RSS

Category Archives: Historeskas

B. Daukšta paskaidrojošā HISTORESKA par Lilī BRIKU un sieviešu tradicionālo nulles vietu Kremļa diplomātijā.

Viena no pazīstamākajām augstākās sabiedrības biedrenēm, kas раlaikam figurēja padomju pilnvarotās pārstāvniecības (sūtniecības) štatos Latvijā, bija Ļiļa Brika jeb Lilī Brik, kā viņu dēvēja mākslinieciskākas dvēseles. Proletariāta un padomju varas galma dzejnieka Vladimira Majakovska draudzene Ļiļa ar savu sarkano padomju pasi ieradās Rīgā 1921. gada rudenī. Viņa sabija šeit aptuveni četrus mēnešus, dzēra kafiju lepnākajā kafūzī Liepājā, atgūstot normālu svaru un, kā tika apgalvots, piedevām vēl deva nozīmīgu ieguldījumu Krievijas un Latvijas tirdznieciskajās sarunās Rīgā
*
Te nu atkal jāpiebilst, ka sievietes diplomātes šī vārda patiesajā nozīmē padomju sūtniecībās Baltijas valstīs bija liels retums. Un ne tikai tāpēc, ka tam par šķērsli kļuva oficiālās nostādnes un aizspriedumi attiecībā uz sieviešu politiskajām potencēm, bet lielā mērā arī padomju ārpolitiskā resora vadītāja Cičerina izteiktās misogīnijas (sieviešu nīšanas) dēļ.
Uz Rietumiem aizbēgušais padomju diplomāts G. Besedovskis savās „Padomju diplomāta atmiņās” par Čičerinu rakstīja: „Viņa galvenā rakstura iezīme, kas dūrās acīs kopš iepazīšanās brīža, bija kaut kādas patoloģiskas antipātijas pret sievietēm. Čičerins nepanesa sievietes klātbūtni. Ar grūtībām pacieta mašīnrakstītājas un stenogrāfistes klātbūtni, pie kurām bija pieradis. Taču, ja tieši šīs darbinieces kaut kādu apstākļu dēļ uz laiku nomainīja ar citām, viņš tūlīt kļuva nervozs, stundām ilgi burkšķēja un griezās ar žēlabainām pretenzijām pie Ārlietu tautas komisariāta kolēģijas sekretāra, sava drauga Kantoroviča: „Nu saki, kāpēc man atsūtītas šitās „duras”?
*
Otra Čičerinam raksturīga iezīme bija rijība un alkoholisko dzērienu pārliecīga lietošana…” Tikai pēc Čičerina faktiskās aiziešanas no diplomātiskās arēnas, kad Ārlietu tautas komisariātā nostiprinājās konkurējošās, M.Ļitvinova vadītās grupas kadri, vēstnieces rangu ieguva slavenā Aleksandra Kolontaja.
Tieši Aleksandras Kolontajas ietekmē padomju ārpolitikas ziemeļrietumu virziens (Baltijas valstis un Ziemeļvalstis) kļuva par „vissievišķīgāko” (ja skalām dzimumu proporcijas diplomātiskajā korpusā). Aleksandra Kolontaja, kuras civilvīrs bija, kā tagad zināms, izlūkdienesta aģents, bet toreiz par diplomātu uzskatītais Alfrēds Austriņš, trīsdesmitajos gados sāka nopietni ietekmēt PSRS ārlietu resora kadru politiku visās Baltijas reģiona valstīs, arī Latvijā.
*
Aleksandras Kolontajas maigajai Maskavas rokai trīsdesmitajos gados piemita gluži nesievišķīgs spēks un vara. Viņai bija arī vareni atbalstītāji un sirsnīgi domubiedri Ārlietu tautas komisariātā Maskavā. Visupirms jau Boriss Stomoņakovs, kuram vēlāk NKVD jokdari, spēlēdamies čekas kancelejā, “piešuva” pretpadomju masoņa nopelnus. Līdz 1936. gadam B.Stomoņokovs bija ietekmīgs sovjetu ārpolitikas Baltijas virziena kurators, un Kolontaja saziņā ar viņu pārcēla no Tālo Austrumu sfērām uz Dzintarjūras krastiem ļaunu slavu iemantojušo Ivanu Andrejeviču Cičajevu. Vienu pašu, bez sievas, kuras viņam tolaik, šķiet, vēl nemaz nebija. Sākot ar 1937. gadu, tieši šis PSRS pilnvarotās pārstāvniecības Latvijā darbinieks, faktiski tās idejiskā un politiskā galva, būdams padomnieka amatā, kopā ar žiperīgo pirmo sekretāru Mihailu Vetrovu līdz izgurumam rosījās 1940. gada “revolūcijas” politisko marionešu briedināšanas druvā.
Ir grūti apstrīdamas liecības, ka Vaņa Čičajevs no Mordovijas, tā teiksim, tīri arhitektoniskā nozīmē esot fascinējis un valdzinājis jau paveco, Kolontaju. Taču tā, protams, ir pašas Kolontajas gaumes lieta.
*
Ivana draugs Latvijā – Vilis Lācis – , kurš vēlāk 1940. gadā pārlējās no vienas sabiedrības krējuma otrā, šķiet, to būtu varējis mums izklāstīt diženākos triepienos. Savulaik (1962. gada 16.jūlijā) vēstulē „dārgajam Ivanam Andrejevičam” Vilis Lācis neizslēdza domu, ka vēl pagūs uzrakstīt aizkustinošas atmiņas, kurās viņi abi ar Vaņu un citiem padomju draugiem, lieliem vīriem un sievām, attiecīgi ies notikumu pirmajās rindās:
„Tu ieteic man ķerties pie memuāriem (…) var būt, ka nākamajā gadā šajā virzienā sākšu kaut ko darīt. Materiālus diemžēl šim nolūkam neesmu krājis – ir tikai tas, kas saglabājies atmiņā un arī kaut kas dienasgrāmatās.” (Vēstulēs Čičajevam Lācis,” protams, nekad neaizmirsa 1940. gada padomju „diplomātu” laulāto draudzeņu veselību un palaikam norādīja uz viņu nozīmīgo personisko devumu Baltijas sovjetizēšanas jomā.
*
„Liels sirsnīgs sveiciens Ksenijai Mitrofanovnai (Cičajeva sievai — B.D.). Ja satiec Vetrovus un Jemeļjanovus, pastāsti, kas notiek ar mani, un lai viņi piedod manu klusēšanu.”
*
Noskaņojums, kā redzat, dzejisks, gluži vai J. Jevtušenko dzejoļa garā:
„Ar mani, lūk, kas tagad noliek,
Mans draugs pie manis nenāk šodien,
Bet tie, kas nāk, un tie, kas iet,
Nav īstie tie un gaidītie.” (Visādi Vosi.)
*
Vai kā citā, latviskākā dainojumā par okupācijas ainām:
„Uz tanka varena, ar automātu rokā,
Nāc, brīvi vēstīdams, kā tas pirms kara bij!”
Tad vēl šai dokumentālajai atmiņu plūsmai klāt kāda pārfrazēta reminiscence:
„Un, pakāpies uz krievu lielgabala,
Es dzimto Rīgu ieraudzīju.”
*
Ja jautātu, kāds sakars šīm peršām ar raksta tematu, būtu jāatbild, ka Viļa Lāča sentiments par „skaisto, vētraino” 1940. gadu sabalsojas ar bijušā TASS korespondenta Latvijā Jemeļjanova sievas īpašo iemīlestību uz dažādiem izteiksmīgiem dzejas darbiem par reģionālās vēstures tēmām. Taču turpināsim par sievietēm.
*
Ne m-me Sotow, ne m-me Wetroff nedz citas m-me, kas rosījās Antonijas ielā 2 (tāļr.3570) tai 1939.—1940. gadā: ja diplomātiskā  ziņā – neatceļami un galīgi, tad  politiskā ziņā – tomēr – nav bijušas gluži zemē metamas.
1939.gada nogalē viņām, starp, citu, tika izvirzīti speciāli izdevumi.
Pilnvarotais pārstāvis Ivans Zotovs toreiz izvērsa aktīvu darbību pret „apmelojumiem” par Latvijas sovjetizāciju. Ziņojumā Maskavai viņš uzsvēra, ka dažu diplomātisko misiju darbībā parādījušās jaunas bīstamas tendences:
„Amerikāņu un angļu vēstniecībās periodā, kad Maskavā tika parakstīts līgums ar Igauniju un Latviju vai no ādas līda laukā, centās izjaukt sarunas, iebaidīt igauņus un latviešus ar Baltijas „sovjetizāciju”.
Enerģisku darbību izvērsa „miermīlīgo valstu” vēstnieki un viņu sievas:”…”
*
Atbildot uz naidīgo diplomātisko misiju sieviešu aktivizēšanos, padomju pilnvarotās pārstāvniecības sievietes vēl ciešāk saliedējās ap dzimto partiju, biedru Staļinu un pārstāvniecības vadītāju Antonijas ielā.
Dažādos diplomātiskos rautos un saiešanās viņas kopīgiem spēkiem deva nesaudzīgu un neatvairāmu propagandistisku prettriecienu maigā dzimuma pārstāvēm no imperiālisma nometnes.

 

 
1 Comment

Posted by on 09/09/2014 in Historeskas

 

Par slepenu rosību mežos un aizmugurēs.. – Mana BRĪDINOŠĀ HISTORESKA Maskavas 1991.g. IX PUČA priekšnojausmā.

PAR MŪSU OKUPĀCIJAS FLORU UN FAUNU

Šopavasar atkal esmu negausīgi daudz strādājis dzimtenes bibliotēkās. Meklēju materiālus par to, ko 19. gadsimta domātāji, ekstrēmisti un klasiķi iepriekš teikuši par nu jau visiem zināmajiem 1940. gada notikumiem.
Darvins – neko. Viņš darbojās pērtiķu virzienā. Markss – tikai to, ka Krievijā arī nākotnē bez Baltijas nebūšot kārtīga Krievija. Bet Saša Čaks toreiz vispār, izrādās, nebija piedzimis un tāpēc, loģiski, nemaz neizteicās.
Laime, ka vismaz mūsu vēsturiskie kaimiņi – krievu kungi pagājušajā gadsimtā
bija metušies uz providenci, tai skaitā 1940. gada notikumu apcerēšanu.
Noskaidroju, ka visvairāk par Krievijas spožajām perspektīvām 1940. gadā savā kompānijā mēdzis spriedelēt Visarions Beļinskis, kurš vēstures grāmatās uzbildēts. Vienreiz šis Beļinskis taisni tā burtiski arī paziņojis: “Apskaužam mūsu bērnus un viņu pēcnācējus, kam būs lemts redzēt Krieviju 1940. gadā, kad viņa stāvēs izglītotās pasaules priekšgalā, dos likumus zinātnē un mākslā, un ko ar godbijību un cieņu sveiks visa izglītotā cilvēce”.
Par to Krievijas stāvēšanu priekšgalā vai kur citur man personiski, protams, ne silts ne auksts, bet tomēr nepatīkami, ka tieši Visariona provokatoriski nospraustajā gadā Josifa Visarionoviča impēriskie tanki sāka bojāt Rīgas bruģi un salīdzinoši izdevušos vietējo autoritāro režīmu.
Man, piemēram, nav arī svarīgi, kā visu toreizējo jandāliņu tagad
saukāt, var kaut vai par mākslīgo apsēklošanu, bet galvenais paliek tas, ka fakts ir nepatīkams un izdarīts ar varu. Aizkustinošāk noskaņotas un iereibušas personas toreiz gan patiešām meta tankiem ar rozēm un skūpstīja tos visās pieejamās vietās (piemēram, stacijas laukumā). Nu, un tad? Galu galā šitādi žesti, protams, ir tīri privāta padarīšana, ne jau tādas vien perversijas redzētas mūsu “mazajā Parīzē”. Vēlāk kāds cītīgs kolaborantu dziesminieks pat sameklēja šādiem eksotiskiem noskaņojumiem cildenas un attaisnojošas paralēles Eiropas vēsturē, rakstīdams, ka arī angļu “Bairons, kas ziedoja dzīvību cīņā par grieķu brīvību, savā “Bronzas laikmetā” slavinājis Maskavu, pareģodams, ka tā pārdzīvos visas pasaules impērijas”. Bet .
Bet daudzi latviešu inteliģenti, izdzirduši šādus ekscerpētus “baironiskus” paredzējumus, sāka domāt, kāda izskatīsies tā ilgidzīvotāja impērija dabā, un viņus pārņēma šausmas par visiem neizmantotajiem Sibīrijas plašumiem. Tāpēc inteliģenti kļuva jūtīgi un savlaicīgi sāka uztvert visus jaunos okupantu ierosinājumus. Daži savā daiļradē uzreiz kvalitatīvi palēcās, bet Vilis Lācis, kurš bija sevišķi talantīgs, sāka savos romānos izmantot jaunu tēlu – kokus, kas nosita tos varoņus, kurus iepriekš bija apslīcinājuši sarkanie boļševiki. Taču lai nu paliek Lācis, parunāsim labāk par kolaborācijas pacēlumu vislatviskā kopumā.
Rakstnieki, tātad, jau juta, ka sāk ost pēc Padl
atvijas, un tāpēc ašākie no viņiem tūlīt vērsa savu publicistisko spalvu pret vecajiem spēkiem, dainodami vecas dziesmas jaunās sovjetiskās skaņās. Skaļākos iekaucienus (par “erotiskajiem Zemgales bajāriem” utt.) uzreiz nopublicēja režīma vilnī uzpeldējusī partijas lapa ar diezgan zvērisku nosaukumu – “Cīņa”.
Nu, un tā tālāk. Bet paši lielākie teātri ar Saeimas butaforiju 21. jūlijā un pārģērbšanās ainām masu mērogā nāca vēlāk, ne uzreiz pēc tanku prelūdijas.
Par to ir rakstīts mūsu atmodas laika presē, un iznāk ļoti interesanti. Tur daži vadoņi jocīgi izsakās, ka 1940. gadā Latviju sākumā drusku paokupēja, bet laikam ilgi nespēja to darīt, tāpēc sāka visādi anektēt un, galvenais, maigi inkorporēt, kas jau esot pavisam cita nevainojama kvalitāte un stadija. Tiek gan atzīts, ka uz inkorporēšanas akcijām te saradās visādas bijušās apmulsinātās pakrēšļa tautas (ar radiem un tuviniekiem). Un sākās, starp citu, arī vairošanās – krustām šķērsām. Bet pāri palikušie latvieši tikām saglabāja veselus vairākus tautas tērpus un dažreiz pat klausījās “Amerikas balsi” par savu iespējamo stāvokli un gaidāmajiem militārā resora traucējumiem.
Beigās, kad Latvija bija galīgi noinkorporēta padlatviskā stāvoklī, tā sāka atmosties (nejauši gadījās) un juta, ka nav labi. Tad nu iesākās arī dažādi procesi.
Gorbačovs. Perestroika. Jaunā domāšana. Vecā domāšana. Kopīgais ceļš. Vienotā čekas māja. Un tā joprojām.

Ko autors ar visu to gribēja teikt? Autors gribēja sacīt, ka tautai visādi gadās ar okupācijām, bet nedrīkst bērnus radināt pie tankiem un raķetēm dzimtajā mežmalā vai citur. Esam pakolaborējušies, bet nu pietiek.
Galu galā pārejas valdībai jāredz, kas notiek mežā aiz kokiem!

Varbūt tieši tur briest bīstami apvērsumi un notiek speciālo dienestu darbs (ar floru un faunu?).
Būdams kādā reti apmeklētā bibliotēkas fondā, kur glabā slēpjamas grāmatas, es, piemēram, atklāju, ka jau pirms gadiem desmit partijniekiem un kolaborantiem tika sazvērnieciski paziņots, ka partija un militārais komplekss uzsācis objektīvi pretlatviskus kontaktusŸ ar dzīvniekiem un kokiem!
No vēl tagad slepenas instrukcijas kokiem un cilvēkiem:
“Vari sveicināt šopavasar ozolu un bērzu kā draugus un cīņu biedrus, komunisti tos saaģitējuši jauniem, milzīgiem darbiem, un koki līksmi uzņemas pildīt saistības un uzdevumus (jādomā – speciālus. – B.D.). Tu nemaz nekļūsi smieklīgs, ja pacelsi cepuri un sveicināsi kokus. Komunisti kļavu un ozolu, vīksnu un osi (arī. – B.D.)
iesaistījuši pasaules pārveidošanas un jauncelsmes darbos (..) Osi, tu esi kļuvis bīstams kareivis vecās un jaunās pasaules iekārtas sadursmē. Lazda, tavs rieksts, smilšu ērkšķi, tava oga ar C vitamīniem, tamarisk (tevi sauc arī par tamariksu) (segvārds. – B.D.), tavi ziedķermeņi kādam no daudzajiem Morganiem un Diponiem nakts murgos liekas sprāgstam drausmīgāk par atombumbām (norāde uz jaunu, slepenu ieroci.- B.D.). Koki un krūmi, jūs patiešām esat kļuvuši nākotnes zaldāti!”
Beigās vēl kategoriski pieprasīts:
Ozolam (acīmredzot – rezidents.- B.D.) un visiem citiem kokiem un krūmiem stipri jācenšas, lai pildītu (vadības. – B.D.) jaunās prasības.” *

* J.Sudrabkalns. “Karogi sasaucas”. Publicistika. LVI, 1950.

Vidzemes Priekšpilsētas Vēstnesis, 1991. g. augusts, Nr. 9 (17)
(Uzrakstīts pirms Maskavas puča, jūlijā)

 
Image

LĪGOSIM! Cita ceļa mums nav. – Klasika no SVĒTKU VĒSTURES. – B.D. 1991.

IMAGE0285

 
Image

Kāpēc tas BĒRZIŅŠ mums tāds VIENĪGAIS? – Pilnīgi historiogrāfisks ekskurss.

IMAGE0196

 

“Mauzoļeņins” – pirmā “Playboy” publicētā B. Daukšta historeska. – “Playboy”: par NKVD un Baltijas okupāciju!

“Playboy” lieliskā stilā publicējis manu historesku “Mauzoļeņins” (Aprīlis, 2011). Šeit – autora oleogrāfija un teksta augšskats.
“Ļeņins nedrīkstēja krist Hitlera rokās…”
IMAGE0143

 
Leave a comment

Posted by on 07/04/2014 in Biogrāfijas, Historeskas

 

Kā Staļina mocītais Ļevs TROCKIS 1928.gada pavasarī ATBĒGA uz brīvo Latviju. – Rēzeknes anabāze.

BĒGĻI NO PADOMIJAS BRĪVAJĀ LATVIJĀ

jeb

TROCKA IERAŠANĀS

Notikumi, pa kuriem jums, cienījamie lasītāji, šoreiz pavēstīšu, ir visai pārsteidzoši un, godīgi sakot, pat tādi kā apstulbinoši. No vienas puses, tie zināmā mērā raksturo divdesmito gadu Latvijas robežu apsardzības delikātās problēmas, bet no otras – liecina par tā laika avīžu lielisko prasmi tieši īstajā brīdī un veidā sniegt saviem lasītājiem iekšzemē un ārzemēs vitāli nepieciešamo dienišķo lasāmvielu, neaizmirstot arī “politisko gardēžu” prasības.

Un konkrēti – runa būs par lieliski informētā Rīgas krievvalodīgā laikraksta “Segodņa” 1928. gada 88. numurā ievietoto četru korespondenču kopu, ko vienoja sensacionāls virsraksts – “Trockis izbēdzis no izsūtījuma”.

Jau pamanot šo virsrakstu jebkurš “Segodņa” lasītājs varēja justies patiešām ieintriģēts. Jo, raugi – nebija taču noslēpums, ka kopš 1927. gada beigām bijušais boļševiku dižvadonis Nr. 2 Ļevs Dāviddēls Trockis pēc jaunā mesijas Josifa Džugašvili-Staļina pavēles bija deportēts trimdā uz Vidusāzijas pilsētu Alma-Atu, kuras apkārtnē viņš dvēseles nospiestībā šāva vietējās pīles un medīja citus dzīvniekus. Partija ar Staļinu priekšgalā aizliedza nabaga nežēlastībā kritušajam pasaules revolūcijas censonim aiziet stepē tālāk par 70 verstīm un neatgriezties ilgāk par 10 dienām. Pie planētas plašumiem pieradušais Ļevs stipri mocījās un politiski nīka, bet no visiem stūriem uz viņu lūkojās visu redzošā GPU acs un snaikstījās čekas taustekļi.

“Segodņa” lasītājs gan toreiz par šiem Trocka dzīves apstākļiem nezināja: nezināja, piemēram, arī to, ka “otrais Ļeņins” saņem diezgan lādzīgus honorārus no sava vecā drauga Rjazanova (Marksa un Engelsa institūta direktora) par cītīgu pirmklasiķu darbu tulkošanu vietējā krievu valodā. Toties eksaltētajām “Segodņa” lasītājām šķita, ka Trockis kā tāds nelabs boļševiku Prometejs ir piekalts Vidusāzijā pie klints un vaļā nu galīgi netiks, kamēr Staļina ērgļi neizknābs viņam attiecīgās vietas.

Vēl “Segodņa” lasītājs principā zināja stāstīt, ka Alma-Atā Trockis mokās kopā ar dēlu Ļevu Sedovu un sievu Natāliju Ivanovnu Sedovu. Taču par Trocka iemīļoto kuci Maiju pasaule bija slikti informēta, un tas ir liels trūkums, jo šai kucei bija izcila loma trimdinieku dzīvē. “Mana dārgā Maija,” Trockis rakstīja draugam, “pat nenojauš, ka viņa tagad ir dižās politiskās cīņas centrā.”

Bet atgriezīsimies pie “Segodņa” publikācijas par Trocka bēgšanu no izsūtījuma, kas daudziem izraisīja lielu pārsteigumu un nesaprašanu. Jo vairāk tāpēc, ka laikraksta korespndents savu pirmo pa telefonu noraidīto jaunumu darīja zināmu atklātībā visai kriminālā stilā ar virsrakstu “Noslēpumaino ceļinieku arests uz Latvijas robežas”.

Pirmā ziņojuma saturs bija burtiski sekojošs:

“Zilupe. 31. martā. Naktī uz sestdienu divi robežsargi, apstaigājot savu iecirkni, sešu verstu attālumā no Zilupes pamanīja vairāku personu grupu, kas jau atradās Latvijas teritorijā. ( šeit un turpmāk – “Segodņa” raksturīgie teksta izcēlumi. – B.D.) Viņi bija tērpušies ceļinieku drānās. Dažiem rokās bija nelielas pauniņas. Viņu vidū bija viena sieviete.

Robežsargi uzsauca aizdomīgajiem ceļiniekiem, lai apstājas. Tie nekavējoties apstājās, jo acīmredzot gaidīja tikšanos ar robežapsardzības pārstāvjiem.

Uz jautājumu – kas viņi tādi ir, viens no aizturētajiem skaidrā latviešu valodā paziņoja, ka viņi tikko ir pārgājuši padomju robežu un pieprasa nekavējoties stādīt viņus priekšā posteņa priekšniekam, kuram viņi sniegšot visus nepieciešamos paskaidrojumus.

Robežsargi aizveda nepazīstamos uz Zilupes staciju un nodeva tos priekšniecībai. Drīz stacijā izplatījās baumas, ka aizturēto grupa sastāv no ievērojamiem boļševikiem un ka viņu vidū ir ne viens cits kā Trockis!”

No savas puses piebildīšu, ka vietējie latgalieši un citas apkārtējās tautības, visu to dzirdot, saprotams, ne bez iemesla satraucās. Kā šis uztraukums materializējās – par to “Segodņa” korespondents:

“Acumirklī salasījās liels pūlis. Ieradās arī fotogrāfi, kuriem izdevās nobildēt visu grupu ar Trocki priekšgalā. (Vienu no šīm fotogrāfijām publicējām. – Red.)

Sākās intensīvas pārrunas starp Zilupi un Rīgu. Saskaņā ar saņemtajām instrukcijām dzelzceļa un policijas iestādes atteicās sniegt jebkādus paziņojumus, kas varētu vai nu apstiprināt, vai atspēkot baumas. Ir saņemts rīkojums nosūtīt aizturētos konvoja pavadībā uz Rēzekni, kur steidzami no Rīgas ieradīsies politiskās policijas, kā arī iekšlietu, ārlietu un kara resoru pārstāvji.”

Dienas vidū mobilais “Segodņa” korespondents jau ziņoja no Rēzeknes:

“Nepārprotami konstatēts, ka robežu nelegāli pārgājuši Trockis ar sievu, Laševičs un Vācietis.

Varas iestādes tāpat kā iepriekš turpina izvairīties no jebkādiem paskaidrojumiem šā notikuma sakarā. Nav zināms pat – vai aizturētos sūtīs tālāk uz Rīgu vai turpmāk līdz īpašiem rīkojumiem viņi paliks Rēzeknē.”

Tās pašas dienas otrajā pusē tapa zināms, ka “Trockis cenšas dabūt vīzu izbraukšanai uz Vāciju vai Franciju”.

Jāsaka, tas bija liels pārsteigums, jo Trockim tepat Latvijā bija attālu radinieku paziņas un pat tuvi, seni draugi, kuri viņam bija pateicību parādā. Šo draugu vidū var minēt kaut vai ekstravaganto sievieti un aktrisi Mariju Leiko. Gadsimta sākumā viņa pazina Ļevu, kad viņš vēl bija tikai Bronšteins un mita Vīnē. G.Zeltiņas un A.Uzulnieces grāmatā “Marija Leiko” (24. lpp.) katrs pats var izlasīt, ka “tolaik Vīnē dzīvojošais politiķis Ļevs Trockis, viņus (Leiko un viņas vīru. – B.D.) apciemodams, nesa avīzes, ar ko bērnam uzsildīt pienu, un palaikam tajās ietina maizes, desas vai siera gabalu”.

Principā savulaik tik nesavtīgais Trockis varēja divdesmito gadu Latvijā cerēt uz visai ietekmīgu kreiso radikāļu atbalstu un palīdzību patvēruma meklējumos.

Bet “Segodņa” korespondents kā tāds Figaro pa to laiku jau bija izspraucies cauri policijas kordonam un pašaizliedzīgi ziņoja dzimtajam laikrakstam:

“Trockis ir līdzīgs viņa tipiskajiem attēliem. Tikai viņš izskatās daudz vecāks. Seja ir grumbu izvagota, mati stipri nosirmojuši. Salīdzinājumā ar Trocki viņa sieva šķiet pavisam jauna, maza auguma sieviete.

Laševičs – liela auguma vīrietis ar karavīra stāju. Vācietis – vidēja auguma, turas daudz brīvāk par citiem un acīm redzami dižojas ar savām latviešu valodas zināšanām.”

Izmanīgais “Segodņa” korespondents mēģinājis intervēt pašu Trocki, bet:

“Jau atbildot uz pašu pirmo jautājumu, Trockis painteresējās – vai viņam gadījumā neesot darīšana ar personu, kas saistīta ar žurnālistiku, un kategoriski atteicās no jebkādām sarunām, paziņodams, ka viņa stāvoklis pašlaik neesot tāds, kas ļautu sniegt intervijas avīzēm.”

“Segodņa” lasītājiem, saprotams, likās pilnīgi loģiski, ka Trockis ir atbēdzis uz Latviju kopā ar saviem vecajiem cīņu biedriem. Bijušais cara armijas virsnieks pulkvedis Jukums (Joahims) Vācietis, piemēram, tā laika uztverē taču bija viens no tuvākajiem boļševiku kara komisāra Trocka līdzgaitniekiem un “Trocka laikā” ieņēma bruņoto spēku virspavēlnieka posteni. Autobiogrāfijā “Mana dzīve” Trockis ar simpātijām rakstīja pat par J.Vācieša pārkāpumiem: “Iedvesmas brīžos Vācietis izdeva tādas pavēles, it kā pasaulē nebūtu ne Komisāru Padomes, ne Centrālās Izpildkomitejas. Viņu apvainoja šaubīgos plānos un sakaros, un viņu nācās atlaist, kaut īstenībā šajos apvainojumos nekā nopietna nebija. Iespējams, ka pirms gulētiešanas puisis bija salasījies Napoleona biogrāfiju un pēc tam savus godkārīgos sapņus pastāstījis diviem trim jauniem virsniekiem. (Stukačiem. – B.D.)”

Atbildot uz “Segodņa” korespondenta jautājumiem, “Vācietis pasvītroja, ka ne Trockis, ne Laševičs nepavisam nedomā meklēt patvērumu Latvijā, cerot, ka viņiem tiks dota iespēja sagaidīt Latvijā vīzas izbraukšanai uz Vāciju vai Franciju.

Trockis piedāvāja Rīgas administrācijas pārstāvjiem telegrammas nosūtīšanai Suvarinam un Romēnam Rolānam uz Franciju, Rutai Fišerei – uz Berlīni un Gorkijam – uz Sorento.

Visās šajās telegrammās Trockis lūdz savus draugus sagādāt viņam un viņa sievai vīzas, kā arī ziņo par savu bēgšanu no PSRS.”

Korespondentam tās pašas dienas novakarē izdevās iegūt arī

jaunas sīkākas ziņas, kas attiecas uz Trocka un viņa draugu bēgšanu. Galvenā loma šī grūta pasākuma organizēšanā acīmredzot ir Laševičam.

Kā zināms, šis bijušais revolucionārās kara padomes loceklis un Maskavas kara apgabala karaspēka pavēlnieks ir viens no vistuvākajiem Trocka draugiem, un par savu karjeru viņam jāpateicas tieši Trockim.

Laševičs jau 1927. gada vasarā bija viens no visaktīvākajiem Trocka vadītās opozicionārās grupas organizētājiem. Par nelegālas sapulces sarīkošanu mežā pie Maskavas Laševiču atbrīvoja no visiem amatiem un nosūtīja uz Mandžūriju, kur viņš tomēr ieņēma nozīmīgu posteni Austrumu-Ķīnas dzelzceļa valdē. Tas arī novērsa viņa izslēgšanu no partijas un paglāba no bargākiem sodiem, kādi skāra Trocki un viņa domubiedrus.

Izmantojot pārvietošanās brīvību, Laševičs sagatavoja Trocka bēgšanu no Vernijas (Alma-Ata) un, izmantojot uzticamu cilvēku strapniecību, uzturēja ar viņu dzīvus sakarus.

Pats Laševičs pievienojās Trockim kaut kur ceļā, norunātā vietā. Jau Krievijas Eiropas daļā visai grupai pievienojās Vācietis, kurš arī sarakstījās ar Laševiču un jau sen bija izlēmis atstāt PSRS”.

Tā beidzas laikraksta “Segodņa” korespondenta ekstraordināro ziņojumu kopa, ko Glavļits savulaik, tāpat kā pašu šo interesanto laikrakstu, slēpa no godīgu okupētās Latvijas iedzīvotāju acīm Misiņa bibliotēkas specfondos un citās gandrīz nepieejamās krātuvēs. Bet nāk laiks, kad pakāpeniski kļūst zināms viss, arī tas, kas ar sarkaniem vai vēl skaistākiem burtiem ierakstāms Latvijas preses sasniegumu un fenomenu vēsturē.

Nobeigumā vēlreiz ar jaunotu spēku jāpasvītro visas brīvās Latvijas preses, un konkrēti arī laikraksta “Segodņa”, vispusīgās rūpes par savu lasītāju labsajūtu. Jūs droši vien pamanījāt, ka “Segodņa” korespondenta nesavtīgi aprakstītie notikumi risinājušies 31. martā, un, pateicoties pareizai darba organizācijai, personīgai ieinteresētībai un rūpēm par lasītāja vēlmju apmierināšanu, šie notikumi jau nākamajā dienā tapa zināmi visām avīzi lasošām personām.

Līdz ar to laikraksta aprīļa sensāciju norma tika izpildīta jau pašā pirmajā mēneša dienā.

Ar patiesu prieku par to,

BONIFĀCIJS DAUKŠTS

 

Par sievietēm ierādīto vietu Kremļa diplomātijā, īpatan Baltijā.. – Historeska.

Zinot to, cik nepiekāpīgi “diplomātu kalvēs” – Maskavas MGIMO un Diplomātiskajā akadēmijā iemāca Krievijas tradicionālo attieksmi pret diplomātēm – sievietēm un diplomātiem – homoseksuāļiem, nebūs lieki atvērt vēsturiskam atskatam manu Maskavā (izdoto un apslēpto?) “HISTORESKU” triloģijas pirmo sējumu.. Saglabāta labotā manuskripta ainiņa..
IMAGE3734IMAGE3735IMAGE3736

 
Leave a comment

Posted by on 20/08/2013 in Biogrāfijas, Historeskas

 

Ļeņina mūmijas lieta. – „Patiešām nav saprotams, ko viņš dara Mauzolejā tādā izskatā…” – Ļeņins nedrīkstēja krist Hitlera rokās..

Ļeņina mūmijas lieta. „Patiešām nav saprotams, ko viņš dara Mauzolejā tādā izskatā…”

Ļeņins aiz Ļeņina

Atzīšos, man pašam dzīvē ir nācies sastapties tikai ar vienu Ļeņinu. Tas puisis bija vienkārši milicijas leitnants no Pievolgas. 1980. gados viņš stājās Latvijas Valsts Universitātē uz juristiem, šķiet, vārdā saukts par Juriju Borisoviču, un šo faktu var pārbaudīt. Uzņemšanas komisijai, Ļeņinam ienākot PSRS vēstures eksāmenā, sevišķi man, saprotams, radās pilnīgi asociatīva bauda uzdot un fiksēt protokolā iestājnieka uzvārdam piederīgu jautājumu: Nu tad, biedri Leņin, tagad gan godīgi pastāstiet mums, kā jūs vērtējat Vladimira Iļjiča vadīto Oktobra apvērsumu? Un pēc tam bargi analizēt un dokumentā fiksēt ne sevišķi pārliecinātu un tādu kā vainīgu šī Leņina atbildi…
Pasaulē, protams, daudzi nezina, ka Krievijā jau izsenis bija gājusi vairumā ierindas muižnieku dzimta – Ļeņini. Bet tad… uzradās strādnieku un zemnieku vadonis Vladimirs Uļjanovs un padarīja šo vārdu par savu pseidonīmu. Boļševiku partijā, starp citu, vēlāk skaitījās slikts tonis atcerēties, ka vadonim pirms tam, 20.gadsimta pašā sākumā bijis lietojumā arī pazeminošāks pseidonīms – Ļeņivcins – slinkais, tūļīgais -, no kura atsperoties, evolucionārā ceļā tapa izdomāta jaunā, spēcīgā partijas „kļička”, pseidonīms Ļeņins. Ne jau no varenās krievu upes tas sākotnēji cēlies, ne no Ļenas!

Ļeņins guļ Novodevičjes kapsētā

Interesanti, ka zem pieņemta Ļeņina uzvārda mēdza slēpties arī daža laba cita ievērojama persona. Saistībā ar vienu no tām Krievijā ir radušās fantastiskas baumas par proleta vadoņa mūmijas slepeno likteni. Ir taču dzirdēts, piemēram, sakām, ka „ar to Ļeņinu tak mūs, krievu tautu, muļķo: Sarkanā laukuma Mauzolejā uzstādījuši lelli, bet pašu paklusām norakuši Novodevičjes kapsētā.” Jā, protams, šai kapsētā, un tieši tās VIP personu daļā, kur kādreiz vispār parastam cilvēkam nebija iespējams iekļūt, patiešām ir uzcelts iespaidīgs melna labradora piemineklis Ļeņinam (2.iecirknis, 6.rinda, 4. vieta). Bet – šis piemineklis celts aktierim Mihailam Francevičam Ļeņinam (1880-1951)un nevienam citam.

Mihails Leņina kungs, īstā sākuma uzvārdā – Ignatjuks (jāatzīst – sev gandrīz par nelaimi) paralēli ar V.Uļjanovu bija ieciklējies uz pseidonīmu Leņins un to jau 1910.gados pārkausējis par savu, sevišķi teātra sieviešu gavilēs eksaltēti skanošu vārdu. Vēl pazīstamāks viņš kļuva 1918.gadā, kad laikrakstā „Moskovskije Vedomosti” lepni vērsās pie publikas: „Es, imperatoriskā Mazā teātra aktieris Mihails Ļeņins, lūdzu nejaukt mani ar šito politisko avantūristu…”

Mūmija un kults

Ļeņinam nomirstot, īpašu lomu padomju ideoloģijā ieguva viņa mūmija un Mauzolejs Maskavā, Sarkanajā laukumā. Tas kļuva par pasaules proletariāta vadoņa galveno pielūgsmes vietu, par burtisku lozunga „ Ļenins dzīvoja, Ļeņins dzīvs, Ļeņins dzīvos mūžam!” iemiesojumu. Oficiālajā padomju, ateistiskajā ideoloģijā nebija vietas dievam, bet bija nepieciešams kults.
Mirušais, bet redzamais, ārēji saglabātais Ļeņins padomju pilsonim pildīja sava veida elkudieva lomu, faktiski bija visas ideoloģijas centrs. Ļeņina mūmijā slēpās viens no padomju komunisma galvenajiem balstiem, kulta svētuma elementu koncentrāts, atņemamās reliģiozitātes aizstājējs.

Lennis Amauzolejā

Ļeņina sakarā sava vieta padomju sistēmas ideoloģiskajā audzināšanā un simbolu spēlē bija ierādīta arī tiem latviešu puišiem, kuriem, kā „”Leņina sargu, latviešu sarkano strēlnieku slavas mantiniekiem un mazdēliem” (ar nosacījumu, ka augums virs 1metrs 80 centimetru un „tīra” biogrāfija!) nācās dienēt Kremlī, „postenī Nr. 1”. Tas nozīmēja – stingi stāvēt sardzē pie Mauzoleja ieejas. No trakās kāju triekšanas, izpildot „padomju parādes soli” dienesta laikā, lielai daļai no viņiem uz visu mūžu palika mantojumā elementārai vīriešu veselībai bīstamas vainas.

Ļeņins Tjumeņas lauksaimniecības tehnikumā

Kara gados, kopš 1941.gada jūlija līdz 1945. gada martam, saskaņā ar VK(b)P CK politbiroja lēmumu Ļeņina mūmija faktiski kļuva par „galveno Padomju Savienības evakuēto” un slepenslepenā veidā un stingrākajā NKVD apsardzē pa dzelzceļu tika nogādāta uz toreiz nomaļu pilsēteli Rietumsibīrijā – uz Tjumeņu. Ļeņins nedrīkstēja krist Hitlera rokās. Par vadoņa aizvešanu no Maskavas uz Sibīriju, protams, nedrīkstēja zināt neviens PSRS ierindas pilsonis. Ļeņina „pagaidu uzglabāšana” tika noteikta par vienu no galvenākajiem valsts noslēpumiem. Padomijas ļaudīm taču bija nesatricināmi jātic, ka Leņins ir Maskavā, Mauzolejā, tur, kur viņam jābūt, – un kopā ar visiem cieš kara ciešanas…
Parādēs un citos pasākumos Sarkanajā laukumā sajūsma un gods tajos gados tika atdots tukšai celtnei… Bet Leņina mūmija tika novietota un uzturēta kārtībā galvenokārt vannā drošībnieku aplenktā Tjumeņas lauksaimniecības tehnikuma otrajā stāvā. Zīmīgs ir fakts, ka Leņina transportēšanu turp un atpakaļ vadīja NKVD darbinieks, kas piedalījās pēckara okupācijas ieviešanā Baltijā.
Mūsdienās Tjumeņa ir kļuvusi par „Gazproma” citadeli, Krievijas naftas un gāzes impērijas galvaspilsētu. Tieši uz Tjumeņu, starp citu, aizsūtīja arī melno spēku – Rīgas omoniešus
.
Mauzoleja baigāko maģiju daži atrod tā labajā stūrī

Ir tādi, kas sakās sev atklājuši Mauzoleja vismelnākās maģijas noslēpumus. Tie par Mauzoleja pastāvēšanas patieso mērķi Padomijā iztēlo – cilvēku ievilināšanu, padarot tos par negudriem, apsēstiem šausmīga tehnogēna enerģētiska vampīra upuriem! Citi raksta par maģisku, psihotronu, totālu zombējošu Mauzoleja ietekmi uz apkārtējiem. Pēdējos gados „noslēpuma atklājēji” pievērš uzmanību detaļai, ko Mauzoleja arhitektūrā parasti gandrīz neviens īsti nepamana – dīvainajai nišai labajā, vienīgajā nošķeltajā Mauzoleja stūrī – ar iekšēju, asu pārkaru stūra izcilni. Visi, kas demonstrāciju laikā vienmēr, neizbēgami no labās puses dodas Mauzolejam garām, nokļūstot „zonā” un topot par visādiem zombijiem, par tehnogēnā vampīra, šī „Knābja”, sevišķi krievu tautas dzīvības enerģijas nosūcēja, upuriem! Drausmīgas lietas notiek, kā Zoščenko teiktu, un pie apvāršņa tumši mākoņi, vai ne?

 
Leave a comment

Posted by on 19/07/2013 in Biogrāfijas, Historeskas

 
Image

B. Daukšts, abu zinātņu kandidāts. – No Dzeržinska divīzijas viedokļa raugoties.. – Kaisla recenzija “Pilsonī”, 1990.

IMAGE0041

 
2 Comments

Posted by on 18/06/2013 in Biogrāfijas, Historeskas

 

Kārlis Markss uz latviešu folkloras un Raiņa saprašanas robežas. – B. Daukšta historeska.


          Taisnību sakot, par minēto personu, t.i. Kārli Marksu, ir nācies dzirdēt tikai pāris lielisku tautasdziesmu, pie tam abas nekaunīgas, tāpēc saņemšos un necitēšu. Labāk, kā iegājies – kaut ko no Raiņa. Rainis, kā zināms, labprāt bija gatavs iztulkot mūsu valodā pilnīgu visu Marksa “Kapitālu”, bet – kā par sodu – neatradās neviens bagāts izdevējs. Komanditsabiedrība “Tālavas taurētājs” vai vienkārši “Taurētājs” (lāgā neatceros) kaut kur ap 1908. gadu gan bija saņēmusies tulkojumu izdot, taču nikno cenzūras draudu priekšā atteicās no lielās ierosmes. Tā toreiz pajuka iecerētā Raiņa plašā un ilglaicīgā literāri tehniskā saskare ar šo šķiriski pavedinošo Rietumu pasaules gara ražojumu.

          Cita lieta – kā mūsu varoņa Marksa tēls iemiesojās Raiņa paša daiļradē. Rainis, kā zināms, bija iecerējis uzrakstīt lugu “Saules bērns”. Lugas centrālais varonis – Īls, sākot ar 1900. gadu, visur uzmetumos mīlīgi saukts par Īliņu.  Šis Īls – kā jau tas latviešu folklorā pieņemts – izcelsmes aspektā cēlies no lāčiem:

                             “Es lāča dēls iz varas lauzta klēpja.

                             No pārspēka (! – B.D.) es radīts kaislā priekā!”

Kas ir šis Īls citos – skumjākos – aspektos, tas gan lasītājam tik vienkārši netop skaidrs. Citā vietā Rainis mums saka: “Sociālisms ir vieslielākā cīņa pasaulē, tas ir Īls.”

Vēl citā lugas cēlienā dzejnieks savukārt atklāti nosauc sava varoņa reāli miesisko prototipu: “Markss atrada sociālisma atslēgu, bet tomēr palika vēl pāri visa lielā, garā cīņa pie pašas atslēgšanas. Tātad Īls – Markss, un Saules bērns – līdzīgs citam atradējam – Mečņikovam. Bet Īls taču cīnītājs un ne atradējs? Tikai līdzība (ar Marksu kā varoni citā darbā). Īls – tautas un cilvēces cīņu varons.” (Sīkāk skat.: Literārais mantojums, II daļa. R., 1961, 337.-348. lpp.).

Beigās Rainis lasītāju ar savu sarežģīto Īliņu – Marksu noved galīgā nesaprašanā. Tā, piemēram, lugas varone Zemes meita vienreiz sāk slavināt  šito lāču dzimtas atvasi:

                             “Tu ticis tautas dēls, tu krietnis tautietis.”

Bet Markss (Īliņš, sociālisms utt.) atkal cērt pretī:

                             “Ak, nē, tas neesmu, es esmu cits – “

                             “Kas tad?”

                             “Ē, ko, tāpat, laid mani mierā!”

Taisnību sakot, iedziļinoties latviešu folkloristiskajās lugās un arīdzan tautasdziesmās, par Marksu neko lāgā nevar saprast. Nav jau tā nekāda īstenā dokumentārā literatūra. Cita lieta – laikabiedru atmiņas.

 

 
Leave a comment

Posted by on 11/04/2013 in Historeskas

 
 
%d bloggers like this: