RSS

Category Archives: Preses izgriezumu arhīvs

Image

Kaza izrādījās melns āzis. – LJ.

 

“Studenta Valmiera pretpadomju grupa” LVU Vēst. un filoloģ. fakā. – Leona Brieža “čekošanas” lieta. – “Politiski negatavais” Gunārs Bībers.

  neuzienu…

 

Šo rakstu – bez sākuma un beigām – nofotografēju savā tapešu palīmējumu istabā Rīgas otrā nomalē. Autors acīmredzami ir mans labais paziņa Arnis Šablovskis. Diemžēl laikraksta gadaskaitli uzreiz

 

Tautieši ārzemēs. – Jānis Rudzutaks Parīzes bordelī Šabanē ielā. – KGB materiāls, savā ziņā.

 Stāv rakstīts, ka boļševiku politbiroja loceklis Jānis Rudzutaks Parīzē ieradies 1928. un 1929. gada ziemā kopā ar diviem ārzemju latviešiem Hermaņiem, kas, starp citu, bija miesīgi brāļi. Pirmais Hermanis, spriežot pēc dokumentiem, strādājis pie Jāņa par personisko sekretāru, bet otrs braucis līdzi “pa savu līniju”, un vēsturei nav zināms, kāda velna pēc, jo viņš bija “Dobroflota” valdes priekšsēža vietnieks, bet Parīzē brīvprātīgus boļševiku flotes atbalstītājus tikpat kā nemanīja.

Pēc ierašanās Parīzē Rudzutaks uzreiz paziņoja, ka viņu šeit visvairāk interesējot tikai divas lietas: Komunāru siena Perlašēzas kapsētā un slavenais priekanams Šabanē ielā. Padomju sūtņa mēģinājumi atrunāt Jāni no otrās lietas bija bez panākumiem. Un tas ir saprotams, jo, kā raksta Gaļina Serebrjakova, “neviens nekad nebija spējis vājināt Rudzutaka gribasspēku, iedragāt viņa pārliecību par izraudzītās idejas pareizumu”. Augstais viesis kategoriski pieprasīja, lai sūtniecība viņam par pavadoņiem piešķir divus spējīgus sūtniecības sekretārus.

Pa tolaiku pienāca arī vakars, un, raugi, Rudzutaka kompānija, ko veidoja brāļi Hermaņi, devās sarkanā luktura virzienā, bet sūtniecības sekretāri Helfands un Diviļkovskis viņus pavadīja. Turklāt pēdējam no viņiem mājās palika sieva komuniste. Tikmēr jautrais Šabanē ielas nams lielā atvērtībā un gatavībā sagaidīja savu pirmo politbirojnieku. Biedrs Rudzutaks no sarkanajiem Austrumiem pats personiski aplūkoja visas ievērības cienīgās vietas, kā arī izteica vairākas kritiskas piezīmes par pretimnākošo sieviešu nevērību kuteklīgā jautājumā: “Bet kā viņas gorās!” (Par to atmaskojošs materiāls ir saglabājies Parīzes imperiālistiskajā presē.) Īpaši vērīgi ciemiņš pakavējās pie speciālas nozīmes istabu durvīm, ko viņš saprotoši nosauca par kabinetiem.

Bet numuros pa to laiku, var teikt, ausīm dzirdami darbojās meistari un politbiroja loceklis ne mazums brīnījās par šīm pūlēm, jo agrāk viņam bijusi pārliecība, ka Francijas tautu ir novājinājusi augšslāņu ekspluatācija, nevis otrādi.

Tad pēkšņi klātesošie pamanīja, ka daži kabineti vēl ir brīvi. To ievēroja arī pats biedrs Rudzutaks un, kā teikts dokumentā, “ar īpašu baudu un apmierinājumu izvietojās šajās istabās, kur viņam parādīja dažādas dejas un kur viņš samaksāja šampanieša vērtību, vairākus tūkstošus franku pilnvērtīgā valūtā”. Meitumājas iekšējā apskate un aptauste turpinājās līdz rītam, kad sāka dziedāt vietējie Francijas gaiļi un citi tamlīdzīgi vokālisti. Reizē ar sauli visa kompānija atgriezās padomju rokās Grenēla ielā, it kā nekas materiālistisks nebūtu noticis.

Te nu jāsaka, ka politbiroja locekļa nakts izpriecas gandrīz vai izraisīja skandālu sūtniecībā, konkrēti – sūtniecības partijas šūniņā. Bet pie visa vainīga bija sekretāra Diviļkovska sieva – biedrene Diviļkovska, kurai ir dažādi nopelni asiņainajā Pilsoņu karā, kā arī Oktobra revolūcijā. Šī skaidrā un taisnā sieviete šo atgadījumu no visām pusēm izvērtēja pilnīgi amorālā aspektā un nonāca pie savtīgiem secinājumiem. Tie bija šādi: Rudzutakam dzert, svešām sievietēm klātesot, ar šīs daudzcietušās sievietes vīru nav cienīgi, tāpēc par brīdinājumu citiem ārpolitikas druvas darbiniekiem jautājums tūdaļ ir taisnīgi izskatāms partijas šūniņā. Zināms, ka nekas no tā tomēr neiznāca..

Kad citi klātesošie redzēja šādu kliedzošu netaisnību, arī viņi apskaitās un uzrakstīja kompromitējošu dokumentu taisnības iestādījumiem pašā Maskavā. Anonīmajā ziņojumā viņi atklāja visu rūgto patiesību par to, ka “politbiroja loceklis, tāpat kā Cēzara sieva, varbūt ir ārpus visām aizdomām un paškritikas” (vai kā?), uz ko nevarot mierīgi noraudzīties.

Bet Rudzutaks visu laiku tikai smīnēja (un demonstratīvi atradās ārpus aizdomām), skaidrodams nakts gājiena dēļ sagrauztajiem sūtniecības darbiniekiem, ka viņš vēlējies vienīgi “iepazīties ar buržuāzijas pagrimšanu”, neko vairāk. Taisnības labad gan jāteic, ka visu to pagrimšanu pilnībā viņš nepaguva noskatīties, jo tā turpinājās, bet viņam pašam nākamajā dienā bija steidzami jāatgriežas Maskavā.

***

Šis notikums 1930. gadā sakarā ar partijas “tīrīšanu”, protams, tapa zināms tiem, kam vajag. Adresēti “A.S.Soļca labvēlīgajai uzmanībai”, šie fakti nesekmīgi figurēja toreizējās partijas boļševiku tīrīšanas materiālos. Bet ārzemēs tos atklātā vēstulē publicēja A.Kerenska rediģētā krievu prese. “Kompromata” autors droši vien bija 1929. gadā Parīzē uz Rietumiem pārbēgušais padomju sūtniecības darbinieks G.Besedovskis. Viņa izjūtas arī var saprast.

Latvijas Jaunatne,

1991. g. 30. oktobrī

 

Bonifacijs MAZŪRS. – Lidmašīnas “Albatross 64” katastrofa kara aerodromā. – 1929.g. 5.septembrī.

 

Par tiem, kas strādāja pret trimdu. – Andrejs Krastiņš, Brīvā Latvija, 1992.g. 21.sept. – 28.sept.

 
Image

Veras Kacenas vīrs V. Kalpiņš ārdās. 1989.

Saistīts attēls
 
Image

Ivaram Godmanim. – Skolas gadu atzinības.

 
 
%d bloggers like this: