Category Archives: Manuskripti un verificējami rokraksti
Image
Cik personas gāja bojā 1940. gada 17. jūnijā sadursmē pie Rīgas Operas? – Ko slēpj Vācijas sūtņa drausmās liecības?
Ko no manis zagtu publicē portāls www.vkusno.ru ?
ВМЕСТО ПРИЛОЖЕНИЯ К ГЛАВЕ
Когда я уже заканчивал работу над книгой, мне неожиданно попали в руки три статьи, опубликованные в разных газетах, но схожие по тематике. А поскольку тематика эта так или иначе рифмовалась с проблемой, которая, вольно или невольно, сквозит в этой главе, я решил, что лишать читателя этого увлекательного чтения было бы негуманно. Итак, с некоторыми сокращениями статья из рижского еженедельника «Совершенно откровенно».
КАК ГУЛЯЛИ НА ЗАРЕ СОЦИАЛИЗМА
1. Марксистско-ленинская норма
Все зарегистрированные до сих пор классики марксизма-ленинизма любили выпить. Особенно в годы своей непролетарской юности и на различных мероприятиях коммунистов. Ничто человеческое не было им чуждо. Даже наоборот. Главное, что не спились.
А если бы, к примеру, спилась, то тогда ни одному строителю новой жизни не стали бы известными истинные нормы марксистского потребления спиртного. В таком невиданном случае, кто знает, у пролетариата России, возможно, появились бы внутренние осложнения. У него, у пролетариата, возможно, даже не хватило бы субъективных факторов и ие созрели бы преждевременно объективные предпосылки.
Переворот задержался бы.
Или еще что-нибудь стряслось.
Однако, насколько известно, эта чрезмерно горькая чаша миновала основной класс:
…По отношению к алкоголю классики, можно сказать, проявили большое понимание.
Наиболее глубокое понимание было у Фридриха Энгельса. Когда Фридрих отбросил свой первоначальный замысел относительно того, чтобы самокритично застрелиться по романтическим причинам, в его жизнь вошла откровенная любовь к хорошим винам. Август Бебель в этой связи подчеркивает, что «у Энгельса был изрядный запас вин, и он чувствовал удовлетворение, когда гости умели их оценить». «Генерал» мог особое удовлетворение почувствовать во время участия в народном движении в Пфальце. Столь самоотверженных ценителей вин, как в Пфальце, он, вероятно, никогда ранее не встречал. Своими впечатлениями Энгельс поделился на страницах «Нойе Рейнише Цайтунг» в 1850 г.:
«Первым революционным актом народа Пфальца было восстановление свободы кабаков: весь Пфальц стал одним-единстпенным большим кабаком, и в эти шесть недель количество уничтоженных спиртных напитков „во имя народа Пфальца“ не поддается никаким подсчетам… Население единодушно увлекалось вином и даже самых реакционных филистеров и крестьян охватило это общее торжество…»
Будучи довольно веселым капиталистом, Энгельс помогал Марксу написать его «Капитал». Известная часть материальной поддержки предоставлялась именно в виде бутылок вина, ибо Маркс считал, что вина — лучшее средство для того, чтобы избавиться от карбункулов, а карбункул, который иаходилси, так сказать, несколько ниже пояса, мешал ему засесть надолго за создание библии пролетариата. Вообще «Капитал» доставлял обоим классикам муки немалого масштаба. Один мучился, когда писал, другой, главным образом, ожидая окончания «окаянной книги». В этой связи они заключили пари, Маркс в срок ие уложился и проиграл, по меньшей мере, известную истории дюжину бутылок.
…Вот письмо Энгельса Марксу от 7 августа 1865 года. Чаша терпения Энгельса к тому времени уже наполнилась до краев. «В тот день, — писал классик, — когда рукопись будет отослана, я напьюсь самым немилосердным образом, отложу это только в том случае, если ты приедешь сюда на следующий день, и мы сможем проделать это вместе».
Хорошо, понятно, что Маркс с Энгельсом писали «Капитал» не чаще, нежели это требовалось. И того раза уже достаточно. Иначе окончательно подорвали бы здоровье…
В. Ульянов, понятно, пил меньше, чем все остальные классики марксизма, и был в известной степени прав. В ссылке в Шушенском он, например, больше увлекался тем, чтобы как следует поесть. С точки зрения нашей независимой Прибалтики ленинские нормы питания в Сибири весьма приемлемы… Н. Крупская пишет: «Правда, обед и ужин был простоват — одну неделю для Владимира Ильича убивали барана, которым кормили его изо дня в день, пока всего не съест; как съест — покупали на неделю мясо…»
…Так как ни одного другого классика в Сибири тогда не было, то Ильич во многих революционных компаниях ощущал скуку и поэтому начал распевать разоблачительные песни. Соответствующие учреждения могут подтвердить, что в Шушенской ссылке он со значением пел песни, сочиненные именно меньшевиком Мартовым, правда, с антиалкогольным уклоном, как, например:
Там, в России, люди очень пылки,
Там под стать геройский им наряд,
Но со многих годы дальней ссылки
Быстро позолоту соскоблят.
И порывы эти все сведет на ноль
Сдобренный махоркой алкоголь.
И т. д.
Из того, что тогда пелось, можно сделать заключение, что Ульянов в тот период отдавал предпочтение именно легким напиткам и пиву, а не традиционной вредной царской водке. Его супруга, частично абстинентка и в будущем доктор педагогических наук Надежда Крупская, обычно готовила своему мужу «фруктовый ликер на малине», а на Рождество у Ильичей (так их обоих называли) варили глинтвейн и пунши. Исследователи отмечают, что позднее, в парижский период, в 1912 году, выбор блюд и напитков Ленина был уже куда скромнее. «Теперь он вечером пьет молоко (вместо вина) и утром ест яйца», — в письме родственнице пишет т. Крупская.
Мемуарная литература свидетельствует, что в начале века для Ленина наступает «пивной период». На V съезде РСДРП в Лондоне в 1907 году для всей его компании была организована «доставка бутербродов и пива целыми корзинами в здание церкви, где проходили заседания съезда».
Вот достойный внимания советских антиалкогольных обществ акт, что из всех доступных сортов пива вождь пролетариата более всего ценил жигулевское и баварское пиво. Следует отметить, что остальные профессиональные революционеры, по интересной градации, введенной Лениным, пиво пили в среднем на уровне рядового доцента. Особо выделялся лишь известный большевик А. Попов (А. Скляренко). «Попову присуща удивительная способность быстро и безошибочно находить чистый и спокойный кабачок с прекрасным жигулевским пивом, за что Владимир Ильич вскоре присвоил ему почетное звание „доктора питья пива“».
…Какой же вывод можно сделать из всего вышеизложенного? Тот, что классики марксизма-ленинизма вообще более или менее знали свою норму.
Но затем появился Сталин…
II. Сталинские извращения пития…
Сталин алкоголизировал Кремль и Политбюро. В Кремле тогда ие было спецбуфетов. Только спецкооператив. Еще в Кремле тогда был Троцкий. Троцкий писал воспоминания.
«В первые годы революции в Кремле жили очень скромно. В 1919 году я случайно узнал, что в кооперативе Совнаркома есть кавказское вино, и предложил его изъять, ибо торговля спиртными напитками тогда была запрещена.
— Если до фронта дойдут слухи, что в Кремле пьянствуют, — я сказал Ленину, — это оставит плохое впечатление.
Третьим в нашем разговоре был Сталин.
— А как мы, кавказцы, — он сказал огорченно, — обойдемся без вина?!
— Ну, видите, — Ленин шутя присоединился, — грузины без вина никак не могут.
Я капитулировал тогда без боя».
Так как во всей стране (вокруг Кремля) до 1925 года официально еще царил сухой закон, который удручал кавказцев, то выпивки приняли нелегальные самодеятельные формы. Народ гулял и воспевал ближестоящие государственные учреждения:
Ах, сегодня так весело россам,
Самогонного спирта — река.
Гармонист с провалившимся носом
Им про Волгу поет и Чека.
С. Есенин. 1923 г.
Этого Сталин более вынести не мог и стал пить легально. Некоторые этому сильно противились. Они указывали иа ленинские нормы, личный пример и необходимость воздержатьси от сорокаградусной водки, отнимающей силы у пролетариата. Сталин, однако, с горечью указал иа врагов, которые стоят вокруг и только и ждут того, чтобы народ не пил, а послушно шел в услужение западным капиталистам. Потом Сталин сказал еще, что социализм надо строить без участия западного капитализма, полагаясь лишь на внутренние силы самих пролетариев. Часть сил надо окончательно отдать производству, часть — питию, а промотанные деньги очень пригодятся на индустриализацию и Днепрострой.
Социализм в целом уж строился… часто с похмелья. Выделялась в этом автономная республика немцев Поволжья…
— Кто же из нас не пьет? — часто задавал вопрос партийцам наркомата секретарь ячейки ВКП(б) т. Терещенко, и тотчас же сам отвечал — Все пьем.
— А что делает Народный комиссариат здравоохранения? — задал риторический вопрос автор уже цитированной грустной корреспонденции. — Ничего!
Сам народный комиссар здравоохранения т. Оберт 5 января на вечеринке показал пример местным алкоголикам, напился и затем танцевал на столе в своем кабинете чечетку…
Бонифаций Даукштс
А теперь привыкшему уже к разухабистой манере предыдущего автора читателю придется настроиться на более серьезный лад. Московское издание «Мегаполис-экспресс» и газета «Известия» опубликовали интересные исследования, которые я и предлагаю вашему вниманию.
Image
Aspazijas ASPĀZIĀNISMS un..- Kur pazuduši Aspazijas bērni? – Tā ir, bet tā vairs nevar.. spriedelē literārie spriedelētāji.
Spiegi, specdienesti un mafija bijušā Vīnes “baltiešu kolēģa” Aida P. dzimtenes cietumā uzrakstītajā romānā. – B. Daukštam pasūtīta recenzija.
Spiegi, specdienesti un mafija izbijuša diplomāta
romānā
(Vēsturiskā fona studija)
Autora personība
Aidu Puklēviču – Lietuvas vēstniecības Vīnē 1. sekretāru, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Lietuvas misijas vadītāju – matīju Alpu republikas galvaspilsētā 90. gadu vidū. Diplomātiskajās pieņemšanās grāfu Palfī nama spoguļzālēs trīsdesmitgadīgais puisis ne ar ko īpašu nesaistīja uzmanību, bet viņa pēkšņā pazušana no EDSO mītnes Hofburgas pilī, nokļūšana dzimtās zemes cietumā un negaidītās ziņas (arī Latvijas) presē par piedzīvojumu rakstnieka talanta uzplūdiem gan rādījās esam ārkārtas gadījums. 1998. gadā Viļņā ar pseidonīmu Aidas Pelenis izdotais romāns “Restitūcijas 14 dienas” tagad jau tiek dēvēts par pašu pirmo politisko trilleri lietuviešu literatūras vēsturē. Īstenībā šis modernais dēku romāns ir iezīmīgs arī ar to, ka ir pirmais no jaunlaiku diplomātu aprindām nākuša (atkrituša) autora tāda rakstura gara ražojums Baltijā.
Trillera tulkojuma nesenā parādīšanās arī Latvijas grāmatnīcu plauktos rosināja papētīt to vēsturiskās realitātes “vielu”, kas kalpojusi par pamatu un fonu sacerējuma spriegajam sižetam. Jāpiebilst, ka A. Pelenis zināmā mērā ir vairījies saistīt romāna notikumus ar savu paša diplomāta pagātni Vīnē un Helsinkos. Galvenais varonis Lins Norvīds ir, draudzējoties ar mafijniekiem, neviļus nogrēkojies 1. sekretārs konsulārajos jautājumos Lietuvas vēstniecībā Ungārijā (nevis diplomāts Austrijā), un autors palaikam, šķiet, ar jūtamu labpatiku un saldu ironiju par nelgām lasītājiem spēlējas – jauc, vērpj un aizplīvuro no paša pieredzes un dzīvesziņas izaugušus sižetus un faktus.
Jāatzīst, ka patiešām patīkami ir šķetināt šos daiļradītos politiskos rēbusus, risināt erudīcijas spēles, atšifrēt mājienus un atpazīt reālas, veikli konstruētas personības romāna kaleidoskopiskajās ainās! Un kas gan var būt par to noderīgāks, piemēram, topošam starptautisko attiecību speciālistam vai politiķim?
Padomju impērijas atjaunošanas plāns
Romānā izdomātie notikumi risinās 1991. gadā milzu telpā no Maskavas līdz Vašingtonai un no Tallinas līdz Tel-Avivai drīz pēc neizdevušies augusta puča Krievijā, kad daļēji sāk īstenoties kāds fantasmagorisks superslepens vairākpakāpju plāns zudušās padomju impērijas atjaunošanai jaunos apstākļos – t. s. operācija “Restitūcija”. Idejas autors sākotnēji (jau pirms septiņiem gadiem) bijis PSKP CK ģenerālsekretārs Jurijs Andropovs, bijušais KGB priekšsēdis. Pēc KGB analītiskās grupas un vairāku starpresoru analītisko grupu ziņojumu izpētes vecais, viltīgais kremlēnietis sapratis, ka PSRS sabrukums ir nenovēršams un tāpēc nākotnē jācenšas notikumu gaitu virzīt slepenā projekta autoriem labvēlīgā, vēlamā pasaules lielvaras pozīciju atgūšanas virzienā.
A. Peleņa izklāstā: ““Restitūcija” ir KGB ģenerāļa Udaļčenko smadzeņu radījums. Ar Andropova svētību viņš bija sagatavojis operāciju, pareizāk gan būtu sacīt, operāciju sistēmu, kā visīsākajā laikā un ar minimālu piepūli var atjaunot agrāko impēriju, ja rodas Savienības varbūtēja sabrukuma draudi. Šādam gadījumam bija sagatavots viss līdzekļu komplekts, kura būtība – iefiltrēšanās Centrāleiropas nākamajā politiskajā un ekonomiskajā elitē. … Ideja bijusi šāda – pirmkārt, ar ieroču, narkotiku, ķīmisko un kodoltehnoloģiju nelegālo tirdzniecību uzkrāt milzīgas naudas summas un vienlaikus uzturēt stabilus sakarus ar noziedzīgo pasauli. Liekot šos sakarus lietā, savā netiešā kontrolē pārņemt ietekmīgākos mafiozos grupējumus.
Otrkārt, šos līdzekļus pārsūknēt uz Centrāleiropu, izmantojot sāktās ekonomiskās reformas, privatizāciju un tā tālāk, izveidot finansiāli varenus trestus, investīciju fondus, holdingkompānijas un bankas, kas reāli spēj ietekmēt šo valstu politiku.
Treškārt, nesamierināmi nelabvēlīgos politiķus un ierēdņus neitralizēt, sarīkojot kompromitācijas un šantāžas kampaņu, kuras nolūkiem tikusi uzkrāta milzīga patiesu un falsificētu datu banka.”
Par spontāni sākušos operāciju priekšniecībai Vašingtonā ziņo kāds Federālā izlūkošanas dienesta aģents: “Operācijas mērķis – situācijas destabilizācija Centrāleiropas valstīs, iefiltrējoties valdošās aprindās un uzņēmējstruktūrās, ar organizētās noziedzības palīdzību rīkojot terora aktus, izraisot masu nemierus un neapmierinātību, sagraujot kontrolētās uzņēmējorganizācijas, pirmām kārtām bankas, apdrošināšanas kompānijas utt. Ir pamats ticēt, ka operāciju kontrolē privātpersonas ar darba pieredzi drošības struktūrās. Nepārbaudīts, bet ticams viedoklis, ka operācijas daļas savā starpā maz koordinētas un/vai var arī konfrontēt.”
Aģents brīdina, ka, apkarojot iesākušos stāvokļa destabilizāciju Viduseiropā un Baltijas valstīs, ir jābūt piesardzīgiem un “sadarbība ar draudzīgo valstu dienestiem iespējama tikai operatīvās informācijas ieguves līmenī, ziņu tālāknodošana un to apmaiņa iespējama vienīgi atsevišķas atļaujas gadījumā”. Citiem vārdiem sakot, austriešiem par “Restitūciju” – ne čiku, ne grabu!
A. Peleņa sižets par “Andropova plānu” dažos aspektos sasaucas ar virknes Rietumu vēsturnieku un politologu pārliecību, ka Kremļa vadībā tieši Andropovs pirmais ir apzinājies padomju sistēmas kompleksas pārveides neizbēgamību, mēģinājis atvirzīt tālāk režīma agoniju un faktiski bijis patiesais “pārbūves tēvs” (Crozier, van Huyn u. a., Phénix rouge (Sarkanais Fēnikss), Le Rocher, 1999).
Līdzīgas domas grāmatā ar apakšvirsrakstu “Jaunā mafija – briesmas no Austrumiem” pauž arī divas franču pētnieces (Renata Lesnik, Helene Blanc. L’empire de toutes les mafias. Paris, 1996).
Jādomā, ka lietuviešu romānistam ir kalpojušas par idejiski mākslinieciskas iedvesmas avotu tieši spriedumu plūsmas politoloģiskās versijas.
Zīmīgs A. Peleņa patosālajā shēmā ir tas, ka “Andropova sliktie zēni”, kā teikts grāmatā, “nevar un nevar sagremot NATO izplešanos, Baltijas valstu patstāvības palielināšanos un Ukrainas neatkarību” darbojas pret Rietumu atbalstītajiem Maskavas “labajiem”, bet pats Krievijas prezidents pēc augusta puča Rietumu un to specdienestu acīs pasvītrots kā stabils “stratēģiskais partneris”. Labs vai slikts, bet vajadzīgs.
Savdabīgās Vīnes impresijas
Šķetinādams “Restitūcijas” noslēpumus Eiropas pilsētās, jaunais lietuviešu diplomāts Lins Norvīds saduras gan ar kāda Derzubara vadīto un Svētā Gellerta kalna viesnīcās Budapeštā uzdzīvojošo ukraiņu mafiju, gan ar “Viļņas brigādi”, gan arī piedzīvo izdomātas personas – “jaunā krieva” Konstantina Luganska (tikpat izdomātas “Ost Aktiv” bankas prezidenta) novākšanu viņa villā Vīnē, – kaut kur Jaunā Meža klostera vīnakrogu rajonā.
Kāds FIB Vīnes Reģionālās informācijās un dokumentācijas centra līdzstrādnieks trillerī atklāti pauž Alpu kalnu republikai neglaimojošas atziņas par tās attiecību ar “sliktajiem” raksturu: “Pastāv nerakstīta vienošanās ar Austrijas varas iestādēm. Sliktie zēni šeit mierīgi legalizē naudu, kārto darījumus, laiž bērnus skolā un Kertnera (Karintijas – B. D.) ielas veikalos pērk sievām dārglietas, bet nešaudās un nenodarbojas ar krāpniecību, savukārt varas iestādes izturas iecietīgi pret viņu uzturēšanos un neceļ nekādus šķēršļus ar vīzām.”
Vīnes kriminālpolicijas prezidija komisāra doktora Oto Greislera mutē A. Pelenis savukārt droši liek citus daudznozīmīgus iespaidīgus, fantāziju rosinošus vārdus: “Vīne nav ne Varšava, ne Prāga! Šeit cilvēki tāpat vien netiek šauti. Mēs cieši esam vienojušies ar visiem iespējamiem miera grāvējiem: ja notiks nopietna vardarbība – bez jebkādas tiesas viņi no valsts tiks izmesti! Nav svarīgi, no kurienes ieradušies – no Stambulas, Belgradas vai Maskavas. Varat darīt, ko gribat – taisiet veikalus, ieguldiet naudu, ejiet uz Vīnes Operu, bet – nebāziet nagus pie slidenām lietām, no kurām var ciest vienkāršie, godīgie vīnieši. … Jums varbūt nepatīk, tomēr Vīne ir viena no drošākajām pasaules galvaspilsētām. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka visi zina spēles noteikumus, zina, ka, tos pārkāpjot, iespēju pārsūdzēt nebūs, it īpaši tad, ja esi no Austrumiem, – kaut arī nolīgsi vislabāko advokātu, tomēr paliksi aiz borta un varēsi braukt atpakaļ uz saviem sasodītajiem Austrumiem!”
Neko teikt. Tik skarbus un nepārprotamus atzinumus kā Peleņa sacerējumā atradīsim vēl ja nu vienīgi Kida Mohela par bestselleru kļuvušajā pētījumā “Aģentu slepenais karš. Špionāžas centrs Vīne” (Kid Möchel. Der geheime Krieg. Spionage Drehscheibe Wien. Hamburg, 1997).
“Restitūcijas” trešo darbības jomu – noziedzības pasauli iztēlē šķērsojot, romāna autors, protams, neaizmirst atzīmēt, ka “aukstā kara laikā, kad Kertnera iela ieņēma pirmo vietu starp Eiropas galvaspilsētām pēc spiegu skaita uz vienu kvadrātmetru, Austrijas tiesībsargājošajiem un drošības orgāniem pie daudz kā vajadzēja pierast un uz daudz ko pievērt aci.” Tā – arī tikpat kā Mohela grāmatā atrasta tēze.
Būdams, kā liekas, atzīstams spiegu un izlūku literatūras, kā arī attiecīgu vēstures stāstu un pētījumu pazinējs, A. Pelenis, šķiet, vērīgi sekojis arī 90. gadu vidus Vīnes bulvāru, mafijas un “sarkano lukturu” joslas (“Gurteļa”) skandāliem austriešu iedzeltenajā presē (“Täglich Alles”, “Die Neue Kronen Zeitung” utt.). Un tas nemaz nav bijis lieks laika zaudējums, bet gan rotājošs ieguvums trillera rakstura sacerējumam. Tikai nezin kāpēc varoņu Lina Norvida un visur viņam līdzi sekojošās Indres Survilaites pašu intīmās attiecības palikušas tādas kā neattīstītas…
Pāris aizrādījumu
1) Kaitina, ka slavenā KGB, GRU u. c. dienestu mītne pie Maskavas Loka romānā visur tiek dēvēta par Jaseņevku pareizās Jaseņevas vietā. Nevajag taču mūsu zinātkārajai jaunatnei jaukt galvu!
2) Romāns ir patiešām arī savdabīgs ceļvedis pa Viduseiropas pilsētu, sevišķi Vīnes, krimināli iezīmētām vietām savijumā ar izteiksmīgiem ASV, Anglijas, Austrijas un virknes citu specdienestu darbības ieskicējumiem. Ausīs griež tikai palaikam nedabiski ģeogrāfisko nosaukumi sagrozījumi – Vahas (jābūt – Vahavas) ieleja vai principā latviskojamo Vīnes Lerhenfeldergirteļa loku, Bruku pie Leitas u. c.
Nobeigumā vācu valodu zinošiem un politiski augošiem lasītājiem iesaku reizē un paralēli ar A. Peleņa romānu ieskatīties arī pagājušogad Hamburgā iznākušajā azartiskā slepeno sfēru pētnieka Jurgena Rota grāmatā (Jürgen Roth. Die graue Eminenz. Das Netzwerk von Diplomaten, Gangstern und Politikern) – “Pelēkais kardināls. Diplomātu, gangsteru un politiķu tīkls”. Katrā ziņā viens otram par sliktu abi šie sacerējumi nenāks, bet gan jūtami papildinās nojausmas par sarežģīto 90. gadu Eiropas un visas pasaules ainu.
B.Daukšts. STAĻINA dzeja. – Tirāna gadījums.
Tirānu dzeja: Staļina gadījums
Ir stingri iestāvējies uzskats, ka līdz pat 1939. gadam nevienā no Josifa Staļina oficiālajām vai neoficiālajām biogrāfijām, – nedz pašā Padomijā, nedz arī kādā citā no planētas zemēm – ne reizi neesot bijis atrodams pat sīks mājiens par kādu viņa dzejotvēlmes vai vispār – emocionālas daiļradīšanas izpausmi. Patiešām pēkšņs, visai aizkavējies, neviena īsti negaidīts vārsmotu vārdu gāziens (gruzīnu valodā) atrada savu autoru jau Maskavas caru Kremlī esošu, „pasaules proletariāta vadoņa” un „visu tautu tēva” personā. Tas atgadījās kādus četrdesmit piecus gadus pēc pirmajām „jaunā dzejnieka Staļina” publikācijām presē vēl iepriekšējā, 19.gadsimtā.
Staļins nav iekļāvis nekādus dzejojumus savu rakstu krājumos. Viņš nekad nav sabiedrībai zināmā veidā pretendējis uz viņa vārdam piesaistīto pantu autora tiesībām, kaut gan, arī fakts, – nekad nav tās noliedzis. Plašākas pasaules zināšanā viņš līdz pašam mūža galam izlikās it kā vispār īsti pat nepamanījis šo savas biogrāfijas „iestarpi ar dzejoļiem”.
„Ja šo dzeju ir radījis Staļins, tad būs jāatzīst, ka 17 – 18 gadu vecumā viņa pasaules uzskats un raksturs bija pilnīgi pretēji tam pasaules redzējumam un raksturam, kāds viņam bija gan līdz 1895., gan pēc 1896. gada. Bet milzīga dokumentu masa liecina par to, ka Soso, Kobas, Josifa Džugašvili – Staļina dzīvei nepiemita jebkāda poētiska juteklība.” – apgalvo politiskās antropoloģijas spīdeklis, akadēmiķis B. M. Bim – Bads savā grāmatā „Staļins. Dzīves stila pētījums”. Maskava, URAO, 2002, 150.lpp. (Krievu val.)
Negribētos gan uzreiz šim Bim – Bada kungam tā īsti, galīgi, noteikti un visos aspektos piekrist. Tāpēc arī turpmāk (īpaši par to juteklību) vēl raudzīšu skatīt rakstos, pētīt un pārbaudīt. Būtiski toties ir ņemt vērā, ka viens patiesi ticams krievu vēsturnieks – līdztekus atzīts arī kā izcils literatūrzinātnieks, enciklopēdists – mans labais un zinošais sarunu biedrs Boriss Sokolovs – , nesen diskusijā Valmierā argumentēti atkārtoja, ka nemazām nešaubās par reālu Staļina dzeju rašanās un publicēšanas faktu. Sokolova kungs stingrā pārliecībā arī savā pazīstamajā sarkanā tirāna dzīves gaitu pētījumā apliecina, ka gruzīnu jaunulis Soso Džugašvili, „salasījies dzimto poēziju, pats sāka rakstīt dzejas. Šedevriem tās it kā nevarētu pieskaitīt. Un tomēr dzejolis „Rīts” tika iekļauts 1916. gadā iznākušajā gruzīnu literatūras hrestomātijā.” (B.V.Sokolov. Stalin. Vlastj i krovj. Moskva, AST – Press, 13. lpp.)
Un tātad, – taisni 1939. gada 21.decembra dienā, kad visa (savai mazajai kaimiņu zemei Somijai tobrīd noziedzīgi uzbrūkošās) Padomju Savienības augstāko vadītāju „kodla” dārdoši svinēja sava „dižā vadoņa” 60 gadu jubileju, kāds N. Nikolaišvili Gruzijas komunistu laikrakstā „Zarja Vostoka” paziņoja lielā notikuma sakarā uzbudinātajai un – zināmā daļā – aizkustinātajai padotajai tautai negaidītu jaunumu. Izrādījās, ka ģeniālais vadonis Staļins, līdzās visam citam, jau agrā jaunībā bijis arīdzan slavens dzejnieks, liriķis. Uzrakstījis (gruzīnu valodā) vismaz sešus dzejoļus. Pieci no tiem bijuši publicēti 1895. gadā, bet sestais – 1896.
Pirmie pieci ir nodrukāti laikā no 1895.gada jūnija līdz decembrim Tiflisas (Tbilisi) dienas avīzē „Ibērija” (senās Gruzijas nosaukums). Šo „Ibēriju” toreiz rediģēja pats slavenais gruzīņu tautas dzejnieks kņazs Iļja Čavčavadze. (Dažus gadus vēlāk jaunais dzejnieks Staļins boļševiku partijas uzdevumā esot sekmīgi piedalījies šī kņaza un liras biedra noslepkavošanā.) Sestais dzejolis publicēts 1896. gada jūlijā sociāldemokrātu laikrakstā „Kvali” („Vaga”).
Tikai diviem Čavčavadzes „Ibērijā” publicētajiem dzejdarbiem bija dots arī nosaukums. Viens – „Mēnesnīcai”, bet otrs, kas veltīts pazīstamajam gruzīnu dzejniekam kņazam Rafailam Eristavi – vienkārši „R. Eristavi”. Dzejolis laikrakstā „Kvali” savukārt bija nosaukts „Vecais Ninika”.
Pirmie pieci dzejojumi bija parakstīti ar pseidonīmu „I. Dž – švili”, bet sestais – ar vārda Josifs saīsinājuma – Soso vēl īsāku, vēl mīlinošāku saīsinājumu – Soselo.
Dzejnieka Staļina atklājējs Nikolaišvili nekavējās apgalvot, ka topošā vadoņa dzejoļi „uzrakstīti ar milzīgu literāru gaumi, tautas valodā”, un – ka jaunā autora poēzija Gruzijā uzreiz piesaistījusi sev izcilu uzmanību.
Tapa zināms, 1901. gadā tieši „sabiedrības prasībām pretī ejošais” M. Kelendžeridze, veidojot pētījumu par gruzīnu valodu, ievietojis tajā ar zēna vārdu „Soselo” parakstīto dzejojumu pašu labāko klasiskās gruzīnu literatūras paraugu vidū! Bet 1907. gadā tas pats Gelendžeridze sastādīja un izdeva arī „Gruzijas antoloģiju jeb Labāko gruzīnu literatūras paraugu krājumu” (1. sēj.), kurā 43. lappusē ievietoja R. Eristavi veltīto Staļina dzejoli.
Pagāja gadi, un 1941. gadā Tbilisi izdotajā grāmatā „Stāsti par dižo Staļinu” M. Kelendžeridze aktuāli apliecināja, ka viņš patiešām ir sastādījis savulaik Kutaisi iznākušo antoloģiju un mācību grāmatu, kurās gruzīnu klasikas dārgumu vidū ievietojis arī paša jaunā Staļina dzeju. Grāmatā Staļinu ieskaujošo autoru lokā bija dižie un izcilie – Šota Rustaveli, Iļja Čavčavadze, Akakijs Cereteli, Grigols Orbeliani, Nikolozs Baratašvili, Rafails Eristavi, Aleksandrs Kazbegi. Patiešām neslikta kompānija! Pie tam Kelendžeridze pavēstīja, manuprāt, visinteresantāko apstākli – laikā, kad viņš ievietojis savos darbos divus Staļina dzejojumus, viņam neesot bijis ne vismazākās nojausmas par to, kas ir pievienotais „ķlasiķis”!
Tikai pēdējos, tātad – 1930. gados, viņš atklājis ‘’šo brīnišķīgo vārsmu autoru – dižo Staļinu”!
Kelendžeridze sūkstījās, ka viņam esot rūgti žēl – visi viņa grāmatas (acīmredzot – domāts -antoloģijas) eksemplāri savulaik izpirkti dažu dienu laikā, pat pašam izdevējam nav palicis krājumā neviena vienīga eksemplāra!
Sešos publicētājos Staļina dzejoļos figurē rozes, vijolītes, lilijas, maijpuķītes, cīrulīši, mēness un, protams, lakstīgalas, kas, izplatītajā krievu atdzejojumā – „no krūmiem bērniem dziesmas dzied…” . Autors pats savukārt dzejās slavina „Gruzijas mācītos vīrus”, cerot, ka tie „nesīs priekus un laimi” viņa „dievinātajai Gruzijai”. Vēl tur ir par krekla plēšanu, lai atklātu krūtis mēnesim, un pausta cieta pārliecība, ka atdzims „pazemotā un pīšļos satriektā dzimtā zeme”… Nezinot gruzīnu valodu ir grūti kaut vai tikai objektīvi novērtēt šo dzejoļu māksliniecisko vērtību. Saprotams tikai, ka dzejoļus raksta ne katrs.
Ne visai sen, 2008. gadā iznākušajā Sergeja Kormiļicina grāmatā „Staļins pret Hitleru: dzejnieks pret mākslinieku” (krievu val., izdevniecība „Piter”) tiek uzstutēta t.s. alternatīvās vēstures spēļu doma, ka abi 20. gadsimta asiņainākie tirāni bijuši visai neordināri. No tā tiek tālāk izrietināts, ka Staļins „stipri pārsniedzis savus cunftes brāļus literatūrā”, bet par Hitleru, ja viņš būtu aizgājis mākslinieka ceļu, „stāstītu leģendas”… Nu, un? Īstenībā, tomēr, ir un paliek tikai tas, kas bija. Kādam jau, protams, var likties interesanti spriedelēt par cilvēces neģēļu „radošo garu un dvēseli”, kas atslēdzot izpratnei un izskaidrojot „mūsu vēstures slēptākās mīklas”… Nekādus tādus īsti nozīmīgus reālus „izskaidrojumu” piemērus nevaru atrast un iedomāties.
Toties notikumu gaita saistībā ar Staļina dzejas atklāšanu vissavienības publikai ir smagi liecinoša par režīma raksturu un tā tikumiem attiecībā pret talantiem un ģēnijiem. Abas šīs „sevišķo” kategorijas bija bez izņēmumiem iejūdzamas BOĻŠEVIKU varas ratos, uzpērkamas, un līdz galam „radoši” ekspluatējamas totalitārās sistēmas saglabāšanas un nostiprināšanas interesēs. Tos, kas nepakļāvās, iznīcināja. „Nav cilvēka, nav problēmas”.
Staļina 70. gadu jubilejai tuvojoties, varenāko viņa slepenāko dziņu nojautēju, uzminētāju un apkalpotāju vidē atkal atdzīvojās rosīšanās „tautu tēva dzejas laukā”. 1948. gadā Tbilisi atsevišķā grāmatiņā tika izdots dzejolis „Rīts”, gruzīnu valodā (10000 eks., 7 rubļi). Jubilejas gadā Kremļa specdienestu šefs Lavrentijs Berija sāka slepenības režīmā gatavot „biedra Staļina poētiskā mantojuma jubilejas dāvinājuma izdevumu” krievu valodā.
1949. gada pavasarī, kādu pusgadu pirms Staļina dzimšanas dienas laikraksta „Pravda” galvenais redaktors un propagandas sistēmas šefs Pospelovs uzdeva vadoņa 22 dzejoļu tulkošanas uzdevumu krievu „sudraba laikmeta” dzejniekam un izcilam atdzejotājam no austrumu un Kaukāza valodām Arsenijam Tarkovskim. Tarkovska dramatiskā vešana uz tikšanos ar Pospelovu „Melnajā Bertā” (voronok), nepieņemts dzejnieka mēģinājums atteikties, izsniegtais safjānādas vai krokodila ādas portfelis ar zeltā zīdpapīram uzdrukātiem Staļina dzeju parindeņiem un labāko filologu skaidrojumiem, komentāriem – viss tas, kā arī tulkošanas darba režīms ar šizīgām ikdienas rezultātu pieņemšanām un aizvešanām, ir murgu cienīgā garā aprakstīts Tarkovska atmiņu pārstāstos.
Staļins, protams, visu esot uzzinājis, un, tā teikt, viņam piemītošās kautrības dēļ, šo Berijas un citu līdzgaitnieku „jubilejas iniciatīvu” pārtraucis pašā saknē. Tarkovskis draugiem esot stāstījis, ka paspējis atdzejot tikai 7 no 22 dzejoļiem. Visi darba papīri viņam atņemti līdz pēdējam un bijis, protams, jāparakstās par notikušā neizpaušanu. Toties safjānādas portfelis, dzeltenais, atdots atpakaļ piestūķēts pilns ar padomju naudu, kuras ģimenei pieticis labas vasaras pavadīšanai Gruzijas kūrortos. Ir ziņas, ka laikrakstā „Izvestija” jubilejas reizē tomēr bijuši publicēti Staļina atdzejojumi – divi A. Tarkovska veikti, citi divi – P. Antokoļska krieviskojumā. Par Antokoļska iesaisti jābrīnās, jo viņš bija ebrejs, bet toreiz notika ebreju vajāšanu t. s. „kosmopolītu” kampaņa.
Par Arseniju Tarkovski jāsaka – viņam piemita tai laikā dzīvībai noderīgas īpašības – lojalitāte un piesardzība. Tai pašā laikā, pats varbūt īsti neapzinoties, viņš bija īsts literatūras pagrīdnieks, sava, „trešā”, ne straumes, ne pretstraumes ceļa gājējs. Piesardzība bija saistīta ar personīgo biogrāfiju – aristokrātu izcelsme, vecākais brālis nošauts, tēvu brīnumainā kārtā no nāves soda paglābis Ļeņins (!)
Nejaušība paglāba viņu pašu no tirāna dzejas atdzejotāja „goda”.
„Tirāns un bandīts, tas ir briesmīgi. Bet ja viņš ir arī liriķis, tad divkārt briesmīgi. Kā karalis Švarca „Neparastajā brīnumā”. –
Nezināmas personas komentārs par Staļinu. Bez piezīmēm.
Par marksisma klasiķu neganto uzdzīvi: Krievijā atrasts mans agrīnais fundamentālais pētījums – pat divās grāmatās! – Sen bija laiks. – Honorārs aug, jo kavējas.
Kā smejies, – es ģībšu!
1997.gadā ir iznākusi arī “Kņiga. 2.” Ja es cilvēcei atzīšos, kā tas īsti notika, Latvijā būs hipersensācija. Bet lai nu pagaida. Visi, sevi ieskaitot
300.000 eksemplāros bija jau pirmais gabals!
Skat. Krievijas Publiskās vēstures bibliotēkas rubrikatoru! Hi un ha!
Ленин, Владимир Ильич (1870 – 1924) – Рубрикатор
Arī par Marksu un Engelsu!
Как гуляли классики марксизма,
Даукштс Бонифаций,
1990. Кн.1,
1997. Кн.2.
Кривда
и правда о Ленине
и правда о Ленине
katalog.shpl.ru/shrubr.php%3Frid%3D75…
***
Spiediet uz sarkanā Ļeņina!!!
***
Ленин, Владимир Ильич (1870 – 1924) – Рубрикатор
***
Как гуляли классики марксизма, Даукштс Бонифаций, 1990. Кн.1, 1997. Кн.2. Кривда
и правда о Ленине, Алексеев Егор Егорович, 1993. Кривда и правда о Ленине …
и правда о Ленине, Алексеев Егор Егорович, 1993. Кривда и правда о Ленине …
katalog.shpl.ru/shrubr.php%3Frid%3D75…
Kā Staļina mocītais Ļevs Trockis 1928. gada pavasarī fantastiskā veidā atbēga uz brīvo Latviju, precīzāk – uz Latgali.. – B. Daukšta historeska. Sekojot laikraksta “Segodņa” 1928. gada 88. numura materiāliem.
BĒGĻI NO PADOMIJAS BRĪVAJĀ LATVIJĀ
jeb
TROCKA IERAŠANĀS
Notikumi, pa kuriem jums, cienījamie lasītāji, šoreiz pavēstīšu, ir visai pārsteidzoši un, godīgi sakot, pat tādi kā apstulbinoši. No vienas puses, tie zināmā mērā raksturo divdesmito gadu Latvijas robežu apsardzības delikātās problēmas, bet no otras – liecina par tā laika avīžu lielisko prasmi tieši īstajā brīdī un veidā sniegt saviem lasītājiem iekšzemē un ārzemēs vitāli nepieciešamo dienišķo lasāmvielu, neaizmirstot arī “politisko gardēžu” prasības.
Un konkrēti – runa būs par lieliski informētā Rīgas krievvalodīgā laikraksta “Segodņa” 1928. gada 88. numurā ievietoto četru korespondenču kopu, ko vienoja sensacionāls virsraksts – “Trockis izbēdzis no izsūtījuma”.
Jau pamanot šo virsrakstu jebkurš “Segodņa” lasītājs varēja justies patiešām ieintriģēts. Jo, raugi – nebija taču noslēpums, ka kopš 1927. gada beigām bijušais boļševiku dižvadonis Nr. 2 Ļevs Dāviddēls Trockis pēc jaunā mesijas Josifa Džugašvili-Staļina pavēles bija deportēts trimdā uz Vidusāzijas pilsētu Alma-Atu, kuras apkārtnē viņš dvēseles nospiestībā šāva vietējās pīles un medīja citus dzīvniekus. Partija ar Staļinu priekšgalā aizliedza nabaga nežēlastībā kritušajam pasaules revolūcijas censonim aiziet stepē tālāk par 70 verstīm un neatgriezties ilgāk par 10 dienām. Pie planētas plašumiem pieradušais Ļevs stipri mocījās un politiski nīka, bet no visiem stūriem uz viņu lūkojās visu redzošā GPU acs un snaikstījās čekas taustekļi.
“Segodņa” lasītājs gan toreiz par šiem Trocka dzīves apstākļiem nezināja: nezināja, piemēram, arī to, ka “otrais Ļeņins” saņem diezgan lādzīgus honorārus no sava vecā drauga Rjazanova (Marksa un Engelsa institūta direktora) par cītīgu pirmklasiķu darbu tulkošanu vietējā krievu valodā. Toties eksaltētajām “Segodņa” lasītājām šķita, ka Trockis kā tāds nelabs boļševiku Prometejs ir piekalts Vidusāzijā pie klints un vaļā nu galīgi netiks, kamēr Staļina ērgļi neizknābs viņam attiecīgās vietas.
Vēl “Segodņa” lasītājs principā zināja stāstīt, ka Alma-Atā Trockis mokās kopā ar dēlu Ļevu Sedovu un sievu Natāliju Ivanovnu Sedovu. Taču par Trocka iemīļoto kuci Maiju pasaule bija slikti informēta, un tas ir liels trūkums, jo šai kucei bija izcila loma trimdinieku dzīvē. “Mana dārgā Maija,” Trockis rakstīja draugam, “pat nenojauš, ka viņa tagad ir dižās politiskās cīņas centrā.”
Bet atgriezīsimies pie “Segodņa” publikācijas par Trocka bēgšanu no izsūtījuma, kas daudziem izraisīja lielu pārsteigumu un nesaprašanu. Jo vairāk tāpēc, ka laikraksta korespndents savu pirmo pa telefonu noraidīto jaunumu darīja zināmu atklātībā visai kriminālā stilā ar virsrakstu “Noslēpumaino ceļinieku arests uz Latvijas robežas”.
Pirmā ziņojuma saturs bija burtiski sekojošs:
“Zilupe. 31. martā. Naktī uz sestdienu divi robežsargi, apstaigājot savu iecirkni, sešu verstu attālumā no Zilupes pamanīja vairāku personu grupu, kas jau atradās Latvijas teritorijā. ( šeit un turpmāk – “Segodņa” raksturīgie teksta izcēlumi. – B.D.) Viņi bija tērpušies ceļinieku drānās. Dažiem rokās bija nelielas pauniņas. Viņu vidū bija viena sieviete.
Robežsargi uzsauca aizdomīgajiem ceļiniekiem, lai apstājas. Tie nekavējoties apstājās, jo acīmredzot gaidīja tikšanos ar robežapsardzības pārstāvjiem.
Uz jautājumu – kas viņi tādi ir, viens no aizturētajiem skaidrā latviešu valodā paziņoja, ka viņi tikko ir pārgājuši padomju robežu un pieprasa nekavējoties stādīt viņus priekšā posteņa priekšniekam, kuram viņi sniegšot visus nepieciešamos paskaidrojumus.
Robežsargi aizveda nepazīstamos uz Zilupes staciju un nodeva tos priekšniecībai. Drīz stacijā izplatījās baumas, ka aizturēto grupa sastāv no ievērojamiem boļševikiem un ka viņu vidū ir ne viens cits kā Trockis!”
No savas puses piebildīšu, ka vietējie latgalieši un citas apkārtējās tautības, visu to dzirdot, saprotams, ne bez iemesla satraucās. Kā šis uztraukums materializējās – par to “Segodņa” korespondents:
“Acumirklī salasījās liels pūlis. Ieradās arī fotogrāfi, kuriem izdevās nobildēt visu grupu ar Trocki priekšgalā. (Vienu no šīm fotogrāfijām publicējām. – Red.)
Sākās intensīvas pārrunas starp Zilupi un Rīgu. Saskaņā ar saņemtajām instrukcijām dzelzceļa un policijas iestādes atteicās sniegt jebkādus paziņojumus, kas varētu vai nu apstiprināt, vai atspēkot baumas. Ir saņemts rīkojums nosūtīt aizturētos konvoja pavadībā uz Rēzekni, kur steidzami no Rīgas ieradīsies politiskās policijas, kā arī iekšlietu, ārlietu un kara resoru pārstāvji.”
Dienas vidū mobilais “Segodņa” korespondents jau ziņoja no Rēzeknes:
“Nepārprotami konstatēts, ka robežu nelegāli pārgājuši Trockis ar sievu, Laševičs un Vācietis.
Varas iestādes tāpat kā iepriekš turpina izvairīties no jebkādiem paskaidrojumiem šā notikuma sakarā. Nav zināms pat – vai aizturētos sūtīs tālāk uz Rīgu vai turpmāk līdz īpašiem rīkojumiem viņi paliks Rēzeknē.”
Tās pašas dienas otrajā pusē tapa zināms, ka “Trockis cenšas dabūt vīzu izbraukšanai uz Vāciju vai Franciju”.
Jāsaka, tas bija liels pārsteigums, jo Trockim tepat Latvijā bija attālu radinieku paziņas un pat tuvi, seni draugi, kuri viņam bija pateicību parādā. Šo draugu vidū var minēt kaut vai ekstravaganto sievieti un aktrisi Mariju Leiko. Gadsimta sākumā viņa pazina Ļevu, kad viņš vēl bija tikai Bronšteins un mita Vīnē. G.Zeltiņas un A.Uzulnieces grāmatā “Marija Leiko” (24. lpp.) katrs pats var izlasīt, ka “tolaik Vīnē dzīvojošais politiķis Ļevs Trockis, viņus (Leiko un viņas vīru. – B.D.) apciemodams, nesa avīzes, ar ko bērnam uzsildīt pienu, un palaikam tajās ietina maizes, desas vai siera gabalu”.
Principā savulaik tik nesavtīgais Trockis varēja divdesmito gadu Latvijā cerēt uz visai ietekmīgu kreiso radikāļu atbalstu un palīdzību patvēruma meklējumos.
Bet “Segodņa” korespondents kā tāds Figaro pa to laiku jau bija izspraucies cauri policijas kordonam un pašaizliedzīgi ziņoja dzimtajam laikrakstam:
“Trockis ir līdzīgs viņa tipiskajiem attēliem. Tikai viņš izskatās daudz vecāks. Seja ir grumbu izvagota, mati stipri nosirmojuši. Salīdzinājumā ar Trocki viņa sieva šķiet pavisam jauna, maza auguma sieviete.
Laševičs – liela auguma vīrietis ar karavīra stāju. Vācietis – vidēja auguma, turas daudz brīvāk par citiem un acīm redzami dižojas ar savām latviešu valodas zināšanām.”
Izmanīgais “Segodņa” korespondents mēģinājis intervēt pašu Trocki, bet:
“Jau atbildot uz pašu pirmo jautājumu, Trockis painteresējās – vai viņam gadījumā neesot darīšana ar personu, kas saistīta ar žurnālistiku, un kategoriski atteicās no jebkādām sarunām, paziņodams, ka viņa stāvoklis pašlaik neesot tāds, kas ļautu sniegt intervijas avīzēm.”
“Segodņa” lasītājiem, saprotams, likās pilnīgi loģiski, ka Trockis ir atbēdzis uz Latviju kopā ar saviem vecajiem cīņu biedriem. Bijušais cara armijas virsnieks pulkvedis Jukums (Joahims) Vācietis, piemēram, tā laika uztverē taču bija viens no tuvākajiem boļševiku kara komisāra Trocka līdzgaitniekiem un “Trocka laikā” ieņēma bruņoto spēku virspavēlnieka posteni. Autobiogrāfijā “Mana dzīve” Trockis ar simpātijām rakstīja pat par J.Vācieša pārkāpumiem: “Iedvesmas brīžos Vācietis izdeva tādas pavēles, it kā pasaulē nebūtu ne Komisāru Padomes, ne Centrālās Izpildkomitejas. Viņu apvainoja šaubīgos plānos un sakaros, un viņu nācās atlaist, kaut īstenībā šajos apvainojumos nekā nopietna nebija. Iespējams, ka pirms gulētiešanas puisis bija salasījies Napoleona biogrāfiju un pēc tam savus godkārīgos sapņus pastāstījis diviem trim jauniem virsniekiem. (Stukačiem. – B.D.)”
Atbildot uz “Segodņa” korespondenta jautājumiem, “Vācietis pasvītroja, ka ne Trockis, ne Laševičs nepavisam nedomā meklēt patvērumu Latvijā, cerot, ka viņiem tiks dota iespēja sagaidīt Latvijā vīzas izbraukšanai uz Vāciju vai Franciju.
Trockis piedāvāja Rīgas administrācijas pārstāvjiem telegrammas nosūtīšanai Suvarinam un Romēnam Rolānam uz Franciju, Rutai Fišerei – uz Berlīni un Gorkijam – uz Sorento.
Visās šajās telegrammās Trockis lūdz savus draugus sagādāt viņam un viņa sievai vīzas, kā arī ziņo par savu bēgšanu no PSRS.”
Korespondentam tās pašas dienas novakarē izdevās iegūt arī
“jaunas sīkākas ziņas, kas attiecas uz Trocka un viņa draugu bēgšanu. Galvenā loma šī grūta pasākuma organizēšanā acīmredzot ir Laševičam.
Kā zināms, šis bijušais revolucionārās kara padomes loceklis un Maskavas kara apgabala karaspēka pavēlnieks ir viens no vistuvākajiem Trocka draugiem, un par savu karjeru viņam jāpateicas tieši Trockim.
Laševičs jau 1927. gada vasarā bija viens no visaktīvākajiem Trocka vadītās opozicionārās grupas organizētājiem. Par nelegālas sapulces sarīkošanu mežā pie Maskavas Laševiču atbrīvoja no visiem amatiem un nosūtīja uz Mandžūriju, kur viņš tomēr ieņēma nozīmīgu posteni Austrumu-Ķīnas dzelzceļa valdē. Tas arī novērsa viņa izslēgšanu no partijas un paglāba no bargākiem sodiem, kādi skāra Trocki un viņa domubiedrus.
Izmantojot pārvietošanās brīvību, Laševičs sagatavoja Trocka bēgšanu no Vernijas (Alma-Ata) un, izmantojot uzticamu cilvēku strapniecību, uzturēja ar viņu dzīvus sakarus.
Pats Laševičs pievienojās Trockim kaut kur ceļā, norunātā vietā. Jau Krievijas Eiropas daļā visai grupai pievienojās Vācietis, kurš arī sarakstījās ar Laševiču un jau sen bija izlēmis atstāt PSRS”.
Tā beidzas laikraksta “Segodņa” korespondenta ekstraordināro ziņojumu kopa, ko Glavļits savulaik, tāpat kā pašu šo interesanto laikrakstu, slēpa no godīgu okupētās Latvijas iedzīvotāju acīm Misiņa bibliotēkas specfondos un citās gandrīz nepieejamās krātuvēs. Bet nāk laiks, kad pakāpeniski kļūst zināms viss, arī tas, kas ar sarkaniem vai vēl skaistākiem burtiem ierakstāms Latvijas preses sasniegumu un fenomenu vēsturē.
Nobeigumā vēlreiz ar jaunotu spēku jāpasvītro visas brīvās Latvijas preses, un konkrēti arī laikraksta “Segodņa”, vispusīgās rūpes par savu lasītāju labsajūtu. Jūs droši vien pamanījāt, ka “Segodņa” korespondenta nesavtīgi aprakstītie notikumi risinājušies 31. martā, un, pateicoties pareizai darba organizācijai, personīgai ieinteresētībai un rūpēm par lasītāja vēlmju apmierināšanu, šie notikumi jau nākamajā dienā tapa zināmi visām avīzi lasošām personām.
Līdz ar to laikraksta aprīļa sensāciju norma tika izpildīta jau pašā pirmajā mēneša dienā.
Ar patiesu prieku par to,
BONIFĀCIJS DAUKŠTS
Par Krievijas vēsturnieku NEPIEKĻUVI saviem arhīviem. – Ģenerāļa Voldemāra Ozola (Rezidenta “Zolā”, arīdzan TEIKSMAINĀ LATVIEŠA “SMURĢA”) lieta tautai neuzieta.
Specdienestu vēsturnieks A. Kolpakidi par arhīviem, kuriem nespēj piekļūt:
Более того, книги о военной разведке, написанные гражданскими историками, могут вызвать негативную реакцию.
В ГРУ был некий персонаж, типа политрука, курировавший связи с историками — я пытался через него получить доступ к некоторым материалам еще довоенных времен, причем обращался с «добром» от самого Валентина Корабельникова (начальник Главного разведуправления в 1997—2009 гг., прим. Agentura.Ru), но мне и с его рекомендацией ничего не дали. А затем и саму должность сократили.
Что касается ФСБ, то нынешний начальник управления регистрации и архивных фондов ФСБ Василий Христофоров говорит, что было рассекречено множество документов, едва ли не миллион. Это, мягко говоря, не совсем так!
Рассекретили они действительно массу всякой никому не нужной дребедени. Но реально важных документов никому не дают. Даже операцию «Трест» уже 10 лет никак не рассекретят. А важнейшая тема репрессий 1937-38 гг. До сих пор все закрыто. Этой своей политикой они фактически не только парализовали изучение истории СССР, но и донельзя сузили книжную нишу литературы о спецслужбах.
Как работают наши архивы, могу рассказать на собственном опыте.
Есть у нас такой военный архив на Водном. Как-то мне случайно там вместе с открытыми материалами (делами) и описями, дали даже не документы, а опись закрытых документов времен войны (кстати, мне же потом и скандал устроили, зачем я ее взял). Это были дела знаменитого ОМСБОНа. Столько ценнейшей информации о наших диверсантах, о судоплатовском управлении – я год не мог прийти в себя. Однако самих дел по этой описи мне, естественно, не дали. А там же нет никакого компромата, только данные о наших героях-партизанах. Судя по описи, там есть все – биографии, операции и т.д. Мечта любого историка. Почему все это до сих пор засекречено? Чья это глупость?
Зато в открытых, выдаваемых исследователям делах лежат продуктовые талоны омсбоновского батальона НКВД, а зачем хранить 400 штук талонов на повидло? Я не шучу!
Даже ведомственным историкам – Александру Здановичу (генерал-лейтенант ФСБ, руководитель Управления программ содействия ФСБ в 1999-2002, ныне заместитель гендиректора ВГТРК и председатель Общества изучения истории спецслужб, прим. Agentura.Ru) и Владимиру Хаустову (начальник кафедры истории Академии ФСБ, прим. Agentura.Ru) дают, судя по сноскам в их книгах, очень мало принципиально новой информации, какие-то крохи…
http://www.agentura.ru/experts/kolpakidi/
Latiņinas teksts.
Bonis.lv 