RSS

Category Archives: Historeskas

“Galvenais čekists ar lielu maksti..” – No B. D. brīvdienu arhīva.

Image0542Image0543

 
 

Biedrība “Intelekts” no š.g. 5. līdz 7. augustam noturēs vēsturnieku, kultūras zinātāju un filozofu simpoziju “Aktīva tagadne”.

 

Biedrība “Intelekts” no š.g. 5. līdz 7. augustam noturēs vēsturnieku, kultūras zinātāju un filozofu simpoziju “Aktīva tagadne”.

Simpozija nolūks – analizēt Latvijas vēstures zinātnes, kulturoloģijas un filozofijas pašreizējo stāvokli, veicināt šo nozaru sadarbību. Tālab tiks iztirzāti trīs galvenie jautājumu loki:

1. Akts (action) – vara, nevarība un varmācība. Aktīvs laiks, atmiņa, “neatminami laiki” un dažādas vēstures filozofijas, kas ir (vai nav) iestrādātas Latvijas historiogrāfijā;

2. Aktīva laika (bībeliskā motīva „laiks ir tuvu”) izpausmes avangarda mākslā; Andreja Kurcija apcerējums “Aktīva māksla” mūsdienu kultūras sakarībās;

3. Laikmetīgu komunikācijas stratēģiju meklējumi. Diskursu teorijas un to lietojamība mūsdienu aktuālo norišu analīzē.

Trīs dienās varētu (ja mums izdosies par to vienoties) notikt pa 3 sēdēm dienā, – kopā 9 nodarbības. Rezultātus iecerēts publicēt grāmatā, kuras virsraksts varētu būt Aktīva tagadne “iz laikiem neatminamiem”: Mātes vārdi Tēva vārdi Meitu un Dēlu vārdi.

Uzaicinātie dalībnieki:

1. Andrejs Balodis (filozofs), – akadēmiski pētījumi par atmiņas un laika filozofiju un par Latvijas filozofijas vēsturi.

2. Dagmāra Beitnere-LeGalla (vēsturniece un socioloģe), – pētījumi kultūras socioloģijā un vēstures filozofijā, monogrāfija „Mēs, zemnieku tauta? Pašreference latviešu kultūras paradigmā” (2012).

3. Raimonds Briedis (Kultūras un literatūras vēsturnieks, literatūrzinātnieks), – monogrāfijas:

“Teksta cenzūras īsais kurss : prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā” (2010).“Latviešu romānu rādītājs, 1873-2013 (2014).“Latviešu literatūras hronika sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā” (2006) 2 sēj.Līdzautors: “Latviešu literatūras vēsture” 3 sējumos (2001).

4. Bonifācijs Daukšts (vēsturnieks, diplomāts un literāts), – pētījumi par kultūras un izlūkdienestu vēsturi, grāmatas „Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām” (2012, 2015), „Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija” (2012).

5. Ainārs Kamoliņš (filozofs un mākslas pētnieks), – pētījumi filozofijā, latviešu mākslas vēsturē un teorijā; grāmata „Dienasgrāmatas: Spinozas poētika” (2014).

6. Āris Puriņš (vēsturnieks), – publikācijas par Latvijas ekonomikas, naudas un bankas vēsturi, vēsturfilozofiski nozīmīga monogrāfija „Andrievs Niedra. Četri gadi un viss mūžs” (2005).

7. Māra Rubene (profesore, Latvijas estētikas asociācijas vadītāja), – publikācijas par mūsdienu franču filozofiju, fenomenoloģiju, estētiku, ētiku un vēstures filozofiju; monogrāfijas „No tagadnes uz tagadni” (1995) un „Aisthēsis – Mimēsis – Theōria” (2010).

8. Jānis Taurens (filozofs un mākslas teorētiķis), – pētījumi kultūras semiotikā, monogrāfija „Konceptuālisms Latvijā: domāšanas priekšnosacījumi” (2014).

9. Guna Zelmene – pasākuma direktore rīkotāja un mediatore.

10. Ansis Zunde (filozofs, pasākuma kreatīvās daļas vadītājs), – publikācijas filozofijas vēsturē, estētikā, ētikā, diskursu analīzē; monogrāfija „Melnās figūras: kants, ārendte, lakāns un žižeks latviešu „lirozofiskajā gambītā”” (2001)

Simpozija norises vieta – lauku māja “Ķempēni” http://www.kempeni.lv/index.html

 

Kā TROCKIS, no Staļina bēgot, ieradās brīvajā Latvijā. – Preses materiāli.

BĒGĻI NO PADOMIJAS BRĪVAJĀ LATVIJĀ

jeb

TROCKA IERAŠANĀS.

“Otrā Ļeņina” iemīļoto kuci sauc Maija!

Notikumi, pa kuriem jums, cienījamie lasītāji, šoreiz pavēstīšu, ir visai pārsteidzoši un, godīgi sakot, pat tādi kā apstulbinoši. No vienas puses, tie zināmā mērā raksturo divdesmito gadu Latvijas robežu apsardzības delikātās problēmas, bet no otras – liecina par tā laika avīžu lielisko prasmi tieši īstajā brīdī un veidā sniegt saviem lasītājiem iekšzemē un ārzemēs vitāli nepieciešamo dienišķo lasāmvielu, neaizmirstot arī “politisko gardēžu” prasības.

Un konkrēti – runa būs par lieliski informētā Rīgas krievvalodīgā  laikraksta “Segodņa” 1928. gada 88. numurā ievietoto četru korespondenču kopu, ko vienoja sensacionāls virsraksts – “Trockis izbēdzis no izsūtījuma”.

Jau pamanot šo virsrakstu jebkurš “Segodņa” lasītājs varēja justies patiešām ieintriģēts. Jo, raugi – nebija taču noslēpums, ka kopš 1927. gada beigām bijušais boļševiku dižvadonis Nr. 2 Ļevs Dāviddēls Trockis pēc jaunā mesijas Josifa Džugašvili-Staļina pavēles bija deportēts trimdā uz Vidusāzijas pilsētu Alma-Atu, kuras apkārtnē viņš dvēseles nospiestībā šāva vietējās pīles un medīja citus dzīvniekus. Partija ar Staļinu priekšgalā aizliedza nabaga nežēlastībā kritušajam pasaules revolūcijas censonim aiziet stepē tālāk par 70 verstīm un neatgriezties ilgāk par 10 dienām. Pie planētas plašumiem pieradušais Ļevs stipri mocījās un politiski nīka, bet no visiem stūriem uz viņu lūkojās visu redzošā GPU acs un snaikstījās čekas taustekļi.

“Segodņa” lasītājs gan toreiz par šiem Trocka dzīves apstākļiem nezināja: nezināja, piemēram, arī to, ka “otrais Ļeņins” saņem diezgan lādzīgus honorārus no sava vecā drauga Rjazanova (Marksa un Engelsa institūta direktora) par cītīgu pirmklasiķu darbu tulkošanu vietējā krievu valodā. Toties eksaltētajām “Segodņa” lasītājām šķita, ka Trockis kā tāds nelabs boļševiku Prometejs ir piekalts Vidusāzijā pie klints un vaļā nu galīgi netiks, kamēr Staļina ērgļi neizknābs viņam attiecīgās vietas.

  Vēl “Segodņa” lasītājs principā zināja stāstīt, ka Alma-Atā Trockis mokās kopā ar dēlu Ļevu Sedovu un sievu Natāliju Ivanovnu Sedovu. Taču par Trocka iemīļoto kuci Maiju pasaule bija slikti informēta, un tas ir liels trūkums, jo šai kucei bija izcila loma trimdinieku dzīvē. “Mana dārgā Maija,” Trockis rakstīja draugam, “pat nenojauš, ka viņa tagad ir dižās politiskās cīņas centrā.”

Bet atgriezīsimies pie “Segodņa” publikācijas par Trocka bēgšanu no izsūtījuma, kas daudziem izraisīja lielu pārsteigumu un nesaprašanu. Jo vairāk tāpēc, ka laikraksta korespndents savu pirmo pa telefonu noraidīto jaunumu darīja zināmu atklātībā visai kriminālā stilā ar virsrakstu “Noslēpumaino ceļinieku arests uz Latvijas robežas”.

Pirmā  ziņojuma saturs bija burtiski sekojošs:

“Zilupe. 31. martā. Naktī uz sestdienu divi robežsargi, apstaigājot savu iecirkni, sešu verstu attālumā no Zilupes pamanīja vairāku personu grupu, kas jau atradās Latvijas teritorijā. ( šeit un turpmāk – “Segodņa” raksturīgie teksta izcēlumi. – B.D.) Viņi bija tērpušies ceļinieku drānās. Dažiem rokās bija nelielas pauniņas. Viņu vidū bija viena sieviete.

Robežsargi uzsauca aizdomīgajiem ceļiniekiem, lai apstājas. Tie nekavējoties apstājās, jo acīmredzot gaidīja tikšanos ar robežapsardzības pārstāvjiem.

Uz jautājumu – kas viņi tādi ir, viens no aizturētajiem skaidrā  latviešu valodā paziņoja, ka viņi tikko ir pārgājuši padomju robežu un pieprasa nekavējoties stādīt viņus priekšā posteņa priekšniekam, kuram viņi sniegšot visus nepieciešamos paskaidrojumus.

Robežsargi aizveda nepazīstamos uz Zilupes staciju un nodeva tos priekšniecībai. Drīz stacijā izplatījās baumas, ka aizturēto grupa sastāv no ievērojamiem boļševikiem un ka viņu vidū ir ne viens cits kā Trockis!”

No savas puses piebildīšu, ka vietējie latgalieši un citas apkārtējās tautības, visu to dzirdot, saprotams, ne bez iemesla satraucās. Kā šis uztraukums materializējās – par to “Segodņa” korespondents:

“Acumirklī  salasījās liels pūlis. Ieradās arī fotogrāfi, kuriem izdevās nobildēt visu grupu ar Trocki priekšgalā. (Vienu no šīm fotogrāfijām publicējām. – Red.)

Sākās intensīvas pārrunas starp Zilupi un Rīgu. Saskaņā ar saņemtajām instrukcijām dzelzceļa un policijas iestādes atteicās sniegt jebkādus paziņojumus, kas varētu vai nu apstiprināt, vai atspēkot baumas. Ir saņemts rīkojums nosūtīt aizturētos konvoja pavadībā uz Rēzekni, kur steidzami no Rīgas ieradīsies politiskās policijas, kā arī iekšlietu, ārlietu un kara resoru pārstāvji.”

Dienas vidū mobilais “Segodņa” korespondents jau ziņoja no Rēzeknes:

“Nepārprotami konstatēts, ka robežu nelegāli pārgājuši Trockis ar sievu, Laševičs un Vācietis.

Varas iestādes tāpat kā iepriekš turpina izvairīties no jebkādiem paskaidrojumiem šā notikuma sakarā. Nav zināms pat – vai aizturētos sūtīs tālāk uz Rīgu vai turpmāk līdz īpašiem rīkojumiem viņi paliks Rēzeknē.”

Tās pašas dienas otrajā pusē tapa zināms, ka “Trockis cenšas dabūt vīzu izbraukšanai uz Vāciju vai Franciju”.

Jāsaka, tas bija liels pārsteigums, jo Trockim tepat Latvijā bija attālu radinieku paziņas un pat tuvi, seni draugi, kuri viņam bija pateicību parādā. Šo draugu vidū var minēt kaut vai ekstravaganto sievieti un aktrisi Mariju Leiko. Gadsimta sākumā viņa pazina Ļevu, kad viņš vēl bija tikai Bronšteins un mita Vīnē. G.Zeltiņas un A.Uzulnieces grāmatā “Marija Leiko” (24. lpp.) katrs pats var izlasīt, ka “tolaik Vīnē dzīvojošais politiķis Ļevs Trockis, viņus (Leiko un viņas vīru. – B.D.) apciemodams, nesa avīzes, ar ko bērnam uzsildīt pienu, un palaikam tajās ietina maizes, desas vai siera gabalu”.

Principā  savulaik tik nesavtīgais Trockis varēja divdesmito gadu Latvijā  cerēt uz visai ietekmīgu kreiso radikāļu atbalstu un palīdzību patvēruma meklējumos.

Bet “Segodņa” korespondents kā tāds Figaro pa to laiku jau bija izspraucies cauri policijas kordonam un pašaizliedzīgi ziņoja dzimtajam laikrakstam:

“Trockis ir līdzīgs viņa tipiskajiem attēliem. Tikai viņš izskatās daudz vecāks. Seja ir grumbu izvagota, mati stipri nosirmojuši. Salīdzinājumā  ar Trocki viņa sieva šķiet pavisam jauna, maza auguma sieviete.

Laševičs – liela auguma vīrietis ar karavīra stāju. Vācietis – vidēja auguma, turas daudz brīvāk par citiem un acīm redzami dižojas ar savām latviešu valodas zināšanām.”

Izmanīgais “Segodņa” korespondents mēģinājis intervēt pašu Trocki, bet:

“Jau atbildot uz pašu pirmo jautājumu, Trockis painteresējās – vai viņam gadījumā neesot darīšana ar personu, kas saistīta ar žurnālistiku, un kategoriski atteicās no jebkādām sarunām, paziņodams, ka viņa stāvoklis pašlaik neesot tāds, kas ļautu sniegt intervijas avīzēm.”

“Segodņa” lasītājiem, saprotams, likās pilnīgi loģiski, ka Trockis ir atbēdzis uz Latviju kopā ar saviem vecajiem cīņu biedriem. Bijušais cara armijas virsnieks pulkvedis Jukums (Joahims) Vācietis, piemēram, tā laika uztverē taču bija viens no tuvākajiem boļševiku kara komisāra Trocka līdzgaitniekiem un “Trocka laikā” ieņēma bruņoto spēku virspavēlnieka posteni. Autobiogrāfijā “Mana dzīve” Trockis ar simpātijām rakstīja pat par J.Vācieša pārkāpumiem: “Iedvesmas brīžos Vācietis izdeva tādas pavēles, it kā pasaulē nebūtu ne Komisāru Padomes, ne Centrālās Izpildkomitejas. Viņu apvainoja šaubīgos plānos un sakaros, un viņu nācās atlaist, kaut īstenībā šajos apvainojumos nekā nopietna nebija. Iespējams, ka pirms gulētiešanas puisis bija salasījies Napoleona biogrāfiju un pēc tam savus godkārīgos sapņus pastāstījis diviem trim jauniem virsniekiem. (Stukačiem. – B.D.)”

Atbildot uz “Segodņa” korespondenta jautājumiem, “Vācietis pasvītroja, ka ne Trockis, ne Laševičs nepavisam nedomā meklēt patvērumu Latvijā, cerot, ka viņiem tiks dota iespēja sagaidīt Latvijā vīzas izbraukšanai uz Vāciju vai Franciju.

Trockis piedāvāja Rīgas administrācijas pārstāvjiem telegrammas nosūtīšanai Suvarinam un Romēnam Rolānam uz Franciju, Rutai Fišerei – uz Berlīni un Gorkijam – uz Sorento.

Visās  šajās telegrammās Trockis lūdz savus draugus sagādāt viņam un viņa sievai vīzas, kā arī  ziņo par savu bēgšanu no PSRS.”

Korespondentam tās pašas dienas novakarē izdevās iegūt arī 

jaunas sīkākas ziņas, kas attiecas uz Trocka un viņa draugu bēgšanu. Galvenā loma šī grūta pasākuma organizēšanā acīmredzot ir Laševičam.

Kā  zināms, šis bijušais revolucionārās kara padomes loceklis un Maskavas kara apgabala karaspēka pavēlnieks ir viens no vistuvākajiem Trocka draugiem, un par savu karjeru viņam jāpateicas tieši Trockim.

Laševičs jau 1927. gada vasarā bija viens no visaktīvākajiem Trocka vadītās opozicionārās grupas organizētājiem. Par nelegālas sapulces sarīkošanu mežā pie Maskavas Laševiču atbrīvoja no visiem amatiem un nosūtīja uz Mandžūriju, kur viņš tomēr ieņēma nozīmīgu posteni Austrumu-Ķīnas dzelzceļa valdē. Tas arī novērsa viņa izslēgšanu no partijas un paglāba no bargākiem sodiem, kādi skāra Trocki un viņa domubiedrus.

Izmantojot pārvietošanās brīvību, Laševičs sagatavoja Trocka bēgšanu no Vernijas (Alma-Ata) un, izmantojot uzticamu cilvēku strapniecību, uzturēja ar viņu dzīvus sakarus.

Pats Laševičs pievienojās Trockim kaut kur ceļā, norunātā vietā. Jau Krievijas Eiropas daļā visai grupai pievienojās Vācietis, kurš arī sarakstījās ar Laševiču un jau sen bija izlēmis atstāt PSRS”.

Tā  beidzas laikraksta “Segodņa” korespondenta ekstraordināro ziņojumu kopa, ko Glavļits savulaik, tāpat kā pašu šo interesanto laikrakstu, slēpa no godīgu okupētās Latvijas iedzīvotāju acīm Misiņa bibliotēkas specfondos un citās gandrīz nepieejamās krātuvēs. Bet nāk laiks, kad pakāpeniski kļūst zināms viss, arī tas, kas ar sarkaniem vai vēl skaistākiem burtiem ierakstāms Latvijas preses sasniegumu un fenomenu vēsturē.

Nobeigumā  vēlreiz ar jaunotu spēku jāpasvītro visas brīvās Latvijas preses, un konkrēti arī laikraksta “Segodņa”, vispusīgās rūpes par savu lasītāju labsajūtu. Jūs droši vien pamanījāt, ka “Segodņa” korespondenta nesavtīgi aprakstītie notikumi risinājušies 31. martā, un, pateicoties pareizai darba organizācijai, personīgai ieinteresētībai un rūpēm par lasītāja vēlmju apmierināšanu, šie notikumi jau nākamajā dienā tapa zināmi visām avīzi lasošām personām.

Līdz ar to laikraksta aprīļa sensāciju norma tika izpildīta jau pašā pirmajā mēneša dienā.

Ar patiesu prieku par to,

BONIFĀCIJS DAUKŠTS

 

Cilvēcīgs galds.

Noderīgi!

No manām pavārgrāmatām. – Pielikums krievu dzerošās inteliģences bestsellerā “Кухня холостяка”.

https://bonis.lv/2014/08/27/no-manam-pavargramatam-pielikums-krievu-dzerosas-inteligences-bestsellera-%D0%BA%D1%83%D1%85%D0%BD%D1%8F-%D1%85%D0%BE%D0%BB%D0%BE%D1%81%D1%82%D1%8F%D0%BA%D0%B0/

 

Vai iznācis pilnīgi jauns B. Daukšta mistiskās TETRALOĢIIJAS (!) personu reģistra pielikums Maskavas spechranā?

Kur mani austrumu honorāri nārsto?

Kas galu galā notiek ar MANAS fenomenāli tapušās GRĀMATAS

bonis.lv/…/kas-notiek-ar-manas-gramatas-par-marksisma-leninisma-vadonu-privato-dzivi-par-kadreiz-pazuduso-3-sejumu-nevaru-kont…Saglabātā kopija

30.6.2012 Vēsture un savs laiks – Bonifācijs Daukšts alias Bonifacijs Dauksts, Bonifacijus
Daukštas, Bonifacy Daukszt, Бонифаций Даукштс. Home


Kur nozūmēts 3. sējums?

Ir gūts tikai savāds atspogs no manas Maskavā nepieietās LIETAS:

КАК ГУЛЯЛИ КЛАССИКИ МАРКСИЗМА

/ Даукштс Бонифаций. – Москва: Независимое изд-во ПНТ, 1990, 1996, 2012.
Опис. по обл. Без огранич. срока хр.

Независимое изд-во ПНТ входит в профсоюз “Информ- Свобода”.

Pagaidām nevaru piekļūt.

Tas esot īpaši  kontrolētais t.s. samizdata “dzīļu” fonds:

фонд: НП, шифр: НП 3/2596, инв.№: 000124923

Bet – tas nupat esot kārtējo reizi daļēji pārformēts.

Kļūst pavisam jau interesanti..

Draugi no Maskavas ziņo pilnīgi neizskaidrojamas lietas par  HISTORESKU ANABĀZES norisēmbibliotēku fondos..

 

Ceļā uz tradicionālo sieviešu nulles vietu augstajā Kremļa diplomātijā. – “Kolontaiščinas” pārvarēšanas laiks..

Viena no pazīstamākajām augstākās sabiedrības biedrenēm, kas раlaikam figurēja padomju pilnvarotās pārstāvniecības (sūtniecības) štatos Latvijā, bija Ļiļa Brika jeb Lilī Brik, kā viņu dēvēja mākslinieciskākas dvēseles. Proletariāta un padomju varas galma dzejnieka Vladimira Majakovska draudzene Ļiļa ar savu sarkano padomju pasi ieradās Rīgā 1921. gada rudenī. Viņa sabija šeit aptuveni četrus mēnešus, dzēra kafiju lepnākajā kafūzī Liepājā, atgūstot gūžu apjomu un normālu svaru, un, kā tika apgalvots, piedevām vēl deva nozīmīgu ieguldījumu sarkanās Krievijas un baltās Latvijas tirdznieciskajās sarunās Rīgā
*
Te nu atkāpeniski būtu jāpiebilst, ka sievietes diplomātes šī vārda patiesajā nozīmē padomju sūtniecībās Baltijas valstīs bija liels retums. Un ne tikai tāpēc, ka tam par šķērsli kļuva oficiālās nostādnes un aizspriedumi attiecībā uz sieviešu politiskajām potencēm, bet lielā mērā arī padomju ārpolitiskā resora vadītāja Cičerina izteiktās misogīnijas (sieviešu nīšanas) dēļ.
Uz Rietumiem aizbēgušais padomju diplomāts G. Besedovskis savās „Padomju diplomāta atmiņās” par Čičerinu rakstīja: „Viņa galvenā rakstura iezīme, kas dūrās acīs kopš iepazīšanās brīža, bija kaut kādas patoloģiskas antipātijas pret sievietēm. Čičerins nepanesa sievietes klātbūtni. Ar grūtībām pacieta mašīnrakstītājas un stenogrāfistes klātbūtni, pie kurām bija pieradis. Taču, ja tieši šīs darbinieces kaut kādu apstākļu dēļ uz laiku nomainīja ar citām, viņš tūlīt kļuva nervozs, stundām ilgi burkšķēja un griezās ar žēlabainām pretenzijām pie Ārlietu tautas komisariāta kolēģijas sekretāra, sava drauga Kantoroviča: „Nu saki, kāpēc man atsūtītas šitās „duras”?
*
Otra Čičerinam raksturīga iezīme bija rijība un alkoholisko dzērienu pārliecīga lietošana…” Tikai pēc Čičerina faktiskās aiziešanas no diplomātiskās arēnas, kad Ārlietu tautas komisariātā nostiprinājās konkurējošās, M.Ļitvinova vadītās grupas kadri, vēstnieces rangu ieguva vīrišķīgā Aleksandra Kolontaja.
Tieši Aleksandras Kolontajas ietekmē padomju ārpolitikas ziemeļrietumu virziens (Baltijas valstis un Ziemeļvalstis) izņēmuma kārtā kļuva par „vissievišķīgāko” (ja skatām dzimumu proporcijas diplomātiskajā korpusā). Aleksandra Kolontaja, kuras civilvīrs bija, kā tagad zināms, izlūkdienesta aģents, bet toreiz par diplomātu uzskatītais Alfrēds Austriņš, trīsdesmitajos gados sāka nopietni ietekmēt PSRS ārlietu resora kadru politiku visās Baltijas reģiona valstīs, arī Latvijā.
*
Aleksandras Kolontajas it kā maigajai “Maskavas rokai” trīsdesmitajos gados piemita gluži nesievišķīgs spēks un vara. Viņai bija arī vareni atbalstītāji un sirsnīgi domubiedri Ārlietu tautas komisariātā Maskavā. Visupirms jau Boriss Stomoņakovs, kuram vēlāk NKVD jokdari, spēlēdami nāvīgas spēles čekas kancelejā, “piešuva” pretpadomju masoņa nopelnus. Līdz 1936. gadam B.Stomoņokovs bija ietekmīgs sovjetu ārpolitikas Baltijas virziena kurators, un Kolontaja saziņā ar viņu pārcēla no Tālo Austrumu sfērām uz Dzintarjūras krastiem ļaunu slavu iemantojušo Ivanu Andrejeviču Cičajevu. Vienu pašu, bez sievas, kuras viņam tolaik, šķiet, vēl nemaz nebija. Sākot ar 1938. gadu, tieši šis PSRS pilnvarotās pārstāvniecības Latvijā darbinieks, faktiski tās idejiskā un politiskā galva, būdams padomnieka amatā, kopā ar žiperīgo pirmo sekretāru Mihailu Vetrovu līdz izgurumam rosījās 1940. gada “revolūcijas” politisko marionešu briedināšanas druvā.
Ir grūti apstrīdamas liecības, ka Vaņa Čičajevs no Mordovijas, tā teiksim, tīri arhitektoniskā nozīmē esot fascinējis un valdzinājis jau paveco, iekārīgo Kolontaju. Taču tā, protams, paliek ” padomju vīrietes” Kolontajas gaumes lieta.
*
Ivana draugs Latvijā – Vilis Lācis – , kurš vēlāk 1940. gadā elementāri pārlējās no vienas sabiedrības krējuma otrā, šķiet, visu to diplomātisko aizkulišu būšanu būtu varējis mums izklāstīt diženākos triepienos. Savulaik (1962. gada 16.jūlijā) vēstulē „dārgajam Ivanam Andrejevičam” Vilis Lācis neizslēdza domu, ka vēl pagūs uzrakstīt aizkustinošas atmiņas, kurās viņi abi ar Vaņu un citiem padomju draugiem, lieliem vīriem un sievām, attiecīgi ies notikumu pirmajās rindās:
„Tu ieteic man ķerties pie memuāriem (…) var būt, ka nākamajā gadā šajā virzienā sākšu kaut ko darīt. Materiālus diemžēl šim nolūkam neesmu krājis – ir tikai tas, kas saglabājies atmiņā un arī kaut kas dienasgrāmatās.” Vēstulēs Čičajevam Lācis,” protams, atcerējās “vareno Kolontaju”, nekad neaizmirsa arī 1940. gada padomju „diplomātu” laulāto draudzeņu veselību un palaikam norādīja uz viņu nozīmīgo personisko devumu Baltijas sovjetizēšanas jomā.
*
„Liels sirsnīgs sveiciens Ksenijai Mitrofanovnai (Cičajeva sievai — B.D.). Ja satiec Vetrovus un Jemeļjanovus, pastāsti, kas notiek ar mani, un lai viņi piedod manu klusēšanu.”
*
Noskaņojums, kā redzat, abinieciski dzejisks, gluži vai J. Jevtušenko dzejoļa garā:
„Ar mani, lūk, kas tagad noliek,
Mans draugs pie manis nenāk šodien,
Bet tie, kas nāk, un tie, kas iet,
Nav īstie tie un gaidītie.”
(Visādi Vosi.)
*
Ja jautātu, kāds sakars šīm peršām ar raksta tematu, būtu jāatbild, ka Viļa Lāča sentiments par „skaisto, vētraino” 1940. gadu sabalsojas ar bijušā TASS korespondenta Latvijā Jemeļjanova sievas īpašo iemīlestību uz dažādiem izteiksmīgiem dzejas darbiem par reģionālās vēstures tēmām. Taču turpināsim par sievietēm.
*
Ne m-me Sotow, ne m-me Wetroff nedz citas m-me, kas toreiz rosījās Antonijas ielā 2 (tāļr.3570) tai 1939.—1940. gadā  politiskā ziņā – tomēr – nav bijušas gluži zemē metamas.
1939.gada nogalē viņām, starp, citu, tika izvirzīti speciāli sūtniecības otrā līmeņa uzdevumi.
Pilnvarotais pārstāvis Ivans Zotovs toreiz izvērsa aktīvu darbību pret „apmelojumiem” par Latvijas sovjetizāciju. Ziņojumā Maskavai viņš uzsvēra, ka dažu diplomātisko misiju darbībā parādījušās jaunas bīstamas tendences:
„Amerikāņu un angļu vēstniecībās periodā, kad Maskavā tika parakstīts līgums ar Igauniju un Latviju vai no ādas līda laukā, centās izjaukt sarunas, iebaidīt igauņus un latviešus ar Baltijas „sovjetizāciju”.
Enerģisku darbību izvērsa „miermīlīgo valstu” vēstnieki un viņu sievas:”…”
*
“Atbildot uz naidīgo diplomātisko misiju sieviešu aktivizēšanos, padomju pilnvarotās pārstāvniecības sievietes vēl ciešāk saliedējās ap dzimto partiju, biedru Staļinu un savu pārstāvniecības vadītāju Antonijas ielā.”
“Dažādos diplomātiskos rautos un saiešanās viņas kopīgiem spēkiem deva nesaudzīgu un neatvairāmu propagandistisku prettriecienu” maigā dzimuma pārstāvēm no imperiālisma nometnes..
Tādas viņas te bija. Taisni žēl atcerēties.. Ja kas.

 

 
Leave a comment

Posted by on 07/03/2015 in Historeskas

 

Rudzutaks Parīzē. – No cikla “Politbiroja locekļi meitumājās”.

Stāv rakstīts, ka politbiroja loceklis Jānis Rudzutaks Parīzē ieradies 1928. un 1929. gada ziemā kopā ar vēl diviem ārzemju latviešiem Hermaņiem, kas, starp citu, bija miesīgi brāļi. Pirmais Hermanis, spriežot pēc dokumentiem, strādājis pie Jāņa par personisko sekretāru, bet otrs braucis līdzi “pa savu līniju”, un vēsturei nav zināms, kāda velna pēc, jo viņš bija “Dobroflota” valdes priekšsēža vietnieks, bet Parīzē brīvprātīgus boļševiku flotes atbalstītājus tikpat kā nemanīja.
*
Pēc ierašanās Parīzē Rudzutaks uzreiz paziņoja, ka viņu šeit visvairāk interesējot tikai divas lietas: Komunāru nošaušanas siena Perlašēzas kapsētā un slavenais priekanams Šabanē ielā. Padomju sūtņa mēģinājumi atrunāt Jāni no otrās lietas palika bez panākumiem. Un tas ir arī saprotams, jo, kā raksta rakstniece Gaļina Serebrjakova, “neviens nekad nebija spējis vājināt Rudzutaka gribasspēku, iedragāt viņa pārliecību par izraudzītās idejas pareizumu”. Augstais viesis kategoriski pieprasīja, lai sūtniecība viņam par pavadoņiem piešķir divus spējīgus sūtniecības sekretārus.
*
Pa tolaiku pienāca arī vakars, un, raugi, Rudzutaka kompānija, ko veidoja divi brāļi Hermaņi, devās sarkanā luktura virzienā, bet sūtniecības sekretāri Helfands un Diviļkovskis viņus pavadīja. Turklāt pēdējam no viņiem mājās palika sieva komuniste.
*
Tikmēr jautrais Šabanē ielas nams lielā atvērtībā un gatavībā sagaidīja savu vēsturiski pirmo politbirojnieku.
*
Biedrs Rudzutaks no Austrumiem tad nu pats personiski aplūkoja visas ievērības cienīgās vietas, kā arī izteica vairākas kritiskas piezīmes par pretimnākošo sieviešu nevērību kuteklīgā jautājumā: “Bet kā viņas gorās!” (Par to atmaskojošs materiāls ir saglabājies Parīzes imperiālistiskajā presē.) Īpaši vērīgi ciemiņš pakavējās pie speciālas nozīmes istabu durvīm, ko viņš saprotoši nosauca par kabinetiem.
*
Bet numuros pa to laiku, var teikt, ausīm dzirdami darbojās meistari un politbiroja loceklis ne mazums brīnījās par šīm pūlēm, jo agrāk viņam bijusi pārliecība, ka Francijas tautu ir novājinājusi augšslāņu ekspluatācija, nevis otrādi.
*
Tad pēkšņi klātesošie pamanīja, ka daži kabineti vēl ir brīvi. To ievēroja arī pats biedrs Rudzutaks un, kā teikts dokumentā, “ar īpašu baudu un apmierinājumu izvietojās šajās istabās, kur viņam parādīja dažādas dejas un kur viņš samaksāja šampanieša vērtību, vairākus tūkstošus franku pilnvērtīgā valūtā”. Meitumājas iekšējā apskate un aptauste turpinājās līdz rītam, kad sāka dziedāt vietējie Francijas gaiļi un citi tamlīdzīgi vokālisti. Reizē ar sauli visa kompānija atgriezās padomju rokās Grenēla ielā, it kā nekas materiālistisks nebūtu noticis.
*
Te nu jāsaka, ka politbiroja locekļa nakts izpriecas gandrīz vai izraisīja skandālu sūtniecībā, konkrēti – tās partijas šūniņā.
Bet pie visa vainīga bija sekretāra Diviļkovska sieva – biedrene Diviļkovska, kurai ir dažādi nopelni asiņainajā Pilsoņu karā, kā arī pašā Oktobra revolūcijā. Šī skaidrā un taisnā sieviete šo atgadījumu no visām pusēm izvērtēja pilnīgi amorālā aspektā un nonāca pie savtīgiem secinājumiem. Tie bija šādi: Rudzutakam dzert, svešām sievietēm klātesot, ar šīs daudzcietušās sievietes vīru nav cienīgi, tāpēc par brīdinājumu citiem ārpolitikas druvas darbiniekiem jautājums tūdaļ ir izskatāms partijas šūniņā. Zināms, ka nekas no tā tomēr neiznāca…
*
Un, kad citi klātesošie redzēja šādu kliedzošu netaisnību, arī viņi apskaitās un uzrakstīja kompromitējošu dokumentu taisnības iestādījumiem pašā Maskavā. Anonīmajā ziņojumā viņi atklāja visu rūgto patiesību par to, ka “politbiroja loceklis, tāpat kā Cēzara sieva, varbūt ir ārpus visām aizdomām un paškritikas” (vai kā?), uz ko nevarot mierīgi noraudzīties.
*
Bet Rudzutaks visu laiku tikai smīnēja (un demonstratīvi atradās ārpus aizdomām), skaidrodams nakts gājiena dēļ sagrauztajiem sūtniecības darbiniekiem, ka viņš vēlējies vienīgi “iepazīties ar buržuāzijas pagrimšanu”, neko vairāk. Taisnības labad gan jāteic, ka visu to pagrimšanu pilnībā viņš nepaguva noskatīties, jo tā turpinājās tālāk, turpretī viņam pašam nākamajā dienā bija steidzami jāatgriežas Maskavā maizes darbā…
***
Šis notikums 1930. gadā sakarā ar aktuālo bolševiku partijas “tīrīšanu”, protams, tapa zināms – tiem, kam vajag. Adresēti “A.S.Soļca labvēlīgajai uzmanībai”, šie fakti nesekmīgi figurēja toreizējās tīrīšanas materiālos.
Bet ārzemēs tos pilnīgi atklātā vēstulē publicēja Aleksandra Kerenska rediģētā krievu prese.
*
“Kompromata” autors droši vien bija 1929. gadā Parīzē uz Rietumiem pārbēgušais padomju sūtniecības darbinieks G.Besedovskis.
Viņa izjūtas arī var saprast.

 

 

Visiem visi sapņi piepildīsies Ziemassvētkos! – Uzskatāms paredzējums.

Embedded image permalink

 

 
Leave a comment

Posted by on 19/12/2014 in Galerija, Historeskas

 

Kā Padomijā jaunu cilvēku taisīja jeb pērtiķienes biedra Voronova mūžā.. – B. DAUKŠTA slepenā HISTORESKA.

Šausmīgas naivības:

http://www.la.lv/neticami-sausaliga-padomju-zinatnieku-iecere-nokert-simpanzi-un-sakrustot-ar-negerieti/4/

Un B. DAUKŠTA ierobežotas pieejas TRILOĢIJAS (Maskava, kr.val.) HISTORESKA:

***

Kā Padomijā jaunu cilvēku taisīja

 jeb

pērtiķienes biedra Voronova mūžā

 

          Viens aizrobežu cilvēks, kad es viņam visu šo pasākumu izklāstīju, stipri šaubījās, norādīja uz manu ģenētisko nenopietnību un teica, ka es laikam “filtrējot vāverītes”. Cienījamie lasītāji, neticiet kritiķu norādījumiem, – es esmu trakoti nopietns, un “vāverīšu filtrēšana” ir mana privāta lieta, bet šaubīties par katru sīkumu var tikai Kārlis Markss.

          Un patiešām, visi svarīgākie pierādījumi galu galā ir savākti, tie nav apgāžami, un skaidri redzams, ka homo soveticus ir tikmēr cēlies no pērtiķiem un pērtiķienēm, – kamēr galīgi izcēlies. Naidīgās šķiras rasistiskās zemēs, protams, var apšaubīt šo darvinistisko patiesību, taču mums šādas iespējas vairs nav, jo, raugi, visas latgaliešu avīzes, kominternes prese un politbiroja dokumenti rāda, ka pēdējoreiz cilvēki no pērtiķiem turpinājuši rasties vēl nupat aizgājušā 20. gadsimta divdesmitajos gados, un galvenokārt Maskavā.

          Zināms, daudzi strādnieki – metālisti, politbirojs un citas augsti situētas personas bija paspējušas izcelties jau agrāk, – kāda runa, viņus var saprast, un, galu galā, tā nav mūsu darīšana. Nav arī nekāds noslēpums, ka atpalikusī lauku zemniecība un citi mazāk attīstīti proletārieši, revolūcijā apmulsuši, vēl ilgi pēc tam sprieda, kā tas viss gadījies un kā, piemēram, radusies melnā Āfrikas buržuāzija – vīrieši un sievietes kopā, kokos vai kā citādi. Visi šie darbaļaužu apziņu satraucošie notikumi bija tik zinātniski, ka nervozāki indivīdi toreiz pilnīgi zaudēja savu garīgo modrību, ieslīga fiziskā pesimismā un nereti pat pieslējās naidīgiem nošķiebieniem no pretējās nometnes.

          Turpretim bioloģiskie zinātnieki nemaz neapmulsa – tieši otrādi – stingrā solī drasēja uz priekšu savā attīstībā pa partijas CK nosprausto ceļu. Un, raugi, 1927. gadā ap 8. martu plaši pazīstamais profesors eksperimentators b. S.Voronovs jau atklāti varēja partijai un valdībai paziņot, ka turpmāk daudzas darba sievietes tiks atvieglinātas, – jo īstus padomju cilvēkus sabiedrībai dzemdēs arī spēcīgas, attiecīgi sagatavotas pērtiķienes – gan savējās, gan straptautiskās -, kuru dzimtene ir Franču Gvineja! Strādnieku un zemnieku valdība sākumā tā kā drusku apmulsa, noraustījās, tomēr atcēla attiecīgo cenzūru, un vilinošās perspektīvas uzbudinātajās avīzēs parādījās sensacionāli paziņojumi – “Profesors Voronovs apsēklojis pērtiķieni (mākslīgi)!”, un tamlīdzīgi.

          Ļaunas mēles gan melsa, ka tā apsēklošana nemaz tik pārmērīgi mākslīga neesot bijusi. Visa šī pavedinošā izdarība notikusi dabiskos apstākļos – Āfrikā, pie Gvinejas līča, starp palmām, un biedrs Voronovs izmisumā vienkārši pasaucis palīgā kādu vietējo pirmatnējo komunistu, kurš turpat līdzās – ekvatoriālajos krūmos – kavējies savā progresīvajā attīstībā. No   šitā pigmeja eksperimentālā pērtiķiene tad arī palikusi grūta un tādā aizkustinošā stāvoklī (kopā ar profesoru) atgriezusies Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā. (Es, godīgi sakot, personīgi esmu pārliecināts, ka minētais kompromitējošais pieļāvums (par pigmeju) teorētiski ir bijis iespējams, bet tikai noticis ar cita profesora eksperimentētāja – b. Ivanova – daudzsološo pērtiķieni Murku. Taču tas ir cits gadījums, kas aprakstīts “Pravdā”, un arī notika vēlāk.)

Image and video hosting by TinyPic

          Profesors Voronovs tikmēr kļuva slavens arī bez nogurdinošās izbraukšanas uz Āfriku – pateicoties vietējiem līdzekļiem un sociālistiskai jaunradei visās jomās bez izņēmuma.

          Te nu jāpiezīmē, ka no latviešu komunistiskajiem laikrakstiem ar Voronova ierosmes popularizēšanu sevišķi aizrāvās naivā latgaliešu  “Taisneiba”, kas iznāca Novosibirskā, bet bija paredzēta izplatīšanai latgaliešu proletariāta un zemnieku masās uz visas planētas, mūsu balto Latviju ieskaitot. “Taisneibas” 1927. gada 18. septembra numurā zinātnes un tehnikas sasniegumu rubrikā parādījās sensacionāls antireliģisks raksts ar nosaukumu “Vai mērkaķis var radīt cilvēku?” Biedrs autors aizrautīgā triumfā vēstīja, ka “profesors Voronovs izdarījis šādu, dikti interesantu izmēģinājumu. Viņš izgriezis šimpanzes mātītei dzimuma dziedzerus un to vietā iešķēlis sievietes dziedzerus. Šī grūta operācija izdevusies, dziedzeri sākuši darboties.”

          Tālākais profesora Voronova uzdevums bijis mākslīgi apaugļot mērkaķieni ar cilvēka sēklu. (Zinātājiem redakcija sazvērnieciski paskaidroja tehnoloģiju: “tāpat kā apaugļo ķēves bez oģeriem” (būdams latgalietis, es varu lasītājam paskaidrot, ka oģeris ir tas pats latviešu ērzelis. – B.D.)

           Šis mēģinājums Voronovam arī izdevies. Bez oģeriem.

          Cits bijušais cara laika profesors – N.Gredeskuls žurnālā “Revoļucija i kuļtura” (1928, Nr. 1) publicēja zinātnisku rakstu “Pērtiķis kā cilvēka priekštecis”, kurā neslēpa savu organisko sajūsmu par kolēģa Voronova izcilajiem panākumiem jaunu – īstu padomju cilvēku radīšanas druvā. “Visi mēs esam primāti,” sazvērnieciski atzinās profesors. “Skaidrs, ka cilvēks un augstākie pērtiķi ir ne tikai radinieki, bet pat ļoti tuvi radinieki.” Visa partijas prese kopumā lika apķērīgākajiem biedriem noprast, ja jaunie Āfrikas radagabali arvien biežāk ienāks arī vienkāršu ierindas darbaļaužu ģimenēs. Un neaizies.

          Bet, kamēr eksperimentālā padomju pērtiķiene kavējās gaidībās, augstas Kremļa instances ar biedra Staļina personīgu atbalstu nosūtīja panākumiem bagāto profesoru Voronovu uz kapitālistiskajām ārzemēm – padomju cilvēkradīšanas pasākumu popularizēšanai apspiesto proletāriešu vidū un zvērudārzos. (Starp citu, Oktobra 10. gadadienai par godu.) Lekciju starplaikos profesors apsēkloja vairākas piemērotas aizrobežu pērtiķienes un guva zināmus panākumus, uzstādamies salonkomunistiskajās Padomju Savienības draugu biedrībās, kā arī turpat uz ielas. Ar sasniegto viņš vēl nedomāja apmierināties. Policija kļuva uzmanīga. Iepriekšminētā padomju prese pa to laiku ar neatslābstošu uzmanību sekoja eksperimentālajai pērtiķienei un Voronova sēklošanās gaitām Rietumeiropā. Centrālie izdevumi un vietējie laikraksti sarkastiski izsmēja un nosodīja visus šķiriski naidīgos profesora dzīves un radošās darbības kritizētājus. “Ļeņingradskaja pravda”, piemēram, 1928. gada 24. jūnijā šādi aprakstīja sarkanā eksperimentētāja sagaidīšanu Londonā:

          “Doktora Voronova ierašanās Londonā sacēla lielu troksni. Konkrētāk, Angliju satrauca ne tik daudz pati atbraukšana, cik paredzamās doktora Voronova šimpanzes dzemdības. Anglijā Voronovam ir daudz niknu un nesamierināmu ienaidnieku. Voronova ierašanās dienā Vestminsterā notika protesta mītiņš, ko organizēja tie, kas nespēj pieļaut cilvēka sakrustošanu ar šimpanzi (..) Hercogiene Hamiltone un citi rekomendēja valdībai aizliegt šos eksperimentus, balstoties uz Anglijā pastāvošo likumu par vivisekciju.”

          Sevišķu sašutumu Padomijas presē izsauca neparedzētā dažu kreiso aprindu attieksme pret jauna tipa cilvēka taisīšanu Voronova variantā pasaules revolūcijas kadru bioloģiskās atjaunošanas interesēs. “Padomju lasītājs var nodomāt,” indīgi rakstīja “Ļeņingradskaja pravda”, “ka protesta mītiņā runāja tikai vieni aristokrātiskie tumsoņas. Nē, nepavisam, nē. Saietā nolasīja arī cienījamu radikālo darbinieku vēstules, kurās tikpat kategoriski nosodīta Voronova dzīve un radošā darbība.  Šo nosodītāju skaitā neizpalika, saprotams, arī leiboristu partijas vadoņi, kā piemēram, Klainss.”

          Maita.

          Jo tālāk, jo trakāk! Iedomājieties, biedri darvinisti, vienā neapzinīgā žurnālā Anglijā esot bijis lasāms: “Dr.Voronovs pārstādījis šimpanzes mātītei cilvēka olnīcas un pēc tam apsēklojis viņu ar cilvēka spermu. Viņš apgalvo, ka pērtiķiene jau tapusi grūta un dzemdēs īstu cilvēku. Ja tas patiešām ir tā, tad pienācis laiks kategoriski protestēt. Nerunājot nemaz par eksperimenta pretīgo dabu, tā taču ir nedzirdēta zaimošana, ka bērnu dzemdēs tāda māte kā šimpanze!”

          Pēc šī citāta no nesaprātīgā angļu žurnāla “Ļeņingradskaja pravda” jau krita pilnīgā sašutumā un atklāja satriektajiem padomju lasītājiem  šausminošas tumsonības faktus aizrobežas sociālistu vidē un kominternei tuvās aprindās:

          “Kam pieder šis žurnāls?” pravdisti tincinājās. “Varbūt hercogienei Hamiltonei? Nebūt ne. Šitā raksta “New Leader”. “New Leader” – kreisās un sociālistiskās domas žurnāls, neatkarīgās strādnieku partijas orgāns!!!

          Raksta, un papīrs nenosarkst no kauna. Kāda sevišķa pasaule! Kādi pavisam īpaši mūlāpi!”

          Kamēr profesors Voronovs turpināja savu skandalozo pērtiķieņu apsēklošanas braucienu Anglijas miglā un Elizejas laukos Parīzē, pasaulē risinājās arī citi revolucionāri notikumi. Hercogiene Hamiltone, zināms, tolaik nepārtraukti ģība savā buduārā un citreiz atkal Vestminsteras katedrālē, tādējādi likdama britu publikai saprast, ka personīgi viņa var arī nepārciest sagaidāmās Voronova šimpanzes dzemdības. Bet progresīvie Anglijas medicīnas studenti un citi ateisti, kuri cerēja, ka ar doktora Voronova eksperimenta piemēru viņiem beidzot izdosies pierādīt savu nedievišķīgo izcelšanos, vairākas reizes velnišķīgi piekāva jaunās padomju ierosmes pretiniekus un citus tamlīdzīgus proletariāta iecerēm naidīgus tumsoņas.

          Cīņai par jaunu komunistiskās pasaules homo soveticus pamazām cēlās arī melnā, apspiestā Āfrika ar susū cilts pārstāvjiem priekšgalā. Lielu nodomu spārnots, šīs cilts apmetnē ieradās apņēmīgais profesora Voronova sāncensis, iepriekš jau pieminētais profesors I.Ivanovs. Susūieši ar lielu interesi pildīja dažādus neparastus šā krievu batlādaiņa uzdevumus. Saprotams, tas viss notika ar franču koloniālās administrācijas ziņu un svētību. Noskatīties Ivanova izdarības ar pērtiķienēm reiz ieradās arī pats Franču Gvinejas gubernators doktors Puarē kungs. Viņam ar to bija gana, bet profesoram Ivanovam vēl nē, jo viņa izdoma  šķēršļus nepazina.

          No arhīvos atrodamiem apsēklošanas protokoliem redzams, ka panākt kolēģi Voronovu šimpanžu “apstrādāšanā” profesors Ivanovs vairs nevarēja, jo pirmās divas mātītes viņš visai interesantā veidā bija apsēklojis tikai 1927. gada 28. februārī, bet trešo, slaveno Nr. 25, vēl vēlāk – 25. aprīlī. Acīmredzot sapratis, ka pārspēt Voronovu šajā eksperimentu virzienā viņš nevarēs, biedrs Ivanovs 1927. gada 24. martā paziņoja Maskavas zinātņu Olimpa vadībai, ka viņam radušies jauni cildeni mērķi un izšķirīgi nodomi – pirmkārt, sākt apsēklot pērtiķienes ar dabisku vīriešu palīdzību bez liekulīga mākslīguma un, otrkārt, laist pieņemamus pērtiķus pie vietējām nēģerietēm, kuras par maksu un citām pavedinošām krievu draugu dāvanām būtu ar mieru pamēģināt, kas no šiem boļševiku jokiem iznāks.

          Maskavu, protams, vispirms interesēja tas, cik dolāru pirmajai strādnieku un zemnieku valstij šīs vēsturiskās kopošanās vārdā būs jāizdod un vai nevar to lietu nodiņģēt lētāk. Beigu beigās valūta atradās gandrīz tieši vajadzīgajā daudzumā un Ivanovs sāka īstenot savus nodomus, visas iztērētās summas rūpīgi ierakstīdams grāmatvedības ailē ar nosaukumu “Vietējo iedzīvotāju speciālie pakalpojumi”.

          Tiktāl nu būtu. Taču grūtajā ceļā uz jaunas padomju cilvēka variācijas izveidi sarkanie biedri boļševiki ar vietējiem susūiešu vīriešiem nevarēja vis uzreiz sastrādāties. Izrādījās, ka susū cilts čaļi pavisam neprot apieties ar   šimpanzēm, šausmīgi baidās no viņām un atbildīgos momentos paši bēg kokos.

          Galīgi nomocījies ar padomju nākotnes cilvēka ideju neizprotošo susūiešu tautu, biedrs Ivanovs izdomāja, ka varbūt kopējai lietai noderīgāki varētu būt kādi citi palmotajā apkārtnē klīstoši pirmatnējie komunisti. Jau 1927. gada 24. martā mūsu varonis paziņoja Maskavai savu nākošo eksperimentālās vairošanās ideju: “Es piešķiru lielu nozīmi pigmeju atsūtīšanai no Gabonas, jo ar viņiem minētajām grūtībām nevajadzētu būt.”

          ( Šeit nu lasītājs var sākt neticēt manai vēsturnieka patiesībai un godīgumam. Ja tas šķiet neticami, tad, lūdzu, atšķiriet žurnāla “Iskusstvo kino” šī gada 9. numura 159. lappusi un pārliecinieties, ka tā patiešām bijusi padomju vēstures realitāte.)

http://pics.livejournal.com/ycnokoutellb/pic/00056xh8

          Tātad – profesora Voronova sāncensis profesors Ivanovs pasūtīja franču koloniālajā valstībā savu eksperimentu vajadzībām “gibonu, šimpanzi un pigmejus”! Īstam padomju cilvēkam un patriotam šāds pasūtījums, zināms, varēja likties pat personīgi aizvainojošs, jo pigmeji, lai arī bija (pirmatnējie) komunisti, bet vispasaules komunistiskajā kustībā tomēr vēl nepiedalījās un neinteresējās par biedra Staļina vadošo lomu, kā arī par lauksaimniecības kolektivizāciju, apejot pirmatnējo iekārtu. Un kāds gan apzinīgs indivīds varēja rasties nošādiem šķiriski neapkaltiem džungļu darbiniekiem viņu intīmajā saskarē ar citām meža personībām? Nekas labs tur nevarēja iznākt, un tāpēc apzinīgi entuziasti komjauniešu vecumā ar revolucionāru pagātni un labā vīrietiskā jutoņā sāka piedāvāt biedriem Voronovam un konkrēti profesoram Ivanovam savu proletārisko degsmi idejas vārdā, Āfrikā, džungļos. Kāda runa, – ja partijai vajag?! Grigorijs Faimans, kurš uzrakstījis pieminēto rakstu “Iskusstvo kino” 9. numurā, citē oriģinālu dokumentu, ko toreiz saņēma PSRS Zinātņu akadēmija: “Ja būs Jūsu piekrišana dabiskai apsēklošanai, man ir cilvēks, pilnīgi vesels – piedāvā savus pakalpojumus.” Un tamlīdzīgi.

          Vienlaikus, protams, tika meklētas arī attiecīgi noskaņotas melnās sievietes. Bet 1927. gada pavasarī “reciproknās krustošanas eksperimentu pagaidām nevarēja iesākt, jo atrast par maksu sievietes iezemietes šim nolūkam līdz šim izrādījās neiespējami”. Biedrs Ivanovs lietpratīgi informēja, kāpēc tas tā: “Specifisku sadzīves un sociālo apstākļu dēļ nav sieviešu, kas būtu atstātas likteņa ziņā (padomju zinātniekam bija vajadzīgas tieši tādas. – B.D.) . Reliģiskie un sadzīves apstākļi ir tādi, ka sieviete (melnā. – B.D.) nekādā gadījumā brīvprātīgi nepakļausies izmēģinājumiem.” Tas jau bija gandrīz vai strupceļš. Bet biedrs Ivanovs nebija ar pliku roku ņemams – viņš  atrada izeju. Acīmredzot viņš sprieda loģiski: Āfrikā, piemēram, nav progresīvu melno komjaunavu, kuras būtu gatavas ziedoties uz nākotnes altāra un vispār – Eiropa tomēr paliek milzīgu iespēju kontinents un padomju iespējas – super iespējas. Tautkomisāru Padomes pieprasītajā atskaitē neveiksmīgās pieredzes izmācītais biedrs Ivanovs beidzot tieši tā arī uzrakstīja savai mīļotajai valdībai: “Sievietes, kas vēlētos pakļauties izmēģināšanai, ir nesalīdzināmi vieglāk atrast Eiropā nekā Āfrikā.” Turklāt šāda veida eksperimentiem pietiekot ar diviem trim antropomorfo pērtiķu tēviņiem. Tātad turpmāk izmēģinājumus labāk izdarīt tepat padomju dzimtenē “uz mūsu pamata”, piemēram, Suhumi pērtiķu audzētavā, un gan jau “vajadzīgie entuziasti” arī atradīšoties. Pirms tam taču tauta bija izpratusi dažādus lozungus, piemēram: “Visi zirgos!”, “Uz planieriem!”, “Uz kuģiem!”, “Uz Varšavu!” utt. Entuziasti arī šoreiz sapratīšot savas valdības mēmo vajadzību.

          Tādējādi profesors Ivanovs atteicās no afrikāniskajiem jaunā cilvēka taisīšanas nodomiem un atgriezās padomju zemē pie padomju pērtiķu audzētavām un visādā ziņā veicinošākiem apstākļiem. Te priekšā jau bija mūsu vecais varonis profesors Voronovs, un sākās viņu abu darbs roku rokā.

          Padomju profesoru apvienotie mērķtiecīgie pūliņi bija tik iespaidīgi, ka sāka uztraukties pat krievu baltā emigrācija ar Kutepovu, Kerenski un citiem pērtiķus neizprotošiem darbiniekiem priekšgalā. Pretpadomju centros tika apspriesta pati ļaunākā perspektīva – boļševiku režīma sagrūšanas aizkavēšanās. Tādā gadījumā sarkanie eksperimentatori bez citiem jaunradījumiem varēja paspēt pārpludināt sesto daļu zemeslodes ar saviem antropomorfajiem puszvēriem-puscilvēkiem, kurus bioloģisko eksperimentu rezultātā centās laist pasaulē slepenās, čekas apsargātās laboratorijās un institūtos. Par fantasmagoriskajiem eksperimentiem toreiz, starp citu, ziņoja arī Latvijas krievu laikraksts “Segodņa”, piemēram, 1928. gada 6. augusta numurā. Bet 28. janvārī vietējā sabiedrībā jau bija saviļnojuši noskanējis raksts ar nosaukumu “Laime no pērtiķa”.

          Tiesa, Latvijas presē vairāk uzsvēra doktora Voronova blakusnodarbību – pērtiķu hormonu izmantošanu ieinteresētu pacientu jaunības paildzināšanai un, it sevišķi, savecējušu sieviešu atgriešanai meitenīga neprāta gadu noskaņojumā. Kāds franču autors brīnumdarim Voronovam veltīja pat veselu romānu. Tas saucās “Atjauninātās romāns” un ilgāku laiku aizpildīja literārās sērijpublikācijas vietu laikraksta “Segodņa” numuros.

          Bet atgriezīsimies pie baltās emigrācijas bažām par padomju laboratorijās veidojamās būtnes ienākšanu reālajā zaudētās dzimtenes sabiedrībā. Publikācijās par šo tēmu neiedomājamas fantāzijas savijās ar fantastisko padomijas īstenību un ironija ar baiļpilnu nopietnību. Emigrantu  žurnāls “Dņi” 1930. gadā publicēja anonīma korespondenta rakstu, kurā bija mēģināts raksturot arī tautas attieksmi pret noslēpumaino “pērtiķu paradīzi” Suhumi un grūti izprotamajām lietām, kas tur notika Voronova, Ivanova, Zavadovska un citu eksperimentētāju vadībā:

          “Apmeklēju Suhumi ievērojamās vietas. Tiku pagodināts ar iespēju apmeklēt pērtiķu pili un esmu mežonīgā sajūsmā par visu tur redzēto.

          Nekur citur pasaulē, izņemot PSRS, laikam nav un arī nevar būt tādas pērtiķiem domātas paradīzes. Katrs pērtiķis šeit ir svēts un neaizskarams. Pērtiķiem piešķirtas visas personības tiesības; jebkāda rupja, nepieklājīga apiešanās ar viņiem no sargu un apmeklētāju puses, kā arī no apkārtnes iedzīvotājiem, ar kuriem izbēgušie pērtiķi dažreiz saskaras, tiek stingri sodīta.

          Tīrība pie pērtiķiem tiek uzturēta līmenī, kāda nav pat Maskavas klīnikās. Pērtiķus baro ar visizmeklētākajiem pārtikas produktiem, un tiem ne žēlo valūtu tropisko augļu iepirkšanai.

          Taču vietējie iedzīvotāji izturas pret to ne visai draudzīgi. Vagonā, kur man nācās braukt, uz sienas es ieraudzīju dīvainu uzrakstu, kas bija ieskrāpēts acīmredzot ar naglu: “Kāpēc mērkaķiem dod banānus un ananasus, bet bērniem nav piena un cukura?” Zem tā kāds bija uzrakstījis ar  ķīmisko zīmuli: “Bet kāpēc tu nepieraksti savus bērnus pērtiķos? Pati vainīga.”

          Bet Batumi uz kāda nama sienas ieraudzīju citu dīvainu uzrakstu: “Kad strādnieku šķiru tiesībās pielīdzinās pērtiķiem? Tad, kad strādniekiem izaugs astes, ne agrāk!”

          Suhumi pilsētas iedzīvotāju vidū klīst visdrausmonīgākās baumas par to, ka pērtiķu paradīze ierīkota ar speciālu mērķi izveidot jaunu cilvēkveidīgu būtņu sugu un ka tiešii tādēļ šurp esot atkomandēta pati izmeklētākā (pēc noteiktām pazīmēm) komsomoļcu jaunatne. Vārdu sakot, “grib pērtiķus savairot, bet tautu iznīcināt”. Nosauc arī uzvārdus un atrodas aculiecinieki, kuri apgalvo, ka viņi savām acīm redzējuši, kā tas notiek.

          Sakarā ar to pie pērtiķu paradīzes ir liela, labi apbruņota apsardze, kura sargā šo iestādi pret visādiem incidentiem no iedzīvotāju puses.

          Sarunās ar zinošiem vietējiem darbiniekiem noskaidrojās, ka, “lai novērstu nepareizus (pērtiķu paradīzē notiekošā. – B.D.) iztulkojumus un tumsonīgu baumu izplatīšanu, iestādes apraksti masu presē ir aizliegti.”

          Ar to arī pagaidām savu stāstījumu beigšu. Tālākā notikumu gaita ir vēl fantastiskāka, jo tajā boļševiku stratēģi arvien redzamāku vietu ierāda  čekas interesēm. Bet no literārā aspektā pazīstamiem personāžiem tālaika sovjetu “augstākajā sabiedrībā” parādījās populārās, bullīgās latviešu “plinšu sievas” Mildas figūra.

          No patiesiem vēstures avotiem, cienījamie lasītāji, ir skaidri zināms, ka divdesmitajos un trīsdesmitajos gados kaimiņzemē Padomijā ar visneiedomājamākajiem eksperimentiem nodarbojās ne tikai mūsu paziņas – profesori Voronovs un Ivanovs. Ņemot vērā turienes sabiedrības kolektīvistisko dabu, arī pārējie aktīvie vecās pasaules grāvēji masveidīgi iesaistījās dažādos zinātniskos meklējumos. Piemēram minēšu tikai pāris plaši noskanējušus izmēģinājumus ar dzīviem cilvēkiem, ko pēc pašu inciatīvas toreiz veica vienkārši ierindas darbarūķi slavenākajos Ļeņinpils uzņēmumos.

          Un, raugi, tolaik boļševiku prese sīki aprakstīja divu novatorisku darba jauniešu mēģinājumu spēji palielināt sava darbabiedra, revolūcijas un pilsoņu kara dalībnieka, jau tā diezgan pieklājīgos ķermeņa izmērus. Strādnieku korespondents (rabkors) par šo pārsteidzošo gadījumu tieši no notikuma vietas ziņoja taisnību centrālajam jaunās kultūras žurnālam:

          “19. maijā Ļeņingradas rūpnīcā “Elektrosila” strādnieki Jemeļjanovs un Samoilovs nemanot no mugurpuses piezagās strādniekam Kļevjado un vērsa viņa pakaļējā atverē gumijas šļūteni ar gaisa strūklu septiņu atmosfēru stiprumā. Kolektīvs abu komjauniešu izgājienu atzina par neizdevušos. Bet rūpnīcas komitejas priekšsēdētājs Morozovs (ne Pavļiks. – B.D.) teica: – Tāda veida joki ražošanā bija, ir un būs.” (Revoļucija i kuļtura, 1928, Nr. 12, 53. lpp.)

          Arī fabrikā “Sarkanais šuvējs” darbarūķi eksperimentēja, neprasot sevišķu cietējas personas piekrišanu, – bet toties drusku iejūtīgāk un it kā pat intīmāk. Tur, pēc korespondentu ziņām, atraktīvi komunistiski jaunekļi savām biedrēm, kas uz brīdi bija piecēlušās kājās, labprāt mēdza palikt apakšā kvēli sakarsētus gludekļus.

          Vispārējais eksperimentēšanas pacēlums Padomijas laboratorijās un rūpnīcās sita tik augstu vilni, ka neizprotošās kapitāla valstis sāka skatīties uz visām šīm masu izdarībām un nebeidzamajiem “jaunā meklējumiem” ar zināmu samulsumu un pat neviltotām bažām. Padomijas izmisīgie centieni sakrustoties ar Āfrikas pērtiķiem bija jau kļuvuši par diezgan ikdienišķu un pierastu lietu, bet te pēkšņi parādījās satraucoša informācija par citiem sovjetu sugas izkopšanas pasākumiem. Viena no Voronova konkurentu grupām bija nolēmusi iegūt jaunu padomju cilvēku tā saucamajā bezvīru ceļā, izslēdzot pat vīriešu dzimtas pērtiķu līdzdalību. Idejiski šis zinātnisko meklējumu virziens balstījās uz tolaik populāro lozungu: visur un visā iztikt ar pašu spēkiem un proletariāta iekšējām rezervēm.

          Jaunā akcija, cienījamie lasītāji, bija tomēr ne mazāk delikātas dabas kā profesora Voronova no ņemšanās ar pērtiķiem. Vienam otram buržujam tā gan varēja likties pat fiziski un garīgi nepieņemama. Bet būtībā diezgan plaši izplānotajā eksperimentā nebija nekā proletariātam kaitīga un reakcionāra. Pasākuma ideju neapgaismotajām masām no sievietes viedokļa un ar mākslas līdzekļiem 1927. gadā paskaidroja populārs žurnāls “Novij ļef”:

          “Pie velna vīrus! Ar tiem viens juceklis. Ko tu teiktu par šļirci? Valsts dotu labākajām darbiniecēm labākos spermatozoīdus. Valsts atbalstītu tādu atlasi. Bērnus valsts ņemtu savā apgādībā un izstrādātu jaunu cilvēku sugu.”

           Šādas un līdzīgas publikācijas liecināja, ka “Voronova virziens” jaunu padomju pilsoņu taisīšanā nebūt nav vienīgais progresīvais un ka ” šļircu ceļa” piekritēji no konkurējošās nometnes ievirza savu darbību izšķirošajā zinātniskās sacensības fāzē.

          Par to netieši liecināja arī kāda interesanta dzelzceļa avārija netālu no Maskavas. Tur 1927. gadā nogāja no sliedēm vilciens, kas trauca uz galvaspilsētu, un cisterna ar “Spermatoksīnu” vai ko līdzīgu nosita nelaimīgu virspārmijnieka b. Ševcova kazu, kā arī nolauza skaistu alkšņu puduri, kas bija gadījies šī elementārā šķidruma ceļā. Ārzemēs, saprotams, tūlīt pievērsa uzmanību faktam, ka padomju dzelzceļš pārvadā tik interesantus dzīvās dabas produktus tieši ar stratēģiskās kravas literiem un ka visā šai lietā iesaistītas arī armijas daļas.

          Par to, ka Padomijā ir nepieciešamie materiālie priekšnosacījumi vispārējas šķiriski izturētas mākslīgās apsēklošanas veikšanai, netieši liecināja arī plaši izvērstā spermas vitālo īpašību izmantošanas kampaņa. Strādnieku korespondenti un pat mērķtiecīgais boļševiku CK orgāns “Pravda” nemitīgi slavināja un reklamēja it sevišķi “Spermīnu – farmakonu” puslitra pudelēs kā nostiprinošu un uzjundošu līdzekli proletariāta dzīvesprieka un pasaules revolūcijas interesēs.

Image and video hosting by TinyPicAizdomīgie Rietumi saspringa gaidot, kad aptiekās vai klīnikās darba pirmrindniecēm sāks izsniegt īstu padomju pilsoņu taisāmās devas atbilstoši darba sasniegumiem un kaujas nopelniem.

          Bet nu atgriezīsimies pie mūsu vecā paziņas Voronova likteņa līkločiem. Kā zināms, 1927. gadā pērtiķu un padomju entuziastu krustošanas lieta sāka bāzēties galvenokārt saulainajā Suhumi. Tur to pārņēma savā nesagraujamajā aizsardzībā un aprūpē speciāla GPU apakšnodaļa. Vienlaikus homo soveticus veidotāju laboratorijās savas pozīcijas sāka nostiprināt jaunie, sevišķi sarkanie, zinātnieku kadri. “Večus”, tajā skaitā profesora Voronova sāncensi Ivanovu, arvien biežāk sāka visvisādi politiski un administratīvi terorizēt, kamēr galīgi “izēda no pērtiķu paradīzes” zinātnisko konsultantu skaita. Ar pašu Voronovu jaunajiem censoņiem gāja grūtāk, jo viņš gandrīz nepārtraukti eksperimentēja un lasīja lekcijas tieši Rietumos. Ņemot vērā šo tendenciozo apstākli, visādi nelabvēļi arvien plašāk izplatīja kompromitējošas baumas par “biedra Voronova buržuāzisko pārdzimšanu” un galīgu nodošanos svešzemju imperiālisma kalpībā. Ilgā braukāšana “pa Eiropām” un atraušanās no padomju pērtiķu laboratoriju rūgtās darba ikdienas padarīja plaisu bijušo kolēģu un Voronova starpā pilnīgi nepārvaramu. Un tad profesors, īstenībā būdams reālists, nolēma neatgriezties Padomijā, bet savu zinātnisko karjeru turpināt Rietumos, kur valda kapitāls un visādi mecenāti – buržuīni.

          Voronova nodevīgā dezertēšana no pirmā padomju pērtiķcilvēka   šūpuļa uz ilgu laiku kļuva par boļševiku preses lādēšanās objektu. Sovjetu propaganda par varītēm centās noniecināt profesora panākumus jaunizvēlētajā zinātniskās darbības virzienā. Voronova skaudīgais sāncensis profesors A. Ņemilovs žurnālā “Revoļucija i kuļtura” ar nievām spalvā rakstīja:

          “Buržuāziskajās valstīs jau ir ļaudis, kuri sarausuši sev veselu bāgātību, izdarot atjaunināšanas operācijas. Mūsu tautietis S.Voronovs jau paguvis nodibināt vienā no gleznainākajiem Itālijas stūrīšiem bagātu atjaunināšanas institūtu, kas izvietojies krāšņā villā un tur apkalpo vienīgi un tikai nestrādājošos elementus!” Tālāk profesors Ņemilovs savā publiskajā apsūdzībā nesaudzīgi aprakstīja dzimtenes un pērtiķu lietas nodevēja Voronova antiproletāriskās iestādes gaisotni: “Mīksti nošvīkst riepas un, šūpodamies dārgos automobiļos, klīnikas pagalmā ielīgo mums naidīgās šķiras savecējušie pārstāvji, lai viņiem pats slavenais S.Voronovs, kas ievingrinājis roku pērtiķu olnīcu pārstādīšanā, bet vēl vairāk – vispasaules reklāmas taisīšanā, lai tieši viņš pašrocīgi veiktu  šo “brīnumaino operāciju””.

          Lai cik patriotiska arī būtu “pērtiķu ceļa” gājēju apņēmība turpināt jaunā cilvēka taisīšanu, tā tomēr nespēja pietiekami iejūsmināt dažas visai ietekmīgas padomju elites aprindas. Tā, piemēram, Majakovska un lielčekista Agranova kompānija loloja citu padomju cilvēka radīšanas ideju. Majakovskis, starp citu, pats sevi uzskatīja par jau diezgan labi izdevušos jaunās formācijas eksperimentu. Toties pērtiķu partnerība dzejniekam principā nepatika spalvu dēļ, jo tās tuvākā saskarē viņam izraisīja alerģiju un hroniskas iesnas. Būdams (kopā ar Liļu Briku un Ostapu Briku) liels novators ģimenes un laulības lietās, Majakovskis tomēr sirds dziļumos laikam palika konservators, jo uzstājās pret pērtiķu un citu piemīlīgu būtņu ienākšanu jaunās iekārtas  ģimenēs. Viņš palika tikai vienkāršs šķiriskās izlases veicināšanas piekritējs nākotnes homo soveticus izveidē.

          Majakovska idejiskais skolotājs visās lietās un arī šajā ziņā bija Sergejs Mihailovičs Tretjakovs, kurš uzrakstīja pat speciālu lugu “Gribu bērnu” savdabīga padomju cilvēka taisīšanas ceļa propagandēšanai. Ideja bija vienkārša: atlasīti izcilākie proletārieši bija optimāli jāsavieno ar izcilākajām proletārienēm internacionālā garā un lielā šķiriskā tīrībā. Katram marksistam šādā pieeja bija skaidrs, ka proletārietim jābūt no visprogresīvākiem, kā to piezīmējis Ļeņins.

Tretjakovam lugā bija skaidrs arī tas, kam jāpilda izlases proletārienes loma. Un, raugi, šis Tretjakovs (kurš, starp citu, bija dzimis Kuldīgā, Latvijā) savā daiļdarbā nonāca pie viennozīmīga secinājuma, ka jaunā padomju cilvēka ciltsmātes loma atvēlama viņa ar īpašiem nopelniem bagātajai novadniecei, “plinšu sievai” un sarkano strēlnieku pārstāvei biedrenei Mildai. (Tretjakovs krievu valodā “Milda” rakstīja bez mīkstinājuma, jo labi pazina latviešus un viņu rakstību.)

          Būdams dzejnieks un Voronova eksperimentu pretinieks, Tretjakovs patiesi ticēja, ka auglīgu selekcijas darbu var organizēt ne tikai lauksaimniecībā, bet arī jūtu sfērā un dzimumu attiecībās. Minētajā lugā “Gribu bērnu”, kas tika publicēta 1927. gadā, atspoguļojās pārliecība, ka sociālistiskās sabiedrības ideoloģiskajai būtībai pilnībā jāatspoguļojas jaunā cilvēka fizioloģijā. Vispasaules laimības valsti varēšot uzcelt tikai dzimumakta sociālistiskas organizācijas apstākļos ieņemts šķiriski ģenētiski tīrs prolets. Attiecīgo eksemplāru savienošanai zinātniskas kontroles apstākļos bija paredzēts izveidot speciālas “dobu” (dobrovoļnije organizatori bita) vienības. (nejaukt ar ” žlobiem”. – B.D.)

          Bet intriģējošais Mildas tēls padomju dramaturģijas kritikā tolaik sāka figurēt ne tikai kā izlases strādnieces simbols. “Milda – sieviešu dzimtes Hamlets!” rakstīja žurnāli. Runāja, ka viņas prototips Tretjakova lugā esot vēsturē pirmā latviešu izcelsmes sarkanā ģenerāliene (precīzāk – korpusa komandiere). Majakovska draugu loks tikmēr pašaizliedzīgi aizstāvēja lugā paustās sovjetiskās iedzīvotāju pavairošanas idejas. ” Šaušalas, kas sacēlušās ap šo lugu, ir analoģiskas šausmām darvinisma priekšā,” lepni paziņoja cits mākslīgās atlases piekritējs, kritiķis P.Novickis. Majakovskis un kompānija bija gatavi sākt savas idejas īstenot praksē.

          Pa to laiku varas iestādes galīgi “aizslepenoja” Suhumi “pērtiķu paradīzes” eksperimentālā darba iznākumus. (Vairāki no zinātniekiem, kuri bija darbojušies ar pērtiķiem, trīsdesmitajos gados bez vēsts pazuda Staļina nāves nometnēs.) Baumas par šausmoņiem, ko cenšas izaudzēt Padomijā, nereti vēl pavīdēja tikai krievu baltemigrācijas presē.

          Bet kā tad veicās mūsu Voronovam, kurš aizlaidās uz ārzemēm? Cik zināms no padomju un Rietumeiropas preses, – tā nekas, bet informācijas par viņu nav daudz. Visbiežāk Voronova vārdu tolaik daudzināja bijušie profesora Voronova kolēģi, kuri viens pēc otra cieta fiasko eksperimentēšanas laukā. Tie aizvien vēl par varītēm centās vismaz kaut kā ieriebt savam kādreizējam vadonim “pērtiķu lietās”. Bet, kad Padomijā tapa zināms, ka daži “krievu brīnumdara” apstrādātie septiņdesmit un astoņdesmitgadīgie aristokrāti atsākuši diezgan vētrainu dzimumdzīvi Vidusjūras kūrortos, tad niknums par Voronova veikumu vairs nezināja ne gala, ne malas.

          Profesors A. Ņemilovs tūlīt publicēja plašu kritisku rakstu “Cilvēku atjaunināšanas problēma”, kura kārtējo reizi uzbruka savam vecajam ienaidniekam. Viņš zinātniskā valodā paskaidroja satrauktajiem padomju lasītājiem, ka ārzemju ziņas par Voronova atjaunināšanas akciju plašajiem mērogiem esot stipri pārspīlētas. Rietumu buržuāzijai kopumā, uzsvēra Ņemilovs, neesot nekādu reālu izredžu uz sevis kā  šķiras atjaunināšanu. Vēl vairāk, atzīmēja šis profesors, “ja mēs kritiski izvērtējam visu esošo atjaunināšanas literatūru, tad izrādās, ka gadījumi, kad patiešām izdodas uzmundrināt organismu, ir burtiski uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi”.

          Pati pēdējā Ņemilova piezīme šai rakstā bija sevišķi iznīcinoši tēmēta un indīga. Nevar, viņš rakstīja, nu “nevar taču uzskatīt par “sasniegumu” to, ka kāds večukiņš pēc operācijas uztaisa divus trīs coitus. Vai arī, kā tas ir gadījies S.Voronova praksē, – kad šitāds večukiņš uz zināmu laiku atgūst spēku, lai atkal varētu aizsēdēties krogos līdz vēlai stundai pēc pusnakts.” (Revoļucija i kuļtura, 1928, Nr. 3, 82. lpp.)

          Bet profesoru Voronova kungu šādi kaķa lāsti vairs nemaz nesatrauca. Viņam “pērtiķu sezona” padomju variantā jau sen bija beigusies.

          Laimīgu Pērtiķa gadu! Ja kas.

 

 
1 Comment

Posted by on 01/12/2014 in Bonis SAMIZDATĀ, Galerija, Historeskas

 

Krievijā atdzimusi ČEKAS pirmvadoņa DZERŽINSKA divīzija! Mana recenzija – no tās viedokļa.

http://holicin.livejournal.com/2595779.html

IMAGE0041

 
Leave a comment

Posted by on 22/09/2014 in Aktuāls todien, Historeskas

 
 
%d bloggers like this: