Category Archives: Dokumenti
Aglonieša nopratināšanu protokoli Čečenijā, Groznijā. 1946. Gruzīņu draugu arhīvu dokumentu atradums mūslaiku karā.. – St. Daukšts.
Dzejnieks Jānis Peters centrā – atminoties Krievijas Bruņoto Spēku izvešanu. Ar Izvešanas komisijas Kontroles biroja vadītāju I. Upmali un Ekspertu – padomnieku grupas par Panākumu 1994.g. apbalvoto pārstāvi B. Daukštu.
Kā es skaitījos filosofs Ansis Zunde un oficiāli pēc papīriem vadīju Filozofijas nodaļu Bauskas muzejā!
Pamodos filosofisks un ienāca prātā Ansis Zunde, kura priekšā jūtos tāds kā vainīgs par neattaisnotu radošumu. Bet es esmu un palieku lepns, ka viņš zem manas darba grāmatiņas (vienas no dažām) piesega okupācijā vadīja Bauskas novadpētniecības muzeja
disidentisko Filosofijas (!) nodaļu. Neiebilstu, un mani pat kairina, ka viņš manu daudzcietušo personas nosaukumu toreiz interpretēja kā Bonifācijs – Bonis Faķīrs.
Toreiz vēl šai daudzcietušajā pasaulē daudz nodarbojos ar okupācijas režīmu kaitinošo
teokrātiskas Latgales Republikas (ar Aglonu kā galvaspilsētu centrā) konstituēšanu. Nekādas drošības iestādes nesaprata to manu baudu. Mani toties vienprātīgi ievēlēja par Latgales lielhercogu kādā pietiekami demokrātiskā, pat plašā smadzenēs šalkojošā pacēlumā
vēsturiskās kopmītnēs Tālivalža ielā.
Tas, protams, izsākumis solīja lielas nepatikšanas, bet izsstarīgi turpinājās arī
kādā poētiskā naktsdzīvē iepretim Cirkum, pie Beņa Valdmaņa, kurš rītausmā pēc notikumiem puantilēja savas bildes otrādi, jo uzskatīja, ka viņam vēl saglabājusies īstā, smadzenēs neapgrieztā tikko dzimuša bērna pasaules redze. Pirms tam mēs
homēriski dzērām ielas otrā pusē ar Andri Puriņu un violeti zilu Imermani, kuram kodās neizprotami jaukas meitenes. Bet pats viņš palika nesatricināms kā Prometeja klints un prātnieciski gudrs kā tāds ebrejs.
Ārija Elksne toties uzskatīja mani par salīdzinoši kārtīgu cilvēku jauno, bļaustīgo, verlibristisko poētu barā, tāpēc
lūdza pavadīt viņu līdz Jaunciema autobusa pieturai pie tā paša Cirka, stāstīja man, kā drīkst un kā nedrīkst dzejot ,un par viņai mūžīgi liktenīgo Fišeru, tās dienas jauniešu neizpratni pret viņu un
maitīgās Cekas stulbi pavēlošajiem norādījumiem publicēt komunistisko grafomānu atdzejotās idiotiskās Marksa dzejas, ko viņa no sirds nicināja.
Tagad es tikai domāju, kam es to visu rakstu.
Būtu skaidrāk jāpamostas..