RSS

Category Archives: Historeskas

Kā Munters Maskavā Oktobra svētkos piemetās pretpadomju garā. 1932.

Kā Munters Oktobra svētkos piemetās pretpadomju garā.

Vilhelms Munters, kā zināms, bija padevīgs Padomju Latvijas publicists, kurš pirms tam pie Ulmaņa bija strādājis par Latvijas Republikas ārlietu ministru. Komunisti viņu, principā, respektēja un saukāja par “fašistu”. Vēl koķetīgāks apzīmējums – “cita ceļa gājējs” tika izdomāts vēlāk. Vilhelms Munters bija izskatīga, vidēja auguma personība un patika daudzām sievietēm uzreiz un vienlaikus. Viņa dienasgrāmatas latviešu un cittautu lasītājs lasītu ar vislielāko aizrautību. Ja tās būtu izdotas. Pagaidām šo rindu autors izdos tikai mazu fragmentiņu.

1932. gada rudenī Munters, starp citu, vadīja Latvijas delegācijas darbu Maskavā tirdzniecības līguma noslēgšanas sarunās. Viņš toreiz bija ap 30 gadu jauns un daudzsološs. Vēlāk viņu pamazām sabeidza trīs lietas: advokāta Sūnas bijusī sieva, pārmērīgā apdomība un tā pati Padomju Savienība ar dažādiem priekšgaliem, viņējo diktatoru Staļinu ieskaitot.

No dienasgrāmatām, citastarp, var secināt, ka Munteru, tāpāt kā daudzus iztēles bagātus aizrobežu diplomātus Krievijā, tolaik teorētiski intriģēja tagadējo “Intūrista” meiteņu priekšgājējas – “Torgsina” skuķes ar viņu leģendāro celtspēju. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka šīs talantīgās jaunavas bieži vien piemīlīgā kārtā apvienoja sevī biedrenes, komjaunatnes un čekas aģentes labākās īpašības.

Šādos pavedinošos un bīstamos apkārtējos apstākļos, pašā Staļina epicentrā Munters un daži viņa kolēģi tomēr nodemonstrēja apbrīnojamu ignoranci pret padomju īstenību un tās protokolprasībām. Mūsu Vilhelma vadībā notika pasākums, kura konsekvences Staļina režīma diplomātija nekā citādi nenovērtēja kā izaicinošu pretpadomju žestu un izlēcienu. No dienasgrāmatas:

“6. XI 1932.

Orģija sākās plkst. 1/2 8 un tad gāja visu dienu. Ar šampanieti un sievietēm.

Drausmīgi.

Atradu sevi guļot biljarda istabā.

Tad iedzeram ar Garseli vēl šņabi un tad likos gulēt.”

Bez patiesas līdzjušanas nevar lasīt arī sekojošās rindas:

“7. XI 32.

Visu dienu slims. Gultā.

Neredzēju nedz parādes, nedz biju lielā pieņemšanā pie Kaļiņina.”

Ko mēs no augšminētā varam secināt? Piemēram, to, ka topošais padomju publicists Munters demonstratīvi gulēdams Latvijas sūtniecības gultā un izaicinoši neierazdamies uz tālāku iemešanu Kremlī pie Kaļiņina, tādā veidā instinktīvi nostājās staļinisma pretinieku pusē. Toreiz viņš vēl bija jauns un traks.

Bet Kaļiņins nomira, V.Sosnoras vārdiem runājot, “kā reālākais no reālākajiem – no vodkas”. Nodzērās savā kompānijā, Munteru tā arī nesagaidījis.

 
Leave a comment

Posted by on 20/03/2019 in Biogrāfijas, Historeskas

 

B. Daukšts PERIODIKĀ. – Šis tas ir. – Jau Ulafs Jāņsons sāka mani citēt!

http://periodika.lv/#searchResults;simpleQuery=%20Bonif%C4%81cijs%20Dauk%C5%A1ts%20%20v%C4%93sturnieks

 

Komunistu Saulcerītis – Lennis Amauzolejā. – Historeska.

Attēlu rezultāti vaicājumam “krupskaja bonis.lv”

Lennis Amauzolejā jeb komunistu Saulcerītis

Krievijā šobrīd vēršas plašumā spīvas diskusijas par Vladimira Ļeņina ķermeņa (mūmijas) uzglabāšanas nepieciešamību Maskavas Sarkanā (Skaistā) laukuma Mauzolejā. 2011. gada janvārī Krievijas Federācijas Valsts domes deputāts Vladimirs Medinskis no partijas „Vienotā Krievija” (!) uzcēla šo jautājumu sen neredzētos politiskos augstumos, paziņodams, ka pasaules proletariāta vadonis būtu jāizvāc tālu laukā no Mauzoleja (nevis tikai uz tuvējo nekropoli turpat pie Kremļa sienas, kā tas kādreiz tapa izdarīts ar Ļeņinam pavisam līdzās gulējušo Josifu Staļinu). Piesardzīgie politiķi, kā, piemēram, bijušais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, iesaka labāk tomēr nesteigties ar Ļeņina apbedīšanu kapos.

Toties Medinska kunga uzstāšanās parlamentā esot bijusi neparasti emocionāla: „Tā ir kaut kāda nejēdzīga, pagāniski nekrofila misija pie mums Sarkanajā laukumā! Daudzus apvaino rokkoncerti Vasīlija nogāzē, bet mēs pat neiedomājamies par to, ka tā ir divkārša zaimošana – koncerti notiek kapsētas teritorijā! Tas jau ir kaut kāds sātanisms!”, – Medinski citē „Vienotās Krievijas” preses dienests.

Pret Ļeņina apbedīšanu vienoti stāv komunisti.

Bet aptaujas liecina: pašlaik jau Krievijas iedzīvotāju vairākums uzskata, ka glabāt Ļeņinu Mauzolejā ir pretdabiski un nepareizi.

Minētajā saistībā seko šī aktuāli atjauninātā  historeska.

B.D.


Cienījamās dāmas un godātie kungi! Pilsoņi! Līdzplanētieši! Solāriji! Pievērsiet uzmanību!

Reiz, zināt, pie Gorbačova negaidīti ieradās čekisti. Nekā neparasta šai atgadījumā, protams, nav, bet – ieradās gan! PSKP CK Politbiroja locekļu uzdevumā, ar dienesta mašīnu un, vispār sakot, – paša pasaules proletariāta vadoņa Vladimira Iļjiča Ļeņina sakarā. Atnāk, tātad, melnā naktī norūpējušies čekisti pie šitā Gorbačova – Ļeņina sakarā –, un viss. Stāv pie durvīm. Iekšpusē. Skatās. Smaida varbūt. Stobrus virpina. Vai vēl kā citādāk uzvedas. Gorbačovs, zināms, neko nevirpina, bet tikai nobālē, kā tādos gadījumos pieklājas, un sāk jau savlaicīgi visādi iekšēji izlocīties. Piemin savus iepriekšējos nopelnus padomju labā, patausta partijas biedra kartīti. Un tamlīdzīgi. Bet pats neko nesaka.

Galvenais čekists tikmēr vēlreiz pamana tuvumā esošo Gorbačovu, bet arī – neko. Tikai neviltoti nopētī radušos dvēseles izteiksmi Gorbačova sejā. Paskatās logā. Piemiedz varbūt ar aci. Tomēr konkrēto partijas nodomu vēl joprojām neizpauž.
Pēcāk gan uzreiz – kā sāk runāt!!!

Tā un tā, viņš saka apmeklējamajam, biedri Gorbačov, nu tiešām neliedzieties, bet vai jūs ārkārtējā gadījumā, speciālists būdams, nevarētu mūsējam Iļjičam sarkofāgu uztaisīt? Vecais, viņš saka, vai zināt, ir galīgi beigts un atrodas Sibīrijā, Tjumeņā!

Gorbačovs, saprotams, sākumā tā kā satrūkstas un vairs pat kārtīgi līdz galam neizdomā, bet tikai visādi piekrīt. Un sāk jau nojaust, ka runa patiešām ir nevis par kādu citu varenu Iļjiču no čekas, bet – nē! – taisni otrādi, par to pašu, kas visām tautām (un attiecīgi arī viņam, Gorbačovam) oficiāli, pēc likumiem pienākas par tēti. Savas lielās padomju ģimenes padarīšana, kā smejies, vien tur iznāk, un kā gan tu, prātīgs cilvēks būdams, tik vēlā nakts stundā atteiksies šitādu kailu faktu priekšā? Nekā tu neatteiksies.

Tā apmēram toreiz nakts beidzās, un mūsu Gorbačovs sāka Iļjičam zārku taisīt – jaunai nemirstības sezonai.

Bet notika viss augšminētais, starp citu, 1944. gadā, un citiem toreiz neklājās vieglāk. Otrā rītā, tagad jau tieši vēsturē ieejošais, topošais, slavenais Ļeņina zārka konstruktors N.Gorbačovs kopā ar otru tādu izveicīgu kolēģi no Vissavienības elektrotehniskā institūta – N.Fedotovu jau varbūt visus vajadzīgos mērus noņēma, vai kā, un meklēja apkārtnē dažādus caurspīdīgus materiālus augšai, bet necaurspīdīgus – apakšai.

“Tika atrasta visērtākā konstrukcija, kā arī sarkofāga forma un izstrādāta īpaša apgaismes aparatūra”. Kas zin, varbūt vēl tagad šitie abi, Gorbačovs un Fedotovs par īpašiem zārcinieku nopelniem ordeņus apkārt nēsā – pa Maskavu? Un medaļas. Beļašus varbūt ēd viscentrālākajā ēdnīcā.

Bet tas nav galvenais, un pēc augšējām ievada novirzēm pāriesim tak, dārgie lasītāji, pie viņa, – šitā paša galvenā raksta priekšmeta. Vispirms noskaidrosim sev galīgi jautājumu par virsrakstā minēto Lenni.

Ar Lenni ir tā.

Kad biju mazs, es arī, kauns atzīties, pavisam nezināju, kas tas Lennis tāds ir. Tā arī neizdomāju, kamēr aiz pienākošā septiņu gadu vecuma nesāku iet okupētās Latvijas skolā, Aizpuriešos.

Skolā bija padomju bibliotēka, un grāmatās par Lenni visu vislabāk ir aprakstījis viens Rīgas dzejnieks – Jānis Sudrabkalns. Tas pats, kas tobrīd, kad jau kremliski rakstīja, protams, vairs nestrādāja čekas pazudinātajā, boļševikus cītīgi nīdušajā baltgvardu avīzē “Segodņa”. Šitais, jaunā kaluma, padomju Sudrabkalns, cik es noprotu, bija nolēmis visiem pasakas mīlošajiem latviešu bērniem, latgaliešus ieskaitot, iemācīt Lenni mīlēt.

Vispār jau mums, latviešiem, dzejnieki vienmēr kā apmāti mēģina izskaidrot dažādus viņiem pašiem neaptveramus, neparastus jēdzienus un lietas. Tādā veidā viņi bieži iepinas kārtējai valdībai kaitīgās nepatikšanās un vēlāk rūgti nožēlo savas neizskaidrojamās popularizētāju dziņas.

Dzejniekam Jānim Sudrabkalnam no Rīgas tolaik nu ļoti patika pasaka par Lenni, kuram “no brīvās Latvijas pilskalniem un mežmalām uzsmaida zilas vizbuļu acis, kas sveicina pavasari”. Sevišķā sajūsmā par Lenni, pēc Sudrabkalna domām, bija daudzi vietējie latvju solāriji.  (“Lielais sapņotājs Kampanella savas utopiskās valsts pilsoņus nosaucis par solārijiem, sauliniekiem. Tādi solāriji ir Padomju Savienības pilsoņi, tikai viņu galvas skaidrākas”, – trulākiem lasītājiem paskaidroja Sudrabkalns.)

Izrādījās, ka Lennis ir Sudrabkalna ietekmīgā drauga, Maskavas solārija lirikas auglis: “Nikolajs Tihonovs ir sadzejojis vārsmas par kādu nevienam nezināmu, fantāzijā radītu, bet pilnīgi reālu un dzīvu zēnu, par Sāmi no tālās Indijas pilsētas Amritsaras, kura mazo sirdi saviļņo lielas, svētas domas par kādu varenu vīru, kas dzīvo aiz sniegainiem kalniem pilsētā ar lielām mājām. Ļaudis viņu sauc par Lenni. Viņš izsalkušos pabaro ar maizes garoziņu. Pat vilku (citus dzīvniekus tik daudz ne. – B.D.) viņš var pārvērst cilvēkā. Šis teiksmainais Lennis patrieks visus kungus (par dāmām Sudrabkalns nemin. – B.D.), un mazi nelaimīgie zēni izaugs stipri un brīvi.” „Un mēs zinām, ka patlaban kaut kur Indijā vai malajiešu salās kāds Sāmi degošām acīm stāsta saviem biedriem par Ļeņinu un Staļinu, par Padomju Savienību, kur nav vergu un sahibu, nabagu un miljonāru, bet staro brīvības saule (..)

Ļeņina vārds ir pasaules Ziedoņa (?) vārds, ap kuru vijas un zalgo visbrīnišķīgākie ziedu vainagi!”

Visu šito izlasījis, es līdztekus solāriešu lirikai sāku interesēties arīdzan par teiksmainā Leņņa ķermeniski fizisko mantojumu. Sākās tas viss ar “provokatoriskiem” jautājumiem kādam iebaidītam skolotājam, kurš tā īsti cilvēciski nemaz nevarēja paskaidrot Leņņa mirstīgo iekšu tālāko likteni. Lai gan principā atzina, ka proletariāta vadonis Maskavā ir tukšs.

(Galvai mēs, saprotams, juzdami robežu, toreiz pat nepieskārāmies.)

Jāatzīst, ka no speciālās atmiņu literatūras, kas toreiz, Hruščova laikā, nedaudz parādījās, arī nekāda lielā skaidrība Leņņa jautājumā nenāca, izņemot daudzos spārnotos izteicienus, piemēram, ka “Ļeņins ir partijas kalnu ērglis”.

Šitā ērgļa pieminēšana gan, starp citu, radīja visādas automātiskas tālākas asociācijas un kaut kad – vidusskolas klasēs – jautro un atjautīgo kluba KVN zinību vētīšanas apstākļos paspruka sagaidāmā sensacionālā informācija. Uzklīda nepārbaudīta bauma, ka mūžīgas saglabāšanas interesēs Lenni ir īpaši speciāli izžāvējuši – par spīti Krupskajas iztēles šausmām un par prieku visai caurbraucošajai planētas lūrētāju publikai – no komunistiskām un antikomunistiskām zemēm.

Vēlāk tomēr izrādījās, ka patiesībā Lenni saglabā svaigu kā gurķīti ar kaut kādu mitru paņēmienu, un pavasaros viņš regulāri “iziet pavasara apskates”. Nevajadzētu gan iedomāties skatu, kā politbiroja locekļu un mediķu komisija, kā teikts dokumentā, “kvadrātcentimetru pa kvadrātcentimetram” iztausta visas objekta detaļas un ziņkārīgi ielūkojas kontrolējamās apslēptās vietās: “V.I.Ļeņina ādas sega, taustot jūtams, ir samtaina un elastīga, kā jebkuram gulošam cilvēkam” (!) (Burtiski citēju no publicēta “Lielās apskates” akta 1944. gadā sakarā ar vadoņa uzglabāšanas divdesmitgadi). Perversāku nodarbi par šo kolektīvo nekrofīliju patiešām (pagaidām) grūti iedomāties!

Plašākai publikai acīmredzot neviens neko daudz nestāsta par Lenni arī kā militārā resora centrētas uzmanības acuraugu un dižajām speciālajām izmaksām gan uzturēšanas aparatūrai, gan arī evakuācijas pasākumu kompleksam (īpašos gadījumos un kara laikā), ko savulaik izstrādāja militārā resora institūti. Vispār, ar savu zudušo līderu bioloģisko detaļu glabāšanu un vazāšanu pa Zemeslodes virsu principā vislaik ir bijuši nodarbināti tikai komunisti un boļševiki. (Pārņemot šo ierosmi, arī Gajānas Kooperatīvās Republikai viņu 1985. gadā mirušā prezidenta Lindoma Bernheima atliekas balzamēja pēc “kooperatoru tautas” pasūtījuma Maskavas speci ar pašu PSRS Medicīnas ZA viceprezidentu priekšgalā.)

Bet atgriezīsimies pie Leņņa fiziskā mantojuma izvietošanas jautājumiem. Ļeņina (un Staļina), kā arīdzan „revolūcijas vētrasputna” Maksima Gorkija u.c. iekšas pēc speciālas apstrādes tika nodotas Maskavas un Ļeņingradas slepenajiem institūtiem un krātuvēm. Līdzīgi izrīkojās arī ar „lielo” smadzenēm. Bet Leņņa  ārējais atlikums tika atstāts īpašām vistautas apbrīna un tūrisma izrādēm, Fāzila Iskandera vārdiem runājot, “mājiņā ar nosaukumu ‘Amauzolejs’.”

“Amauzolej, amauzolej!”, vēl i tagad sauc rets, bet aizkustināts komunists (no pāri palikušajiem) šī akmens namiņa priekšā. Un asaras lej, vai kā vēl citādi uzvedas.

Bet Sarkanā laukuma amauzolejā pa to laiku notiek brīnumainas lietas. Atceros, kā savulaik amauzoleja Organisko struktūru laboratorijas vadītājs akadēmiķis S. Debovs pilnā speciālista nopietnībā apliecināja, ka viņa aprūpējamā Leņņa stāvoklis ejot aizvien tikai uz augšu. Un, ja tā turpinātos, būtu pat sagaidāmas visādas neparedzētas izdevības. Es nerunāju par tiem, kas liriski uzskata, ka Ļeņins mūžam dzīvs, bet gan par tiem, kuri patiesi ticīgi gaida viņa kā savējo veikta zinātnes brīnuma īstu, enerģisku, ķermenisku augšāmcelšanos. Lielu notikumu priekšnojautā jau 1944. gada janvārī “Izvestija” pilnīgi oficiāli ziņoja, ka “padomju zinātnieki panākuši veselu virkni jaunu Ļeņina ķermeņa stāvokļa uzlabojumu”… Tā nu guļ, tagad nu jau līdz pilnīgam galam uzlabotais, iegulējies Lennis savā bruņustikla zārkā – kā tāds komunistu Saulcerītis… tajā amauzolejā, ko nopietni cilvēki sauc arī par Lielā Terora postamentu…

Šīs historeskas pirmpamats ir publicēts „Vidzemes Priekšpilsētas Vēstnesī”, 1991. g. aprīlī, Nr. 3 (11. )Visi citāti ņemti no J. Sudrabkalna publicistikas grāmatas „Karogi sasaucas”, 1950.


haijama-x | 09.02.2011. – 17:01:32

raksts par tēmu – man jau patika, pāris vietās i apsmējos. Daukšts vispār labi un dzīvīgi raksta. vienmēr priecājos ko jaunu no viņa palasīt, neatkarīgi – piekrītu viņa uzstādījumiem vai nepiekrītu. un dzeja viņam vispār.. (bet pēdējie teikumi jau ārpus tēmas. links – par tēmu.)

http://www.satori.lv/raksts/3648/Boni…Saulceriti s

 
Leave a comment

Posted by on 02/02/2019 in Galerija, Historeskas, KGB, VDK, GRU

 

B. Daukšta ĒRMĪGĀS PUBLIKĀCIJAS par KGB tēmu acīgās “Jaunās Gaitas” izklāstos.

image1423

image1425image1424image1426image1427image1421

 

No manām publikācijām samizdatā. – “Inform – SVOBODA”. – Sibīrija un PSRS centrs.


https://bonis.lv/2017/04/26/dauksu-b-kai-gulavuo-marksizma-leninizma-klasiki-samizdats-svoboda-kriviski/

 

Grāmata – štaupers jeb bestsellers (kādi 7 izdevumi Krievijā), par kuru vēl neesmu saņēmis honorārus.

 
Image

Ak tā?

 
 
%d bloggers like this: