RSS

Category Archives: Raksti

Slavenais disidents un politzeks S. Grigorjancs optimistiski atklāj: – Putins un KGB iet dibenā!

http://grigoryants.ru/

Заслуженный диссидент СССР, многократный советский политзек Сергей Григорьянц написал статью, которая называется “Путин и КГБ идут ко дну”. Небольшая порция оптимизма на ночь:

Путин и КГБ идут ко дну

И это даже более серьезная мировая проблема, чем все треволнения президента США Трампа, потому что мы еще не знаем утянут ли они на дно нашу страну, утонет Путин один или сделает все, чтобы уничтожить Россию. После трех проигранных войн — в Грузии, на Украине и в Сирии судьба Путина и будущее нашей страны решается уже только в России. Может быть в Москве, может быть всей страной.

Года три назад, когда агрессия на Украине только начиналась, мы писали о том, что Путин объявил войну всей европейской цивилизации. И исход войны пока не был ясен, потому что у него есть оружие, которым не обладает никто в мире — КГБ. Насколько это оружие окажется эффективным, как будет использовано — мы не знали и на благоприятный исход войны можно было только надеяться.

Еще отбивалась из последних сил Украина, еще Греция едва не вышла из Европейского союза, а Новак обещал ей танкеры с нефтью, еще только начинала повсюду бурлить новая ватага кембриджских воспитанников КГБ и они только (хорошо информированные) всего лишь предупреждали Ангелу Меркель, что «мы откроем границы с Африкой и Ближним Востоком».

Потенциальные возможности КГБ были очевидны. Вывезенный и присвоенный золотой запас СССР, золотовалютные фонды в банках и неучитываемые резервы ЦК КПСС, самого КГБ, ВЦСПС и ВЛКСМ, десятки, если не сотни тысяч осторожно внедренных внешней разведкой, ГРУ, Третьим Главным управлением КГБ агентов, многие из которых были снабжены для начала парой миллионов долларов, а те, кто возомнил, что это личные его деньги — расстреляли в разных странах — эта фантастическая операция Андропова, Крючкова, Примакова прошедшая просто под носом западных спецслужб обманутых Горбачевым, Шеварднадзе, Ельциным и полковником ГРУ Козыревым могла дать (и заметим — дала) непредсказуемые результаты.

Читать дальше… )

 
 

Spiegošana īstenībā ir viena banāla padarīšana.

Spiegošana īstenībā ir viena banāla padarīšana. No vienas puses…

Spiegošana ir daždien mazievērota starptautiskās politikas daļa, tā sākās tad, kad parādījās valstis – sāncenses un, jādomā, pastāvēs līdz laikam, kad cilvēce taps patiesi vienota, ja taps.
Derētu atcerēties, ka vārds „Spion” (spiegs) nāk no viduslaiku, 15.gadsimta leksikas. Toreiz tā dēvēja gan tikai svešos, ienaidnieka puses okšķerus un slepenos slēpjamu ziņu zagļus. Oficiālos dokumentos Eiropā apzīmējums „spiegs, špions” figurē kopš 1813.gada, kad tas pirmoreiz minēts Bavārijas ķēniņvalsts sodu grāmatā. Bet 1874.gadā Briselē kopā sanākušo valstu konferencē spiegošana jeb špionāža tika jau starptautiski tiesiski atzīta par atļautu kara vešanas līdzekli…
Mūsdienās, jēdzienu „spiegs” medijos bieži vien lieto apzīmējot jebkura specdienesta jebkurus darbiniekus. Principā tomēr paliek spēkā cildenāka jēdziena „izlūks” lietojums attiecībā uz tiem slepenas informācijas meklētājiem, kas darbojas attiecīgu starptautiski atzītu demokrātisku likumu robežās (un pierobežās), kā arī izmanto pieļaujamas metodes un saglabā uzticību un lojalitāti savai valstij. Savukārt par „spiegiem” joprojām un biežāk mēdz dēvēt nedemokrātisku valstu un noziedzīgu režīmu kalpus, kas iegūst informāciju ar nepieļaujamām metodēm, ignorējot jebkādu likumību, pie tam nereti arī viegli pārdodas, kļūst par dubultaģentiem.
Var uzdot sev jautājumu, vai tiešām šodien spiegu, izlūku un specdienestu uzturēšana ir nepieciešama, vai viņu iegūtā informācija vispār vēl ir nozīmīga, jeb tas ir tikai tāds relikts no iepriekšējiem laikiem?
Itāļu „La Repubblica” šai sakarībā nesen atgādināja lasītājiem, ka pēc Berlīnes mūra krišanas pirmie, kurus pārņēmušas dziļas šaubas par savas nodarbošanās nākotni, bijuši tieši viņi – pasaulē otrās senākās profesijas pārstāvji – spiegi un spiedzes no visu zemju slepenajiem dienestiem. PSRS zudība likusi bažīties tiem, ka politiķi pēc demokrātiskās pasaules galvenā pretņa atkrišanas varētu sākt drastiski sašaurināt specdienestu darbību. Arī pasaules valstu sabiedrībai aizvien tīkas paprātot: vai ir vērts maksāt slepenajiem, kuri progresīvu pārmaiņu pasaulē dažam rādās arvien mazāk nepieciešami?
Tomēr daudzu valstu – ASV, VFR, franču, spāņu, itāļu un arī Krievijas specdienestu pārstāvji 1990. gads neatmeta centienus publiski pierādīt, ka viņu nodarbei būtībā viss vēl tikai priekšā. Un panāca savu.
Interesanti, ka tieši padomju KGB bijušais un pēdējais priekšsēdis ģenerālis Leonīds Sebaršins 1997.gadā kādā apspriedē Romā aicināja savus bijušos aroda biedrus Rietumos nepieļaut liktenīgu kļūdu, pasludinot slepenos dienestus par visnotaļ tikai „aukstā kara” apstākļiem piederīgu produktu… „Slepenie dienesti, – viņš skaidroja, – ir pastāvējuši vienmēr, kā miera, tā kara laikā, jo to mērķis ir paredzēt konfliktu izraisīšanos un apgādāt savu valsti ar informāciju, kas var izrādīties noderīga to novēršanai…” Visi bijušie pretinieki labprāt pievienojās šādam viedoklim.
11. septembra torņu sagraušanas traģēdija ASV un nepieciešamība izvērst cīņu ar terorismu jau pavisam noteikti ļāva atkal „legalizēt” izlūkošanu pasaulplaši .
Jāuzsver, ka izlūkošanas, spiegošanas pastāvēšanai izšķirošs ir un paliek cilvēka faktora nozīmīgums šai nodarbē, to nekad nevarēs „uzticēt” (tikai un pat) vissarežģītākajām mašīnām un tehnoloģijām.
Katrs izlūkdienests, liels vai mazs, loģiski, cenšas izveidot savu, aptverošu un unikālu datu „banku”, izveidot uzticamu un profesionālu aģentu loku, mobilizēt savus slepenās informācijas un analīzes resursus. Svarīgi, lai šajā darbā nerastos graujoša, valsts drošību apdraudoša konkurence ar citām informatīvā resursa turētājām korporācijām savā, iekšējā nacionālajā sistēmā.
Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora vietnieks Uldis Dzenītis 2010.gada 19.aprīlī Ulda Dreiblata un Rituma Rozenberga veidotajā intervijā „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” atbildēja uz jautājumu: Kur beidzas diplomāts, uzņēmējs, žurnālists un sākas spiegs?
„Arī es esmu domājis par to, kur beidzas klasiskā diplomātija un sākas aģentūras darbs. Dažreiz šī robeža ir grūti tverama, taču nezin kāpēc valstis tomēr uztur izlūkdienestus .Lai arī tas maksā dārgi, dārgāk nekā diplomāti. Pareizā atbilde ir ļoti vienkārša: informācija, kuru var iegūt internetā, ir vērtīga un apjomīga, taču, strādājot konkrētā valstī, izlūkdienestam gan aģentūras, gan tehniskām metodēm jāiegūst apstiprinājums vai apsteidzoša informācija publiski pieejamai informācijai. Izlūkdienesta jēga ir iegūt papildu informāciju, kas apstiprina vai noliedz klasisko diplomātisko informāciju, kura iegūta kaut vai caur ārpolitiskajiem kanāliem. Šāda informācija vairs netiek iegūta ar atklātām metodēm, bet gan, piemēram, slēptā iztaujāšanā, kurā tiek runāts par visdažādākajiem jautājumiem. Taču starp tiem ir tikai viens jautājums, kurš interesē sarunu partneri, un tas sarunā tiek iepīts nemanot aptaujas brīdī. Tiek izmantota arī aģentūras informācija. Tā ir tā pati informācija, ko iegūst diplomāti, bet izlūki to iegūst ar citām metodēm. Arī 21. gadsimtā izlūkdienestiem ir jēga.”
SAB direktora vietnieka teiktais sasaucas ar bijušā VFR federālā izlūkdienesta Bundesnachrichtendienst (BND) prezidenta Dr. Hansa – Georga Vīka (Hans – Georg Wieck) pausto lekcijā „Slepenais dienests demokrātijā – vai tas ir iespējams?”, ko viņš nolasīja Latvijas Universitātē 2009.gada 24. novembrī. (Dr. Vīks uzturējās Latvijā pēc manis vadītā Baltijas – Ziemeļu pētījumu centra ielūguma.) „Demokrātiskā valstī, – viņš uzsvēra, – specdienesti ir nepieciešami, lai konsultētu valdību, parlamentu par būtiski svarīgām lietām (vai to niansēm) attiecībā uz valsts un tās pilsoņu drošību, labklājību, mieru… Tas ir kļuvis īpaši svarīgi sakarā ar globalizācijas straujo attīstību. Pat uz vistuvāko sabiedroto informāciju ne vienmēr var pilnībā paļauties. Tāpēc vajadzīgs savs un augsti profesionāls specdienests. ”
Pēdējo pārdesmit gadu laikā izlūkošana kā arods un māksla, un zinātne daudzējādā ziņā ir mainījusies. Modernajā pasaulē ekonomiskajai, militārajai un politiskajai spiegošanai vairs nav tā baisā oreola, kas bija „aukstā kara” laikā. 21. gadsimta specdienestu darba metodes kļuvušas rafinētākas. Un viena no nosacīti jaunām metodēm, kuras izmanto gandrīz visu valstu izlūkdienesti, ir darbs ar sabiedrību . Mūsdienās vairs nav nekā neparasta faktā, ka it kā superslepenai organizācijai ir sava mājaslapa internetā un preses dienests. Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR — kr. val. Služba vņešņei razvedki) ,piemēram, kopš 2000. gada pat piešķir prēmijas par labāko sava darba atspoguļošanu literatūrā un mākslā. Katram specdienestam savā valstī ir jāveido adekvāts dienesta tēls, jāatrod un jāsagatavo savi topošie, uzticamie izlūki.
Medijos pašlaik turpinās diskusijas 10 iekritušo krievu spiegu sakarā. Britu pretizlūkošanas MI – 5 bijušais direktors Stīvens Landers, piemēram, uzskata, ka nesen no ASV izraidītie spiegi nemaz jau nu nav tik bezvainīgi un pat smieklīgi neveiksminieki, kā tos pasteidzās iztēlot daudzi komentētaji Rietumos. “Tāds tēls ir sava veida aizsegs. Viņi ir ļoti profesionālas un draudīgas mašīnas skrūvītes.” Nelegāļu izmantošana – bīstama spiegošanas forma, ka Padomju Savienība “aukstā kara” gados izkopa līdz pilnībai. Tādiem cilvēkiem ir mērķis gadiem ilgā laikā iegūt kādu valstiski nozīmīgu amatu, lai varētu efektīvi izspiegot svešu valdību. Īstenībā pēc iesaistes veida un uzvedības sabiedrībā tie jau ir jauna tipa spiegi. Liels skaits nelegāļu pēc Stīvena Landera ziņām darbojas valstīs, kurām ir robežas ar Krieviju… Pēc viņa vārdiem, pēdējā laikā vērojams arī t.s. “īsto” krievu aģentu aģentu – “legāļu” – ar diplomātisko vai citu piesegumu – aktivitātes uzplaiksnījums. Pašlaik viņi darbojoties tikpat intensīvi kā “aukstā kara” laikos.( http://www.newsru.com/world/17aug2010/illegals.html )
Nobeigumā atgādināšu, ka Rīga jau vēsturiski ir viens no aktīviem nedraudzīgu izlūkdienestu darbības centriem.
Tagad, piemēram, pateicoties mūsu specdienestiem, sabiedrībai ir kļuvis zināms, ka tepat Rīgā, kafejnīcā „Nostaļģija” pie Līvu laukuma ar Krievijas ārējās spiegošanas virsnieku Sergeju Jakovļevu ir ticies ilgu cietumsodu saņēmušais Hermanis Simms. Viņš, būdams Igaunijas Aizsardzības ministrijas Drošības nodaļas vadītājs, iztirgoja (daži simti līdz 1000 eiro mēnesī) Krievijai NATO noslēpumus.
Savulaik tepat, šais pašās ielās savu nožēlojamo nodevēja gaitu uzsāka arī Stigs Vennerstrēms – viens no redzamākajiem padomju aģentiem „aukstā kara” gados, bijušais Zviedrijas militārais atašejs PSRS un ASV, Zviedrijas Gaisa kara spēku (GKS) pulkvedis. Izdevniecības nams „Russkaja razvedka” 2000.gadā uzsāka sēriju par saviem spiegiem izcilniekiem, izdodot tieši viņam veltītu grāmatu ar nosaukumu „Aukstā kara liesmās” (?).
1934. gadā toreiz jauno zviedru GKS leitnantu Stigu Vennerstrēmu, kas bija atbraucis uz Rīgu apgūt krievu valodu, slavenajā „kontinentālā tipa” Rīgas kafejnīcā „Otto Švarcs” savervēja padomju militārās izlūkdienesta kapteinis Sergejs Ivanovičs … Vēlāk sekoja viņa gadiem ilgā riebšana NATO. Vennerstrēms tiek uzskatīts par cilvēku, kas nodarījis vislielāko zaudējumu arī Zviedrijas aizsardzībai laikā pēc 2.pasaules kara. Viņš, protams, slikti beidza…

IMAGE2660

Save

 
Leave a comment

Posted by on 16/12/2016 in Raksti

 

“Agresīvā pasaules komunisma atvērtās durvis..” pirmskara Latvijā. – B. Daukšta raksts A. Cīruļa “LJ”.

Attēlu rezultāti vaicājumam “grani.ru sokolov boris”
….
Attēlu rezultāti vaicājumam “grani.ru sokolov boris”
 
Leave a comment

Posted by on 06/12/2016 in Galerija, KGB, Raksti

 

“Palīdzīga roka” dūres formā. – 1939.g. 5. oktobris senā B. Daukšta rakstā.

“Latvijas Jaunatne”, 1990. gada 5. oktobrī.

 
Leave a comment

Posted by on 05/10/2016 in Galerija, Raksti

 

Ungārijas 1956.gada notikumu redzējums Latvijā caur tautu un ģimeņu saikņu prizmu.

Attēlu rezultāti vaicājumam “bonis.lv ungārijā budapeštā”1956.gada Ungārijas notikumu redzējums Latvijā caur tautu un ģimeņu saikņu prizmu.

Par Ungārijas 1956.gada norisēm, sevišķi  oktobra un novembra notikumiem, par sacelšanos, revolūciju Latvijas sabiedrībā zināja un klusāk vai skaļāk arī sprieda un prātoja.  Jāņem vērā, ka antistaļinisms pēc PSKP 20.kongresa Latvijā bija savā ziņā it kā legalizēts, bet – tikai tādā politiskas „atkušanas” veidā, kas nedrīkstēja skart „padomju” okupācijas režīma pamatus. Tādēļ ierobežotās informācijas izplatīšanās process totāli tika uzraudzīts no Sistēmas – kompartijas un VDK (KGB), arī komjaunatnes iestingušās nomenklatūras puses.  Protams, ka informācija,  – gan padomju propagandas sagrozītā un pārvērstā, Maskavai  izdevīgā  veidā,  gan arī – objektīvā, līdz Baltijas tautām sniedzošā, galvenokārt no Rietumu radio raidītājiem cauri traucētāju „zāģiem” sadzirdētās ziņās un atziņās pausta, tomēr pienāca.  Un tika, lielākoties slepenībā no VDK „visudzirdošajām ausīm”,  apspriesta un analizēta šauros, uzticamos lokos, ģimenēs, pretestības grupās, skolās un studentu vidē. Zināma aktuālās informācijas apmaiņa notika Baltijas tautu uzticamo kontaktu lokā, bijušo represēto paliekošo personisko sakaru, baznīcu aktivitāšu  ceļos. Simpātijas ungāru demokrātiskajiem centieniem atbalsojās arī Maskavā studējošo Baltijas studentu sabiedriskajās akcijās un biedrošanās dokumentos.

 Vecākās paaudzes paustie adekvātākie politiskie, tautas pieredzē balstītie spriedumi toreiz nereti sadūrās ar Hrušcova vārgā un nekonsekventā  politiskā „atkušņa” uzturēto „sociālisma aizstāvības” demagoģiju, kas bija ietekmējusi nenobriedušos komunistiski indoktrinētās   jaunatnes  daļas prātus. Tieši vecākā paaudze, kas bija pieredzējusi karu un staļinisma šausmas, PSRS agresijā Ungārijā saskatīja bīstamas, draudošas politiskās reakcijas, restaļinizācijas zīmes arī Baltijas, Latvijas liktenim nākotnē. Protams, Latvijā bija gan iekšēja, gan  atklāti vērsta solidaritāte ar sacēlušos ungāru tautu, par kuras plašumu un izpausmēm tagad runājam šajā konferencē, bet Lietuvā solidaritātes protestu aktivitāte ir bijusi vērienīgāka, atklātāka un spēcīgāka.

Latviešu vēsturnieki, manuprāt, līdz šim nav pievērsuši pietiekamu uzmanību un pētniecisku interesi 1956.gada revolūcijas būtības vēsturiskajiem dziļumiem, tās mācību nozīmei Eiropas attīstībā un tās saiknēm ar Baltijas norisēm, tautu un cilvēku likteņiem.

No Latvijas publikācijām manā atmiņā kā pirmā un 1956.gada notikumu dziļākai izpratnei nozīmīgākā  līdz šim palikusi  žurnālistes, publicistes un tulkotājas Laimas Žihares (Loidlas) žurnāla „Avots” 1990.gada 10.numurā publicētā intervija, – viņas saruna ar bijušo Budapeštas universitātes juridiskās fakultātes studentu, 1956.gada notikumu aktīvu dalībnieku un pēc tam arī Kādāra laika politisko cietumnieku Reži  Āšvaņi.

Āšvaņi, starp citu, uzsvēra, ka Ungārijas revolūcijas izcelšanās savā ziņā nākusi „no augšas”. „Sacelšanās  sākās ar valdības ziņu.. ”.  Tautā, sabiedrībā  brieda neapmierinātība, kuras potenciālo sprādziena spēku un mērogu  komunistu drošības orgāni ne Budapeštā, ne Maskavā  nebija aprēķinājuši.  „Tika nolemts studentu vidē organizēt demonstrācijas.  Tās organizēja DISZ – (.. Demokrātiskās Jaunatnes Savienība), ungāru komjaunatne.  DISZu, protams, kontrolēja partija. (..) Saņēma demonstrāciju scenāriju no augstākās DISZ komitejas..”  Bet  – 23.oktobrī, demonstrācijai sākoties, tā „izlauzās” no „augšu” paredzētā, „nepārkāpjamā”, vadāmā scenārija ietvariem. Āšvaņi revolūcijas faktisko sākumu saskatīja tajā brīdī, kad pa radio atskanēja kompartijas vadītāja, staļinista Matiāša Rākoši „labās rokas” Erne Geres balss – viņš paziņoja, ka ielās izgājušie studenti esot fašistiski salašņas, neliešu banda.  To dzirdot, saniknotais pūlis devies ielenkt radiomāju, lai pieprasītu Geri ņemt savus vārdus atpakaļ. Studentiem piepulcējās aizvien jauni demonstranti,  garāmgājēji. Ungāru drošībnieki  no AVH (Allamvedelmi hatosag) sāka šaut..

Protams, ka Ungārijas kompartija nebija aptvērusi visas tautas dzīlēs augušā,  vēl aizturētā, pret gadiem ilgi valdījušā staļiniskā režīma palikušajiem  balstiem uzkrātā naida eksplozīvo milzu spēku.

Šeit piebildīšu  – savulaik esmu pamanījis un atkārtojis studentiem, ka pēc 2.pasaules kara beigām 1945.gada „pasaules sociālisma nometnē” (lēģerī) pastāvēja  it kā dīvains, bet PSRS totalitārās varas izdzīvošanai un saglabāšanai izmantots, regulāri atkārtots konvulsīvs cikls – ik pēc 11 gadiem Kremlis organizēja agresīvu „nomierinošu, sociālisma aizsardzības” iebrukumu kādā no savas ietekmes sfēras zemēm, tā teikt, „sociālisma nometnes kazarmām”, kādā no tām, kur visspēcīgāk bija sazēluši  nacionālās brīvības, demokrātijas, humānisma atdzimšanas asni, valstiskas brīvības un neatkarības centieni ..  11 gadus pēc 1945. tas notika Ungārijā, vēl 11 gadus vēlāk, 1968. – Čehoslovākijā, un vēl 11 gadus vēlāk, 1979.gadā  – sākās PSRS iebrukums Afganistānā..

1990.gadā šo savu atziņu piesaucu sarunā ar savu labo paziņu un ungāru vēstures zinātāju  Laimu Žihari* kādā Rīgas Doma laukuma kafejnīcā. PSRS ārlietu ministrs (!) Ševardnadze tolaik  brīdināja par arī Baltijai draudošu „X stundu”..

(*Rietumungārijas Universitātē Sombathejā, sākot ar 1992.gadu,  studentiem piedāvāja apgūt latviešu valodu.  Jau no pirmsākumiem tos pasniedza vieslektors, kuram latviešu valoda ir dzimtā valoda. Latvijā pazīstamā žurnāliste un tulkotāja Laima Žihare bija pirmā Urālistikas katedras latviešu valodas lektore.)  

Uzsvēršu, ka 1956.gada Ungārijas notikumus un Latviju saista daudzi fakti. Vispirms – abu valstu tautām Eiropas austrumos ir bijuši vieni un tie paši okupanti, brīvības un neatkarības atgūšanas apspiedēji – kompartijas un KGB struktūru vadība, kā arī militārie komunisma vadoņi un spiegi, – atpazīstami personālā līmenī. Jau tūlīt pēc kara Latvijā pazīstamais 1940.gada okupācijas organizētājs, PSRS čekas izlūkdienesta rezidents Latvijā Ivans Čičajevs 1946.gadā kļuva par tādu paša tipa rezidentu („Tihonovu”) Čehoslovākijā un tūlīt pēc tam – turpat par vēstnieku.  Viņam, pastāvīgam Latvijas rakstnieka un okupācijas varas politiķa Viļa Lāča darbības uzraudzītājam, cenzoram un „mūžīgajam” draugam, Kremlis piešķīra plašas iniciatīvas pilnvaras Ungārijas teritorijas „apcirpšanas” procesā.  Maskava bija nolēmusi, ka iespējami mazāka Ungārija  „sociālisma nometnei” būs mazāk bīstama ungāru tautas neiznīcināmajos brīvības centienos.

Toreizējais PSRS vēstnieks Ungārijā, tolaik mazpazīstamais  Jurijs Andropovs visā savā tālākajā dzīvē, jau kā  PSRS KGB šefs, esot saglabājis pret  antikomunistiem  vērstu, viltīgi  atriebīgu „Ungārijas sindromu”, un lodi, kas 1956.gadā šauta caur logu uz viņu  vēstnieka kabinetā Budapeštā. Savukārt Latvijā bēdīgi pazīstamais deportāciju „pavēlnieks”, kopš 1954.g. PSRS KGB šefs Ivans Serovs toreiz „devās ārkārtējā ārzemju uzdevumā” – Ungārijā 1956.gadā, specifiski vadoši veicot revolūcijas apspiešanu, viņš tur uzturējās sākumā inkognito un lielā drošībā.

Nākošo, 1968.gada PSRS invāziju Čehoslovākijā, pēc tam – iebrukumu Afganistānā Andropovs tātad sagaidīja jau pats kā PSRS KGB vadītājs. Krievu autors Igors Siņicins pasvītro, ka „metodoloģija, ko savā darbā izmantoja Andropovs , acīmredzami izrietēja no viņa darba pieredzes Ungārijā 1956.gadā un no vecā konspiratora Kūsinena pieredzes..”  Latvijā daudzi rūgti izbaudīja šo Andropova ‘’īpašo” pieredzi..

Protams, 1956.gadā ne tikai daudzi patrioti Latvijā, bet arī latviešu trimdas ļaudis ar īpašu interesi un  solidaritātes sajūtu un aktivitāti sekoja (demokrātiskajā pasaulē daudz labāk nekā Latvijā  un  galvenais – adekvāti atspoguļotajai)  notikumu gaitai, atstājot vēsturei par to izcilu  laikabiedru liecības. Latvijā tādas, pat noskaņojumos visai līdzīgas, arī varēja būt tapušas, bet  bija bīstami tās  fiksēt.

 1956.gada 25.oktobrī Zenta Mauriņa rakstīja savā Zviedrijas dienasgrāmatā: „Ungāru sacelšanās, kas sāka gruzdēt jau jūlijā, tagad uzliesmojusi gaišās liesmās. Opozīcija pret staļinisko līniju izplatījusies pa visu zemi.

23.oktobrī salasījās kādi desmit tūkstoši studentu Budapeštas centrā, lai demonstrētu. Viņi prasīja brīvu cilvēcisku un nacionālu attīstību: krievu valodas atcelšanu kā obligātu priekšmetu skolās un universitātēs. Atļaut brīvi ievest Rietumeiropas literatūru. Neierobežotu runas un preses brīvību. Staļina pieminekļu iznīcināšanu Budapeštā. Pārbaudīt (pārskatīt – B.D.) ungāru un krievu attieksmes. Atbrīvot politiskos gūstekņus. Atcelt nāves sodu.

24.oktobrī demonstrācijas izvērās bruņotās cīņās. Priekšgalā ir studenti. Jā, kālabad viņi būtu studējuši, ja nu necenstos brīvību, augstāko vērtību, ieīstināt?

Naģa valdība piekāpjas dumpinieku priekšā un apsolās uzsākt sarunas par padomju karaspēka izvākšanu no Ungārijas.”

Zenta  Mauriņa, tāpat kā daudzi jo daudzi toreiz dzimtenē Latvijā,  redzēja  un sāpīgi izjuta visciešākās atmiņu paralēles atkārtojamies abu – Latvijas un Ungārijas –  tautu un ģimeņu likteņos:

„Kā okupācijas vara līdzinās smagai slimībai, kas saindē un sakropļo visu tautas organismu un locekļus, to esmu vairakkārt piedzīvojusi Latvijā, tādēļ ungāru revolūciju sajūtu kā savu ādu. 1940. un 41.gadā mēs prasījām to pašu: neitrālu, neatkarīgu valsti, padomju karaspēka izvešanu, saimniecības un kārtības atjaunošanu saskaņā ar demokrātiskiem un  nacionāliem tradīciju principiem. Ungāru sauciens : ”Mēs prasām demokrātisko valstu palīdzību!” Tas ķer sirds dziļumus.

Brīvās Ungārijas uzvarā būtu gara uzvara pār brutālu varu, taisnības uzvara pār varmācību un patvaļu. Beidzot piepildītos ilgi gaidītais izlīdzinājums varas ļaunprātīgā izmantojumā, kāds bija  radies pēc Otrā pasaules kara, beidzot uzvarētu miers, sāktos cilvēka un mazu tautu atbrīvošanās..”

Piezīmēšu, ka Ir zināmi daudzi stāsti par “padomju” karavīru (no Baltijas) pāriešanu Ungārijas revolucionāru pusē 1956.g. Lai nebūtu neprecīzs, pagaidām nenosaukšu konkrēti  latviešus. Jācer, ka mani ungāru radi un draugi palīdzēs gūt lielāku skaidrību par reāliem šāda rakstura gadījumiem. Arī, iespējams, par tiem mūsu tautiešiem, kas varētu būt noķluvuši bēgļu straumē pār pavērto robežu uz Austriju un tālāk.

Bet igauņu pētnieks un premjers Marts Lārs šai saistībā raksta tā:

image1246

 

Atgriežoties 1956.g. 26.oktobrī Zentas Mauriņas dienasgrāmatā, redzam tās dienas atspulgā: „ sīvas cīņas starp dumpiniekiem un komunistisko drošības policiju. Ungārijas armija pa lielākai tiesai  ir brīvības cīnītāju pusē.

Mēs augu dienu sēžam pie radio, lasām laikrakstus, ceram.”

Un –  toreizējās sakāves sākums, 1956.g. 4.novembrī:

„Padomju armija uzbrukuma gatavībā soļo Ungārijā.  Brīvības cīnītāju agonija.  Apvienotās Nācijas kapitulē. Pievilšanās, kas ķeras dzīvības saknēs.(..) Kas gan mēs esam, ja pieļaujam visam tam notikt? ”

1956.g. 5.novembrī.

„Brīvība ir iemīta zemē, 1941.gadā pie Baltijas jūras, šodien Ungārijā. Smagi satricināta ticība pasaules sirdsapziņai.  (..) mēs esam liecinieki, ka brīvības laivu aprij ļaunuma pirmvara. Varonīgais dumpis noslīcināts asinīs un asarās, brutālā vara triumfē un sagatavo zemi nihilisma epidēmijai..”

Attēlu rezultāti vaicājumam “bonis.lv ungārijā budapeštā”

***

2001.gadā Rīgā notikušajā konferencē, kas bija veltīta ungāru valsts tūkstošgadei,  Ārpāds  Jelinko akcentēja tēzi, ka „pie komunistiskās Ungārijas Tautas republikas vissvarīgākajiem centieniem piederēja sevis pašas izraidīšana no Eiropas.”

Viņš konstatēja, ka Kādāra varas gados daudziem kļuva arvien skaidrāks, ka vēsturiskā perspektīvā no Eiropas nevar, tā teikt, „vēsturiski nesodīti” izstāties. „To pakāpeniski apzinoties, dogmatisms  Ungārijā arvien vairāk tika atspiests atpakaļ, pamazām tika dibināti kontakti ar Rietumiem un, lai mazinātu sabiedrības neapmierinātību, izstrādāta politika, kas veda pie sīkiem panākumiem. Tā Ungārija kļuva par komunisma „visjautrāko baraku”.

Ungāru komunistu staļiniskie eksperimenti  nevainagojās panākumiem, jo plāns bija absurds un arī Ungārijā neizdevās izaudzināt ideālo „sociālistiskā cilvēka tipu”, kas būtu spējīgs atteikties no eiropeiskās pagātnes, lai sekotu „viedajam vadonim” ceļā uz komunismu.

Ceļu, pa kuru ungāru tautas vairākums būtu gribējis doties parādīja nevis „strādnieku partijas”  specdienestu īpaši sargātā un visiem līdzekļiem uzspiestā  oficiālā ideoloģija , bet gan 1956.gada revolūcija.”!

Ar cieņu un pateicību atceros Ungārijas draugus un kolēģus, kuri sniedza Latvijai palīdzību, pieredzi, atveda PSRS militāro spēku nodarījumu aprēķinu metodoloģijas pētījumu foliantus, – visu to,  kas mums Latvijā, sevišķi Latvijas Ārlietu ministrijā un Aizsardzības ministrijā, lieti noderēja PSRS, Krievijas Bruņoto spēku izvešanas sarunu procesā – laikā, kad mēs, atguvuši valstisko neatkarību, stabili atgriezāmies pasaules demokrātijas valstu saimē, mums kopējā  Eiropā.

 

 

 

 


 

 

 

Kā disertācijas Latvijā rakstījuši.. VDK “izbraucamie” spiegi. – Ziņojums kantoriskā uz “Ef – Ef” izklāstā..

Image0971Image0972Image0973

 

Vetrovs un Čičajevs pret Raulu Valenbergu.

 
Leave a comment

Posted by on 27/01/2016 in Aktualitātes, Biogrāfijas, Raksti

 
 
%d bloggers like this: