Category Archives: Dzeja
Iešu Juglas ezera Liellīcī peldēt, kur Čaks mīlējies. “Līdaka” – simtlatnieks.
Nu es klaidonis biju. Tur, kur bulvāri gari,
Viņa pagāja garām man melnā;
Manī pavērās pēkšņi, likās, savādi gari
Un tad – iespieda līdaku delnā.
Delnā līdaku zaļu, zivi brīnišķām spējām:
Viņa atļāva ieiet man bārā.
Tur es varēju dzert, apnikt citiem ar dzejām,
Bet neviens par to netrenca ārā.
Tur es varēju dzert, kamēr aizmiglo telpa,
Kamēr džezbends man nepiekliedz dzirdi;
Tur es varēju kliegt, kamēr aizraujas elpa, –
Rūgtās dziesmās es izkliedzu sirdi.
Un es dziedāju dziesmu par to meiteni naivo,
Kaļķu bālo un tievo kā slēpi,
Kura izdeva kādreiz tā kā krastmalā laivu
Savu maigo un bērnišķo klēpi.
Un es dziedāju dziesmu par to meiteni sīko,
Kura tagad kā jaunava melnā
Savu dvēseli mazo prot kā kalponi rīkot
Un pret sirdi spēj atmaksāt delnā.
Dziesmu pievienoja: Jolanta
—
Čaka draugu, kas man stāstīja par viņa Baložkroga meiteni, atceros.
Lilac fog.
—
ar tevi es nedaru to
es daru ar tevi to otru
drīz liesmas no svecēm notrūks
rīts nāks naktij papēdī kost
es daru ar tevi to otru –
es starpgaismā lidinos
Baltās pilsētās es.. dzeru aizliegtus zaļganus vīnus..
https://rudy-ogon.livejournal.com/18534992.html
Bosfora vīns.
—
baltās pilsētās es
dzeru aizliegtus
zaļganus vīnus
tumšas turcietes
nes
sārtus ķiršus,
ko ēst
tavas acis ir brūns
trešās pakāpes
augstākais
brīnums
tavi pleci – kā zīds
saldi lāsmojošs
austrumu
zīds…
tas nekas,
ka man šķiet,
ka par visu
es dairos
un smīnu –
tas ir tikai tā’pēc –
ka man šķiet,
ka man šķiet,
ka man šķiet..
…
Labrīt! Aleksandras jaunkundz, Munča bija naktī atnācis, sēdēja lietū uz palodzes, iedevu viņam pankūku (ar sieru). Apēda, neko neteica, kaut kur aizgāja!

Tu guli..
Tavs neaizsniedzamais miegs..
Un nezvani man nemaz.
Un virinu grāmatas..
Un cenšos būt dumjš un laimīgs,
Un nejusties viens un lieks.
*
*
Tik neaizsniedzams
Tavs miegs…