Category Archives: Raksti
Tautieši ārzemēs. – Jānis Rudzutaks Parīzes bordelī Šabanē ielā. – KGB materiāls, savā ziņā.
Stāv rakstīts, ka boļševiku politbiroja loceklis Jānis Rudzutaks Parīzē ieradies 1928. un 1929. gada ziemā kopā ar diviem ārzemju latviešiem Hermaņiem, kas, starp citu, bija miesīgi brāļi. Pirmais Hermanis, spriežot pēc dokumentiem, strādājis pie Jāņa par personisko sekretāru, bet otrs braucis līdzi “pa savu līniju”, un vēsturei nav zināms, kāda velna pēc, jo viņš bija “Dobroflota” valdes priekšsēža vietnieks, bet Parīzē brīvprātīgus boļševiku flotes atbalstītājus tikpat kā nemanīja.
Pēc ierašanās Parīzē Rudzutaks uzreiz paziņoja, ka viņu šeit visvairāk interesējot tikai divas lietas: Komunāru siena Perlašēzas kapsētā un slavenais priekanams Šabanē ielā. Padomju sūtņa mēģinājumi atrunāt Jāni no otrās lietas bija bez panākumiem. Un tas ir saprotams, jo, kā raksta Gaļina Serebrjakova, “neviens nekad nebija spējis vājināt Rudzutaka gribasspēku, iedragāt viņa pārliecību par izraudzītās idejas pareizumu”. Augstais viesis kategoriski pieprasīja, lai sūtniecība viņam par pavadoņiem piešķir divus spējīgus sūtniecības sekretārus.
Pa tolaiku pienāca arī vakars, un, raugi, Rudzutaka kompānija, ko veidoja brāļi Hermaņi, devās sarkanā luktura virzienā, bet sūtniecības sekretāri Helfands un Diviļkovskis viņus pavadīja. Turklāt pēdējam no viņiem mājās palika sieva komuniste. Tikmēr jautrais Šabanē ielas nams lielā atvērtībā un gatavībā sagaidīja savu pirmo politbirojnieku. Biedrs Rudzutaks no sarkanajiem Austrumiem pats personiski aplūkoja visas ievērības cienīgās vietas, kā arī izteica vairākas kritiskas piezīmes par pretimnākošo sieviešu nevērību kuteklīgā jautājumā: “Bet kā viņas gorās!” (Par to atmaskojošs materiāls ir saglabājies Parīzes imperiālistiskajā presē.) Īpaši vērīgi ciemiņš pakavējās pie speciālas nozīmes istabu durvīm, ko viņš saprotoši nosauca par kabinetiem.
Bet numuros pa to laiku, var teikt, ausīm dzirdami darbojās meistari un politbiroja loceklis ne mazums brīnījās par šīm pūlēm, jo agrāk viņam bijusi pārliecība, ka Francijas tautu ir novājinājusi augšslāņu ekspluatācija, nevis otrādi.
Tad pēkšņi klātesošie pamanīja, ka daži kabineti vēl ir brīvi. To ievēroja arī pats biedrs Rudzutaks un, kā teikts dokumentā, “ar īpašu baudu un apmierinājumu izvietojās šajās istabās, kur viņam parādīja dažādas dejas un kur viņš samaksāja šampanieša vērtību, vairākus tūkstošus franku pilnvērtīgā valūtā”. Meitumājas iekšējā apskate un aptauste turpinājās līdz rītam, kad sāka dziedāt vietējie Francijas gaiļi un citi tamlīdzīgi vokālisti. Reizē ar sauli visa kompānija atgriezās padomju rokās Grenēla ielā, it kā nekas materiālistisks nebūtu noticis.
Te nu jāsaka, ka politbiroja locekļa nakts izpriecas gandrīz vai izraisīja skandālu sūtniecībā, konkrēti – sūtniecības partijas šūniņā. Bet pie visa vainīga bija sekretāra Diviļkovska sieva – biedrene Diviļkovska, kurai ir dažādi nopelni asiņainajā Pilsoņu karā, kā arī Oktobra revolūcijā. Šī skaidrā un taisnā sieviete šo atgadījumu no visām pusēm izvērtēja pilnīgi amorālā aspektā un nonāca pie savtīgiem secinājumiem. Tie bija šādi: Rudzutakam dzert, svešām sievietēm klātesot, ar šīs daudzcietušās sievietes vīru nav cienīgi, tāpēc par brīdinājumu citiem ārpolitikas druvas darbiniekiem jautājums tūdaļ ir taisnīgi izskatāms partijas šūniņā. Zināms, ka nekas no tā tomēr neiznāca..
Kad citi klātesošie redzēja šādu kliedzošu netaisnību, arī viņi apskaitās un uzrakstīja kompromitējošu dokumentu taisnības iestādījumiem pašā Maskavā. Anonīmajā ziņojumā viņi atklāja visu rūgto patiesību par to, ka “politbiroja loceklis, tāpat kā Cēzara sieva, varbūt ir ārpus visām aizdomām un paškritikas” (vai kā?), uz ko nevarot mierīgi noraudzīties.
Bet Rudzutaks visu laiku tikai smīnēja (un demonstratīvi atradās ārpus aizdomām), skaidrodams nakts gājiena dēļ sagrauztajiem sūtniecības darbiniekiem, ka viņš vēlējies vienīgi “iepazīties ar buržuāzijas pagrimšanu”, neko vairāk. Taisnības labad gan jāteic, ka visu to pagrimšanu pilnībā viņš nepaguva noskatīties, jo tā turpinājās, bet viņam pašam nākamajā dienā bija steidzami jāatgriežas Maskavā.
***
Šis notikums 1930. gadā sakarā ar partijas “tīrīšanu”, protams, tapa zināms tiem, kam vajag. Adresēti “A.S.Soļca labvēlīgajai uzmanībai”, šie fakti nesekmīgi figurēja toreizējās partijas boļševiku tīrīšanas materiālos. Bet ārzemēs tos atklātā vēstulē publicēja A.Kerenska rediģētā krievu prese. “Kompromata” autors droši vien bija 1929. gadā Parīzē uz Rietumiem pārbēgušais padomju sūtniecības darbinieks G.Besedovskis. Viņa izjūtas arī var saprast.
Latvijas Jaunatne,
1991. g. 30. oktobrī
Raiņa ĪLS.
Kārlis Markss uz latviešu folkloras robežas.
Taisnību sakot, par minēto personu ir nācies dzirdēt tikai pāris lielisku tautasdziesmu, pie tam abas nekaunīgas, tāpēc saņemšos un necitēšu. Labāk, kā iegājies – kaut ko no Raiņa. Rainis, kā zināms, labprāt bija gatavs iztulkot pilnīgu visu Marksa “Kapitālu”, bet – kā par sodu – neatradās neviens bagāts izdevējs. Komanditsabiedrība “Tālavas taurētājs” vai vienkārši “Taurētājs” (lāgā neatceros) kaut kur ap 1908. gadu gan bija saņēmusies tulkojumu izdot, taču nikno cenzūras draudu priekšā atteicās no lielās ierosmes. Tā toreiz pajuka iecerētā Raiņa literārtehniskā saskare ar šo šķiriski pavedinošo Rietumu pasaules gara ražojumu.
Cita lieta – kā mūsu varoņa Marksa tēls iemiesojās Raiņa paša daiļradē. Rainis, kā zināms, bija iecerējis uzrakstīt lugu “Saules bērns”. Lugas centrālais varonis – Īls, sākot ar 1900. gadu, visur uzmetumos mīlīgi saukts par Īliņu. Šis Īls – kā jau tas latviešu folklorā pieņemts – izcelsmes aspektā cēlies no lāčiem:
“Es lāča dēls iz varas lauzta klēpja.
No pārspēka (! – B.D.) es radīts kaislā priekā!”
Kas ir šis Īls citos – skumjākos – aspektos, tas gan lasītājam tik vienkārši netop skaidrs. Citā vietā Rainis mums saka: “Sociālisms ir vislielākā cīņa pasaulē, tas ir Īls.” Vēl citā lugas cēlienā dzejnieks savukārt atklāti nosauc sava varoņa reāli miesisko prototipu: “Markss atrada sociālisma atslēgu, bet tomēr palika vēl pāri visa lielā, garā cīņa pie pašas atslēgšanas. Tātad Īls – Markss, un Saules bērns – līdzīgs citam atradējam – Mečņikovam. Bet Īls taču cīnītājs un ne atradējs? Tikai līdzība (ar Marksu kā varoni citā darbā). Īls – tautas un cilvēces cīņu varons.” (Sīkāk skat.: Literārais mantojums, II daļa. R., 1961, 337.-348. lpp.). Beigās Rainis lasītāju ar savu sarežģīto Īliņu – Marksu noved galīgā nesaprašanā. Tā, piemēram, lugas varone Zemes meita vienreiz sāk slavināt šito lāču dzimtas atvasi:
“Tu ticis tautas dēls, tu krietnis tautietis.”
Bet Markss (Īliņš, sociālisms utt.) atkal cērt pretī:
“Ak, nē, tas neesmu, es esmu cits – “
“Kas tad?”
“Ē, ko, tāpat, laid mani mierā!”
Taisnību sakot, iedziļinoties latviešu folkloristiskajās lugās un arīdzan tautasdziesmās, par Marksu neko lāgā nevar saprast. Nav jau tā nekāda īstenā dokumentārā literatūra. Cita lieta – laikabiedru atmiņas.
Zināmas vietas, kur Latvijā urāns ir 1–2 metru dziļumā, bet pie Rojas tas konstatēts pašā zemes virskārtā.
Zelts, dimanti un urāns atrodami Latvijā
Deniss Fedotovs (deni2s), 24.12.2007., 23:39
Vai zinājāt, ka Latvijā ir iespējams atrast gan zeltu, gan urānu, gan dimantus? Daudzi to nezina.
Arī es to biju dzirdējis tikai pa ausu galam. Taču, tā kā man patīk piedalīties dažādās derībās, tad nācās ievākt ticamāku informāciju. Varbūt kādam šie apkopotie fakti par iespējām Latvijā atrast zeltu, dimantus un urānu būs interesanti.
Zelts
„”Toties varu ar lepnumu pastāstīt, ka esam atraduši piecus zelta gabaliņus!” turpina V. Hodireva. “Tie gan ir niecīgi – smilšu graudiņu lielumā. Un tā kā tie atrasti sanesumu iežos – morēnās -, visticamāk tie atnesti no kaut kurienes Skandināvijā. Tāpēc arī nav ilūziju, ka Latvijā varētu būt zelta atradnes.””„Urbumos pie Limbažiem un Staicelē 600–700 metru dziļumā var atrast minerālus, kas liecina par svina, cinka un vara klātbūtni. Tomēr arī šo izrakteņu iegūšana neatmaksājas, jo tie atrodas dziļi un koncentrācija nav liela. Spektrālā analīze parāda arī zelta klātbūtni, bet šis zelts pat nav saredzams, tie ir tikai zelta putekļi. Latvijas zemes dzīlēs mēs varam atrast gandrīz visu Mendeļejeva tabulu, taču tas vēl nenozīmē, ka visu var vai ir vērts iegūt.”
„Arī zelts Latvijā ir. Tas atklāts vairākos 100–200 metru dziļurbumos, taču metāla koncentrācija 0,008 grami uz tonnu iežu padara tā ieguvi par absolūti neizdevīgu. Padomju laikā ģeologi gan atklājuši zeltu graudiņus vairāku Kurzemes upju smiltīs, skalojot tās ar Klondaikas zeltraču metodi — parastu bļodu. Tomēr, ņemot vērā, ka Latvijai tuvākās, lai arī visai nelielas, zelta raktuves ir tikai Skandināvijā, mūsu valsts zelta drudzi diez vai pieredzēs.”
Dimanti
„Tagad ir zināms, ka Zemes kodolam nav regulāra forma. Tādēļ tas Kosmosa ķermeņu iedarbības dēļ noteiktās vietās, kas sakrīt ar minētā kārtībā Zemes diametrā nosacīti vilkto šķēlumu regulāro sešstūru virsotnēm, piesitas Zemes garozai, ka šajās vietās ir atrodami dimanti. Šo dimantu meklēšanas metodi noteica jakutu zinātnieki un plaši izmanto atklājumu vietu noteikšanai. Tāpēc visai nesen jakutu zinātnieki darīja mums zināmu, ka tāda vieta atrodas arī Latvijā, ka viņi būtu ar mieru uzsākt kopīgus zinātniskos pētījumus.”„Eirāzijas baltu civilizācija”
„Viens no pašmāju ģeologu eksotiskākajiem sapņiem ir par dimantu atrašanu Latvijas teritorijā. Latvija atrodas uz Austrumeiropas platformas, kas tiek uzskatīta par perspektīvu jaunu dimanta atradņu provinci. Vairākās vietās uz tās – Somijā un Krievijā (Arhangeļskā) – jau notiek dimantu ieguve. “Dimantus neviens Latvijā nav redzējis, taču ir atrasti minerāli pavadoņi,” stāsta V. Hodireva. “Perspektīvākie rajoni, kur varētu atrast tā sauktās kimberlītu piltuves – dimantu koncentrācijas vietas – ir starp Ventas un Abavas upi Dienvidkurzemē. Pagaidām meklējumi bijuši neveiksmīgi, bet jācer, ka nākotnē, attīstoties meklēšanas metodēm, mums tas tiešām izdosies”.
Dimantu pavadoņminerāli tikuši atrasti Ketleru atsegumā pie Ventas, pie Paksītes un Cieceres upes, kā arī Abavas ielejas smilšakmeņu atsegumos Imulas un Amulas grīvas rajonā.”
…
„Ģeoloģijas paradokss: dimantus, ko Latvijā neviens nav redzējis, speciālisti uzskata par perspektīviem, bet zeltu, kas tiešām atrasts, – par neperspektīvu!”
„Latvijā pagaidām nav atrasts neviens dimanta grauds, bet ir atrasti visi tā dēvētie pavadoņminerāli, kas rodas līdzīgos apstākļos pie liela spiediena un ļoti dziļi zemes dzīlēs. Mēs īsti nezinām, bet domājam, ka tie varētu atrasties dzīlēs kliedņu veidā – ļoti sen, varbūt devonā vai karbonā, ir bijis sprādziens no zemes dzīlēm, un jūra, kas vēlāk nāca pāri Latvijas teritorijai, pārskaloja šos veidojumus un izkliedēja tos smilšakmeņos. Latvijas teritoriju daudzviet šķērso lūzumi, un, piemēram, Valmieras apkārtnē tie atrodas tuvu zemes virskārtai un ir tikai dažu desmitu metru dziļumā. Arī tur varētu būt, ka ultrabaziskā magma liela spiediena ietekmē ir cēlusies uz augšu, bijis vienreizējs sprādziens, un ieži, ko sauc par kimberlītu jeb zilajiem māliem, ir izsviesti apkārtnē. Tajos varētu atrasties viss zināmais šādu iežu komplekts, tajā skaitā arī dimanti. Šo sprādziena piltuvju diametrs parasti ir ļoti mazs, tādēļ ģeoloģiski meklēt šajās vietās dimantus ir tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē. Var meklēt ar kosmisko uzņēmumu palīdzību, bet, ja tādas vietas Latvijā būtu plašas, tad tās jau sen būtu atšifrētas. Zinātniskā valodā to sauc par aerokosmisko dešifrēšanu. Pēc krāsas, upju konfigurācijas izmaiņām un vēl citām pazīmēm var noteikt, kur atrodas lūzumi.”
„Mūsu ģeologi jau pirms divdesmit gadiem bija pārliecināti, ka ir teorētiska iespēja Latvijā atrast dimanta iegulas, taču līdz šim brīdim tas vēl nav izdevies. Kā šāds uzskats radies? Dimantus parasti atrod tā sauktajās kimberlīta piltuvēs — vietās, kur pirms miljoniem gadu zemes garozā notikuši grandiozi sprādzieni, kuru dēļ šķidrā magma nonākusi līdz zemes virspusei. Spiediena un temperatūras ietekmē tad arī veidojas dimanta kristāli. Šāda sprādziena zona šķērso Latviju no Liepājas līdz Alūksnei un stiepjas līdz pat Arhangeļskai, kur dimanti jau atrasti. Latvijā ir uzieti parastie dimantu blakus ieži — piropi un olivīni, turklāt Latvijā zināmas arī vairākas vietas, kur ir spēcīgas magnētiskās anomālijas, kas arī raksturīgas dimantu piltuvēm. Vairākas šādas vietas ar urbumiem ir izpētītas, taču anomāliju avots izrādījies dzelzi saturoši minerāli.”
Kimberlītisko minerālu uzplatības un iespējamo kimberlītu izplatības Latvijā shēma.
1 – kimberlītu minerālu Ogres formācijā vietas. 2 – kimberlītu minerālu Ketleru formācijā vietas. 3 – Baltijas jūras pludmales, kuras satur kimberlītu minerālus (1 – Ulmale, 2 – Labrags, 3 – Staldzene, 4 – Liepene), Rīgas jūras līča pludmales, kuras satur kimberlītu minerālus (5 – Engure, 6 – Ķesterciems, 7 – Buļļusala, 8 – Mangaļsala, 9 – Gauja, 10 – Timmāji, 11 – Korbiņi, 12 – Ķurmrags, 13 – Ežurga), 5 – Gaujas kreiso pieteku reģions, kur tika atrasti aluviālie kimberlītu minerāli, 6 – iespējamās zonas, kuras atspoguļo kimberlītu minerālu driftu, 7 – iespējamo kimberlītu izplatības reģioni, 8 – kimberlītu minerālu zonu indikācijas: I – Ziemeļkurzeme, II – Rīgas jūras līcis, III – Ziemeļvidzeme, 9 – glaciālā drifta virzieni, 10 – kimberlītu minerālu pārvietošanas Ketleru baseinā virzieni, 11 – kimberlītu minerālu pārvietošanās pa upēm un piekrastes straumēm Ogres baseinā, 12 – Ketleru depozītu izplatības ziemeļu robeža.
Urāns
„Izrādās, ka Latvijas zeme sevī slēpj arī kādu visai bīstamu izrakteni.
Ziemeļkurzemē vairākās vietās un dažādos iežos ir atklāts radioaktīvais izotops — urāns. Dažās vietās tas atrodams pavisam tuvu zemes virskārtai — zināmas vietas, kur urāns ir 1–2 metru dziļumā, bet pie Rojas tas konstatēts pašā tās virskārtā. Tiesa gan, arī šā izrakteņa teorētiskais daudzums neļauj domāt par tā rūpniecisku iegūšanu un atomvalsts statusu. Tomēr tas var radīt veselības problēmas iedzīvotājiem, kuri regulāri lieto cauri urānu saturošajiem iežiem tekošu dzeramo ūdeni.
Vislielākā urāna izraisītā radiācija atklāta kādā Balvu rajona karjerā — 184 mikrorentgeni stundā. Normāls radiācijas fons ir 18 mikrorentgeni.”
Okupācijas laikā notika urāna meklējumi Latgalē.
GRU Lietuvoje tikrai turėjo savo vietą.
Pušins ir viens no astoņiem cilvēkiem, kas Lietuvā arestēti un notiesāti par spiegošanu kopš 2012. gada. Pieci no viņiem ir izbijuši militāristi; viens – Pušins – ir virsnieks. Tā vien šķiet, ka spiegu ķeršanā Baltijas valstis specializējušās: lietuvieši ķer militāro noslēpumu zinātājus, igauņi – augsta ranga virsniekus no pašu drošības dienestiem vai sīkus pierobežas kontrabandistus, kamēr latvieši ķer, kas nu patrāpās.
http://www.bukdetektyvas.lt/marsrutai/gru-veikla-lietuvoje-kaunas-kaip-gru-vadaviete-/
http://www.la.lv/kad-mednieks-klust-par-medijumu-krievu-spiega-lietuva-atzisanas
Man atsūtīja šo rakstu par ebrejietēm. – No Aizabrenes kolēģa raktuvēm.
О еврейских женах и еврейских именах и фамилиях
http://maxpark.com/community/4391/content/4782879
Bonis.lv 