RSS

Category Archives: Recenzijas

B. Daukšts. Valsts cenzūra Padomju Savienībā. – Jauna Gaita, Nr.266. – Retrospektējot.


https://www.satori.lv/article/vairak-skaidribas-par-psrs-politisko-cenzuru-latvija
http://jaunagaita.net/jg266/JG266_Dauksts.htm

 

Mana drauga prof. Borisa SOKOLOVA apskaidrojošo rakstu sēriju lasiet Kijevas “Dienā” (DEŅ)!

Attēlu rezultāti vaicājumam “boriss sokolovs bonis.lv”

https://day.kyiv.ua/ru/profile/boris-sokolov

 
 

Māris ZANDERS “Satori” – atzinīgi un ierosinoši par VDK izpētes komisijas devuma atskatu.

Attēlu rezultāti vaicājumam “vēstures fakultāte čeka”
Attēlu rezultāti vaicājumam “zanders specfondi atvēršana bonis.lv”
Attēlu rezultāti vaicājumam “zanders specfondi atvēršana bonis.lv”
18.06.2018

VDK – ne tikai “čekas maisi”

LPSR Valsts drošības komitejas izpētes komisijas (turpmāk “komisija”) sagatavotais Pārskats par periodu no 2017. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 31. maijam (turpmāk “pārskats”) pagaidām publiski nav pieejams. Ne tādēļ, ka notiktu kāda apzināta tā slēpšana, bet gan tādēļ, ka ir noteikta procedūra – vispirms to iesniedz Latvijas Universitātes rektoram, tālāk dokuments “ceļo” uz Izglītības un zinātnes ministriju utt. Tomēr nevarēja nepamanīt, ka publiskajā telpā komisijas locekļiem jautājumi saistībā ar pārskatu pārsvarā tiek atkal uzdoti par VDK aģentiem – cik tādu varētu būt bijis garīdzniecības, mūziķu, zinātnieku u.c. nosacītajai inteliģencei pieskaitāmo profesiju aprindās.

Negrasos mazināt aģentu tēmas svarīgumu, tomēr, iepazīstoties ar pārskata tekstu, man ne mazāk interesanti likās citi pārskatā minētie VDK darbības aspekti. Piemēram, Latvijas valstiskuma atgūšanas periods.

“Melnā humora” cienītāji novērtēs pašu faktu, ka 1990. gadā VDK tika izveidota Sabiedrisko sakaru nodaļa, kuras pārziņā cita starpā bija arī LPSR VDK “uzticības tālrunis”. Vienkāršoti izsakoties, viena lieta ir aģenti, bet arī ierindas sabiedrības locekļi bija laipni aicināti dalīties ar čeku savās rūpēs un pārdomās… Un jūs domājat, ka nedalījās? Dalījās, attiecīgi pētīt šīs nodaļas materiālus (1. fonda 23. apraksts) būtu interesanti. Arī tādēļ, ka tur, cik noprotams, varētu uzzināt par organizētās noziedzības grupējumu veidošanos un darbību, kas diemžēl ir visnotaļ svarīga būsu jauno laiku vēstures sastāvdaļa. Tāpat bijuši gadījumi (23. apraksta 3. lieta), kad čekai sūdzējās par iekšlietu orgāniem, acīmredzot uzskatot VDK vai nu par “labo policistu”, vai vismaz par pietiekami ietekmīgu organizāciju, kas liktu trūkties citām spēka struktūrām. Par spīti it kā “jauniem laikiem”, sabiedrības apzinīgākie locekļi brīvprātīgi informēja VDK (5. daļa, vēlāk Z daļa) par to, ka, piemēram, aizdomīgi latvieši (nacionālisti!) pie kādas ēkas no VAZ automašīnas izkrauj aizdomīgas kastes, kurās varētu būt šaujamieroči (1. fonda 5. apraksts).

Citiem vārdiem sakot, šo dokumentu izpēte varētu mainīt diezgan plaši izplatīto viedokli, ka – nu, septiņdesmitajos gados, labi, arī astoņdesmito gadu pirmajā pusē VDK bija aktīva, no “kantora” baidījās, bet astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā gan “kantoris” veģetēja, nojaušot pārmaiņu neizbēgamību.

Šādā kontekstā vērts norādīt arī uz VDK Finanšu daļas materiālu nozīmi pētniekiem (1. fonda 27. apraksts) – jo, kā piezīmē pārskata autori, šīs dokumentu kopuma sadaļas lietās ir tādas, kas attiecas uz 1992. gadu, proti, periodu, kad LPSR VDK bija aizliegta un likvidēta un pat PSRS kādu mēnesi jau vairs neeksistēja…

Lūgums nepārprast – neesmu sazvērestības teoriju piekritējs. Ir jāsaprot: VDK bija ne tikai daudziem Latvijā dzīvojošajiem nepārprotams ļaunums; ētiskais novērtējums neatceļ to, ka tā bija Struktūra – ar savu inerci, iekšējo loģiku utt. Lai kaut ko saprastu, šajā gadījumā VDK, nepietiek ar nosodījumu, naidu, ir jāmēģina saprast Struktūra kā tāda. Formulēšu citādi: skaidrs, ka ir svarīgi noskaidrot, kuri no zinātniekiem sadarbojās ar VDK, bet mēs neiegūsim pilnvērtīgu priekšstatu par šo sadarbību, nepētot 6. daļas (“ekonomiskā pretizlūkošana un rūpnieciskā drošība”) dokumentus (1. fonda 6. apraksts). Struktūra, neaizmirsīsim, darbojās ne tikai Rīgā, un, cik var noprast no pārskata, VDK teritoriālo struktūrvienību dokumenti (1. fonda 8.–22. apraksts) glabā ļoti interesantas vēstures liecības – piemēram, Liepājas gadījumā konstatēts, ka 1991. gada sadaļā vairākas lietas norādītas kā tukšas (bez lapām), kas prasa izskaidrojumu; tāpat būtu noderīgi saprast, kādēļ Madonas nodaļa bijusi tik ražīga utt.

Struktūras izprašanai svarīgi ir pat 7. daļas (ārējā novērošana) dokumenti par tikšanās un konspiratīvajiem dzīvokļiem – apsvērumi to izvēlē, izmaksas –, jo tas viss liecina par metodēm, stilu, loģiku. Te gan, uz mirkli novirzoties no tēmas, jāpiezīmē, ka šie “čekas” materiāli var kalpot arī par iedvesmas punktu kādiem literāriem darbiem – fantāziju rosina ziņas, ka tikšanās vietas, kontaktpunkti bijuši, piemēram, Pokrova kapi, Salaspils memoriāls vai tualete kultūras un atpūtas parkā “Mežaparks”… (1. fonda 7. apraksts).

Atgriežoties pie tēzes, ka īpaši interesanta ir VDK jau astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā: jāņem vērā, ka VDK dokumenti ir ne tikai Satversmes aizsardzības biroja (SAB) rīcībā, lai gan tie publiskajā telpā visbiežāk pieminēti. Tādi ir arī Latvijas Nacionālajā arhīvā, un tādi ir arī Iekšlietu ministrijas resora rīcībā. Vēlos minēt kādu, ja tā var teikt, sižetu, par kuru uzzināju tikai no pārskata. Tātad, ir bijusi VDK speciālā bibliotēka – 1991. gadā 10 334 izdevumu nosaukumi. Būtu visnotaļ interesanti papētīt, ko tad “čekisti” uzskatījuši par nepieciešamu savā bibliotēkā apkopot. Tomēr, izrādās, tikai daļa no tās nodota Latvijas Policijas akadēmijai. Kā lasāms komisijas pārskatā, ir notikusi “prettiesiska piesavināšanās” un šī “izsaimniekošana vērtējama kā būtisks kaitējums VDK pētniecībai”. Tomēr šajā sižetā ir vēl cits aspekts, proti, oficiāli saglabājusies daļa ir nevis nodota, teiksim, arhīvā kā izpētes objekts, bet gan izmantota neatkarīgās Latvijas jaunās kadru kalves gatavošanā. Kā lasām pārskatā, “atklājoties apstāklim, ka LPSR VDK bibliotēka izmantota mācībām un studijām, gatavojot Latvijas Policijas akadēmijas un vēlāk arī Valsts policijas koledžas absolventus darbam tiesību aizsardzības iestādēs, vērtējama ja ne juridiska, tad vismaz ētiska atbildība”. Gribētu uzsvērt, ka sižetā neredzu neko specifiski sensacionālu vai skandalozu – vienkārši tas, manuprāt, labi ilustrē pārejas periodu. No vienas puses, VDK dokumenti pārņēmēji tā koncentrējas – un tas nav pārmetums – uz “garšīgākās” daļas pārņemšanu, ka citi aktīvi kaut kur pačib gaisā, konkrētajā gadījumā pa ceļam no Stūra mājas otrā stāva līdz Ezermalas ielai 8a. Pirmkārt, rodas jautājums, kas vēl pačibējis, otrkārt, neveselīgas fantāzijas rosina jautājums, kurš pačibējušos sējumus (“LPSR VDK bibliotēkas izdevumi bijuši slepeni, to aprite bijusi ierobežota un pakļauta VDK kontrolei” – citāts no pārskata) turpināja privāto apartamentu mierā un klusumā lasīt deviņdesmitajos gados un varbūt turpina to darīt joprojām. No otras puses, ir diezgan – nezinu, kā to pareizāk nosaukt, – savdabīgi, ka neatkarīgās Latvijas amatpersonas acīmredzot nav saskatījušas lielu atšķirību starp PSRS un jaunās valsts represīvo orgānu darba stilu un nepieciešamajām prasmēm. Šī tēma mani arvien fascinējusi – “labs speciālists paliek labs speciālists”, “ar labiem kadriem apkārt nemētājas”, “jāpārņem viss noderīgais” (pat ja no slepkavnieciskas organizācijas!) utt.

Rezumējot. 1) Komisijai ir izdevies izveidot, cik varu spriest, pietiekami jēdzīgu priekšstatu par patiesībā milzīgo VDK dokumentu “mantojumu” – kur ko meklēt. Jautājums ir par pēctecību starp šo priekšstatu un tālāko izpētes darbu gadījumā, ja komisija savu darbu neturpina. 2) “Maisi” ir svarīgi, tie ir jāpublisko, bet ir jāsaprot: lai saprastu, kā totalitārais režīms pazemoja, kontrolēja, manipulēja, ar “stukaču” nosaukšanu nepietiks. Brīžiem liekas – kādam pat ir izdevīgi šo ļoti svarīgo mūsu vēstures daļu reducēt līdz VDK ziņotāju personālijām, jo tas ļauj novērst uzmanību no tā, ka “stukači” bija tikai daļa no tās garīgās izvarošanas, ko desmitiem gadu garumā veica okupācijas režīms. Mēs maldinām sevi, domājot, ka ziņotāju atklāšana vien spēs šo mentālo vardarbību – kas turklāt laika gaitā daļai vardarbības objektu kļuva pieņemama – padarīt it kā nebijušu.

Valsts Drošības komitejas darbinieka personiskā lieta

https://www.satori.lv/article/vdk-ne-tikai-cekas-maisi

Ilggadējais politisko procesu komentētājs Māris Zanders pauž vērtīgas pārdomas par to, ka LPSR Valsts drošības komitejas mantojums ir plašāks par aģentu kartotēku, kuru, protams, komisija aicina nekavējoši publiskot internetā: līdz 2018. gada 23. augustam.

 

Krievu vēsturnieka Borisa SOKOLOVA atsūtīta RECENZIJA par prof. Ineša FELDMAŅA grāmatu!

Новости

Б. Соколов Латвия: Как это было

http://rgolos.org/novosti/b-sokolov-latviya-kak-eto-bylo/

 
 

Šodien – “Izlūkošanas noslēpumi” VDK garā. – Dr.hist. Ritvara JANSONA recenzija “LA”.

“Izlūkošanas noslēpumi” VDK garā

 

Tāds ir Detlefa HENNINGA vērtējums “Latvijas Mazajai vēstures bibliotēkai”. – Recenzija.

Latvijas vēstures mazā bibliotēka
[Kleine Geschichtsbibliothek Lettlands]. Hrsg. von Inesis Feldmanis, Ainārs Lerhis und Bonifācijs
Daukšts. LU Akadēmiskais apgāds. Riga 2010 
.
Im Jahre 2010 wurde in Riga eine „Stiftung zur Förderung der Kleinen
Geschichtsbibliothek Lettlands“ („Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas
atbalsta fonds“) gegründet.
Ziel der Stiftung ist nach eigenem Bekunden,
mit Hilfe eines begriffl
ichen Konzepts von „Nation. Staat. Europa“ das
„Verständnis für die Bildung von Nation und Staat in Lettland sowie
die wichtigsten Ereignisse in ihrer Geschichte zu stärken, die nega-
tiven Folgen einer Politisierung von Geschichte aufzuzeigen sowie die
Bedeutung von Geschichte für die Bildung einer nationalen Identi-
tät in Übereinstimmung mit europäischen Werten und Traditionen zu
betonen“.
Dabei gehe es auch darum, einer einseitigen Beeinflussung des
Geschichtsbildes durch die russische Politik entgegenzuwirken.
So verwundert nicht, dass der lettische Historiker und Diplomat Mārtiņš Vi r-
s i s einer der Ideengeber der Stiftung ist und einige Historiker, die nach
ihrem Geschichtsstudium als Diplomaten im Außenministerium Lett-
lands (Bonifācijs D a u k š t s, Argita D a u d z e) oder als Präsidentenberater
(Antonijs Z u n d a, Inesis Fe l d m a n i s) tätig sind, in der Bücherserie der
Stiftung publizieren.

http://www.fzbg.ut.ee/9-2014/2014%20Besprechungen/297_pdfsam_FzbG-9-2014.pdf

 

Vai “Radiotehnikā” tiešām bija krituši tikai uz PRETNOKLAUSĪŠANĀS iekārtu ražošanu (nevis NOklausīšanās?!)?

Salīdziniet tomēr un izanalizējiet rīcībā esošos arhīvu dokumentus un skaitļus! – rosināja savulaik viszinis Elmārs STABIŅŠ..

Viņš nav melotājs. Un ne man vienam zināms, ka savulaik viņš atcerējies gadījumus

ar pēdējo RRR palikušo speciālo NOklausīšanās IERĪČU pārdošanu.

IMAGE3956

IMAGE3957IMAGE3958

P.S.
Kā smejies, – “.. un gaismas nav tais istabās.”

INTERESANTI gan. Par tām NOKLAUSĪŠANĀS  PRETPASĀKUMU IEKĀRTĀM..

Pat, tā teikt, “sensāciju nekārotājiem” taču mūslaikos ir likumīgas tiesības zināt:

Kas bija tie (un – kad un kur) – daudzie sarunu vedēji, kuru sarunu noslēpumu sargāšana bija okupācijas varai tik pirmšķirīgi svarīga?

Un kas bija tie šausmīgie SARUNU NOKLAUSĪTĀJI okupācijas režīmā?

Varbūt ne “vabolītes”, bet, varbūt,  lielās VDK milzu “vaboles” tapa tepat Daugavmalā?

 
 
%d bloggers like this: