokarem na postój koło przydrożnej kawiarni. Miała to być krótka przerwa. Później okazało się, że kilka osób, w tym Ita Kozakiewicz, postanowiło wykąpać się w morzu. Dziwna to była decyzja, bo ani czas, ani też pogoda nie sprzyjały temu. Gdy już wsiadaliśmy do autokaru, zobaczyliśmy, że nasi ludzie zebrali się na brzegu. Ktoś powiedział, że oni są w morzu. Po krótkim czasie fale wyrzuciły ciało Ity na brzeg. Byli wśród nas lekarze, którzy próbowali udzielić pierwszej pomocy, zanim przyjechała karetka. Potem dowiedzieliśmy się, że Ita nie żyje”.

Po tragicznej jej śmierci pojawiło się wiele domysłów i sugestii. Romuald Mieczkowski, który był w towarzystwie Ity Kozakiewicz w dniu jej śmierci, uważa, że podejrzenia nieprzypadkowej śmierci raczej nie znajdują uzasadnienia.
Dziwi się jednak, że Ita Kozakiewicz w towarzystwie kilku innych działaczy polonijnych z Litwy, Białorusi i Ukrainy postanowiła wykąpać się, gdy faktycznie wszyscy już wracali do autokarów. Tym bardziej, że jak wynika z naszych ustaleń, w tym dniu Ita Kozakiewicz czuła się nie najlepiej i brała leki z powodu kłopotów ciśnieniowych.

—–

…Droga łotewskich Polaków była natomiast nieco inna. Stanowczo opowiedzieli się oni za niepodległością Łotwy, zawdzięczając głównie stanowisku śp. Ity Kozakiewicz, ówczesnej pierwszej prezes Związku Polaków na Łotwie. Ita Kozakiewicz cieszyła się na Łotwie powszechnym szacunkiem. Jako reprezentantka polskiej mniejszości wchodziła w skład kierownictwa Frontu Narodowego Łotwy (łotewskiego Sąjūdisu). W marcu 1990 roku została wybrana do Rady Najwyższej Łotwy, pokonując w wyborach kandydata prorosyjskiej organizacji. Dzięki swojej postawie cieszyła się wielkim autorytetem zarówno wśród łotewskich Polaków, jak również wśród Łotyszy. Sprzeciwiła się kategorycznie zamiarom wykorzystania polskiej mniejszości wspólnie z prorosyjskimi organizacjami do walki z ruchami niepodległościowymi w krajach bałtyckich, czego tak do końca nie udało się uniknąć na Litwie.
Przez to podpadła mocno sowieckim służbom specjalnym. Zginęła tragicznie 28 października 1989 roku podczas pobytu we Włoszech, gdzie uczestniczyła w pierwszym spotkaniu Polonii z całego świata.

—–

 
Leave a comment

Posted by on 03/09/2021 in Uncategorized

 

Totāla izguruma laiks.

Tableaux Vivants, Ryan Schude1280.jpg

Ryan Schude tā fiksē.

 
Leave a comment

Posted by on 03/09/2021 in Uncategorized

 

MADLIENA. – Ak, subtropu Madliena! – Manā atmiņā kā Dienvidjūru pērle ziemas vidū, – vēl nesen MALTAS arhipelāgā sevišķi mēķtiecīgi tika piedāvāta pirkšanai – pasaules 3×3 latviešiem ?..

image1502
image1500
image1501

Rate this:

 
Leave a comment

Posted by on 03/09/2021 in Uncategorized

 

Latviešu skolnieces PSRS cietumos. Dienasgrāmatas. – Biruta Geidāne.



VDK izpētes Dundagas konferences materiālu saistībā.

TRAĢISKĀ DUMPINIECE

Vēl būdama skolniece, Biruta Geidāne Dundagas baznīcas tornī uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Padomju vara viņu izsūtīja uz lēģeri.
Pirms diviem gadiem Biruta gāja bojā, glābjot slīkstošu zēnu. Nupat traģiski bojā gājusi arī viņas māte, rakstniece Milda Geidāne – dienu pēc tam, kad viņa dalījās atmiņās par savu dumpīgo meitu, sievieti uz ceļa notrieca BMW Par Dundagas baznīcas tornī 18.

Jānis Trops
Kuldīga

Par novembra naktī pirms 46 gadiem pacelto sarkanbaltsarkano karogu toreiz, attīstītā sociālisma spelgonī, runāja pusčukstus. Tikai daži vien jau arī to rītausmā bija redzējuši, pirms čeka nokomandēja novākt. Pie visām varām ar dumpīgumu pazīstamie dundadznieki klusībā smīkņāja – ar visu okšķerēšanu drošībniekiem tā arī nebija izdevies sadzīt pēdas, kas Latvijas Republikas proklamēšanas 50.gadadienā baznīcas tornī uzvilcis karogu. Pēc pusgada, 15.maijā, jau tīri profesionāli šūdināts brīvās Latvijas simbols naktī uzziedēja pie ciema izpildkomitejas ēkas. Tanī pašā tureklī, kur parasti plandījies LPSR zilibaltsarkanais karogs – tas bija bez pēdām pazudis. Kad vēlāk varas norīkotie ļaudis sāka ar dzelzs pīķiem un āķiem pārmeklēt Dundagas centra dīķi, kļuva skaidrs, ka tur meklē sirpjoti āmuroto audeklu. Noslīcināto tā arī neatrada, bet no mutes mutē aizgāja vēsts, ka čeka par pretvalstisku rīcību 2.jūnijā apcietinājusi 18 gadus veco ciema bibliotēkas apkopēju Birutu Geidāni. Meitene nav liegusies, ka abās reizēs pašas gatavotos karogus uzvilkusi viņa.


1969.gada augustā vidusskolnieci slēgtā sēdē tiesāja LPSR Augstākā tiesa un par pretpadomju aģitāciju un propagandu piesprieda pusotra gada ieslodzījumu, ko Biruta izcieta disidentu vidū plaši pazīstamajā Mordovijas lēģerī. Kā visjaunākā starp viņiem, saukta par meitiņu.

NO AIZSAULES SACĪTAIS Diemžēl pajautāt Birutai, kā viss bijis, vairs nevar. Glābjot dēla Mārtiņa draugu divpadsmitgadīgo Jāni, viņa kopā ar to pirms diviem gadiem noslīka jūrā Užavas piekrastē. Varbūt tā bija likteņa zīme, ne sakritība – trešdien, 10.novembrī, ierados Ventspils rajona Zūrās pie Birutas mātes rakstnieces Mildas Geidānes iztaujāt par dumpīgās meitas likteni – bez brīdinājuma, jo namamāte bija nomainījusi telefona numuru. Viņa atvainojās par istabā valdošo nekārtību: “Tieši šodien nezin kāpēc sāku ņemt ārā no kastēm un šķirot meitas arhīvu. Par pārsteigumu atradu kādas senas intervijas melnrakstu. Astoņdesmito gadu beigās pie mums – toreiz abas ar Birutu dzīvojām Ugālē –


no laikraksta Literatūra un Māksla bija atbraucis Mārtiņš Zelmenis. Iztaujāt par to pašu karogu, par lēģeri. Tad jau gāja uz atmodas pusi, bija cerības kaut ko tādu nopublicēt. Runājām ilgi, Mārtiņš vēlāk atsūtīja diktofona ieraksta atšifrējumu uz 25 lapām, bet intervija laikrakstā tā arī neparādījās.” Rakstniece bija ar mieru, ka ierakstu izmantošanai ar intervētāja atļauju paņem arī Diena, jo tur Biruta par šo dzīves periodu presei pirmo un laikam arī pēdējo reizi runājusi tik plaši un atklāti. “Viņa nebija no tiem, kas šādus biogrāfijas faktus vēlāk izmantotu karjerai,” meitu raksturoja M.Geidāne.


M.Zelmenis neiebilda. Viņš tagad strādā par tulku Briselē un pastāstīja, ka tā ir tikai puse no intervijas, otra tehnisku iemeslu dēļ nav atšifrējama.
Pie viņa kopš 1989.gada vēl glabājoties divas Birutas dotās klades ar biogrāfiskiem materiāliem, kuras nav sanācis atdot. Taujāja pēc adreses, lai aizsūtītu mātei, ja Biruta jau mūžībā. Bet nu arī tas vairs nav iespējams.
Nākamajā, 11.novembra vakarā traģiski mūžībā aizgāja pati rakstniece. 76 gadus veco sievieti uz Ventspils-Kuldīgas šosejas mājupceļā pēc lauku ambulances apmeklējuma notrieca kāds BMW. Vēl diktofonā skan viņas balss, ka pēc meitas nāves pārdzīvoto sācis piegludināt laiks; ka tagad jādomā, kā pacelt patstāvīgai dzīvei mazdēlu; ka tikko pabeigta rakstīt pēdējā, pēc skaita jau vienpadsmitā grāmata un līdz 15.novembrim tā noteikti jānosūta uz Rīgu konkursam; ka padomā nākamā. Bet rakstnieces vairs nav. Tāpēc turpmākais daļēji būs kā balsis no tuvākas un tālākas, no mātes un meitas aizsaules.

ATROD PĒC BIBLIOTĒKAS LAPIŅAS Tālo 1958.gada 18.novembra rītu atmiņā saglabājis Visvaris Niegliņš no lauku mājām Dundagas pagastā: “Ciemā biju tā sauktais sabiedriskās kārtības sargs, dežurējām ielās, palīdzējām pasākumos miličiem, par to varēja dabūt klāt kādas dienas pie atvaļinājuma. Togad 18.novembris iekrita pirmdienā, tumsiņā man zvana kāds vīrs no drošības komitejas – baznīcas tornī uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Jāiet ņemt nost abiem ar milicijas pilnvaroto. Toreiz tāds Griče Arvīds pie mums strādāja,” atcerējās pensionārs. “Lukturis līdzi, kāpjam augšā līdz lūkām. Sākumā viņš pa priekšu, pēc tam saka – ej tu pirmais, ja kas, es tevi no aizmugures ar pistoli piesegšu! Pārliek stobru man pār plecu, rāpjamies. Kāda tur piesegšana, bailes bija, ka karogs ir mīnēts, aiz muguras tomēr drošāk. Bet nekā, un neviena jau tur nebija. Pavisam vienkāršas sarkanas un baltas drēbes strēmeles piesistas pie tādas četrkantainas koka laktiņas. Tā izbāzta pa logu uz ceļa pusi, plīvo,” tagad jau ar humoru atceras V.Niegliņš. “Ja lika, bija jākāpj, tāds laiks,” Visvaris nejūtas vainīgs, jo “paslepus jau mēs visi priecājāmies, ka

čekisti nevarēja licēju atrast, viens tāds te ar bārdu gandrīz līdz ceļiem noauga meklēdams.” V.Niegliņš bijis meliorators un piepratis arī kalēja darbu, tāpēc pavasarī vajadzējis kalt ķekšus, ar ko meklēt it kā dīķa dūņās iemesto padomju karogu.

“Vēlāk izrādījās, ka meitēns to bija sadedzinājis, bet par spīti čekistiem pateicis, ka iemetis ūdenī. Tāds dūšīgs, velna pilns skuķis bija, bet beigās laikam kļuva pārdroša, tāpēc iekrita. Čekistu mašīnām, kas zem viņas logiem dežurēja, bāzusi lupatas un kaulus izpūtējos,” atminas V. Niegliņš. Laimdota Radele tolaik strādājusi Dundagas bērnu bibliotēkā Līkajā muižā, kur tagad iekārtojusies pagasta padome. Par pieaugušo bibliotēkas vadītāju pilī bijusi M.Geidāne. Viņas meita Biruta, “tāda sprigana, ar suni vienmēr staigāja”, tur strādājusi par apkopēju. “Es to maija gadījumu atceros – bija uzvilkts karogs, blakus piesprausta lapiņa “Lai dzīvo 15.maijs!”. Bet tā izrādījās paņemta no bibliotēkas, otrā pusē grāmatas šifra cipari.


Atbrauca no Rīgas vairākas mašīnas ar drošībniekiem, divas nedēļas staigāja pa visām iestādēm, pat šūšanas darbnīcā iegriezās, klaušināja – kur tādas lapas lieto. Gan jau kāds pateica, ka bibliotēkā, tā nāca Birutai uz pēdām. Vēlāk čekisti bija izpētījuši, ka baltā strīpa karogam ņemta no Mildas biškopībā lietotā halāta, bet sarkanajām izmantots toreiz lozungiem paredzētais audums. Kad meiteni veda prom, suns ilgi, ilgi skrēja līdzi, liels draugs viņai bija,” gandrīz pēc pusgadsimta atceras mūžu par bibliotekāri nostrādājusī L.Radele.
Pēc meitas aresta M.Geidāne, protams, no darba padzīta.

TIEŠĀM NEZINU, KAS IR BAILES “Pirmajā reizē apkārt nebija jāskatās. Tumša nakts, zinu, ka pakaļ neviens nelien,” tā savukārt intervijā M.Zelmenim pēc gadiem stāsta pati Biruta un viņas māte. B.G. Jā, kādēļ es to visu izdarīju? Tas tiešām bija tāds kā protests – pret skolu, pret visu. Bija jautājumi, uz kuriem es meklēju atbildi jau kopš bērnības, skolā arī bija konflikti.
Es vienkārši jutu, ka mani apspiež, neļauj brīvi domāt. Es nojautu, ka kaut kur ir patiesība, šādas tādas druskas no tās jau bija sagrābstītas. Rakos dziļāk, atbildi atrast nevar, nav.
Grāmatas izņemtas no bibliotēkas, pieaugušie cieš klusu… Ak kungs, ja es toreiz būtu zinājusi, ka patiesība ir daudz drausmīgāka, nekā nojautu! Patiesību es uzzināju pēc tam, kad mani notiesāja.
Čekā pateica: “Mēs tevi aizsūtām uz skolu!” Un patiešām, lēģeris bija mana universitāte. M.G. Pieaugušie, kas šo patiesību zināja, bija tik iebaidīti, ka cieta klusu. Es savā bērnībā esmu redzējusi asinis, sašķaidītas smadzenes. Es klusēju, varbūt tā ir manas paaudzes lielākā vaina? B.G. Jā, tā ir vaina! Es to nezinu, tiešām nezinu, kas tas ir – bailes. Man nebija arī žēl sevi ziedot, es taču zināju – tā, kā ir, nedrīkst būt. Nu nedrīkst, un viss! Brīžiem es zaudēju cerību, brīžiem… bet kāpēc es tomēr izturēju, nenodzēros? Bija pārliecība, ka nāks jauna paaudze. Nāks, kuriem galva nav samaitāta, ticēju atmodai, tam, kas pašlaik notiek, – simtprocentīgi. Es vienkārši ticēju cilvēku saprātam. M.G.

Kad meitu izlaida no cietuma, visa viņas korespondence tika caurskatīta, telefona sarunas noklausījās. Kad Usmā apzaga veikalu, pavadzīmes nāca meklēt uz Birutas mājām – lai būtu iemesls kratīšanai. B.G. Aizstiepa visas kasetes ar magnetofona lentēm, bet to īsto, kur bija leģionāru dziesmas un Dievs, svētī Latviju, – to neatrada.


PĒC CĪŅAS PAGĀJA MALĀ “Kad Birutu arestēja, arī mani pratināja, esmu bijusi stūra mājā Rīgā, tikai ne pagrabā, bet kabinetos. Toreiz man jau bija iznākušas trīs grāmatiņas, čekists pateica atklāti: “Dzirdēju, ka jūs arī kaut ko kleķerējat. Nu tad turpmāk jūs vairs nekleķerēsiet!” Un patiešām – nākamos 18 gadus mani nepublicēja, atteica ar iemeslu, ka darbam “zems idejiskais līmenis”,” arī Mildas Geidānes dzīvi ietekmējis meitas bezbailīgais solis. Viņa strādāja vilnas kārstuvē, par biškopi kolhozā, apdrošinātāju. Biruta pēc iznākšanas no cietuma kopa lopus, gāja lauku brigādē, mācēja ar bitēm ņemties. “Viņai ļoti patika zirgi, vispār visa dzīvā radība, jo tur nebija melu, lišķības, nodevības, ko Biruta visvairāk necieta.” Uz vēlēšanām padomju laikā Biruta negāja demonstratīvi, kad nāca aģitatori, pretī palaida suni. Rakstīja dzeju. Mātesprāt, neizkopts viņā aizgāja bojā liels talants. “Atmodas gados Biruta bija pirmajās rindās visur, kur kaut kas bija jādara. Pēc neatkarības atgūšanas pagāja it kā malā – laikam tas nebija īsti tas, uz ko viņa bija cerējusi,” savā pēdējā sarunā ar Dienu teica rakstniece Milda Geidāne. “Pašlaik man vajag tikai to, lai mani liek mierā un ļauj strādāt. Man ir zeme, un tas ir galvenais. Atbalstīšu savējos, cik varēšu, bet aktīvi vairs necīnīšos,” to savukārt Biruta teikusi nepublicētajā intervijā, kad Latvijas neatkarība jau šķita nenovēršama. “Birutas būtība bija pretošanās trulai varai. Jebkurai. Tas meitai bija gēnos, deva spēku,” teica M.Geidāne. Birutas vectēvs par muižu dedzināšanu 1905.gadā bijis notiesāts ar mūža katorgu.

ГЕЙДАНЕ БИРУТЕ, 1950г.р., дочь латышской
писательницы. Арестована в июне 69 года за вывешивание
национального латышского, красно-бело-красного флага. Осуждена
на 1,5 года.

БИРУТЕ ГЕЙДАНЕ, 1950 г.р., школьница; июнь; 70; 1,5
года СР (12, 15). 2 декабря 1970 г. вышла из мордовского
женского лагеря.

https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/tragiska-dumpiniece-12223836

 
Leave a comment

Posted by on 01/09/2021 in Uncategorized

 

Miglā asaro..

https://www.youtube.com/watch?v=NB_osaQRQ8o

 
Leave a comment

Posted by on 01/09/2021 in Uncategorized

 
 
%d bloggers like this: