RSS

Category Archives: Recenzijas

Māris ZANDERS “Satori” – atzinīgi un ierosinoši par VDK izpētes komisijas devuma atskatu.

Attēlu rezultāti vaicājumam “vēstures fakultāte čeka”
Attēlu rezultāti vaicājumam “zanders specfondi atvēršana bonis.lv”
Attēlu rezultāti vaicājumam “zanders specfondi atvēršana bonis.lv”
18.06.2018

VDK – ne tikai “čekas maisi”

LPSR Valsts drošības komitejas izpētes komisijas (turpmāk “komisija”) sagatavotais Pārskats par periodu no 2017. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 31. maijam (turpmāk “pārskats”) pagaidām publiski nav pieejams. Ne tādēļ, ka notiktu kāda apzināta tā slēpšana, bet gan tādēļ, ka ir noteikta procedūra – vispirms to iesniedz Latvijas Universitātes rektoram, tālāk dokuments “ceļo” uz Izglītības un zinātnes ministriju utt. Tomēr nevarēja nepamanīt, ka publiskajā telpā komisijas locekļiem jautājumi saistībā ar pārskatu pārsvarā tiek atkal uzdoti par VDK aģentiem – cik tādu varētu būt bijis garīdzniecības, mūziķu, zinātnieku u.c. nosacītajai inteliģencei pieskaitāmo profesiju aprindās.

Negrasos mazināt aģentu tēmas svarīgumu, tomēr, iepazīstoties ar pārskata tekstu, man ne mazāk interesanti likās citi pārskatā minētie VDK darbības aspekti. Piemēram, Latvijas valstiskuma atgūšanas periods.

“Melnā humora” cienītāji novērtēs pašu faktu, ka 1990. gadā VDK tika izveidota Sabiedrisko sakaru nodaļa, kuras pārziņā cita starpā bija arī LPSR VDK “uzticības tālrunis”. Vienkāršoti izsakoties, viena lieta ir aģenti, bet arī ierindas sabiedrības locekļi bija laipni aicināti dalīties ar čeku savās rūpēs un pārdomās… Un jūs domājat, ka nedalījās? Dalījās, attiecīgi pētīt šīs nodaļas materiālus (1. fonda 23. apraksts) būtu interesanti. Arī tādēļ, ka tur, cik noprotams, varētu uzzināt par organizētās noziedzības grupējumu veidošanos un darbību, kas diemžēl ir visnotaļ svarīga būsu jauno laiku vēstures sastāvdaļa. Tāpat bijuši gadījumi (23. apraksta 3. lieta), kad čekai sūdzējās par iekšlietu orgāniem, acīmredzot uzskatot VDK vai nu par “labo policistu”, vai vismaz par pietiekami ietekmīgu organizāciju, kas liktu trūkties citām spēka struktūrām. Par spīti it kā “jauniem laikiem”, sabiedrības apzinīgākie locekļi brīvprātīgi informēja VDK (5. daļa, vēlāk Z daļa) par to, ka, piemēram, aizdomīgi latvieši (nacionālisti!) pie kādas ēkas no VAZ automašīnas izkrauj aizdomīgas kastes, kurās varētu būt šaujamieroči (1. fonda 5. apraksts).

Citiem vārdiem sakot, šo dokumentu izpēte varētu mainīt diezgan plaši izplatīto viedokli, ka – nu, septiņdesmitajos gados, labi, arī astoņdesmito gadu pirmajā pusē VDK bija aktīva, no “kantora” baidījās, bet astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā gan “kantoris” veģetēja, nojaušot pārmaiņu neizbēgamību.

Šādā kontekstā vērts norādīt arī uz VDK Finanšu daļas materiālu nozīmi pētniekiem (1. fonda 27. apraksts) – jo, kā piezīmē pārskata autori, šīs dokumentu kopuma sadaļas lietās ir tādas, kas attiecas uz 1992. gadu, proti, periodu, kad LPSR VDK bija aizliegta un likvidēta un pat PSRS kādu mēnesi jau vairs neeksistēja…

Lūgums nepārprast – neesmu sazvērestības teoriju piekritējs. Ir jāsaprot: VDK bija ne tikai daudziem Latvijā dzīvojošajiem nepārprotams ļaunums; ētiskais novērtējums neatceļ to, ka tā bija Struktūra – ar savu inerci, iekšējo loģiku utt. Lai kaut ko saprastu, šajā gadījumā VDK, nepietiek ar nosodījumu, naidu, ir jāmēģina saprast Struktūra kā tāda. Formulēšu citādi: skaidrs, ka ir svarīgi noskaidrot, kuri no zinātniekiem sadarbojās ar VDK, bet mēs neiegūsim pilnvērtīgu priekšstatu par šo sadarbību, nepētot 6. daļas (“ekonomiskā pretizlūkošana un rūpnieciskā drošība”) dokumentus (1. fonda 6. apraksts). Struktūra, neaizmirsīsim, darbojās ne tikai Rīgā, un, cik var noprast no pārskata, VDK teritoriālo struktūrvienību dokumenti (1. fonda 8.–22. apraksts) glabā ļoti interesantas vēstures liecības – piemēram, Liepājas gadījumā konstatēts, ka 1991. gada sadaļā vairākas lietas norādītas kā tukšas (bez lapām), kas prasa izskaidrojumu; tāpat būtu noderīgi saprast, kādēļ Madonas nodaļa bijusi tik ražīga utt.

Struktūras izprašanai svarīgi ir pat 7. daļas (ārējā novērošana) dokumenti par tikšanās un konspiratīvajiem dzīvokļiem – apsvērumi to izvēlē, izmaksas –, jo tas viss liecina par metodēm, stilu, loģiku. Te gan, uz mirkli novirzoties no tēmas, jāpiezīmē, ka šie “čekas” materiāli var kalpot arī par iedvesmas punktu kādiem literāriem darbiem – fantāziju rosina ziņas, ka tikšanās vietas, kontaktpunkti bijuši, piemēram, Pokrova kapi, Salaspils memoriāls vai tualete kultūras un atpūtas parkā “Mežaparks”… (1. fonda 7. apraksts).

Atgriežoties pie tēzes, ka īpaši interesanta ir VDK jau astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā: jāņem vērā, ka VDK dokumenti ir ne tikai Satversmes aizsardzības biroja (SAB) rīcībā, lai gan tie publiskajā telpā visbiežāk pieminēti. Tādi ir arī Latvijas Nacionālajā arhīvā, un tādi ir arī Iekšlietu ministrijas resora rīcībā. Vēlos minēt kādu, ja tā var teikt, sižetu, par kuru uzzināju tikai no pārskata. Tātad, ir bijusi VDK speciālā bibliotēka – 1991. gadā 10 334 izdevumu nosaukumi. Būtu visnotaļ interesanti papētīt, ko tad “čekisti” uzskatījuši par nepieciešamu savā bibliotēkā apkopot. Tomēr, izrādās, tikai daļa no tās nodota Latvijas Policijas akadēmijai. Kā lasāms komisijas pārskatā, ir notikusi “prettiesiska piesavināšanās” un šī “izsaimniekošana vērtējama kā būtisks kaitējums VDK pētniecībai”. Tomēr šajā sižetā ir vēl cits aspekts, proti, oficiāli saglabājusies daļa ir nevis nodota, teiksim, arhīvā kā izpētes objekts, bet gan izmantota neatkarīgās Latvijas jaunās kadru kalves gatavošanā. Kā lasām pārskatā, “atklājoties apstāklim, ka LPSR VDK bibliotēka izmantota mācībām un studijām, gatavojot Latvijas Policijas akadēmijas un vēlāk arī Valsts policijas koledžas absolventus darbam tiesību aizsardzības iestādēs, vērtējama ja ne juridiska, tad vismaz ētiska atbildība”. Gribētu uzsvērt, ka sižetā neredzu neko specifiski sensacionālu vai skandalozu – vienkārši tas, manuprāt, labi ilustrē pārejas periodu. No vienas puses, VDK dokumenti pārņēmēji tā koncentrējas – un tas nav pārmetums – uz “garšīgākās” daļas pārņemšanu, ka citi aktīvi kaut kur pačib gaisā, konkrētajā gadījumā pa ceļam no Stūra mājas otrā stāva līdz Ezermalas ielai 8a. Pirmkārt, rodas jautājums, kas vēl pačibējis, otrkārt, neveselīgas fantāzijas rosina jautājums, kurš pačibējušos sējumus (“LPSR VDK bibliotēkas izdevumi bijuši slepeni, to aprite bijusi ierobežota un pakļauta VDK kontrolei” – citāts no pārskata) turpināja privāto apartamentu mierā un klusumā lasīt deviņdesmitajos gados un varbūt turpina to darīt joprojām. No otras puses, ir diezgan – nezinu, kā to pareizāk nosaukt, – savdabīgi, ka neatkarīgās Latvijas amatpersonas acīmredzot nav saskatījušas lielu atšķirību starp PSRS un jaunās valsts represīvo orgānu darba stilu un nepieciešamajām prasmēm. Šī tēma mani arvien fascinējusi – “labs speciālists paliek labs speciālists”, “ar labiem kadriem apkārt nemētājas”, “jāpārņem viss noderīgais” (pat ja no slepkavnieciskas organizācijas!) utt.

Rezumējot. 1) Komisijai ir izdevies izveidot, cik varu spriest, pietiekami jēdzīgu priekšstatu par patiesībā milzīgo VDK dokumentu “mantojumu” – kur ko meklēt. Jautājums ir par pēctecību starp šo priekšstatu un tālāko izpētes darbu gadījumā, ja komisija savu darbu neturpina. 2) “Maisi” ir svarīgi, tie ir jāpublisko, bet ir jāsaprot: lai saprastu, kā totalitārais režīms pazemoja, kontrolēja, manipulēja, ar “stukaču” nosaukšanu nepietiks. Brīžiem liekas – kādam pat ir izdevīgi šo ļoti svarīgo mūsu vēstures daļu reducēt līdz VDK ziņotāju personālijām, jo tas ļauj novērst uzmanību no tā, ka “stukači” bija tikai daļa no tās garīgās izvarošanas, ko desmitiem gadu garumā veica okupācijas režīms. Mēs maldinām sevi, domājot, ka ziņotāju atklāšana vien spēs šo mentālo vardarbību – kas turklāt laika gaitā daļai vardarbības objektu kļuva pieņemama – padarīt it kā nebijušu.

Valsts Drošības komitejas darbinieka personiskā lieta

https://www.satori.lv/article/vdk-ne-tikai-cekas-maisi

Ilggadējais politisko procesu komentētājs Māris Zanders pauž vērtīgas pārdomas par to, ka LPSR Valsts drošības komitejas mantojums ir plašāks par aģentu kartotēku, kuru, protams, komisija aicina nekavējoši publiskot internetā: līdz 2018. gada 23. augustam.

 

Krievu vēsturnieka Borisa SOKOLOVA atsūtīta RECENZIJA par prof. Ineša FELDMAŅA grāmatu!

Новости

Б. Соколов Латвия: Как это было

http://rgolos.org/novosti/b-sokolov-latviya-kak-eto-bylo/

 
 

Šodien – “Izlūkošanas noslēpumi” VDK garā. – Dr.hist. Ritvara JANSONA recenzija “LA”.

“Izlūkošanas noslēpumi” VDK garā

 

Tāds ir Detlefa HENNINGA vērtējums “Latvijas Mazajai vēstures bibliotēkai”. – Recenzija.

Latvijas vēstures mazā bibliotēka
[Kleine Geschichtsbibliothek Lettlands]. Hrsg. von Inesis Feldmanis, Ainārs Lerhis und Bonifācijs
Daukšts. LU Akadēmiskais apgāds. Riga 2010 
.
Im Jahre 2010 wurde in Riga eine „Stiftung zur Förderung der Kleinen
Geschichtsbibliothek Lettlands“ („Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas
atbalsta fonds“) gegründet.
Ziel der Stiftung ist nach eigenem Bekunden,
mit Hilfe eines begriffl
ichen Konzepts von „Nation. Staat. Europa“ das
„Verständnis für die Bildung von Nation und Staat in Lettland sowie
die wichtigsten Ereignisse in ihrer Geschichte zu stärken, die nega-
tiven Folgen einer Politisierung von Geschichte aufzuzeigen sowie die
Bedeutung von Geschichte für die Bildung einer nationalen Identi-
tät in Übereinstimmung mit europäischen Werten und Traditionen zu
betonen“.
Dabei gehe es auch darum, einer einseitigen Beeinflussung des
Geschichtsbildes durch die russische Politik entgegenzuwirken.
So verwundert nicht, dass der lettische Historiker und Diplomat Mārtiņš Vi r-
s i s einer der Ideengeber der Stiftung ist und einige Historiker, die nach
ihrem Geschichtsstudium als Diplomaten im Außenministerium Lett-
lands (Bonifācijs D a u k š t s, Argita D a u d z e) oder als Präsidentenberater
(Antonijs Z u n d a, Inesis Fe l d m a n i s) tätig sind, in der Bücherserie der
Stiftung publizieren.

http://www.fzbg.ut.ee/9-2014/2014%20Besprechungen/297_pdfsam_FzbG-9-2014.pdf

 

Vai “Radiotehnikā” tiešām bija krituši tikai uz PRETNOKLAUSĪŠANĀS iekārtu ražošanu (nevis NOklausīšanās?!)?

Salīdziniet tomēr un izanalizējiet rīcībā esošos arhīvu dokumentus un skaitļus! – rosināja savulaik viszinis Elmārs STABIŅŠ..

Viņš nav melotājs. Un ne man vienam zināms, ka savulaik viņš atcerējies gadījumus

ar pēdējo RRR palikušo speciālo NOklausīšanās IERĪČU pārdošanu.

IMAGE3956

IMAGE3957IMAGE3958

P.S.
Kā smejies, – “.. un gaismas nav tais istabās.”

INTERESANTI gan. Par tām NOKLAUSĪŠANĀS  PRETPASĀKUMU IEKĀRTĀM..

Pat, tā teikt, “sensāciju nekārotājiem” taču mūslaikos ir likumīgas tiesības zināt:

Kas bija tie (un – kad un kur) – daudzie sarunu vedēji, kuru sarunu noslēpumu sargāšana bija okupācijas varai tik pirmšķirīgi svarīga?

Un kas bija tie šausmīgie SARUNU NOKLAUSĪTĀJI okupācijas režīmā?

Varbūt ne “vabolītes”, bet, varbūt,  lielās VDK milzu “vaboles” tapa tepat Daugavmalā?

 

Visādi spiegi, specdienesti un mafija bij. Vīnes “baltiešu kolēģa” (Lietuvas cietumā uzrakstītā) romānā. – B. Daukštam lūgta recenzija.

Spiegi, specdienesti un mafija izbijuša diplomāta
romānā

(Vēsturiskā fona studija)

Autora personība

Aidu Puklēviču – Lietuvas vēstniecības Vīnē 1. sekretāru, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Lietuvas misijas vadītāju – matīju Alpu republikas galvaspilsētā 90. gadu vidū. Diplomātiskajās pieņemšanās grāfu Palfī nama spoguļzālēs trīsdesmitgadīgais puisis ne ar ko īpašu nesaistīja uzmanību, bet viņa pēkšņā pazušana no EDSO mītnes Hofburgas pilī, nokļūšana dzimtās zemes cietumā un negaidītās ziņas (arī Latvijas) presē par piedzīvojumu rakstnieka talanta uzplūdiem gan rādījās esam ārkārtas gadījums. 1998. gadā Viļņā ar pseidonīmu Aidas Pelenis izdotais romāns “Restitūcijas 14 dienas” tagad jau tiek dēvēts par pašu pirmo politisko trilleri lietuviešu literatūras vēsturē. Īstenībā šis modernais dēku romāns ir iezīmīgs arī ar to, ka ir pirmais no jaunlaiku diplomātu aprindām nākuša (atkrituša) autora tāda rakstura gara ražojums Baltijā.
Trillera tulkojuma nesenā parādīšanās arī Latvijas grāmatnīcu plauktos rosināja papētīt to vēsturiskās realitātes “vielu”, kas kalpojusi par pamatu un fonu sacerējuma spriegajam sižetam. Jāpiebilst, ka A. Pelenis zināmā mērā ir vairījies saistīt romāna notikumus ar savu paša diplomāta pagātni Vīnē un Helsinkos. Galvenais varonis Lins Norvīds ir, draudzējoties ar mafijniekiem, neviļus nogrēkojies 1. sekretārs konsulārajos jautājumos Lietuvas vēstniecībā Ungārijā (nevis diplomāts Austrijā), un autors palaikam, šķiet, ar jūtamu labpatiku un saldu ironiju par nelgām lasītājiem spēlējas – jauc, vērpj un aizplīvuro no paša pieredzes un dzīvesziņas izaugušus sižetus un faktus.
Jāatzīst, ka patiešām patīkami ir šķetināt šos daiļradītos politiskos rēbusus, risināt erudīcijas spēles, atšifrēt mājienus un atpazīt reālas, veikli konstruētas personības romāna kaleidoskopiskajās ainās! Un kas gan var būt par to noderīgāks, piemēram, topošam starptautisko attiecību speciālistam vai politiķim?

Padomju impērijas atjaunošanas plāns

Romānā izdomātie notikumi risinās 1991. gadā milzu telpā no Maskavas līdz Vašingtonai un no Tallinas līdz Tel-Avivai drīz pēc neizdevušies augusta puča Krievijā, kad daļēji sāk īstenoties kāds fantasmagorisks superslepens vairākpakāpju plāns zudušās padomju impērijas atjaunošanai jaunos apstākļos – t. s. operācija “Restitūcija”. Idejas autors sākotnēji (jau pirms septiņiem gadiem) bijis PSKP CK ģenerālsekretārs Jurijs Andropovs, bijušais KGB priekšsēdis. Pēc KGB analītiskās grupas un vairāku starpresoru analītisko grupu ziņojumu izpētes vecais, viltīgais kremlēnietis sapratis, ka PSRS sabrukums ir nenovēršams un tāpēc nākotnē jācenšas notikumu gaitu virzīt slepenā projekta autoriem labvēlīgā, vēlamā pasaules lielvaras pozīciju atgūšanas virzienā.
A. Peleņa izklāstā: ““Restitūcija” ir KGB ģenerāļa Udaļčenko smadzeņu radījums. Ar Andropova svētību viņš bija sagatavojis operāciju, pareizāk gan būtu sacīt, operāciju sistēmu, kā visīsākajā laikā un ar minimālu piepūli var atjaunot agrāko impēriju, ja rodas Savienības varbūtēja sabrukuma draudi. Šādam gadījumam bija sagatavots viss līdzekļu komplekts, kura būtība – iefiltrēšanās Centrāleiropas nākamajā politiskajā un ekonomiskajā elitē. … Ideja bijusi šāda – pirmkārt, ar ieroču, narkotiku, ķīmisko un kodoltehnoloģiju nelegālo tirdzniecību uzkrāt milzīgas naudas summas un vienlaikus uzturēt stabilus sakarus ar noziedzīgo pasauli. Liekot šos sakarus lietā, savā netiešā kontrolē pārņemt ietekmīgākos mafiozos grupējumus.
Otrkārt, šos līdzekļus pārsūknēt uz Centrāleiropu, izmantojot sāktās ekonomiskās reformas, privatizāciju un tā tālāk, izveidot finansiāli varenus trestus, investīciju fondus, holdingkompānijas un bankas, kas reāli spēj ietekmēt šo valstu politiku.
Treškārt, nesamierināmi nelabvēlīgos politiķus un ierēdņus neitralizēt, sarīkojot kompromitācijas un šantāžas kampaņu, kuras nolūkiem tikusi uzkrāta milzīga patiesu un falsificētu datu banka.”
Par spontāni sākušos operāciju priekšniecībai Vašingtonā ziņo kāds Federālā izlūkošanas dienesta aģents: “Operācijas mērķis – situācijas destabilizācija Centrāleiropas valstīs, iefiltrējoties valdošās aprindās un uzņēmējstruktūrās, ar organizētās noziedzības palīdzību rīkojot terora aktus, izraisot masu nemierus un neapmierinātību, sagraujot kontrolētās uzņēmējorganizācijas, pirmām kārtām bankas, apdrošināšanas kompānijas utt. Ir pamats ticēt, ka operāciju kontrolē privātpersonas ar darba pieredzi drošības struktūrās. Nepārbaudīts, bet ticams viedoklis, ka operācijas daļas savā starpā maz koordinētas un/vai var arī konfrontēt.”
Aģents brīdina, ka, apkarojot iesākušos stāvokļa destabilizāciju Viduseiropā un Baltijas valstīs, ir jābūt piesardzīgiem un “sadarbība ar draudzīgo valstu dienestiem iespējama tikai operatīvās informācijas ieguves līmenī, ziņu tālāknodošana un to apmaiņa iespējama vienīgi atsevišķas atļaujas gadījumā”. Citiem vārdiem sakot, austriešiem par “Restitūciju” – ne čiku, ne grabu!
A. Peleņa sižets par “Andropova plānu” dažos aspektos sasaucas ar virknes Rietumu vēsturnieku un politologu pārliecību, ka Kremļa vadībā tieši Andropovs pirmais ir apzinājies padomju sistēmas kompleksas pārveides neizbēgamību, mēģinājis atvirzīt tālāk režīma agoniju un faktiski bijis patiesais “pārbūves tēvs” (Crozier, van Huyn u. a., Phénix rouge (Sarkanais Fēnikss), Le Rocher, 1999).
Līdzīgas domas grāmatā ar apakšvirsrakstu “Jaunā mafija – briesmas no Austrumiem” pauž arī divas franču pētnieces (Renata Lesnik, Helene Blanc. L’empire de toutes les mafias. Paris, 1996).
Jādomā, ka lietuviešu romānistam ir kalpojušas par idejiski mākslinieciskas iedvesmas avotu tieši spriedumu plūsmas politoloģiskās versijas.
Zīmīgs A. Peleņa patosālajā shēmā ir tas, ka “Andropova sliktie zēni”, kā teikts grāmatā, “nevar un nevar sagremot NATO izplešanos, Baltijas valstu patstāvības palielināšanos un Ukrainas neatkarību” darbojas pret Rietumu atbalstītajiem Maskavas “labajiem”, bet pats Krievijas prezidents pēc augusta puča Rietumu un to specdienestu acīs pasvītrots kā stabils “stratēģiskais partneris”. Labs vai slikts, bet vajadzīgs.

Savdabīgās Vīnes impresijas

Šķetinādams “Restitūcijas” noslēpumus Eiropas pilsētās, jaunais lietuviešu diplomāts Lins Norvīds saduras gan ar kāda Derzubara vadīto un Svētā Gellerta kalna viesnīcās Budapeštā uzdzīvojošo ukraiņu mafiju, gan ar “Viļņas brigādi”, gan arī piedzīvo izdomātas personas – “jaunā krieva” Konstantina Luganska (tikpat izdomātas “Ost Aktiv” bankas prezidenta) novākšanu viņa villā Vīnē, – kaut kur Jaunā Meža klostera vīnakrogu rajonā.
Kāds FIB Vīnes Reģionālās informācijās un dokumentācijas centra līdzstrādnieks trillerī atklāti pauž Alpu kalnu republikai neglaimojošas atziņas par tās attiecību ar “sliktajiem” raksturu: “Pastāv nerakstīta vienošanās ar Austrijas varas iestādēm. Sliktie zēni šeit mierīgi legalizē naudu, kārto darījumus, laiž bērnus skolā un Kertnera (Karintijas – B. D.) ielas veikalos pērk sievām dārglietas, bet nešaudās un nenodarbojas ar krāpniecību, savukārt varas iestādes izturas iecietīgi pret viņu uzturēšanos un neceļ nekādus šķēršļus ar vīzām.”
Vīnes kriminālpolicijas prezidija komisāra doktora Oto Greislera mutē A. Pelenis savukārt droši liek citus daudznozīmīgus iespaidīgus, fantāziju rosinošus vārdus: “Vīne nav ne Varšava, ne Prāga! Šeit cilvēki tāpat vien netiek šauti. Mēs cieši esam vienojušies ar visiem iespējamiem miera grāvējiem: ja notiks nopietna vardarbība – bez jebkādas tiesas viņi no valsts tiks izmesti! Nav svarīgi, no kurienes ieradušies – no Stambulas, Belgradas vai Maskavas. Varat darīt, ko gribat – taisiet veikalus, ieguldiet naudu, ejiet uz Vīnes Operu, bet – nebāziet nagus pie slidenām lietām, no kurām var ciest vienkāršie, godīgie vīnieši. … Jums varbūt nepatīk, tomēr Vīne ir viena no drošākajām pasaules galvaspilsētām. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka visi zina spēles noteikumus, zina, ka, tos pārkāpjot, iespēju pārsūdzēt nebūs, it īpaši tad, ja esi no Austrumiem, – kaut arī nolīgsi vislabāko advokātu, tomēr paliksi aiz borta un varēsi braukt atpakaļ uz saviem sasodītajiem Austrumiem!”
Neko teikt. Tik skarbus un nepārprotamus atzinumus kā Peleņa sacerējumā atradīsim vēl ja nu vienīgi Kida Mohela par bestselleru kļuvušajā pētījumā “Aģentu slepenais karš. Špionāžas centrs Vīne” (Kid Möchel. Der geheime Krieg. Spionage Drehscheibe Wien. Hamburg, 1997).
“Restitūcijas” trešo darbības jomu – noziedzības pasauli iztēlē šķērsojot, romāna autors, protams, neaizmirst atzīmēt, ka “aukstā kara laikā, kad Kertnera iela ieņēma pirmo vietu starp Eiropas galvaspilsētām pēc spiegu skaita uz vienu kvadrātmetru, Austrijas tiesībsargājošajiem un drošības orgāniem pie daudz kā vajadzēja pierast un uz daudz ko pievērt aci.” Tā – arī tikpat kā Mohela grāmatā atrasta tēze.
Būdams, kā liekas, atzīstams spiegu un izlūku literatūras, kā arī attiecīgu vēstures stāstu un pētījumu pazinējs, A. Pelenis, šķiet, vērīgi sekojis arī 90. gadu vidus Vīnes bulvāru, mafijas un “sarkano lukturu” joslas (“Gurteļa”) skandāliem austriešu iedzeltenajā presē (“Täglich Alles”, “Die Neue Kronen Zeitung” utt.). Un tas nemaz nav bijis lieks laika zaudējums, bet gan rotājošs ieguvums trillera rakstura sacerējumam. Tikai nezin kāpēc varoņu Lina Norvida un visur viņam līdzi sekojošās Indres Survilaites pašu intīmās attiecības palikušas tādas kā neattīstītas…

Pāris aizrādījumu

1) Kaitina, ka slavenā KGB, GRU u. c. dienestu mītne pie Maskavas Loka romānā visur tiek dēvēta par Jaseņevku pareizās Jaseņevas vietā. Nevajag taču mūsu zinātkārajai jaunatnei jaukt galvu!
2) Romāns ir patiešām arī savdabīgs ceļvedis pa Viduseiropas pilsētu, sevišķi Vīnes, krimināli iezīmētām vietām savijumā ar izteiksmīgiem ASV, Anglijas, Austrijas un virknes citu specdienestu darbības ieskicējumiem. Ausīs griež tikai palaikam nedabiski ģeogrāfisko nosaukumi sagrozījumi – Vahas (jābūt – Vahavas) ieleja vai principā latviskojamo Vīnes Lerhenfeldergirteļa loku, Bruku pie Leitas u. c.
Nobeigumā vācu valodu zinošiem un politiski augošiem lasītājiem iesaku reizē un paralēli ar A. Peleņa romānu ieskatīties arī pagājušogad Hamburgā iznākušajā azartiskā slepeno sfēru pētnieka Jurgena Rota grāmatā (Jürgen Roth. Die graue Eminenz. Das Netzwerk von Diplomaten, Gangstern und Politikern) – “Pelēkais kardināls. Diplomātu, gangsteru un politiķu tīkls”. Katrā ziņā viens otram par sliktu abi šie sacerējumi nenāks, bet gan jūtami papildinās nojausmas par sarežģīto 90. gadu Eiropas un visas pasaules ainu.

 

Spaidus izjutušā I. BĒRSONA recenzija par B. DAUKŠTA recenziju H. STRODA grām. par PSRS politcenzūru.

LAIKS 2011.29.X- 4.XI un 5.-11.XI

Ilgonis Bērsons

PIECI PAPILDINĀJUMI TRIM KRĀJUMIEM (JG264, 265, 266)

Piektais

Bonifācijs Daukšts par Heinricha Stroda grāmatu “PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990” (2010. g.) pamatoti raksta, ka “veikts pat īsts archīvu līdumnieka darbs” (JG, 266:28). Lielais pētījums, kam šogad iznākusi 2. daļa (H. Stroda sastādījums), ir plašas ievērības cienīgs. Jautājumu daudz, dažus uzdod arī recenzents.

Cenzūras pastāvēšana esot slēpta. Jā gan, taču ne jau absolūti. Minēšu piemērus.

Avīzes Padomju Latvija 1940. gada 10. augusta numurā bija ievietots fotoattēls: Galvenās literatūras pārvaldnieks Jānis Niedre. Protams, okupētās Latvijas ļaudis nesaprata, kas tā par dīvainu iestādi, kuru vadīs rakstnieks. Laikraksts Liesma 16. augustā skaidroja, ka pārvalde “pārzinās un kontrolēs pēc satura (..) iespieduma darbus”. 

Brīvais Zemnieks 20. augustā papildināja: tā “pārzinās arī bibliotēku un kinematogrāfu lietas”. Kur nu vēl atklātāk. Žurnāls Atpūta pasutinājis māksliniekam uzzīmēt galveno cenzoru, un Ģirts Vilks, apvijot republikas karti ar lenti “LPSR Galvenā literatūras pārvalde”, Niedru attēlojis brienam pār visu zemi ar biezu grāmatu saini plecos. Tas jau drīzāk atgādināja kolportieri.

Cenzūras klātiene redzama grāmatās, tikai jāprot to saskatīt izdevumu “pasītēs”.

Piemēram, kā cenzūra sevi parādījusi Augusta Arāja Bērces darbos.

Stāsti, dzejas. Maskavā  1936. gadā: Glavļit B 24068.

Raksti. Rīgā 1941. gadā: MB 1217.

Stāsti un dzejas. Rīgā 1951. gadā: JT 03539.

Pirmajā gadījumā  lietots cenzūras iestādes saīsināts nosaukums  Galvenā literatūra [!], pārējos  šifrēti burti un cipari.

Padomju cenzūras spaidus ļoti bieži esmu izjutis.  H. Strods pirmajā grāmatā pieminējis trīs, otrā arī trīs manus “grēkus”. Cenzūras darbu pārskatā par 70. gadiem ir piezīmes “Labots J. Akuratera daiļrades vērtējums” (237), “Aizliedz minēt ZentasMauriņas dzīves faktus un citātus” (245). Runa ir par manu rakstu “Individuālista nemiers”, kas pārskatā kļūdaini pārtulkots:”Individuālista portrets” (Otrā grāmatā: “Individuālista protests”, 250), un par Kārlim Skalbem veltīto apceri.

Starp citu, daudz kļūdu ir GLP priekšnieces Austras Lucēvičas ziņojumos, kas ievietoti H. Stroda otrā grāmatā: par emigrantiem nosaukti A. Erss, A. Grīns, V.  Eglītis un V.  Cedriņš (238),  kā arī H. Eldgass (jābūt Eldgasts, 242), V. Veldre ar pseudonimu J. Trimda (249). Lai novērstu pārpratuma atkārtošanos, jāteic, ka turpat sastādītāja skaidrojums Jānis Rasa (1907-1975), rakstnieks” (246) aplam attiecināts uz Latvijā dzīvojošo, 1928. gadā dzimušo Jāni Rasu (īstajā vārdā Vitauts Gulbis). Minētie mūža dati attiecas uz trimdas rakstnieku Arnoldu Rasu (īstajā vārdā Arnolds Skujiņš).

B. Daukšts atsauksmē jautā:

“Vai Latvijā kāds tai [cenzūrai] sevišķi izcili pretojās, kādā veidā un ar kādām sekmēm?” (30). Bijušie redakciju darbinieki var atcerēties daudzus gadījumus par iebildumiem, kas lielāko tiesu netika ievēroti, bet daudzkārt izdevās vērtības aizstāvēt.

1968. gadā oficiālā  vara apturēja Gunāra Priedes grāmatas “Septiņas lugas” izdošanu, bija iebildumi pret darbiem “Trīspadsmitā” un “Tava labā slava”, īsi pirms tam aizliedza iestudēt “Smaržo sēnes”. Es tad strādāju par Rakstnieku savienības valdes sekretāru, un prozists Vizbulis Bērce, iepazinies ar krājumu, 1968. gada 4. jūnija vēstulē man secināja: “Sacelta lieka un kaitīga kņada.” Un  iznāca visas septiņas (1968).

1970. gada beigās “Liesmas” Daiļliteratūras redakcija bija sagatavojusi Visvalža Lāma romāna “Augstākais amats” manuskriptu, bet izdevniecības galvenais redaktors, nostājies cenzora lomā, atteicās to parakstīt salikšanai. Rakstnieku savienības vadības izveidota četru literātu grupa ar īpašu vēstuli “Liesmai” norādīja, ka romāns jāizdod, un 1972. gadā lasītāji to saņēma.

Bet kā gan es varēju protestēt pret Galveno literatūras pārvaldi  1975. gadā, kad no gandrīz gatavas kopgrāmatas “Kritika teorija, vēsture, prakse”, no korrektūras loksnēm tika izņemts mans pētījums “Dažas literatūras un dzīves salīdzināšanas problēmas” (187.-211.)? Pamatojumu autoram tolaik nepateica, un paldies H. Strodam par to, ka otrā grāmatā tagad varu izlasīt A. Lucēvičas rakstīto apsūdzību (244).

B. Daukšts recenzijā citē  arī tādas vietas, par kurām būtu rakstāmas atsevišķas apceres, sociālistiskais reālisms, sagremošana, latviešu dzeja un sociālisms (29), “nespēja redzēt un rādīt patiesību” (32).

B. D. –  Pielieku vēl (www.kasjauns.lv  2011.g. 27.aprīlī)  Andreja Skaiļa liecināto:

„Dadzi” bieži cenzēja?

Padomju valstī oficiāli nemaz nebija cenzūras. Eksistēja Galvenā literatūras pārvalde valsts noslēpuma aizsargāšanai presē, un šajā kantorī bija jāapstiprina ikviens drukāts papīrs. Tas atradās Preses nama 18. stāvā, bet „Dadzis” – 17. stāvā. Tālu nevajadzēja nest.

Nesāt katru numuru?

Bez šaubām. Galvenajā literatūras pārvaldē bija jāapstiprina pilnīgi viss – gan teātru programmas, gan Rīgas Centrālās stacijas atejas lietošanas noteikumi. Tur sēdēja labi atalgoti ierēdņi – gan pietiekami saprātīgi, gan pilnīgi nejēgas. Daži neko nesaprata no latviešu literatūras, toties labi zināja, kas nepatīk toreizējam Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmajam sekretāram Augustam Vosam. To viņi zināja dzelžaini. To viņi bija noskaidrojuši, dzerot šņabi ar Vosu.

Tomēr jāteic, ka mums, satīriķiem, klājās ļoti labi. Tolaik visiem preses izdevumiem bija uzdevums slavēt padomju varu. No mums to neprasīja, jo padomju varas slavināšanu satīriskajā žurnālā varētu iztulkot kā ņirgāšanos. Mēs atļāvāmies to, ko citi atļauties nedrīkstēja. Piemēram, kritizēt ne tikai sētniekus un frizierus, bet arī kolhoza priekšsēdētājus. Protams, bija robeža, kuru nedrīkstēja pārkāpt. Varējām aiztikt ierēdņus līdz rajona pirmajam sekretāram, tā bija līnija, kuru nedrīkstēja pārkāpt.

Rakstnieks Miervaldis Birze reiz trāpīgi pateica, ka viņam uz labā pleca visu laiku sēdēja akmens putns – himera, kas ar akmens aci skatījās uz katru rindiņu, ko Birze uzrakstīja. Tāds putns sēdēja uz katra rakstnieka pleca. Tie, kas apgalvo, ka nesēdēja, melo. Mēs labi zinājām, ko drīkst un ko nedrīkst rakstīt.

Jāteic, „Dadzim´ paveicās ar galveno redaktoru – Igoru Palkovu. Daži humoristi gan viņam pārmeta, ka viņš padomju varas priekšā līdis uz vēdera, tomēr viņš pietiekami labi orientējās literatūrā un neatļāvās likt žurnālā padomju nomenklatūras darbinieku sarakstītus sūdus.

 
Leave a comment

Posted by on 23/07/2014 in Biogrāfijas, Recenzijas

 
 
%d bloggers like this: