Mans kādreizējs studiju biedrs – visu franču aviokodolnesēju admirālis Fransuā Kluzēls.
Nereti ilgi tērzējām vakaros viesnīcas restorānpagrabos pie alus kausa (mans Puika no Vīnes arī!), kādu dienu apgājām apkārt (Hitlera dārgumu?) Alpu ezeram Bavārijā.. Es stāstīju savus brīnumus.
Viņš pēc tam ar visu franču kodolnesēja armādu devās uz Indijas okeānu medīt Ben Ladenu.
В нашей Латвии первым Председателем Совета Министров был Кирхенштейн, откровенный антисемит, о чем знала вся Рига.
—
Daukšts: Markss ir bijis Vīnē. Arī Staļins, Ļeņins. Man kaimiņos savulaik dzīvojis Trockis. Es dzīvoju mansarda istabiņā, bet ar ļoti labu terasi.
Dzīvokli īrēju no Austrijas bijušā kanclera mazdēla.
No terases varēja redzēt vietu, kur bija dzīvojis Staļins, un turpat netālu bija mitinājies arī Trockis, kas Marijas Leiko bērnam bija nesis pienu un avīzē ietītu siļķi. Trockis pārsvarā vazājās pa teritoriju no Vīnes dienvidiem līdz Cafe Central. Tur arī bijis diezgan daudz cilvēku no Latvijas. Piemēram, Makss Šacs-Aņins10, kā arī mūsu valstsvīri un diplomāti. Līdzās kafejnīcai bija viesnīca Herrenhof, kur Bruno Kreiska tēvs nodarbojās ar mecenātismu. Tas izpaudās tā, ka priekštelpā sēdēja mākslinieki un žurnālisti, bet dibentelpā — Kreiska tēvs ar saviem draugiem, laiku pa laikam izsūtot alu vai vīnu uz priekštelpu.
Šuvajevs: Šajā kafejnīcā Ādlers mēdza noturēt savus priekšlasījumus, arī par mazvērtības kompleksiem. Viņa priekšlasījumus ir klausījies ne tikai Trockis, bet arī Rīgā vēlāk bēdīgi slavenais Joffe11. Rīgas liktenis dažkārt ir lemts Vīnē.
Daukšts: Joffe ir piedalījies Latvijas valsts likteņa lemšanā. Bija tāds igaunis Kops, kurš strādāja Trocka avīzē Pravda. Divdesmito gadu sākumā viņš ieradās Rīgā, lai nodrošinātu revolucionāro spēku virzību uz Rietumeiropu. Staļins dzīvoja pie Trojanovska12, un viens no viņa radiem Rīgā bija ģenerālkonsuls. Tas viss ir ļoti cieši personāli savijies. Latvieši, kas bija aizklīduši uz Krieviju, bieži vien caur Vīni vērsās pret Latviju.
Rūdolfs Kirhenšteins12, būdams PSRS izlūkdienesta rezidents, uzturējās Vīnē, pie tam tajā pašā Regīnā.
Maskavā iznākušajā vēsturnieka Ilmjerva pētījuma tulkojumā no gaisa grābti fakti par „Kulturālās tuvināšanās biedrību ar SPRS* tautām”
Nupat, 2012.gadā, Maskavā iznācis igauņu vēsturnieka Magnusa Ilmjerva 2004.gadā Stokholmā angļu valodā publicētā un plaši noskanējušā pētījuma „Silent Submission. Formation of Foreign Policy of Estonia, Latvia and Lithuania. Period from mid – 1920 – s ti Annexation 1940″ tulkojums krievu valodā. (Izdevēji: Krievijas politiskā enciklopēdija – ROSSPEN un fonds „B.N.Jeļcina prezidenta centrs”).
Pats M.Ilmjervs nesen žurnālā „Jantarnyj most” norādīja, ka „krievu lasītājam piedāvājamais variants nav vārds vārdā precīzs šā pētījuma igauņu un angļu versiju, tāpat arī dienas gaismu vēl neieraudzījušā latviešu varianta tulkojums. Krievu lasītājam domātajā versijā papildus izskaidrotas dažas reālijas…” Tas, jādomā, nevarētu būt nekas slikts.
Slikti ir tas, ka, atšķirot grāmatas 666.lappusi, jau pats tur redzamais apakšnodaļas nosaukums „Kultūras tuvināšanās biedrības (izcēlums mans – B.D.) ar PSRS Latvijā” liek pārsteigumā saausīties… Pētnieks signalizē, ka tādas biedrības Latvijā 1920. – 1930. gados būtu bijušas vairākas – vismaz divas.
M.Ilmjervs jau pirmajā teikumā ņemas arī apgalvot: „Latvieši paši nāca ar iniciatīvu izveidot ar VOKS (Vissavienības biedrība kultūras sakariem ar aizrobežu – B. D.)saistītu biedrību”. Īstenībā minētās biedrības izveides inicitīva visai mērķtiecīgā un uzstājīgā „organizatoriskā” veidā nāca no Padomju savienības, no tās specdienestu puses. Galvenā praktiskā loma šajā akcijā bija OGPU (čekas) rezidentiem (aģentu grupu vadītājiem) un it īpaši – PSRS ģenerālkonsulam Rīgā V.Šeņševam, kurš tolaik sāka pildīt arī VOKS pilnvarotā funkcijas Latvijā.
Nākamajā lasāmajā pētījuma daļas teikumā M.Ilmjervs cenšas pierādīt savu „latviešu pašu iniciatīvas” tēzi tā: „1928.gada martā viens no Latvijas Izglītības ministrijas ierēdņiem (nenosaukts – B.D.) caur padomju sūtniecību ierosināja VOKSam organizēt draudzības biedrību. Sākumā to izveidot neizdevās, jo Ārlietu ministrija izturējās pret iniciatīvu negatīvi”.
Te nu pārliecinoši jāaizrāda, ka oganizētāji bija tomēr skaidri uzskaitāmi un daudz nopietnāki nekā minētais Kāds, turklāt tie nebūt necentās izveidot “draudzības” biedrību ar PSRS. Draudzības biedrības jeb PSRS draugu biedrības bija Maskavā Latvijas gadījumam par nepiemērotu atzīts cits ar VOKS sadarbīgu partnerbiedrību tips.
PSRS draugu biedrības parasti pēc sociālā sastāva bija izteikti proletāriskas, faktiski saistītas ar nelegālajām kompartijām.
Draudzības biedrības atšķīrās arī ar lielu minoritāšu īpatsvaru. Savukārt kulturālās tuvināšanās (kultūras izpētes) biedrības parasti bija t.s. inteliģentus vienojošas, dominējoši nacionālas pēc sastāva un ar ievērojamu sociāldemokrātiem simpatizējošu biedru īpatsvaru. Tāda bija sākotnēji arī „Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām”, ko Latvijā nodibināja 1929. gada 25. aprīlī.
M.Ilvjervs, nez kur ņēmis, „zinoši ” apgalvo: „Draudzības biedrību nodibināja 1930. gada jūnijā.” (!!! – B. D.)
Tālāk – vēl trakāk: „Bet jau gadu vēlāk pilnvarotajai pārstāvniecībai (t.i., PSRS sūtniecībai) nācās atteikties no sadarbības ar biedrību, jo tās valde vēsi attiecās pret Maskavas rekomendācijām un uzstādīja VOKSam ļoti jau nu lielas materiālas pretenzijas un finansiāla atbalsta prasības.” Tekstā seko atsauce uz VOKS referenta Meļņikova ziņojumu par darbību 1931.gada pirmajā ceturksnī.
Protams, kādam nezinītim, iespējams, var „iebāzt ausī” jebkuru vēsturisku „bieti”, bet šo rindu autoram pret to ir līdzekļi – kopijās uz vietas pieejami gandrīz visi M.Ilmjerva pieminētie dokumenti.
Lai nu ko, bet padomju „kultūrdiplomātijas” organizācijas VOKS fondu Maskavas arhīvā savulaik esmu skatījis visai rūpīgi un pat tālredzīgi. Tāpēc tikai ar patiesu sardonisku smējienu lasu nākamos divus pētnieka teikumus: “Maskavā nolēma, ka Latvijā jāizveido (nekad nebijušas „draudzības” biedrības vietā! – B.D.) PSRS draugu Komiteja, kurai jākļūst par jaunas biedrības pirmšūniņu. Tā tas arī notika.”
Īstenībā nekas tāds gan nenotika. Bija tā.
Citēju manā rīcībā esošos VOKS arhīva materiālus.
V.Meļņikovs, VOKS Piebaltijas, Polijas un Balkānu sektora referents savā 1931.gada darba pārskatā (15.01. – 15.03.) rakstīja: „… mēs arī personiskā sarunā ar biedru Meņicki (toreizējais VOKS pilnvarotais Latvijā. – B. D.), kad viņš bija atbraucis uz Maskavu, kā arī mūsu vēstulēs izvirzījām esošās valdes reorganizācijas problēmu. Šajā sakarā Meņickis mums dara zināmu: „Jautājumā par PSRS Draugu Komitejas izveidošanu būtu nepieciešams sazināties ar citu aprindu cilvēkiem.”
„Ap Saeimas deputātu Kuršinski (neatkarīgais sociāldemokrāts) [Andrejs Kurcijs] grupējas rakstnieki un žurnālisti, kuri ieņem starppozīciju starp sociāldemokrātiem un komunistiem, kā arī zināma „purva” daļa, kura personisku momentu dēļ vēlas strādāt kopā ar mums. Šī grupa vēlas uzsākt ikmēneša žurnāla izdošanu. [..] No Kulturālās Tuvināšanās Biedrības biedriem mākslinieks Suta un rakstniece Krūze Ozoliņš [Ozoliņa-Krauze] paredz organizēt nedēļraksta izdošanu, bet Ozoliņa izvirza domu izveidot žurnālu, kas nodarbotos ar PSRS. [..] Šis ir to personu loks, no kurām biedrs Meņickis paredz izveidot kaut ko līdzīgu jaunai grupai pretstatā pastāvošajai Biedrībai.”
Meļņikova pozīcija pret jaunas biedrības vai komitejas taisīšanu bija visai cieta: „Izskatot šos jautājumus, es domāju, ka izveidot kaut kādu īpašu Komiteju vai jaunu Biedrību (kaut arī no mums daudz tuvākām aprindām) nebūtu prātīgi, turklāt tas radītu vairāk grūtību legalizācijas ziņā. Tāpēc es uzskatu par pareizāku norādīt biedram Meņickim, ka ir nepieciešams reorganizēt esošo Biedrību tādā veidā, lai visas mums simpatizējošās personās iekļūtu šīs Biedrības valdē; būtu nepieciešams nomainīt arī pašu Biedrības priekšsēdētāju [P.] Rozīti. Šie pasākumi, ja tie tiks īstenoti, dos mums iespēju izvērst aktīvāku darbu Latvijā.
Biedrības biedri, kreisi noskaņotie žurnālisti ir sākuši izdot savu žurnālu (…) ar nosaukumu „Nord-Ost”. Tas, ka šo žurnālu izdod kreisi noskaņotie Biedrības biedri, dod mums iespēju izmantot šo žurnālu mūsu interesēs. Raksti un tēmas šajā žurnālā tiek ievietoti pēc mūsu pilnvarotā pirmā piedāvājuma, nākotnē mēs paredzam izdot vairākus numurus, kas pilnībā veltīti PSRS. Biedrs Meņickis savā vēstulē mums raksta, ka redakcijai ir finanšu grūtības un, ja mēs varētu viņiem materiāli palīdzēt kaut vai ar 20 dolāriem katram numuram, tas palīdzētu mums kļūt par pilnīgiem šī žurnāla saimniekiem. Šajā sakarā es uzskatu par nepieciešamu paieties pretī redakcijas vēlmēm, jo tādējādi mēs iegūsim savu legalizētu orgānu, ar kura starpniecību mēs varētu izplatīt mums nepieciešamo informāciju un grupēt ap šo žurnālu mums vajadzīgās personas.”
Acīmredzot M.Ilmjervs nemaz nav rūpīgi līdz galam lasījis VOKSa arhīva dokumentus un tāpēc pat nepamana, ka Latvijā nekāda jauna, otra „draudzības” biedrība neizveidojās. Maskavas centrs tikai nolēma veikt taktiskas korekcijas – iespēju robežās mēģināt „pārformēt” esošās Kultūras tuvināšanās biedrības valdi un uzjundīt biedrības darbību. Galvenā Maskavas rūpe arī uz priekšu palika biedrības saglabāšana, sargājot kā acuraugu grūti iegūto tās legalitātes laukumu turpmāko akciju izvēršanai.
Diemžēl arī citviet igauņu kolēģa pētījumā, bet sevišķi šoreiz izskatītajā tā daļā, drūzmējas satriecošas faktu kļūdas un nelādzības. Kopsavelkot Latvijas procesus M.Ilmjervam, piemēram, liekas, ka no Kulturālās tuvināšanās biedrības Kirhenšteina valdībā iegājuši tikai divi ministri. Īstenībā viņu bija trīs – Pēteris Blaus tiek aizmirsts. Grāmatā melns uz balta iespiests arī, ka Augusts Kirhenšteins pēc 1905. – 1907. gada revolūcijas esot bijis aizbēdzis uz Zviedriju (!). Latvijā jau nu zinām gan, ka tā trimdas vieta bija Šveice.
Bet saprast to, kā par 1930. (!) gadā Ilmjerva iedomās nodibinātas biedrības valdes priekšsēdi būtu varējis kļūt iepriekšējā gadā mūžībā aizgājušais Rainis, laikam gan nebūs lemts nevienam.
Šādu krievu valodas „tulkojumu ar reālijām” (vismaz daļu, kas šoreiz izskatīta) droši varēja neizdot.
STAĻINS (Josifs ŅIŽERADZE vai Džugašvili), “huiņa” un manis pētāmā Vīnes latviete Olga VEILANDE.
Hitlers un Staļins: kaimiņi Vīnē
Biogrāfiju paralēle
Vīne ir vienīgā šīs planētas pilsēta, kur vienlaicīgi un gandrīz vai kaimiņos kādu laiku ir dzīvojuši šie divi nolādētākie 20. gadsimta tirāni un noziedznieki. Ādolfs Hitlers (toreiz vēl – Hittlers) pastāvīgi uzturējās viņa nīstajā “rasu Bābelē” Vīnē no 1907. gada līdz 1913. gada maijam, pēc tam devās uz Minheni. Savukārt Josifs Džugašvili (cara Krievijas Policijas departamenta kartotēkā dēvēts arī par Kaiosu Visariona dēlu Ņižeradzi) ieradās Vīnē 1913. gada sākumā un palika šeit līdz februāra vidum. Boļševiku partijas lokā (un ohrankā) tolaik viņš bija pazīstams galvenokārt ar segvārdiem”Koba” un “Vasīlijs (Vasjka)”, tikai pēc Vīnes apmeklējuma zem rakstiem presē sāka parādīties viņa jaunais pretenciozais pseidonīms “K. (vai J.) Staļins”. Jāpiebilst, ka “tēraudcietais”, “tēraudainais” toreiz nenozīmēja tikai personības tipa raksturojumu, vairāk tas atbilda visa boļševiku politiskā virziena pašraksturojumam. Visi šie Molotovi, Žeļezņjakovi, Kameņevi pasludināja sevi par “stingrajiem, akmenscietajiem” sociāldemokrātiem pretstatā meņšvikiem, kurus dēvēja par “mīkstajiem”. Starp citu, Hitlers, kura politiskajā uzvedībā daudzi psihologi mēdz saskarīt lapsas un vilka iezīmes, no 1920. gada līdz 1933. gadam šaurā nacistisko līdzgaitnieku lokā telefona sarunās un tikšanās reizēs arī lietoja slepenu pseidonīmu – “Vilks” (Wolf). Staļina un Hitlera pašu neapzinātā un tikai vēlāk konstatētā kaimiņu būšana Vīnē 1913. gadā vēstures literatūrā līdz šim gandrīz nemaz nav pētīta. Pat 1996. gadā iznākušajā erudītās austriešu vēsturnieces Brigitas Hāmanes par bestselleru kļuvušajā monogrāfijā “Hitlera Vīne. Diktatora mācekļa gadi” ne ar vārdu nav pieminēta otra topošā diktatora – Staļina – paralēlā, kaut arī neilgā uzturēšanās un darbošanās Austroungārijas impērijas galvaspilsētā. Skopi, bet tomēr šis fakts ir atspoguļots fundamentālajā angļu vēsturnieka Alana Buloka 1991. gadā publicētajā pētījumā “Hitlers un Staļins. Paralēlās dzīves”. Līdz šim nav kopsakarībās noskaidrota un savietota arī citu visas pasaules, Baltijas un Latvijas likteņus ietekmējušu un noteikušu personu sinhronā klātbūtne un savstarpējā saskare toreizējā Vīnē. Ar informatīvi nepiepildītu konstatējumu vien, ka Vīne 20. gadsimtā ir bijusi “diktatoru (Hitlera, Staļina, Trocka u. c.) degpunkts” – ko Rietumeiropā sāk izmantot tūristu pievilināšanai – vēl nemazām nepietiek.
Staļina ierašanās
Vērtīgs vēsturisks avots par Staļina “Vīnes laiku” ir 1939. gada septembrī uzrakstītie un ASV žurnālā “Life” publicētie Ļeva Trocka memuāru žanra apraksti “Josifs Staļins. Raksturojuma mēģinājums”. Trockis atceras: “1913. gadā Vīnē, vecajā Hābsburgu galvaspilsētā, es sēdēju [M.I.] Skobeļeva dzīvoklī pie patvāra. Bagāta Baku dzirnavnieka dēls Skobeļevs toreiz bija students un mans politiskais skolnieks; dažus gadus vēlāk viņš kļuva par manu pretinieku un Pagaidu valdības ministru. Mēs dzērām smaržīgu krievu tēju un spriedām, protams, par carisma gāšanu. Durvis pēkšņi bez brīdinājuma klauvējiena atvērās un uz sliekšņa parādījās man nepazīstama figūra – neliela auguma, kalsens, tumsnēji pelēku seju, kurā bija skaidri redzamas baku rētas. Ienācējs turēja rokā tukšu glāzi. Viņš acīmnredzot nebija gaidījis, ka sastaps šeit mani, un viņa sejā nebija nekā, kas liecinātu par draudzīgumu. Nepazīstamais izdvesa kaut kādu gārdzošu kakla skaņu, ko pie labas gribēšanas varēja noturēt arī par sveicinājumu, piegāja pie patvāra, klusēdams pielēja savu glāzi un klusēdams izgāja. Es jautājoši paskatījos uz Skobeļevu. – Tas ir kaukāzietis Džugašvili, novadnieks. Viņš nule ir iekļauts boļševiku CK un sāk tur pie viņiem, kā rādās, spēlēt lomu.” Staļins patiešām tikko bija ieradies ko Krakovas, kur Ļeņina vadītā boļševiku apspriedē bija apstiprināts par vienu no četriem CK “Krievijas” biroja locekļiem un kļuvis arī par vienīgo CK locekli Krievijā, kurš drīkstēja dzīvot tikai par partijas līdzekļiem (60 rubļi mēnesī. Ļeņinam CK “Ārzemju birojā” – 100 rbļ.). “Brīnišķīgais gruzīns”, kā Staļinu toreiz apjūsmoja Ļeņins, bija ieradies Vīnē, lai pāris mēnešu laikā papildinātu un pabeigtu brošūru “Marksisms un nacionālais jautājums”, sagraujot t. s. austriešu nācijas teoriju, ko atbalstīja ebreju Bunds un meņševiki. “Sēžu te, Vīnē un rakstu visādu huiņu” – gaudās viņš vēstulē kolēģim, – nebūdams tālu no patiesības. Pie Trojanovskiem
Otra vieta, kur Vīnē ilgāk – vairākas nedēļas dzīvoja Staļins, bija Trojanovsku dzīvoklis, kas atradās pavisam netālu no ķeizara vasaras rezidenci Šēnbrunnu ieskaujošā parka ziemeļaustrumu ieejas (tagad tā pati adrese – Schönbrunner Schlosstraße Nr. 30, dzīv. 7 ar piemiņas plāksni pie ārsienas). Aleksandra Trojanovska un viņa civilsievas Jeļenas (Gaļinas) Rozmirovičas ģimene bija pirmā smalku un pārtikušu inteliģentu ģimene, kurā nonāca jau reizes septiņas no cietumiem bēgušais “eksu” – banku aplaupīšanu – “ekspropriāciju” speciālists Staļins. Nesen iecelts vispārnacionāla līmeņa boļševiku vadītāja statusā (CK) un Ļeņina nosūtīts “savākt visus austriešu materiālus bibliotēkās” šis “biedrs Koba” nokļuva ļoti interesantā situācijā, jo neprata ne vācu, ne kādas citas “ārzemju” valodas, izņemot laikam dažus vārdus esperanto – ko it kā bija sācis mācīties Baku cietumā. Faktiski “Marksismam un nacionālajam jautājumam” visus materiālus Vīnes bibliotēkās vāca kāds nolīgts students no Baltijas, bet krieviski tos tulkoja un lika kopā “latviete Olga Veilande”. Viņa tolaik arī dzīvoja Trojanovsku ģimenē. A. Trojanovska dēls Oļegs, kurš kļuva par PSRS vēstnieku ANO, savās atmiņās raksta, ka “konsultatīvu palīdzību” jaunajam nacionālā jautājuma teorētiķim Staļinam snieguši arī paši Trojanovski un sevišķi Nikolajs Buharins, ar kuru Staļins iepazinās Vīnē un kurš katru dienu nāca veikt padomu došanas un rediģēšanas darbu. Vēlāk visam pāri esot “pastaigājusies” vēl arī paša Ļeņina “meistara roka” – konstatē stila pazinējs Trockis. Lai nu kā, bet brošūra tika uzrakstīta, nācijas jēdziens nodefinēts, teorētiskie pretinieki “uzvarēti” un pamats kļūšanai par tautību tautkomisāru valdībā pēc boļševiku apvērsuma – gatavs. Bija pat ar topoša klasiķa cienīgu pārliecību vienu reizi par visām noteikts, kur atrodas Krievija: “Krievija atrodas starp Eiropu un Āziju, starp Austriju un Ķīnu.” (J. Staļins. Marksisms un nacionālais jautājums. – Rīga, 1945. – 43. lpp.) Jaunrades nedēļās paliekošu iespaidu Staļina acīs bija iekarojusi čaklā un izdarīgā Olga Veilande. Tikko atgriezies Pēterburgā, 1913. gada februārī viņš jau rakstīja kādā vēstulē: “Ar nepacietību gaidu latvieti, – gribu braukt kopā ar viņu uz Rīgu, vienam braukt garlaicīgi.” Būtu vēl jāpiebilst, ka “vecais revolucionārs” A. Trojanovskis, daždien kopā ar Buharinu un dāmām, devās pastaigās, izrādot Staļinam Hitlera iemīļoto Šēnbrunas parku. Savs laiks tika atvēlēts arī “Café Central”, jaunvīna krodziņu – hoirigeru apmeklēšanai, impērijas spožākā ķeizara piļu kompleksa – Hofburgas un Ringa apskatei. A. Trojanovskis kļuva Staļinam paliekoši simpātisks. No 1933. līdz 1939. gadam viņš bija pirmais PSRS pilnvarotais pārstāvis (vēstnieks) ASV. Savukārt kāds cits no dažādiem nopelniem bagātajiem Trojanovskiem 1930. gados darbojās kā padomju konsuls Latvijas Republikā, Rīgā. A. Trojanovska dēls Oļegs Trojanovskis bija padomju līderu – paša Staļina, Molotova, Višinska un Hruščova tulks un, kā jau teikts, PSRS vēstnieks ANO.
Hitleru veidojusī Vīne
Staļins ieradās Vīnē laikā, kad viņa – līdz tam tipiska carisma laikmeta provinces revolucionāra liktenī bija iezīmējies pacēluma posms – pāreja jaunā, nacionāla līmeņa vadītāja un uztaisīta partijas teorētiķa kvalitātē. Desmit gadus jaunākais Hitlers tai laikā arī dzīrās mainīt dzīvi pēc divreizējām neveiksmēm, stājoties Mākslas akadēmijā, pēc klaidonības gadiem un posma, kad viņš pārtika no lētu, galvenokārt tūristiem domātu akvarelīšu pārdošanas ar Vīnes skatiem, no bagāžas nesēja ienākumiem Rietumu stacijā un tamlīdzīgi. Peļņas pietika tikai uzturēšanās samaksāšanai bezpajumtnieku patversmē un biežajiem Vīnes Operas apmeklējumiem – lētajās stāvvietās parterī. Vīne Hitleram atšķirībā no Staļina palika atmiņā kā pazemojumu pilsēta, kuras nepakļaušanos viņa jaunības iecerēm Hitlers ienīda. Pasaulei pazīstamā vācu III reiha fīrera Hitlera ceļš sākās Vīnē. Te viņš atrada visas tās idejiskās ietekmes un politiskās formas, ko vēlāk varēja izmantot nacisma un III Reiha izveidē: Lūegera populismu, Šonerera vācu nacionālismu, Lanca un Gvido fon Lista āriešu-ģermāņu izraisāmā pasaules kara pareģojumu, arī sociālistu masu maršus, vāgneriānismu un, protams, antisemītismu kā sava pasaules uzskata un dzīves mērķa galveno pamatu.
Vai Staļins un Hitlers ir tikušies?
2001. gada 6. janvārī laikraksts “Čas” publicēja Vlada Filatova rakstu “Satikās reiz Hitlers ar Staļinu”, kurā teikts, ka ASV Federālā izmeklēšanas biroja direktora Edgara Huvera dosjē dokumentos esot minēta Hitlera tikšanās ar Staļinu Ļvovā 1939. gada 17. oktobrī pēc Polijas sadalīšanas. Bet 1951. gadā lēģeru pārsūtīšanas punktā Magadānā bijušais Latvijas tirdzniecības flotes jūrnieks Reinhards Meinerts esot atklātības brīdī izstāstījis par abu “vadoņu” slepenu tikšanos 1930. gadā uz kāda buksiera Melnajā jūrā pie Poti. Citi šīs tikšanās liecinieki esot “novākti”, tikai Meinerts izglābies un dzīvojis ar citu uzvārdu… Vēlāk šis Meinerts pazudis. V. Filatovs uzskata, ka kāda abu diktatoru tikšanās varētu būt “visai iespējama”, taču tam nav nekādu īstu pierādījumu. Kas attiecas uz 33 vai 34 gadus vecā Staļina un 23 gadus vecā Hitlera nejaušas saskriešanās iespējamību Vīnē 1913. gadā, vienam otru nepazīstot, tad viedokļi šeit ir dažādi. 1913. gadā “mākslas gleznotājs” un klaidonis Hitlers jau bija pārcēlies no Trojanovsku mājām tuvās bezpajumtnieku patversmes Meidlingā uz tālāku un modernāku, Rotšildu finansētu vīriešu patversmi Brigitenavā (Meldemannstrasse 27). Tomēr, tāpat kā agrāk, viņš bieži devās pastaigās uz Šenbrunnas parka mākslīgajām “Romiešu drupām” un Glorieti (Triumfa arku) – pa maršrutu, kas ir tuvu Trojanovsku mājām. (Šo vietu akvareļi Hitlera izpildījumā III Reihā tika vērtēti uz 100000 reihsmarkām.) Vēsturnieks Alans Buloks, rakstot par Hitleru Vīnē, piezīmē: “… pilnīgi iespējams, ka Staļins varēja saskrieties ar viņu kaut kur uz ielas, pūlī.” Ja ne viņi paši, tad viņu nelietības ceļi ir sastapušies un krustojušies.
P.S.
Bet, fiziski, visticamāk, Hitlers un Staļins 1913. gada janvārī ne vienreiz vien tikās – savā “gretcelī” – siltajā k. un ķ. Vīnes Rietumu stacijas tualetē. Abās, lielajās un mazajās, darīšanās.
