Category Archives: Historeskas

BĒGĻI NO PADOMIJAS BRĪVAJĀ LATVIJĀ

jeb

TROCKA IERAŠANĀS.

“Otrā Ļeņina” iemīļoto kuci sauc Maija! 

      Notikumi, pa kuriem jums, cienījamie lasītāji, šoreiz pavēstīšu, ir visai pārsteidzoši un, godīgi sakot, pat tādi kā apstulbinoši. No vienas puses, tie zināmā mērā raksturo divdesmito gadu Latvijas robežu apsardzības delikātās problēmas, bet no otras – liecina par tā laika avīžu lielisko prasmi tieši īstajā brīdī un veidā sniegt saviem lasītājiem iekšzemē un ārzemēs vitāli nepieciešamo dienišķo lasāmvielu, neaizmirstot arī “politisko gardēžu” prasības.

      Un konkrēti – runa būs par lieliski informētā Rīgas krievvalodīgā  laikraksta “Segodņa” 1928. gada 88. numurā ievietoto četru korespondenču kopu, ko vienoja sensacionāls virsraksts – “Trockis izbēdzis no izsūtījuma”.

      Jau pamanot šo virsrakstu jebkurš “Segodņa” lasītājs varēja justies patiešām ieintriģēts. Jo, raugi – nebija taču noslēpums, ka kopš 1927. gada beigām bijušais boļševiku dižvadonis Nr. 2 Ļevs Dāviddēls Trockis pēc jaunā mesijas Josifa Džugašvili-Staļina pavēles bija deportēts trimdā uz Vidusāzijas pilsētu Alma-Atu, kuras apkārtnē viņš dvēseles nospiestībā šāva vietējās pīles un medīja citus dzīvniekus. Partija ar Staļinu priekšgalā aizliedza nabaga nežēlastībā kritušajam pasaules revolūcijas censonim aiziet stepē tālāk par 70 verstīm un neatgriezties ilgāk par 10 dienām. Pie planētas plašumiem pieradušais Ļevs stipri mocījās un politiski nīka, bet no visiem stūriem uz viņu lūkojās visu redzošā GPU acs un snaikstījās čekas taustekļi.

      “Segodņa” lasītājs gan toreiz par šiem Trocka dzīves apstākļiem nezināja: nezināja, piemēram, arī to, ka “otrais Ļeņins” saņem diezgan lādzīgus honorārus no sava vecā drauga Rjazanova (Marksa un Engelsa institūta direktora) par cītīgu pirmklasiķu darbu tulkošanu vietējā krievu valodā. Toties eksaltētajām “Segodņa” lasītājām šķita, ka Trockis kā tāds nelabs boļševiku Prometejs ir piekalts Vidusāzijā pie klints un vaļā nu galīgi netiks, kamēr Staļina ērgļi neizknābs viņam attiecīgās vietas.

  Vēl “Segodņa” lasītājs principā zināja stāstīt, ka Alma-Atā Trockis mokās kopā ar dēlu Ļevu Sedovu un sievu Natāliju Ivanovnu Sedovu. Taču par Trocka iemīļoto kuci Maiju pasaule bija slikti informēta, un tas ir liels trūkums, jo šai kucei bija izcila loma trimdinieku dzīvē. “Mana dārgā Maija,” Trockis rakstīja draugam, “pat nenojauš, ka viņa tagad ir dižās politiskās cīņas centrā.”

      Bet atgriezīsimies pie “Segodņa” publikācijas par Trocka bēgšanu no izsūtījuma, kas daudziem izraisīja lielu pārsteigumu un nesaprašanu. Jo vairāk tāpēc, ka laikraksta korespndents savu pirmo pa telefonu noraidīto jaunumu darīja zināmu atklātībā visai kriminālā stilā ar virsrakstu “Noslēpumaino ceļinieku arests uz Latvijas robežas”.

      Pirmā  ziņojuma saturs bija burtiski sekojošs:

      “Zilupe. 31. martā. Naktī uz sestdienu divi robežsargi, apstaigājot savu iecirkni, sešu verstu attālumā no Zilupes pamanīja vairāku personu grupu, kas jau atradās Latvijas teritorijā. ( šeit un turpmāk – “Segodņa” raksturīgie teksta izcēlumi. – B.D.) Viņi bija tērpušies ceļinieku drānās. Dažiem rokās bija nelielas pauniņas. Viņu vidū bija viena sieviete.

      Robežsargi uzsauca aizdomīgajiem ceļiniekiem, lai apstājas. Tie nekavējoties apstājās, jo acīmredzot gaidīja tikšanos ar robežapsardzības pārstāvjiem.

      Uz jautājumu – kas viņi tādi ir, viens no aizturētajiem skaidrā  latviešu valodā paziņoja, ka viņi tikko ir pārgājuši padomju robežu un pieprasa nekavējoties stādīt viņus priekšā posteņa priekšniekam, kuram viņi sniegšot visus nepieciešamos paskaidrojumus.

      Robežsargi aizveda nepazīstamos uz Zilupes staciju un nodeva tos priekšniecībai. Drīz stacijā izplatījās baumas, ka aizturēto grupa sastāv no ievērojamiem boļševikiem un ka viņu vidū ir ne viens cits kā Trockis!”

      No savas puses piebildīšu, ka vietējie latgalieši un citas apkārtējās tautības, visu to dzirdot, saprotams, ne bez iemesla satraucās. Kā šis uztraukums materializējās – par to “Segodņa” korespondents:

      “Acumirklī  salasījās liels pūlis. Ieradās arī fotogrāfi, kuriem izdevās nobildēt visu grupu ar Trocki priekšgalā. (Vienu no šīm fotogrāfijām publicējām. – Red.)

      Sākās intensīvas pārrunas starp Zilupi un Rīgu. Saskaņā ar saņemtajām instrukcijām dzelzceļa un policijas iestādes atteicās sniegt jebkādus paziņojumus, kas varētu vai nu apstiprināt, vai atspēkot baumas. Ir saņemts rīkojums nosūtīt aizturētos konvoja pavadībā uz Rēzekni, kur steidzami no Rīgas ieradīsies politiskās policijas, kā arī iekšlietu, ārlietu un kara resoru pārstāvji.”

      Dienas vidū mobilais “Segodņa” korespondents jau ziņoja no Rēzeknes:

      “Nepārprotami konstatēts, ka robežu nelegāli pārgājuši Trockis ar sievu, Laševičs un Vācietis.

      Varas iestādes tāpat kā iepriekš turpina izvairīties no jebkādiem paskaidrojumiem šā notikuma sakarā. Nav zināms pat – vai aizturētos sūtīs tālāk uz Rīgu vai turpmāk līdz īpašiem rīkojumiem viņi paliks Rēzeknē.”

      Tās pašas dienas otrajā pusē tapa zināms, ka “Trockis cenšas dabūt vīzu izbraukšanai uz Vāciju vai Franciju”.

      Jāsaka, tas bija liels pārsteigums, jo Trockim tepat Latvijā bija attālu radinieku paziņas un pat tuvi, seni draugi, kuri viņam bija pateicību parādā. Šo draugu vidū var minēt kaut vai ekstravaganto sievieti un aktrisi Mariju Leiko. Gadsimta sākumā viņa pazina Ļevu, kad viņš vēl bija tikai Bronšteins un mita Vīnē. G.Zeltiņas un A.Uzulnieces grāmatā “Marija Leiko” (24. lpp.) katrs pats var izlasīt, ka “tolaik Vīnē dzīvojošais politiķis Ļevs Trockis, viņus (Leiko un viņas vīru. – B.D.) apciemodams, nesa avīzes, ar ko bērnam uzsildīt pienu, un palaikam tajās ietina maizes, desas vai siera gabalu”.

      Principā  savulaik tik nesavtīgais Trockis varēja divdesmito gadu Latvijā  cerēt uz visai ietekmīgu kreiso radikāļu atbalstu un palīdzību patvēruma meklējumos.

      Bet “Segodņa” korespondents kā tāds Figaro pa to laiku jau bija izspraucies cauri policijas kordonam un pašaizliedzīgi ziņoja dzimtajam laikrakstam:

      “Trockis ir līdzīgs viņa tipiskajiem attēliem. Tikai viņš izskatās daudz vecāks. Seja ir grumbu izvagota, mati stipri nosirmojuši. Salīdzinājumā  ar Trocki viņa sieva šķiet pavisam jauna, maza auguma sieviete.

      Laševičs – liela auguma vīrietis ar karavīra stāju. Vācietis – vidēja auguma, turas daudz brīvāk par citiem un acīm redzami dižojas ar savām latviešu valodas zināšanām.”

      Izmanīgais “Segodņa” korespondents mēģinājis intervēt pašu Trocki, bet:

      “Jau atbildot uz pašu pirmo jautājumu, Trockis painteresējās – vai viņam gadījumā neesot darīšana ar personu, kas saistīta ar žurnālistiku, un kategoriski atteicās no jebkādām sarunām, paziņodams, ka viņa stāvoklis pašlaik neesot tāds, kas ļautu sniegt intervijas avīzēm.”

      “Segodņa” lasītājiem, saprotams, likās pilnīgi loģiski, ka Trockis ir atbēdzis uz Latviju kopā ar saviem vecajiem cīņu biedriem. Bijušais cara armijas virsnieks pulkvedis Jukums (Joahims) Vācietis, piemēram, tā laika uztverē taču bija viens no tuvākajiem boļševiku kara komisāra Trocka līdzgaitniekiem un “Trocka laikā” ieņēma bruņoto spēku virspavēlnieka posteni. Autobiogrāfijā “Mana dzīve” Trockis ar simpātijām rakstīja pat par J.Vācieša pārkāpumiem: “Iedvesmas brīžos Vācietis izdeva tādas pavēles, it kā pasaulē nebūtu ne Komisāru Padomes, ne Centrālās Izpildkomitejas. Viņu apvainoja šaubīgos plānos un sakaros, un viņu nācās atlaist, kaut īstenībā šajos apvainojumos nekā nopietna nebija. Iespējams, ka pirms gulētiešanas puisis bija salasījies Napoleona biogrāfiju un pēc tam savus godkārīgos sapņus pastāstījis diviem trim jauniem virsniekiem. (Stukačiem. – B.D.)”

      Atbildot uz “Segodņa” korespondenta jautājumiem, “Vācietis pasvītroja, ka ne Trockis, ne Laševičs nepavisam nedomā meklēt patvērumu Latvijā, cerot, ka viņiem tiks dota iespēja sagaidīt Latvijā vīzas izbraukšanai uz Vāciju vai Franciju.

      Trockis piedāvāja Rīgas administrācijas pārstāvjiem telegrammas nosūtīšanai Suvarinam un Romēnam Rolānam uz Franciju, Rutai Fišerei – uz Berlīni un Gorkijam – uz Sorento.

      Visās  šajās telegrammās Trockis lūdz savus draugus sagādāt viņam un viņa sievai vīzas, kā arī  ziņo par savu bēgšanu no PSRS.”

      Korespondentam tās pašas dienas novakarē izdevās iegūt arī 

“jaunas sīkākas ziņas, kas attiecas uz Trocka un viņa draugu bēgšanu. Galvenā loma šī grūta pasākuma organizēšanā acīmredzot ir Laševičam.

      Kā  zināms, šis bijušais revolucionārās kara padomes loceklis un Maskavas kara apgabala karaspēka pavēlnieks ir viens no vistuvākajiem Trocka draugiem, un par savu karjeru viņam jāpateicas tieši Trockim.

      Laševičs jau 1927. gada vasarā bija viens no visaktīvākajiem Trocka vadītās opozicionārās grupas organizētājiem. Par nelegālas sapulces sarīkošanu mežā pie Maskavas Laševiču atbrīvoja no visiem amatiem un nosūtīja uz Mandžūriju, kur viņš tomēr ieņēma nozīmīgu posteni Austrumu-Ķīnas dzelzceļa valdē. Tas arī novērsa viņa izslēgšanu no partijas un paglāba no bargākiem sodiem, kādi skāra Trocki un viņa domubiedrus.

      Izmantojot pārvietošanās brīvību, Laševičs sagatavoja Trocka bēgšanu no Vernijas (Alma-Ata) un, izmantojot uzticamu cilvēku strapniecību, uzturēja ar viņu dzīvus sakarus.

      Pats Laševičs pievienojās Trockim kaut kur ceļā, norunātā vietā. Jau Krievijas Eiropas daļā visai grupai pievienojās Vācietis, kurš arī sarakstījās ar Laševiču un jau sen bija izlēmis atstāt PSRS”.

      Tā  beidzas laikraksta “Segodņa” korespondenta ekstraordināro ziņojumu kopa, ko Glavļits savulaik, tāpat kā pašu šo interesanto laikrakstu, slēpa no godīgu okupētās Latvijas iedzīvotāju acīm Misiņa bibliotēkas specfondos un citās gandrīz nepieejamās krātuvēs. Bet nāk laiks, kad pakāpeniski kļūst zināms viss, arī tas, kas ar sarkaniem vai vēl skaistākiem burtiem ierakstāms Latvijas preses sasniegumu un fenomenu vēsturē.

      Nobeigumā  vēlreiz ar jaunotu spēku jāpasvītro visas brīvās Latvijas preses, un konkrēti arī laikraksta “Segodņa”, vispusīgās rūpes par savu lasītāju labsajūtu. Jūs droši vien pamanījāt, ka “Segodņa” korespondenta nesavtīgi aprakstītie notikumi risinājušies 31. martā, un, pateicoties pareizai darba organizācijai, personīgai ieinteresētībai un rūpēm par lasītāja vēlmju apmierināšanu, šie notikumi jau nākamajā dienā tapa zināmi visām avīzi lasošām personām.

      Līdz ar to laikraksta aprīļa sensāciju norma tika izpildīta jau pašā pirmajā mēneša dienā.

                                    Ar patiesu prieku par to,

                                          BONIFĀCIJS DAUKŠTS

       SKAĻAIS OKTOBRIS UN VISAS ZEMES MATERIFIKĀCIJA 

        Šīs zinātniskās replikas virsraksts dažam labam lasītājam uzreiz, jādomā, liks atcerēties apgalvojumu, ka komunisms ir padomju vara plus visas zemes elektrifikācija. (Un elektrifikācija – tā tas aritmētiski iznāk – ir komunisms bez padomju varas…)

      Nu, labi. Bet kas tad galu galā ir materifikācija? “Lielajā padomju ābecē” (enciklopēdijā buržuāziskiem jauniešiem) paskaidrots, ka materifikācija esot, maigi izsakoties, pornofonisko krievu lamuvārdu visaptveroša iedzīvināšana Oktobra ideālu nēsātāju pārveidotājdarbībā visās padomju ietekmes jomās.

      Materifikācijas jēdzienu iedibināja austrumu sociālisma “kultūrtrēģeri” divdesmitajos gados. Šai problēmai bijuši veltīti plaši teorētiski un analītiski raksti sarkanās impērijas presē. (Piemēram skat. žurnāla “Revoļucija i kuļtura” 1928. gada 6. numuru.) Bet izšķiroša mūs interesējošās Latvijas un visas Baltijas materifikācija sākās 1940. gada 17. jūnijā (atsevišķs šķirklis).

      Materifikācija plašā nozīmē dzima revolūcijas šūpulī 1917. gada oktobrī un lielā mērā veidoja Oktobra apvērsuma fonu un tā leksiski saturisko būtību. Ģeniālais krievu tautas dzejnieks Sergejs Jeseņins dzejolī ar mūsdienām zīmīgu nosaukumu “Vairs tagad oktobris nav tāds” skaidri atceras: 

Взошлa железная заря. 
Свершилась участь роковая,

 
И над страной  под вопли «матов» 
Взметнулась надпись огневая: 
»Совет Рабочих Депутатов»! 

      Bet kāda cita liela vēsturē iegājusi villošanās un mutiska ķēzīšanās notika tieši pēc desmit gadiem – jubilejas reizē, un nu jau Maskavā. 1927. gada 7. novembrī vairāki boļševiku vadoņi tur asiņaini sakāvās, jo citādi vairs nespēja atrisināt jautājumu, kurš ta grupējums labāk iedzīs impērijas tautas marksistiski radītajā postā. (Tāpat kā šodien, 7.11.1990, arī toreiz Maskavā, Sarkanajā un citos laukumos vienlaikus notika demonstrācijas un to pretdemonstrācijas.)

      Trocka opozīcijas līderi toreiz dabūja baigās sukas un visu stāvu vārdiskās piedevas no staļinistiem, kurus sūri piekautais Trockis un viņa draugs Ivars Tenisovičs Smilga, cita starpā, ekstrēmi nievājoši un atriebīgi, dēvēja par “fašistiem svilpotājiem”. (“Svilpojošie fašisti” no GPU bija tērpti visi vienādos melnos drapa mēteļos un apbruņoti ar lielām baltām čekas svilpēm.)

      1927. gada 9. novembrī pretinieku visādi apbēdinātais Trockis pat uzrakstīja partijas politbirojam sūdzību, kurā pieprasīja saukt pie atbildības fašistiskās grupas organizētāju Borisu Voļinu un viņa triecienniekus, jo, citēju: “Viesnīcas “Parīze” balkonā notika iebrukums. Šai balkonā atradās b. Smilga, Preobraženskis, Grīnšteins, Aļskis u.c. (..) Uzbrucēji pēc balkona bombardēšanas ar kartupeļiem, ledus gabaliem utt. ielauzās istabā, ar piekaušanu un grūstīšanos izdzina minētos biedrus uz balkona un pēc tam tos aizturēja, t.i., faktiski uz vairākām stundām arestēja vienā no “Parīzes” viesnīcas istabām. Biedrene Trocka tika nogāzta no kājām.

      Piekaušana notika līdztekus ar visneģēlīgāko lamāšanos, – jo vairāk tāpēc, ka uzbrucēju vidū bija piedzērušies.”

      Bet 15-20 staļinticīgie CK skolas un Kara akadēmijas klausītāji, savukārt, sadragāja durvis dzīvoklim, kurā bija aizbarikādējusies trockistu pārstāvja Ivara Smilgas sieva ar savām draudzenēm. Arī šajā gadījumā sievietes dzirdēja daudz jo daudz atklātu atziņu par viņu iespējamajām nenormālajām tieksmēm un intīmās nodarbošanās raksturu. Īsi sakot, materifikācija guva jaunas uzvaras un sūdzības par tās rupju pielietošanu Oktobra jubilejas jandāliņā straumēm vien plūda uz visiem boļševikiem kopīgo partijas ceku un CKK (kontroles komisiju).

      Daži kautrīgāki vai racionālāk noskaņoti proleta kalpi drīz pēc lielās 1927. gada izlādēšanās uzsāka kampaņu par uzkrātā materifikācijas potenciāla ievirzīšanu “noderīgākā revolucionārā gultnē”. Tā, piemēram, “Ļeņingradskaja Pravda” 1928. gada 21. martā jau varēja ziņot par kāda biedra Zajajicka projektu, kas esot nosūtīts izskatīšanai pašā Narkomprosā (Tautas izglītības komisariātā).

      “Tā  kā lamāšanās intensitāte,” rakstīja Zajajickis, “pēc revolūcijas ir pieaugusi (tas ir dabiski, jo revolūcija saasināja visas jūtas, saasināja arī izteikumus), tad es piedāvāju tautas lādēšanos, kas palielinās kvantitatīvi, mainīt arī kvalitatīvi. Jo, raugi, ārkārtīgi apbēdina tas fakts, ka biedri sarkanie komisāri lamājās pilnīgi tāpat kā agrākajos laikos asinskārie urjadņiki un stanovoji.”

      “Bet, ja masās iemestu jaunus, tā teikt, revolucionārus lamuvārdus, lādēšanās varētu kļūt par varenu propagandas ieroci!”

      Vieglākas iegaumēšanas un ieviešanas labad tika ierosināts jaunos padomju lamuvārdus pagaidām veidot pēc veco formulas. Visiecienītākā  tēlainā apgalvojuma vietā mudināja lietot, piemēram, revolucionāro nosodījumu: “Jedjat tebja meņševiki!” Cita vispārpazīstama piedāvājoša saukļa vietā ieteica apmierināties ar draudīgo “Knut kontre v rot!” Un tamlīdzīgi.

      Nekas liels no šiem valodas reformu mēģinājumiem tomēr gan neiznāca. 1940. gadā, kad otrais visu tautu tētis iesūtīja Baltijā īpašā veidā sagatavotus un neierobežotus šķirisko atsvabinātāju kontingentus, materifikācija risinājās vecajā gaumē. Atsvabinātāji uzvedās patiešām svabadi un tūlīt turpat uz ielas izskaidroja klātesošajām pārsteigtajām Baltijas tautām savu diezgan vienveidīgo pieeju attiecībā pret visu tautu mātēm. Par tik lielu svešvārdu lietošanas brīvību Baltijas darbaļaudis, protams, iepriekš varēja tikai murgot!

      Arī  mūsdienās Oktobra mantinieki lādas bez kādām pārmaiņām, tāpat kā cara laikos, – “pa tatāru modei”.

      Atkal un atkal par to māti. Stipri perversa šķira gadījusies. 
 

Vienoti Baltijai!

Nr. 186 (12124)

7.11.90.