RSS

Category Archives: Historeskas

Biedrība “Intelekts” no š.g. 5. līdz 7. augustam noturēs vēsturnieku, kultūras zinātāju un filozofu simpoziju “Aktīva tagadne”.

 

Biedrība “Intelekts” no š.g. 5. līdz 7. augustam noturēs vēsturnieku, kultūras zinātāju un filozofu simpoziju “Aktīva tagadne”.

Simpozija nolūks – analizēt Latvijas vēstures zinātnes, kulturoloģijas un filozofijas pašreizējo stāvokli, veicināt šo nozaru sadarbību. Tālab tiks iztirzāti trīs galvenie jautājumu loki:

1. Akts (action) – vara, nevarība un varmācība. Aktīvs laiks, atmiņa, “neatminami laiki” un dažādas vēstures filozofijas, kas ir (vai nav) iestrādātas Latvijas historiogrāfijā;

2. Aktīva laika (bībeliskā motīva „laiks ir tuvu”) izpausmes avangarda mākslā; Andreja Kurcija apcerējums “Aktīva māksla” mūsdienu kultūras sakarībās;

3. Laikmetīgu komunikācijas stratēģiju meklējumi. Diskursu teorijas un to lietojamība mūsdienu aktuālo norišu analīzē.

Trīs dienās varētu (ja mums izdosies par to vienoties) notikt pa 3 sēdēm dienā, – kopā 9 nodarbības. Rezultātus iecerēts publicēt grāmatā, kuras virsraksts varētu būt Aktīva tagadne “iz laikiem neatminamiem”: Mātes vārdi Tēva vārdi Meitu un Dēlu vārdi.

Uzaicinātie dalībnieki:

1. Andrejs Balodis (filozofs), – akadēmiski pētījumi par atmiņas un laika filozofiju un par Latvijas filozofijas vēsturi.

2. Dagmāra Beitnere-LeGalla (vēsturniece un socioloģe), – pētījumi kultūras socioloģijā un vēstures filozofijā, monogrāfija „Mēs, zemnieku tauta? Pašreference latviešu kultūras paradigmā” (2012).

3. Raimonds Briedis (Kultūras un literatūras vēsturnieks, literatūrzinātnieks), – monogrāfijas:

“Teksta cenzūras īsais kurss : prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā” (2010).“Latviešu romānu rādītājs, 1873-2013 (2014).“Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā” (2006) 2 sēj.Līdzautors: “Latviešu literatūras vēsture” 3 sējumos (2001).

4. Bonifācijs Daukšts (vēsturnieks, diplomāts un literāts), – pētījumi par kultūras un izlūkdienestu vēsturi, grāmatas „Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām” (2012, 2015), „Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija” (2012).

5. Ainārs Kamoliņš (filozofs un mākslas pētnieks), – pētījumi filozofijā, latviešu mākslas vēsturē un teorijā; grāmata „Dienasgrāmatas: Spinozas poētika” (2014).

6. Āris Puriņš (vēsturnieks), – publikācijas par Latvijas ekonomikas, naudas un bankas vēsturi, vēsturfilozofiski nozīmīga monogrāfija „Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs” (2005).

7. Māra Rubene (profesore, Latvijas estētikas asociācijas vadītāja), – publikācijas par mūsdienu franču filozofiju, fenomenoloģiju, estētiku, ētiku un vēstures filozofiju; monogrāfijas „No tagadnes uz tagadni” (1995) un „Aisthēsis – Mimēsis – Theōria” (2010).

8. Jānis Taurens (filozofs un mākslas teorētiķis), – pētījumi kultūras semiotikā, monogrāfija „Konceptuālisms Latvijā: domāšanas priekšnosacījumi” (2014).

9. Guna Zelmene – pasākuma direktore rīkotāja un mediatore.

10. Ansis Zunde (filozofs, pasākuma kreatīvās daļas vadītājs), – publikācijas filozofijas vēsturē, estētikā, ētikā, diskursu analīzē; monogrāfija „Melnās figūras: kants, ārendte, lakāns un žižeks latviešu „lirozofiskajā gambītā”” (2001)

Simpozija norises vieta – lauku māja “Ķempēni” http://www.kempeni.lv/index.html

 

Kā TROCKIS, no Staļina bēgot, ieradās brīvajā Latvijā. – Preses materiāli.

BĒGĻI NO PADOMIJAS BRĪVAJĀ LATVIJĀ

jeb

TROCKA IERAŠANĀS.

“Otrā Ļeņina” iemīļoto kuci sauc Maija!

Notikumi, pa kuriem jums, cienījamie lasītāji, šoreiz pavēstīšu, ir visai pārsteidzoši un, godīgi sakot, pat tādi kā apstulbinoši. No vienas puses, tie zināmā mērā raksturo divdesmito gadu Latvijas robežu apsardzības delikātās problēmas, bet no otras – liecina par tā laika avīžu lielisko prasmi tieši īstajā brīdī un veidā sniegt saviem lasītājiem iekšzemē un ārzemēs vitāli nepieciešamo dienišķo lasāmvielu, neaizmirstot arī “politisko gardēžu” prasības.

Un konkrēti – runa būs par lieliski informētā Rīgas krievvalodīgā  laikraksta “Segodņa” 1928. gada 88. numurā ievietoto četru korespondenču kopu, ko vienoja sensacionāls virsraksts – “Trockis izbēdzis no izsūtījuma”.

Jau pamanot šo virsrakstu jebkurš “Segodņa” lasītājs varēja justies patiešām ieintriģēts. Jo, raugi – nebija taču noslēpums, ka kopš 1927. gada beigām bijušais boļševiku dižvadonis Nr. 2 Ļevs Dāviddēls Trockis pēc jaunā mesijas Josifa Džugašvili-Staļina pavēles bija deportēts trimdā uz Vidusāzijas pilsētu Alma-Atu, kuras apkārtnē viņš dvēseles nospiestībā šāva vietējās pīles un medīja citus dzīvniekus. Partija ar Staļinu priekšgalā aizliedza nabaga nežēlastībā kritušajam pasaules revolūcijas censonim aiziet stepē tālāk par 70 verstīm un neatgriezties ilgāk par 10 dienām. Pie planētas plašumiem pieradušais Ļevs stipri mocījās un politiski nīka, bet no visiem stūriem uz viņu lūkojās visu redzošā GPU acs un snaikstījās čekas taustekļi.

“Segodņa” lasītājs gan toreiz par šiem Trocka dzīves apstākļiem nezināja: nezināja, piemēram, arī to, ka “otrais Ļeņins” saņem diezgan lādzīgus honorārus no sava vecā drauga Rjazanova (Marksa un Engelsa institūta direktora) par cītīgu pirmklasiķu darbu tulkošanu vietējā krievu valodā. Toties eksaltētajām “Segodņa” lasītājām šķita, ka Trockis kā tāds nelabs boļševiku Prometejs ir piekalts Vidusāzijā pie klints un vaļā nu galīgi netiks, kamēr Staļina ērgļi neizknābs viņam attiecīgās vietas.

  Vēl “Segodņa” lasītājs principā zināja stāstīt, ka Alma-Atā Trockis mokās kopā ar dēlu Ļevu Sedovu un sievu Natāliju Ivanovnu Sedovu. Taču par Trocka iemīļoto kuci Maiju pasaule bija slikti informēta, un tas ir liels trūkums, jo šai kucei bija izcila loma trimdinieku dzīvē. “Mana dārgā Maija,” Trockis rakstīja draugam, “pat nenojauš, ka viņa tagad ir dižās politiskās cīņas centrā.”

Bet atgriezīsimies pie “Segodņa” publikācijas par Trocka bēgšanu no izsūtījuma, kas daudziem izraisīja lielu pārsteigumu un nesaprašanu. Jo vairāk tāpēc, ka laikraksta korespndents savu pirmo pa telefonu noraidīto jaunumu darīja zināmu atklātībā visai kriminālā stilā ar virsrakstu “Noslēpumaino ceļinieku arests uz Latvijas robežas”.

Pirmā  ziņojuma saturs bija burtiski sekojošs:

“Zilupe. 31. martā. Naktī uz sestdienu divi robežsargi, apstaigājot savu iecirkni, sešu verstu attālumā no Zilupes pamanīja vairāku personu grupu, kas jau atradās Latvijas teritorijā. ( šeit un turpmāk – “Segodņa” raksturīgie teksta izcēlumi. – B.D.) Viņi bija tērpušies ceļinieku drānās. Dažiem rokās bija nelielas pauniņas. Viņu vidū bija viena sieviete.

Robežsargi uzsauca aizdomīgajiem ceļiniekiem, lai apstājas. Tie nekavējoties apstājās, jo acīmredzot gaidīja tikšanos ar robežapsardzības pārstāvjiem.

Uz jautājumu – kas viņi tādi ir, viens no aizturētajiem skaidrā  latviešu valodā paziņoja, ka viņi tikko ir pārgājuši padomju robežu un pieprasa nekavējoties stādīt viņus priekšā posteņa priekšniekam, kuram viņi sniegšot visus nepieciešamos paskaidrojumus.

Robežsargi aizveda nepazīstamos uz Zilupes staciju un nodeva tos priekšniecībai. Drīz stacijā izplatījās baumas, ka aizturēto grupa sastāv no ievērojamiem boļševikiem un ka viņu vidū ir ne viens cits kā Trockis!”

No savas puses piebildīšu, ka vietējie latgalieši un citas apkārtējās tautības, visu to dzirdot, saprotams, ne bez iemesla satraucās. Kā šis uztraukums materializējās – par to “Segodņa” korespondents:

“Acumirklī  salasījās liels pūlis. Ieradās arī fotogrāfi, kuriem izdevās nobildēt visu grupu ar Trocki priekšgalā. (Vienu no šīm fotogrāfijām publicējām. – Red.)

Sākās intensīvas pārrunas starp Zilupi un Rīgu. Saskaņā ar saņemtajām instrukcijām dzelzceļa un policijas iestādes atteicās sniegt jebkādus paziņojumus, kas varētu vai nu apstiprināt, vai atspēkot baumas. Ir saņemts rīkojums nosūtīt aizturētos konvoja pavadībā uz Rēzekni, kur steidzami no Rīgas ieradīsies politiskās policijas, kā arī iekšlietu, ārlietu un kara resoru pārstāvji.”

Dienas vidū mobilais “Segodņa” korespondents jau ziņoja no Rēzeknes:

“Nepārprotami konstatēts, ka robežu nelegāli pārgājuši Trockis ar sievu, Laševičs un Vācietis.

Varas iestādes tāpat kā iepriekš turpina izvairīties no jebkādiem paskaidrojumiem šā notikuma sakarā. Nav zināms pat – vai aizturētos sūtīs tālāk uz Rīgu vai turpmāk līdz īpašiem rīkojumiem viņi paliks Rēzeknē.”

Tās pašas dienas otrajā pusē tapa zināms, ka “Trockis cenšas dabūt vīzu izbraukšanai uz Vāciju vai Franciju”.

Jāsaka, tas bija liels pārsteigums, jo Trockim tepat Latvijā bija attālu radinieku paziņas un pat tuvi, seni draugi, kuri viņam bija pateicību parādā. Šo draugu vidū var minēt kaut vai ekstravaganto sievieti un aktrisi Mariju Leiko. Gadsimta sākumā viņa pazina Ļevu, kad viņš vēl bija tikai Bronšteins un mita Vīnē. G.Zeltiņas un A.Uzulnieces grāmatā “Marija Leiko” (24. lpp.) katrs pats var izlasīt, ka “tolaik Vīnē dzīvojošais politiķis Ļevs Trockis, viņus (Leiko un viņas vīru. – B.D.) apciemodams, nesa avīzes, ar ko bērnam uzsildīt pienu, un palaikam tajās ietina maizes, desas vai siera gabalu”.

Principā  savulaik tik nesavtīgais Trockis varēja divdesmito gadu Latvijā  cerēt uz visai ietekmīgu kreiso radikāļu atbalstu un palīdzību patvēruma meklējumos.

Bet “Segodņa” korespondents kā tāds Figaro pa to laiku jau bija izspraucies cauri policijas kordonam un pašaizliedzīgi ziņoja dzimtajam laikrakstam:

“Trockis ir līdzīgs viņa tipiskajiem attēliem. Tikai viņš izskatās daudz vecāks. Seja ir grumbu izvagota, mati stipri nosirmojuši. Salīdzinājumā  ar Trocki viņa sieva šķiet pavisam jauna, maza auguma sieviete.

Laševičs – liela auguma vīrietis ar karavīra stāju. Vācietis – vidēja auguma, turas daudz brīvāk par citiem un acīm redzami dižojas ar savām latviešu valodas zināšanām.”

Izmanīgais “Segodņa” korespondents mēģinājis intervēt pašu Trocki, bet:

“Jau atbildot uz pašu pirmo jautājumu, Trockis painteresējās – vai viņam gadījumā neesot darīšana ar personu, kas saistīta ar žurnālistiku, un kategoriski atteicās no jebkādām sarunām, paziņodams, ka viņa stāvoklis pašlaik neesot tāds, kas ļautu sniegt intervijas avīzēm.”

“Segodņa” lasītājiem, saprotams, likās pilnīgi loģiski, ka Trockis ir atbēdzis uz Latviju kopā ar saviem vecajiem cīņu biedriem. Bijušais cara armijas virsnieks pulkvedis Jukums (Joahims) Vācietis, piemēram, tā laika uztverē taču bija viens no tuvākajiem boļševiku kara komisāra Trocka līdzgaitniekiem un “Trocka laikā” ieņēma bruņoto spēku virspavēlnieka posteni. Autobiogrāfijā “Mana dzīve” Trockis ar simpātijām rakstīja pat par J.Vācieša pārkāpumiem: “Iedvesmas brīžos Vācietis izdeva tādas pavēles, it kā pasaulē nebūtu ne Komisāru Padomes, ne Centrālās Izpildkomitejas. Viņu apvainoja šaubīgos plānos un sakaros, un viņu nācās atlaist, kaut īstenībā šajos apvainojumos nekā nopietna nebija. Iespējams, ka pirms gulētiešanas puisis bija salasījies Napoleona biogrāfiju un pēc tam savus godkārīgos sapņus pastāstījis diviem trim jauniem virsniekiem. (Stukačiem. – B.D.)”

Atbildot uz “Segodņa” korespondenta jautājumiem, “Vācietis pasvītroja, ka ne Trockis, ne Laševičs nepavisam nedomā meklēt patvērumu Latvijā, cerot, ka viņiem tiks dota iespēja sagaidīt Latvijā vīzas izbraukšanai uz Vāciju vai Franciju.

Trockis piedāvāja Rīgas administrācijas pārstāvjiem telegrammas nosūtīšanai Suvarinam un Romēnam Rolānam uz Franciju, Rutai Fišerei – uz Berlīni un Gorkijam – uz Sorento.

Visās  šajās telegrammās Trockis lūdz savus draugus sagādāt viņam un viņa sievai vīzas, kā arī  ziņo par savu bēgšanu no PSRS.”

Korespondentam tās pašas dienas novakarē izdevās iegūt arī 

jaunas sīkākas ziņas, kas attiecas uz Trocka un viņa draugu bēgšanu. Galvenā loma šī grūta pasākuma organizēšanā acīmredzot ir Laševičam.

Kā  zināms, šis bijušais revolucionārās kara padomes loceklis un Maskavas kara apgabala karaspēka pavēlnieks ir viens no vistuvākajiem Trocka draugiem, un par savu karjeru viņam jāpateicas tieši Trockim.

Laševičs jau 1927. gada vasarā bija viens no visaktīvākajiem Trocka vadītās opozicionārās grupas organizētājiem. Par nelegālas sapulces sarīkošanu mežā pie Maskavas Laševiču atbrīvoja no visiem amatiem un nosūtīja uz Mandžūriju, kur viņš tomēr ieņēma nozīmīgu posteni Austrumu-Ķīnas dzelzceļa valdē. Tas arī novērsa viņa izslēgšanu no partijas un paglāba no bargākiem sodiem, kādi skāra Trocki un viņa domubiedrus.

Izmantojot pārvietošanās brīvību, Laševičs sagatavoja Trocka bēgšanu no Vernijas (Alma-Ata) un, izmantojot uzticamu cilvēku strapniecību, uzturēja ar viņu dzīvus sakarus.

Pats Laševičs pievienojās Trockim kaut kur ceļā, norunātā vietā. Jau Krievijas Eiropas daļā visai grupai pievienojās Vācietis, kurš arī sarakstījās ar Laševiču un jau sen bija izlēmis atstāt PSRS”.

Tā  beidzas laikraksta “Segodņa” korespondenta ekstraordināro ziņojumu kopa, ko Glavļits savulaik, tāpat kā pašu šo interesanto laikrakstu, slēpa no godīgu okupētās Latvijas iedzīvotāju acīm Misiņa bibliotēkas specfondos un citās gandrīz nepieejamās krātuvēs. Bet nāk laiks, kad pakāpeniski kļūst zināms viss, arī tas, kas ar sarkaniem vai vēl skaistākiem burtiem ierakstāms Latvijas preses sasniegumu un fenomenu vēsturē.

Nobeigumā  vēlreiz ar jaunotu spēku jāpasvītro visas brīvās Latvijas preses, un konkrēti arī laikraksta “Segodņa”, vispusīgās rūpes par savu lasītāju labsajūtu. Jūs droši vien pamanījāt, ka “Segodņa” korespondenta nesavtīgi aprakstītie notikumi risinājušies 31. martā, un, pateicoties pareizai darba organizācijai, personīgai ieinteresētībai un rūpēm par lasītāja vēlmju apmierināšanu, šie notikumi jau nākamajā dienā tapa zināmi visām avīzi lasošām personām.

Līdz ar to laikraksta aprīļa sensāciju norma tika izpildīta jau pašā pirmajā mēneša dienā.

Ar patiesu prieku par to,

BONIFĀCIJS DAUKŠTS

 

Cilvēcīgs galds.

Noderīgi!

No manām pavārgrāmatām. – Pielikums krievu dzerošās inteliģences bestsellerā “Кухня холостяка”.

https://bonis.lv/2014/08/27/no-manam-pavargramatam-pielikums-krievu-dzerosas-inteligences-bestsellera-%D0%BA%D1%83%D1%85%D0%BD%D1%8F-%D1%85%D0%BE%D0%BB%D0%BE%D1%81%D1%82%D1%8F%D0%BA%D0%B0/

 

Vai iznācis pilnīgi jauns B. Daukšta mistiskās TETRALOĢIIJAS (!) personu reģistra pielikums Maskavas spechranā?

Kur mani austrumu honorāri nārsto?

Kas galu galā notiek ar MANAS fenomenāli tapušās GRĀMATAS

bonis.lv/…/kas-notiek-ar-manas-gramatas-par-marksisma-leninisma-vadonu-privato-dzivi-par-kadreiz-pazuduso-3-sejumu-nevaru-kont…Saglabātā kopija

30.6.2012 Vēsture un savs laiks – Bonifācijs Daukšts alias Bonifacijs Dauksts, Bonifacijus
Daukštas, Bonifacy Daukszt, Бонифаций Даукштс. Home


Kur nozūmēts 3. sējums?

Ir gūts tikai savāds atspogs no manas Maskavā nepieietās LIETAS:

КАК ГУЛЯЛИ КЛАССИКИ МАРКСИЗМА

/ Даукштс Бонифаций. – Москва: Независимое изд-во ПНТ, 1990, 1996, 2012.
Опис. по обл. Без огранич. срока хр.

Независимое изд-во ПНТ входит в профсоюз “Информ- Свобода”.

Pagaidām nevaru piekļūt.

Tas esot īpaši  kontrolētais t.s. samizdata “dzīļu” fonds:

фонд: НП, шифр: НП 3/2596, инв.№: 000124923

Bet – tas nupat esot kārtējo reizi daļēji pārformēts.

Kļūst pavisam jau interesanti..

Draugi no Maskavas ziņo pilnīgi neizskaidrojamas lietas par  HISTORESKU ANABĀZES norisēmbibliotēku fondos..

 

Ceļā uz tradicionālo sieviešu nulles vietu augstajā Kremļa diplomātijā. – “Kolontaiščinas” pārvarēšanas laiks..

Viena no pazīstamākajām augstākās sabiedrības biedrenēm, kas раlaikam figurēja padomju pilnvarotās pārstāvniecības (sūtniecības) štatos Latvijā, bija Ļiļa Brika jeb Lilī Brik, kā viņu dēvēja mākslinieciskākas dvēseles. Proletariāta un padomju varas galma dzejnieka Vladimira Majakovska draudzene Ļiļa ar savu sarkano padomju pasi ieradās Rīgā 1921. gada rudenī. Viņa sabija šeit aptuveni četrus mēnešus, dzēra kafiju lepnākajā kafūzī Liepājā, atgūstot gūžu apjomu un normālu svaru, un, kā tika apgalvots, piedevām vēl deva nozīmīgu ieguldījumu sarkanās Krievijas un baltās Latvijas tirdznieciskajās sarunās Rīgā
*
Te nu atkāpeniski būtu jāpiebilst, ka sievietes diplomātes šī vārda patiesajā nozīmē padomju sūtniecībās Baltijas valstīs bija liels retums. Un ne tikai tāpēc, ka tam par šķērsli kļuva oficiālās nostādnes un aizspriedumi attiecībā uz sieviešu politiskajām potencēm, bet lielā mērā arī padomju ārpolitiskā resora vadītāja Cičerina izteiktās misogīnijas (sieviešu nīšanas) dēļ.
Uz Rietumiem aizbēgušais padomju diplomāts G. Besedovskis savās „Padomju diplomāta atmiņās” par Čičerinu rakstīja: „Viņa galvenā rakstura iezīme, kas dūrās acīs kopš iepazīšanās brīža, bija kaut kādas patoloģiskas antipātijas pret sievietēm. Čičerins nepanesa sievietes klātbūtni. Ar grūtībām pacieta mašīnrakstītājas un stenogrāfistes klātbūtni, pie kurām bija pieradis. Taču, ja tieši šīs darbinieces kaut kādu apstākļu dēļ uz laiku nomainīja ar citām, viņš tūlīt kļuva nervozs, stundām ilgi burkšķēja un griezās ar žēlabainām pretenzijām pie Ārlietu tautas komisariāta kolēģijas sekretāra, sava drauga Kantoroviča: „Nu saki, kāpēc man atsūtītas šitās „duras”?
*
Otra Čičerinam raksturīga iezīme bija rijība un alkoholisko dzērienu pārliecīga lietošana…” Tikai pēc Čičerina faktiskās aiziešanas no diplomātiskās arēnas, kad Ārlietu tautas komisariātā nostiprinājās konkurējošās, M.Ļitvinova vadītās grupas kadri, vēstnieces rangu ieguva vīrišķīgā Aleksandra Kolontaja.
Tieši Aleksandras Kolontajas ietekmē padomju ārpolitikas ziemeļrietumu virziens (Baltijas valstis un Ziemeļvalstis) izņēmuma kārtā kļuva par „vissievišķīgāko” (ja skatām dzimumu proporcijas diplomātiskajā korpusā). Aleksandra Kolontaja, kuras civilvīrs bija, kā tagad zināms, izlūkdienesta aģents, bet toreiz par diplomātu uzskatītais Alfrēds Austriņš, trīsdesmitajos gados sāka nopietni ietekmēt PSRS ārlietu resora kadru politiku visās Baltijas reģiona valstīs, arī Latvijā.
*
Aleksandras Kolontajas it kā maigajai “Maskavas rokai” trīsdesmitajos gados piemita gluži nesievišķīgs spēks un vara. Viņai bija arī vareni atbalstītāji un sirsnīgi domubiedri Ārlietu tautas komisariātā Maskavā. Visupirms jau Boriss Stomoņakovs, kuram vēlāk NKVD jokdari, spēlēdami nāvīgas spēles čekas kancelejā, “piešuva” pretpadomju masoņa nopelnus. Līdz 1936. gadam B.Stomoņokovs bija ietekmīgs sovjetu ārpolitikas Baltijas virziena kurators, un Kolontaja saziņā ar viņu pārcēla no Tālo Austrumu sfērām uz Dzintarjūras krastiem ļaunu slavu iemantojušo Ivanu Andrejeviču Cičajevu. Vienu pašu, bez sievas, kuras viņam tolaik, šķiet, vēl nemaz nebija. Sākot ar 1938. gadu, tieši šis PSRS pilnvarotās pārstāvniecības Latvijā darbinieks, faktiski tās idejiskā un politiskā galva, būdams padomnieka amatā, kopā ar žiperīgo pirmo sekretāru Mihailu Vetrovu līdz izgurumam rosījās 1940. gada “revolūcijas” politisko marionešu briedināšanas druvā.
Ir grūti apstrīdamas liecības, ka Vaņa Čičajevs no Mordovijas, tā teiksim, tīri arhitektoniskā nozīmē esot fascinējis un valdzinājis jau paveco, iekārīgo Kolontaju. Taču tā, protams, paliek ” padomju vīrietes” Kolontajas gaumes lieta.
*
Ivana draugs Latvijā – Vilis Lācis – , kurš vēlāk 1940. gadā elementāri pārlējās no vienas sabiedrības krējuma otrā, šķiet, visu to diplomātisko aizkulišu būšanu būtu varējis mums izklāstīt diženākos triepienos. Savulaik (1962. gada 16.jūlijā) vēstulē „dārgajam Ivanam Andrejevičam” Vilis Lācis neizslēdza domu, ka vēl pagūs uzrakstīt aizkustinošas atmiņas, kurās viņi abi ar Vaņu un citiem padomju draugiem, lieliem vīriem un sievām, attiecīgi ies notikumu pirmajās rindās:
„Tu ieteic man ķerties pie memuāriem (…) var būt, ka nākamajā gadā šajā virzienā sākšu kaut ko darīt. Materiālus diemžēl šim nolūkam neesmu krājis – ir tikai tas, kas saglabājies atmiņā un arī kaut kas dienasgrāmatās.” Vēstulēs Čičajevam Lācis,” protams, atcerējās “vareno Kolontaju”, nekad neaizmirsa arī 1940. gada padomju „diplomātu” laulāto draudzeņu veselību un palaikam norādīja uz viņu nozīmīgo personisko devumu Baltijas sovjetizēšanas jomā.
*
„Liels sirsnīgs sveiciens Ksenijai Mitrofanovnai (Cičajeva sievai — B.D.). Ja satiec Vetrovus un Jemeļjanovus, pastāsti, kas notiek ar mani, un lai viņi piedod manu klusēšanu.”
*
Noskaņojums, kā redzat, abinieciski dzejisks, gluži vai J. Jevtušenko dzejoļa garā:
„Ar mani, lūk, kas tagad noliek,
Mans draugs pie manis nenāk šodien,
Bet tie, kas nāk, un tie, kas iet,
Nav īstie tie un gaidītie.”
(Visādi Vosi.)
*
Ja jautātu, kāds sakars šīm peršām ar raksta tematu, būtu jāatbild, ka Viļa Lāča sentiments par „skaisto, vētraino” 1940. gadu sabalsojas ar bijušā TASS korespondenta Latvijā Jemeļjanova sievas īpašo iemīlestību uz dažādiem izteiksmīgiem dzejas darbiem par reģionālās vēstures tēmām. Taču turpināsim par sievietēm.
*
Ne m-me Sotow, ne m-me Wetroff nedz citas m-me, kas toreiz rosījās Antonijas ielā 2 (tāļr.3570) tai 1939.—1940. gadā  politiskā ziņā – tomēr – nav bijušas gluži zemē metamas.
1939.gada nogalē viņām, starp, citu, tika izvirzīti speciāli sūtniecības otrā līmeņa uzdevumi.
Pilnvarotais pārstāvis Ivans Zotovs toreiz izvērsa aktīvu darbību pret „apmelojumiem” par Latvijas sovjetizāciju. Ziņojumā Maskavai viņš uzsvēra, ka dažu diplomātisko misiju darbībā parādījušās jaunas bīstamas tendences:
„Amerikāņu un angļu vēstniecībās periodā, kad Maskavā tika parakstīts līgums ar Igauniju un Latviju vai no ādas līda laukā, centās izjaukt sarunas, iebaidīt igauņus un latviešus ar Baltijas „sovjetizāciju”.
Enerģisku darbību izvērsa „miermīlīgo valstu” vēstnieki un viņu sievas:”…”
*
“Atbildot uz naidīgo diplomātisko misiju sieviešu aktivizēšanos, padomju pilnvarotās pārstāvniecības sievietes vēl ciešāk saliedējās ap dzimto partiju, biedru Staļinu un savu pārstāvniecības vadītāju Antonijas ielā.”
“Dažādos diplomātiskos rautos un saiešanās viņas kopīgiem spēkiem deva nesaudzīgu un neatvairāmu propagandistisku prettriecienu” maigā dzimuma pārstāvēm no imperiālisma nometnes..
Tādas viņas te bija. Taisni žēl atcerēties.. Ja kas.

 

 
Leave a comment

Posted by on 07/03/2015 in Historeskas

 

Rudzutaks Parīzē. – No cikla “Politbiroja locekļi meitumājās”.

Stāv rakstīts, ka politbiroja loceklis Jānis Rudzutaks Parīzē ieradies 1928. un 1929. gada ziemā kopā ar vēl diviem ārzemju latviešiem Hermaņiem, kas, starp citu, bija miesīgi brāļi. Pirmais Hermanis, spriežot pēc dokumentiem, strādājis pie Jāņa par personisko sekretāru, bet otrs braucis līdzi “pa savu līniju”, un vēsturei nav zināms, kāda velna pēc, jo viņš bija “Dobroflota” valdes priekšsēža vietnieks, bet Parīzē brīvprātīgus boļševiku flotes atbalstītājus tikpat kā nemanīja.
*
Pēc ierašanās Parīzē Rudzutaks uzreiz paziņoja, ka viņu šeit visvairāk interesējot tikai divas lietas: Komunāru nošaušanas siena Perlašēzas kapsētā un slavenais priekanams Šabanē ielā. Padomju sūtņa mēģinājumi atrunāt Jāni no otrās lietas palika bez panākumiem. Un tas ir arī saprotams, jo, kā raksta rakstniece Gaļina Serebrjakova, “neviens nekad nebija spējis vājināt Rudzutaka gribasspēku, iedragāt viņa pārliecību par izraudzītās idejas pareizumu”. Augstais viesis kategoriski pieprasīja, lai sūtniecība viņam par pavadoņiem piešķir divus spējīgus sūtniecības sekretārus.
*
Pa tolaiku pienāca arī vakars, un, raugi, Rudzutaka kompānija, ko veidoja divi brāļi Hermaņi, devās sarkanā luktura virzienā, bet sūtniecības sekretāri Helfands un Diviļkovskis viņus pavadīja. Turklāt pēdējam no viņiem mājās palika sieva komuniste.
*
Tikmēr jautrais Šabanē ielas nams lielā atvērtībā un gatavībā sagaidīja savu vēsturiski pirmo politbirojnieku.
*
Biedrs Rudzutaks no Austrumiem tad nu pats personiski aplūkoja visas ievērības cienīgās vietas, kā arī izteica vairākas kritiskas piezīmes par pretimnākošo sieviešu nevērību kuteklīgā jautājumā: “Bet kā viņas gorās!” (Par to atmaskojošs materiāls ir saglabājies Parīzes imperiālistiskajā presē.) Īpaši vērīgi ciemiņš pakavējās pie speciālas nozīmes istabu durvīm, ko viņš saprotoši nosauca par kabinetiem.
*
Bet numuros pa to laiku, var teikt, ausīm dzirdami darbojās meistari un politbiroja loceklis ne mazums brīnījās par šīm pūlēm, jo agrāk viņam bijusi pārliecība, ka Francijas tautu ir novājinājusi augšslāņu ekspluatācija, nevis otrādi.
*
Tad pēkšņi klātesošie pamanīja, ka daži kabineti vēl ir brīvi. To ievēroja arī pats biedrs Rudzutaks un, kā teikts dokumentā, “ar īpašu baudu un apmierinājumu izvietojās šajās istabās, kur viņam parādīja dažādas dejas un kur viņš samaksāja šampanieša vērtību, vairākus tūkstošus franku pilnvērtīgā valūtā”. Meitumājas iekšējā apskate un aptauste turpinājās līdz rītam, kad sāka dziedāt vietējie Francijas gaiļi un citi tamlīdzīgi vokālisti. Reizē ar sauli visa kompānija atgriezās padomju rokās Grenēla ielā, it kā nekas materiālistisks nebūtu noticis.
*
Te nu jāsaka, ka politbiroja locekļa nakts izpriecas gandrīz vai izraisīja skandālu sūtniecībā, konkrēti – tās partijas šūniņā.
Bet pie visa vainīga bija sekretāra Diviļkovska sieva – biedrene Diviļkovska, kurai ir dažādi nopelni asiņainajā Pilsoņu karā, kā arī pašā Oktobra revolūcijā. Šī skaidrā un taisnā sieviete šo atgadījumu no visām pusēm izvērtēja pilnīgi amorālā aspektā un nonāca pie savtīgiem secinājumiem. Tie bija šādi: Rudzutakam dzert, svešām sievietēm klātesot, ar šīs daudzcietušās sievietes vīru nav cienīgi, tāpēc par brīdinājumu citiem ārpolitikas druvas darbiniekiem jautājums tūdaļ ir izskatāms partijas šūniņā. Zināms, ka nekas no tā tomēr neiznāca…
*
Un, kad citi klātesošie redzēja šādu kliedzošu netaisnību, arī viņi apskaitās un uzrakstīja kompromitējošu dokumentu taisnības iestādījumiem pašā Maskavā. Anonīmajā ziņojumā viņi atklāja visu rūgto patiesību par to, ka “politbiroja loceklis, tāpat kā Cēzara sieva, varbūt ir ārpus visām aizdomām un paškritikas” (vai kā?), uz ko nevarot mierīgi noraudzīties.
*
Bet Rudzutaks visu laiku tikai smīnēja (un demonstratīvi atradās ārpus aizdomām), skaidrodams nakts gājiena dēļ sagrauztajiem sūtniecības darbiniekiem, ka viņš vēlējies vienīgi “iepazīties ar buržuāzijas pagrimšanu”, neko vairāk. Taisnības labad gan jāteic, ka visu to pagrimšanu pilnībā viņš nepaguva noskatīties, jo tā turpinājās tālāk, turpretī viņam pašam nākamajā dienā bija steidzami jāatgriežas Maskavā maizes darbā…
***
Šis notikums 1930. gadā sakarā ar aktuālo bolševiku partijas “tīrīšanu”, protams, tapa zināms – tiem, kam vajag. Adresēti “A.S.Soļca labvēlīgajai uzmanībai”, šie fakti nesekmīgi figurēja toreizējās tīrīšanas materiālos.
Bet ārzemēs tos pilnīgi atklātā vēstulē publicēja Aleksandra Kerenska rediģētā krievu prese.
*
“Kompromata” autors droši vien bija 1929. gadā Parīzē uz Rietumiem pārbēgušais padomju sūtniecības darbinieks G.Besedovskis.
Viņa izjūtas arī var saprast.

 

 

Visiem visi sapņi piepildīsies Ziemassvētkos! – Uzskatāms paredzējums.

Embedded image permalink

 

 
Leave a comment

Posted by on 19/12/2014 in Galerija, Historeskas

 
 
%d bloggers like this: