Category Archives: RAINIS un Latvija
Rainis pēc Palestīnas. Lielās Mēnessmeitiņai, ka Ēģiptē jājis uz ēzeļa un kamieļa, runājis ar bifeļiem..
Rainis vēstulē Mēnessmeitiņai lielās, ka jājis uz ēzeļa un kamieļa, runājis ar bifeļiem..
“Biju pie piramīdām, jāju uz ēzeļa un kamieļa,
runājos ar arābiem un bifeļiem, tomēr – Ēģipte…”
*
Kairā, 1929.gada 9. maijā
Raiņa ĪLS.
Kārlis Markss uz latviešu folkloras robežas.
Taisnību sakot, par minēto personu ir nācies dzirdēt tikai pāris lielisku tautasdziesmu, pie tam abas nekaunīgas, tāpēc saņemšos un necitēšu. Labāk, kā iegājies – kaut ko no Raiņa. Rainis, kā zināms, labprāt bija gatavs iztulkot pilnīgu visu Marksa “Kapitālu”, bet – kā par sodu – neatradās neviens bagāts izdevējs. Komanditsabiedrība “Tālavas taurētājs” vai vienkārši “Taurētājs” (lāgā neatceros) kaut kur ap 1908. gadu gan bija saņēmusies tulkojumu izdot, taču nikno cenzūras draudu priekšā atteicās no lielās ierosmes. Tā toreiz pajuka iecerētā Raiņa literārtehniskā saskare ar šo šķiriski pavedinošo Rietumu pasaules gara ražojumu.
Cita lieta – kā mūsu varoņa Marksa tēls iemiesojās Raiņa paša daiļradē. Rainis, kā zināms, bija iecerējis uzrakstīt lugu “Saules bērns”. Lugas centrālais varonis – Īls, sākot ar 1900. gadu, visur uzmetumos mīlīgi saukts par Īliņu. Šis Īls – kā jau tas latviešu folklorā pieņemts – izcelsmes aspektā cēlies no lāčiem:
“Es lāča dēls iz varas lauzta klēpja.
No pārspēka (! – B.D.) es radīts kaislā priekā!”
Kas ir šis Īls citos – skumjākos – aspektos, tas gan lasītājam tik vienkārši netop skaidrs. Citā vietā Rainis mums saka: “Sociālisms ir vislielākā cīņa pasaulē, tas ir Īls.” Vēl citā lugas cēlienā dzejnieks savukārt atklāti nosauc sava varoņa reāli miesisko prototipu: “Markss atrada sociālisma atslēgu, bet tomēr palika vēl pāri visa lielā, garā cīņa pie pašas atslēgšanas. Tātad Īls – Markss, un Saules bērns – līdzīgs citam atradējam – Mečņikovam. Bet Īls taču cīnītājs un ne atradējs? Tikai līdzība (ar Marksu kā varoni citā darbā). Īls – tautas un cilvēces cīņu varons.” (Sīkāk skat.: Literārais mantojums, II daļa. R., 1961, 337.-348. lpp.). Beigās Rainis lasītāju ar savu sarežģīto Īliņu – Marksu noved galīgā nesaprašanā. Tā, piemēram, lugas varone Zemes meita vienreiz sāk slavināt šito lāču dzimtas atvasi:
“Tu ticis tautas dēls, tu krietnis tautietis.”
Bet Markss (Īliņš, sociālisms utt.) atkal cērt pretī:
“Ak, nē, tas neesmu, es esmu cits – “
“Kas tad?”
“Ē, ko, tāpat, laid mani mierā!”
Taisnību sakot, iedziļinoties latviešu folkloristiskajās lugās un arīdzan tautasdziesmās, par Marksu neko lāgā nevar saprast. Nav jau tā nekāda īstenā dokumentārā literatūra. Cita lieta – laikabiedru atmiņas.
Kas zināms par Aglonā dzimušo teicēju ŽURILIENI, ko minējis RAINIS?
19.gadsimta astoņdesmitajos gados Rainis, toreiz vēl Pēterburgas universitātes Juridiskās fakultātes students, Eduarda Voltera mudināts, pievērsās latgaliešu kāzu tradīciju izpētei. Brīvdienās dzīvojot vecāku nomātajās muižās Vasiļovā un Jasmuižā, Rainis no vietējām teicējām Marijas Švedes (Mozuļu sādža), Varvaras Kondovnikas (dzimusi Višķos) un Žurilines (dzimusi Aglonā) pierakstījis kāzu un apdziedāšanās dziesmas un vēlāk iekļāvis tās savā apcerējumā. Raiņa apcerējums rakstīts un publicēts drukas aizlieguma laikā, tāpēc tas ir divās valodās – krievu un latgaliešu. Rainis aprakstījis tā saukto īso, jeb parasto kāzu norisi, kā arī sniedzis nelielu ieskatu garo kāzu ceremonijas norisē. Šis darbs iezīmē aizsākumu Raiņa interesei par folkloru, kas turpinās visa mūža garumā. Taču tas dzīvo arī šodien. Raiņa kāzu apraksts ir kļuvis par pamatu vairākiem kāzu iestudējumiem Latgalē – “Kuozys Latgolā” (rež. L.Ņefedova, M.Zaļaiskalns, scen. A.Kūkojs; Rēzekne, 1974) un “Kuozys Juosmuižā” (rež. R.Zariņa, scen. J.Kursīte; Jasmuiža, 2005).
Žuriliene – acīmredzot kāda ŽURILAS (ŽURILO) sieva..
http://katolis.lv/zinas/article/iznaks-dainas-un-ulda-zurilo-gramata-par-laulato-milestibu.html
Image
Kastanjolas vīnu dzēru Lugāno kalnu otrā pusē, Itālijā, pie Komo ezera, Raiņa dienasgrāmatas lasot.
Rainis. Par vēsturi. – Citāts VDK vēstures izpētes saistībā.
RAINIS. Par vēsturi
„Vēsture
no visām zinātnēm man bija no laika gala vistuvākā un mīļākā,
tagad man viņa atmaksāja par to.
Zināt pagātni ir zināt nākotni;
es zināju, ka mums jānāk labai nākotnei, es bēdājos, bet neizsamisu un teicu to citiem, un bija labi.”
Rainis. Kastaņola. Rīga, A.Gulbja apgādībā, 1928, 82.lpp.
Bonis.lv 