RSS

Category Archives: Intervijas

Rolanda MARECKA atmiņas un intervijas par dzīvi – ČEKAS ĒNĀ. – Sērija nodota B. Daukšta rīcībā.

Rolanda Marecka atmiņas un sniegtās intervijas – par jaunību pastāvīgi VDK ēnā. – KSK un ZA, un.. Čekistu elites raksturojumi. Mazāk diskrētā infa.

 
Attēlu rezultāti vaicājumam “Rolands mareckis foto”
Mareckis Rolands
Literāts, dzejnieks, vēsturnieks

Dzimis 1941. g. 29. nov.  Preiļu rajona Galēnos. Mācījies Viļānu vidusskolā, studējis Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Dzeju sācis rakstīt 1969. g., 1970. g.uzņemts Rīgas Jauno literātu apvienībā. Strādājis Valsts tehnikumā par angļu valodas pasniedzēju, psihologu un zinātnisko līdzstrādnieku LPSR Vēstures muzejā. Bijis sporta un tūrisma instruktors, strādnieks arheoloģiskajās ekspedīcijās.  Publicējies vairākos preses izdevumos un dzejas kopkrājumos.
 

“Viens no ideoloģiskās pretizlūkošanas pelēkajiem kardināliem Fridrihs Straube..” – Oglasite vesj ih spisok, Indulis Zālīte, požaluista!!!

IMG_6795

https://nra.lv/latvija/278819-zalite-vdk-priekssedetajs-uzdeva-sakartot-lietas.htm

 

 

Kāpēc vācieši plūsmā bēg uz Plattensee, maģāru Balatonu.. – Skaidrojumi.

 

Putina – Staļina lieta Krievijā kvēlo. – Viktors Alksnis. – Radio SVOBODA.

 

Baigā spy pildspalva!

 
Leave a comment

Posted by on 27/03/2019 in Dokumenti, Intervijas

 

Nu vēl – “čekas papildmaiss” ar 447 kartītēm.. – Visas VDK sistēmas izkliedes savākšana turpinās.

https://www.la.lv/kadas-vdk-agentu-kartites-visticamak-tomer-nav-publicetas

 

K. Jarinovskas intervija. – “Kā tā var būt, ka pilnais aģentu kartotēkas klāsts nav publicēts? Nu, nav publicēts!”

Saistīts attēls

Māris Zanders

žurnālists

Par sadarbības fakta ar VDK lietām, pētnieku atklājumiem intervijā stāsta pētniece, juridisko zinātņu doktore Kristīne Jarinovska.

Mēs ļoti lakoniski vienojāmies, ka sarunas tēma būs – 2745. fonds, tomēr jāsāk ar paskaidrojumu, kas tas tāds ir.

Latvijas Valsts arhīvā prokuratūra 2010. gadā nodeva sadarbības fakta ar VDK lietas, kuras ir veidojusi prokuratūra. Tas aptver pietiekami lielu laika periodu, man šķiet, 372 lietas. Šis fonds ir īpašs ar to, ka tas dod iespēju ieskatīties, kas ir tie iemesli, kāpēc sadarbības ar VDK faktu lietas ir skatītas tieši šādi, kāpēc ir tieši šāds iznākums, kāpēc sabiedrībā, iespējams, ir radies iespaids, ka alfabētiskās un statistiskās kartītes un pat ieraksts VDK aģentūras personas lietu un darba lietu reģistrācijas žurnālā faktiski neko daudz nenozīmē, un kāpēc faktiski neko nevar pierādīt…

Šīs lietas ir vēl īpašas ar to, ka atšķirībā no tieslietām – tās atrodas tiesās un pēc dokumentu satura nedaudz atšķiras no uzraudzības lietām – šajās ir arī prokurora izdarītas atzīmes tiesas spriedumos, kaut kādi pieraksti, vīzas uz dokumentiem, pēc kā mēs varam redzēt, kāds ir bijis emocionālais stāvoklis prokuroram, ieraugot tādu vai citu tiesas secinājumu, kāda ir bijusi gatavošanās – tur pat ir uzmetumi tiesu runai…

Jūs jau pieminējāt, ka sabiedrībā ir priekšstats, ka tiesās sadarbības faktu ar VDK tāpat pierādīt nevar – ja pats cilvēks saka, ka viņš neko tādu nav darījis, ar VDK nav sadarbojies, un atnāk agrāk VDK strādājušais un saka, ka neko neatceras, process ir beidzies ar neko. Mans jautājums būs formulēts no akadēmiskā viedokļa nekorekti, bet – kāpēc tā notiek?

Ko vispār likums – sauksim to nosacīti par VDK likumu, jo nosaukums ir ļoti garš un sarežģīts, – piedāvā? Tātad likums paredz iespēju konstatēt sadarbību, nekonstatēt sadarbību, un likums arī paredz iespēju, ka cilvēks pats atzīstas. Ja persona atzīstas, lietu izbeidz – prokurors taisa lēmumu par lietas izbeigšanu, pamatojoties uz 14. panta 14. daļu, raksta, ka persona ir atzinusies, tiek piesaukts vai nu iesniegums, kurā persona savas sadarbības faktu ar VDK apliecina vai nenoliedz, vai arī tiek piesaukts kāds no nopratināšanas protokoliem, kurā parādās, ka persona faktiski ir atzinusi sadarbības faktu.

Ja persona neatzīstas un pastāv uz to, ka sadarbība ar VDK pēc būtības nav notikusi, tad lietu sūta uz tiesu. Un tad ir divi klasiskie, ja tā var teikt, iznākumi. Jāņem vērā, ka dzīve ievieš izmaiņas, piemēram, persona mirst.

Kāda ir statistika? Aptuveni lēšot, divdesmit procentos gadījumu personas ir atzinušās. Kristīne Jarinovska

Tad lieta būtu jāizbeidz, jo gadījumā, ja persona ir mirusi, lietu turpināt būtu vai nu sarežģīti, vai diezgan jocīgi. Un tad ir gadījumi, par kuriem var teikt, ka prokuratūra ir bijusi radoša un atsevišķas personas baltā zirgā vai prokurors baltā zirgā ir izjājis – lietas izbeigtas uz neskaidru formulējumu pamata, un nav skaidrs, kāds tad patiesībā ir bijis secinājums.

Kāda ir statistika? Aptuveni lēšot, divdesmit procentos gadījumu personas ir atzinušās. Septiņdesmit četros gadījumos tiesa nav konstatējusi sadarbību, aptuveni trijos procentos ir konstatējusi sadarbību, un trijos procentos mēs varam runāt par šo “radošo darbību”, kad tiesiski ir grūti novērtēt.

Ja mēs skatāmies uz dokumentiem, tad jāsaka, ka – un tas mums bija liels pārsteigums, sevišķi brīdī, kad publicēja kartotēku… Te vispirms jāpaskaidro, ka pēc kartotēkas publicēšanas mēs vēlreiz gājām cauri pārbaudes lietām, lai salīdzinātu.

Tātad pārsteigums ir saistīts ar to, ka – kā tā var būt, ka pilnais aģentu kartotēkas klāsts nav publicēts? Nu, nav publicēts! Un to parāda sadarbības fakta lietas. Piemēram, ir gadījumi, kad cilvēks nav nedz alfabētiskajā, nedz statistiskajā kartotēkā, bet ir papildu uzskaites kartīte – šādā formulējumā tādas parādās sadarbības fakta lietās – par aģentu, kurš saka, ka viņš ir aģents.

Respektīvi, kad ir konstatēts sadarbības fakts, jo viņš pats ir atzinies. Un mēs nerunājam par vienu vai divām lietām, mēs runājam par divdesmit procentiem no visām lietām, un apmēram četrdesmit piecos procentos no šiem divdesmit procentiem ir pieminētā kartīte. Jautājums, pirmkārt, Saeimas deputātiem – kā paskaidrot gadījumus, kad par personu ir taisīts lēmums, bet kartītes nav? Kaut kādam iemeslam taču ir bijis jābūt, lai cilvēks atzītu sadarbību?

Vai tas, ka jūs šo jautājumu adresējat Saeimai, nozīmē, ka mēs runājam nevis par kādu cilvēciskā faktora nosacītu kļūdu, paviršību utt., bet par apzināti veidotu situāciju?

Acīmredzot, jo Saeima izvēlējās formulējumus, kas ļauj šādai situācijai būt, lai gan bija ieteikumi un iebildumi pret šiem formulējumiem. Tos rakstīja VDK izpētes komisija. Kad uz mūsu nostāju atbalstoši reaģēja deputāts Veiko Spolītis, tad viņu – to man sarakstē apliecināja vairāki deputāti – piespieda atsaukt šo priekšlikumu.

Kā tā var būt, ka pilnais aģentu kartotēkas klāsts nav publicēts? Nu, nav publicēts! Un to parāda sadarbības fakta lietas. Kristīne Jarinovska

Un, kad es jautāju, ko tad darīs ar šādiem negludumiem, tad man atbildēja, ka nāks jauni un citi deputāti un tad labos. Pēdējā dienā pirms Saeimas vēlēšanām, kad vēl bija atļauta politiskā reklāma, tika pieņemts likums ar šādiem formulējumiem, jaunā Saeima mums ir ievēlēta tāda, kādu nu tā ir ievēlēta, bet, manuprāt, ne jau pētniekiem būtu jānodarbojas ar lobismu un jaunajai Saeimai par šo tēmu jāatgādina. To darīt es aicinātu plašsaziņas līdzekļus.

Atgriežoties pie iepriekš runātā… Vēl mēs konstatējām to, ka ir statistiskās kartītes par personām, kurām ir alfabētiskā kartīte. Tur ir rakstīts, ka viņa lieta ir “aizgājusi” uz arhīvu, ka viņš ir izslēgts, bet šīs kartītes nav publicētas.

Vairumā sadarbības fakta lietu šīs kartītes tiek sauktas par statistiskām kartītēm, atsevišķos gadījumos tās sauktas par arhīva kartītēm. Kaut kādā ziņā varētu teikt, ka persona ir vairāk ieinteresēta, lai publiski būtu redzams, ka tā ir izslēgta vai vismaz ir bijusi doma izslēgt, nevis ka par šo personu nekas statistiskajā kartotēkā nav pieejams. Tātad šīs kartītes publicētas nav, un atkal uzdosim retorisku jautājumu Saeimas deputātiem: kāpēc tas nav darīts?

Pakāpjamies atpakaļ – pie jautājuma: pēc kādiem kritērijiem vispār prokuratūrā tika ierosinātas šīs lietas? Labākajās konspirācijas tradīcijās te ir laba augsne spekulācijām.

Patiesībā ir ļoti vienkārši – iesniegumu varēja iesniegt persona vai valsts iestāde. Klasisks gadījums ir tāds: ja persona kandidē uz vēlētu amatu vai uz amatu valsts civildienestā vai kandidē uz jebkuru citu amatu, uz kuru attiecas ierobežojumi, tā nevar būt VDK štata darbinieks vai aģents, konspiratīvā vai satikšanās dzīvokļa turētājs utt.

Bija arī gadījumi, kad privātpersona pati bija vērsusies Totalitārisma seku dokumentācijas centrā (TSDC), lai noskaidrotu, vai par viņu kādi dokumenti ir vai nav, un attiecīgi tālāk jau pati balstījusies uz saņemto informāciju, pieņemot lēmumu, teiksim, kandidēt vai ne.

Problēma ir tā, ka, procesam sākoties, prokuratūra veido pārbaudes grupu un, kā saka, ir šaurajā bezizejā, jo lielākā daļa dokumentu ir vai nu TSDC, vai Latvijas Nacionālajā arhīvā. Kas notiek praksē? Prokuratūra lūdz kaut ko izsniegt, savukārt otras divas iestādes izsniedz to, kas prasīts. Es pati esmu redzējusi, piemēram, arhīva atbildi, kas pārstāstot ir apmēram tāda – vai nu precizējiet, kādu tieši lietu jūs vēlaties, vai arī, ziniet, mums tāpat ir liela noslodze, bet jūs esat laipni gaidīti paši nākt un meklēt. Kāpēc tas ir svarīgi? Te nepieciešams priekšstats par apstrādājamās informācijas apjomu.

Tad, kad mēs veicām izpēti par “Intūristu”, mēs, piemēram, redzējām, kāda ir bijusi sadarbības fakta pārbaudes lieta bijušās diplomātes Aijas Odiņas gadījumā. Mēs redzam, ka viņas bijušās darba biedrenes ir sniegušas ziņas, bet mums bija jāpārliecinās, cik kvalitatīvi ir strādājusi tiesa Odiņas lietā, jo tiesas dokumentos mēs neredzējām, piemēram, dokumentus par to, ka šīs dāmas vispār ir strādājušas “Intūristā” (cilvēks vienkārši saka, ka viņš ir strādājis “Intūristā”, bet apliecinājuma tam nav…).

Tu esi spiests iet cauri tūkstošiem dokumentu, lai atlasītu vienu dokumentu. Un tad tu konstatē, ka esi pirmais, kas šo lietu ir apskatījies! Kristīne Jarinovska

Nonācām Nacionālajā arhīvā, aizgājām iepazīties ar personas lietām. Un patiesā situācija ir tāda, ka par šiem cilvēkiem nav veidoti nekādi elektroniskie apraksi, proti, lai vispār saprastu, kādi cilvēki tur strādājuši, tev jāmeklē cilvēki, kuriem varētu būt bijis kāds sakars ar šāda veida profesiju.

Tu esi spiests iet cauri tūkstošiem dokumentu, lai atlasītu vienu dokumentu. Un tad tu konstatē, ka esi pirmais, kas šo lietu ir apskatījies! Prokuratūra tur nav gājusi, un tas ir arī likumsakarīgi, jo viņiem sadarbības fakta lieta normāli būtu jāizskata divu mēnešu laikā.

Īss gan periods.

Savulaik tas tika pamatots ar mērķi nepieļaut, ka lietas ievelkas. Jā, lietu var pagarināt, un tā arī ir darīts, bet skaidrs, prokuroram sajūta nav laba, zinot, ka vajadzēs atkal lūgt pagarinājumus, pamatot tos utt. Rezultātā prokuratūras iespējas visu kārtīgi izmeklēt jau no sākta gala ir bijušas niecīgas, lai neteiktu – nekādas, un tas, protams, savukārt “atstarojās” uz tiesu. Ja prokuratūra pati nav īsti pārliecināta, ja tai ir grūti formulēt savus secinājumus, tad rezultātus nav grūti prognozēt.

Un te svarīgi norādīt, ka šīs procesa problēmas ir ieliktas jau pašā likuma sākotnē. Proti, jau tad, kad likums par VDK tika apspriests, Saeimas deputāts Ivars Silārs aizrādīja par Juridiskās komisijas piedāvāto redakciju likuma 3. panta otrajai daļai – ka jēdziens “apzināta sadarbība” ir pārāk izplūdis, ka jāskatās, ir vai nav dokumentu. Ko nozīmē “apzināta sadarbība”? Ka cilvēks saprata, ko viņš dara?

Iedomāsimies, ka kāds Tomsona ielas mājas iedzīvotājs regulāri sūdzas VDK par kādu kaimiņu – VDK virsnieku, kurš ārdās, un lūdz tikt ar šo virsnieku galā. Ziņojumu rakstītājs nav aģents, bet viņš ir ziņojis, kā saka, no laba prāta. Tikpat labi var teikt – ja cilvēks vispār ir piekritis sadarboties, tad nav nozīmes, vai viņš ir sadarbojies divu dienu vai divu gadu garumā vai vispār tikai gatavojies sadarboties, jo viņš ir apzināti piekritis.

Silāra aizrādījumi netika ņemti vērā, vismaz ne tā, kā viņš to bija domājis, un uzreiz radās problēmas – jo kā gan prokuratūra, kura pārstāv Latvijas valsti, var aizstāvēt dokumentus, kas nav Latvijas valsts dokumenti? VDK dokumenti taču nav Latvijas valsts dokumenti, par kuriem varētu teikt – ziniet, te tomēr ir prezumpcija, ka šiem dokumentiem var uzticēties. Šo situāciju var salīdzināt ar tādu, ja kāds apstrīd savus dzimšanas datus un ir jāmeklē ieraksti baznīcas grāmatā. Vai tur ir pirksta nospiedums? Nav. Vecāku paraksti? Nav. Kāds kaut ko ir rakstījis, nereti ļoti slikti salasāmā rokrakstā…

Kad prokuratūra nonāk līdz pierādīšanai, uz ko tā skatās? Uz VDK štata darbiniekiem. Sanāk tikpat jocīgi vai vēl jocīgāk – cilvēki, kuri saistīti ar šo pašu nodarījumu, pieņemsim šādu apzīmējumu, paši nav ieinteresēti…

Viņu teiktais ir ļoti svarīgs arguments?

Jā. Kad bija Edvīna Inkēna lieta, prokuratūras vēstulē tiesai tādā aizplīvurotā veidā tika pausts, ka sēdei jābūt slēgtai. Kāds bija pamatojums? Tas, ka faktiskie liecinieki ir VDK štata darbinieki, kuri vispār nelabprāt ierodas. Un kāpēc viņi nelabprāt ierodas? Tāpēc, ka Krievijas Federācija par to, ka tu atklāj operatīvās darbības metodes – un te jāatgādina, ka Krievijas Federācija ir PSRS tiesību pārņēmēja un tas ietver arī aģentūru –, paredz kriminālatbildību, plus ir iespēja, ka šādas personas zaudē Krievijas Federācijas maksātās izdienas pensijas.

Izrādās, ka runa ir par vairs neeksistējošu valsti, tomēr cilvēki saglabā tai lojalitāti apmaiņā pret pensiju. Tas, protams, ir mans pieļāvums, savukārt tas, ka tas viss apgrūtina procesu, ir nepārprotami. Kristīne Jarinovska

Un šādā kontekstā man kļuva saprotams VDK izpētes komisijā strādājošo stipendiātu stāstītais, ka viņi apzinīgi dodas aprunāties, teiksim, uz Bausku, bet viņu uzrunātais cilvēks saka: es esmu parakstījies par neizpaušanu.

Sākumā es domāju: kam viņi to parakstu ir devuši? Satversmes aizsardzības birojam? Drošības policijai? Izrādās, ka nē, ka runa ir par vairs neeksistējošu valsti, tomēr cilvēki saglabā tai lojalitāti apmaiņā pret pensiju. Tas, protams, ir mans pieļāvums, savukārt tas, ka tas viss apgrūtina procesu, ir nepārprotami.

Tātad prokurori atvēzējās, pieņemot, ka tiesneši taču “ir mūsu pusē”, dokumenti ir, bet nevienam nevarēja prātā ienākt, ka, tā teikt, darba grāmatiņas ierakstu kāds atzīst, savukārt citus dokumentus neatzīst.

Tika izmēģināts tāds paņēmiens kā “prokurora palīdzība”, proti, prokuratūras pārstāvji vērsās Krievijas Federācijā, lūdzot informāciju par konkrētiem cilvēkiem. Ja nevarat atsūtīt lietas, mēs paši aizbrauksim. Krievijas puse, izsakot visdziļāko cieņu un izpratni, atbild, ka šādu informāciju nesniegs.

Kad no Krievijas puses tika saņemta šāda atbilde, gan tiesai, gan pārbaudāmajām personām kļuva skaidrs, ka neviens Latvijas puses rīcībā esošos dokumentus nevarēs pārbaudīt, līdz ar to var apgalvot, ka šie dokumenti nav drošticami utt.

Respektīvi, ir “Deltas” datubāze, ir iespēja iztaujāt cilvēkus, tomēr pārbaudāmajiem un tiesai ir iespēja teikt, ka liecinieki nav uzticami – tie taču ir VDK darbinieki! Un, ja vēl kādam no VDK darbiniekiem piemetās atmiņas zudums…

Faktiski jebkurš tiesas spriedums ir skatāms skeptiski, ka mēs varam neuzticēties gan rakstītajam, ka sadarbības fakts nav konstatēts, gan rakstītajam, ka sadarbības fakts ir konstatēts! Kristīne Jarinovska

Es te negribu attaisnot prokuratūru un tiesas mālēt melnas, bet tāda ir bijusi situācija. Visvairāk mani pārsteidza, ka ir bijuši arī VDK štata darbinieki – ne aģenti, bet štata darbinieki –, kuri ir mēģinājuši izmantot situāciju un pārbaudes procesu, lai pierādītu, ka viņi… nav bijuši VDK štata darbinieki!

Piemēram, Jānis Ādamsons, kurš teica, ka viņš ir bijis robežapsardzībā, nevis VDK. Prokuratūra atkal pieprasa Krievijas Federācijai dokumentus, un – tavu brīnumu! – Krievijas Federācija arī sniedz izziņu par darba gaitām un pat vēl papildu informāciju par to, kādas karaspēka daļas ir bijušas pakļautas VDK, kādas armijai, lai taču Latvijas pusei lielāka skaidrība. Nu, ļoti atvērta sadarbībai!

Un tad gan Latvijas prokuratūrai, gan tiesām bija skaidrs, ka ir gadījumi, kad, ja kāds mēģinās strīdēties pretī, varēs pieprasīt Krievijas Federācijai informāciju un to arī saņemt. Tas noteica iznākumu VDK štata darbinieku lietās.

Diagnozi jūs esat uzrakstījusi, jautājums – ko darīt?

VDK zinātniskās izpētes komisija savu rekomendāciju sniedza, un tā izraisīja agresiju, kādu es savas dzīves laikā vēl nebiju pieredzējusi.

Proti, mēs ieraudzījām, kas notiek, to, ka gadiem ilgi nav ņemts vērā, ko teicis TSDC, ko prokuratūra, pat tiesas (piemēram, tiesas norādīja, ka likumā konspiratīvā dzīvokļa turētāji minēti ir, satikšanās dzīvokļa turētāji nav un ka tiesa nevar atzīt to, kas nav minēts likumā), to, ka ir radusies situācija, ka faktiski jebkurš tiesas spriedums ir skatāms skeptiski, ka mēs varam neuzticēties gan rakstītajam, ka sadarbības fakts nav konstatēts, gan rakstītajam, ka sadarbības fakts ir konstatēts!

Mēs teicām – to teica gan Juris Stukāns, gan Linards Muciņš, gan Arturs Žvinklis, ne tikai es. Tas process ir jālikvidē, no tā ir jāatsakās! Ir vienkārši jāpublicē dokumenti, un viss!

Un netaisām kaunu Latvijas tiesu sistēmai. Mēs esam Gordija mezgla situācijā – kad kaut kas ir savēlies tā, ka atmudžināt nevar, ir jāpārcērt. Pirmais solis ir, manuprāt, sperts, publicējot kartotēkas.

 
 
%d bloggers like this: