RSS

Category Archives: Bonis SAMIZDATĀ

No padomju ieceru vēstures: – Jauna cilvēka izkrustošanas epopeja.


Šausmīgas naivības:

http://www.la.lv/neticami-sausaliga-padomju-zinatnieku-iecere-nokert-simpanzi-un-sakrustot-ar-negerieti/4/

Un B. DAUKŠTA ierobežotas pieejas TRILOĢIJAS (Maskava, kr.val.) HISTORESKA:

***

Kā Padomijā jaunu cilvēku taisīja

jeb

pērtiķienes biedra Voronova mūžā

Viens aizrobežu cilvēks, kad es viņam visu šo pasākumu izklāstīju, stipri šaubījās, norādīja uz manu ģenētisko nenopietnību un teica, ka es laikam “filtrējot vāverītes”. Cienījamie lasītāji, neticiet kritiķu norādījumiem, – es esmu trakoti nopietns, un “vāverīšu filtrēšana” ir mana privāta lieta, bet šaubīties par katru sīkumu var tikai Kārlis Markss.

Un patiešām, visi svarīgākie pierādījumi galu galā ir savākti, tie nav apgāžami, un skaidri redzams, ka homo soveticus ir tikmēr cēlies no pērtiķiem un pērtiķienēm, – kamēr galīgi izcēlies. Naidīgās šķiras rasistiskās zemēs, protams, var apšaubīt šo darvinistisko patiesību, taču mums šādas iespējas vairs nav, jo, raugi, visas latgaliešu avīzes, kominternes prese un politbiroja dokumenti rāda, ka pēdējoreiz cilvēki no pērtiķiem turpinājuši rasties vēl nupat aizgājušā 20. gadsimta divdesmitajos gados, un galvenokārt Maskavā.

Zināms, daudzi strādnieki – metālisti, politbirojs un citas augsti situētas personas bija paspējušas izcelties jau agrāk, – kāda runa, viņus var saprast, un, galu galā, tā nav mūsu darīšana. Nav arī nekāds noslēpums, ka atpalikusī lauku zemniecība un citi mazāk attīstīti proletārieši, revolūcijā apmulsuši, vēl ilgi pēc tam sprieda, kā tas viss gadījies un kā, piemēram, radusies melnā Āfrikas buržuāzija – vīrieši un sievietes kopā, kokos vai kā citādi. Visi šie darbaļaužu apziņu satraucošie notikumi bija tik zinātniski, ka nervozāki indivīdi toreiz pilnīgi zaudēja savu garīgo modrību, ieslīga fiziskā pesimismā un nereti pat pieslējās naidīgiem nošķiebieniem no pretējās nometnes.

Turpretim bioloģiskie zinātnieki nemaz neapmulsa – tieši otrādi – stingrā solī drasēja uz priekšu savā attīstībā pa partijas CK nosprausto ceļu. Un, raugi, 1927. gadā ap 8. martu plaši pazīstamais profesors eksperimentators b. S.Voronovs jau atklāti varēja partijai un valdībai paziņot, ka turpmāk daudzas darba sievietes tiks atvieglinātas, – jo īstus padomju cilvēkus sabiedrībai dzemdēs arī spēcīgas, attiecīgi sagatavotas pērtiķienes – gan savējās, gan straptautiskās -, kuru dzimtene ir Franču Gvineja! Strādnieku un zemnieku valdība sākumā tā kā drusku apmulsa, noraustījās, tomēr atcēla attiecīgo cenzūru, un vilinošās perspektīvas uzbudinātajās avīzēs parādījās sensacionāli paziņojumi – “Profesors Voronovs apsēklojis pērtiķieni (mākslīgi)!”, un tamlīdzīgi.

Ļaunas mēles gan melsa, ka tā apsēklošana nemaz tik pārmērīgi mākslīga neesot bijusi. Visa šī pavedinošā izdarība notikusi dabiskos apstākļos – Āfrikā, pie Gvinejas līča, starp palmām, un biedrs Voronovs izmisumā vienkārši pasaucis palīgā kādu vietējo pirmatnējo komunistu, kurš turpat līdzās – ekvatoriālajos krūmos – kavējies savā progresīvajā attīstībā. No šitā pigmeja eksperimentālā pērtiķiene tad arī palikusi grūta un tādā aizkustinošā stāvoklī (kopā ar profesoru) atgriezusies Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā. (Es, godīgi sakot, personīgi esmu pārliecināts, ka minētais kompromitējošais pieļāvums (par pigmeju) teorētiski ir bijis iespējams, bet tikai noticis ar cita profesora eksperimentētāja – b. Ivanova – daudzsološo pērtiķieni Murku. Taču tas ir cits gadījums, kas aprakstīts “Pravdā”, un arī notika vēlāk.)

Image and video hosting by TinyPic

Profesors Voronovs tikmēr kļuva slavens arī bez nogurdinošās izbraukšanas uz Āfriku – pateicoties vietējiem līdzekļiem un sociālistiskai jaunradei visās jomās bez izņēmuma.

Te nu jāpiezīmē, ka no latviešu komunistiskajiem laikrakstiem ar Voronova ierosmes popularizēšanu sevišķi aizrāvās naivā latgaliešu “Taisneiba”, kas iznāca Novosibirskā, bet bija paredzēta izplatīšanai latgaliešu proletariāta un zemnieku masās uz visas planētas, mūsu balto Latviju ieskaitot. “Taisneibas” 1927. gada 18. septembra numurā zinātnes un tehnikas sasniegumu rubrikā parādījās sensacionāls antireliģisks raksts ar nosaukumu “Vai mērkaķis var radīt cilvēku?” Biedrs autors aizrautīgā triumfā vēstīja, ka “profesors Voronovs izdarījis šādu, dikti interesantu izmēģinājumu. Viņš izgriezis šimpanzes mātītei dzimuma dziedzerus un to vietā iešķēlis sievietes dziedzerus. Šī grūta operācija izdevusies, dziedzeri sākuši darboties.”

Tālākais profesora Voronova uzdevums bijis mākslīgi apaugļot mērkaķieni ar cilvēka sēklu. (Zinātājiem redakcija sazvērnieciski paskaidroja tehnoloģiju: “tāpat kā apaugļo ķēves bez oģeriem” (būdams latgalietis, es varu lasītājam paskaidrot, ka oģeris ir tas pats latviešu ērzelis. – B.D.)

Šis mēģinājums Voronovam arī izdevies. Bez oģeriem.

Cits bijušais cara laika profesors – N.Gredeskuls žurnālā “Revoļucija i kuļtura” (1928, Nr. 1) publicēja zinātnisku rakstu “Pērtiķis kā cilvēka priekštecis”, kurā neslēpa savu organisko sajūsmu par kolēģa Voronova izcilajiem panākumiem jaunu – īstu padomju cilvēku radīšanas druvā. “Visi mēs esam primāti,” sazvērnieciski atzinās profesors. “Skaidrs, ka cilvēks un augstākie pērtiķi ir ne tikai radinieki, bet pat ļoti tuvi radinieki.” Visa partijas prese kopumā lika apķērīgākajiem biedriem noprast, ja jaunie Āfrikas radagabali arvien biežāk ienāks arī vienkāršu ierindas darbaļaužu ģimenēs. Un neaizies.

Bet, kamēr eksperimentālā padomju pērtiķiene kavējās gaidībās, augstas Kremļa instances ar biedra Staļina personīgu atbalstu nosūtīja panākumiem bagāto profesoru Voronovu uz kapitālistiskajām ārzemēm – padomju cilvēkradīšanas pasākumu popularizēšanai apspiesto proletāriešu vidū un zvērudārzos. (Starp citu, Oktobra 10. gadadienai par godu.) Lekciju starplaikos profesors apsēkloja vairākas piemērotas aizrobežu pērtiķienes un guva zināmus panākumus, uzstādamies salonkomunistiskajās Padomju Savienības draugu biedrībās, kā arī turpat uz ielas. Ar sasniegto viņš vēl nedomāja apmierināties. Policija kļuva uzmanīga. Iepriekšminētā padomju prese pa to laiku ar neatslābstošu uzmanību sekoja eksperimentālajai pērtiķienei un Voronova sēklošanās gaitām Rietumeiropā. Centrālie izdevumi un vietējie laikraksti sarkastiski izsmēja un nosodīja visus šķiriski naidīgos profesora dzīves un radošās darbības kritizētājus. “Ļeņingradskaja pravda”, piemēram, 1928. gada 24. jūnijā šādi aprakstīja sarkanā eksperimentētāja sagaidīšanu Londonā:

“Doktora Voronova ierašanās Londonā sacēla lielu troksni. Konkrētāk, Angliju satrauca ne tik daudz pati atbraukšana, cik paredzamās doktora Voronova šimpanzes dzemdības. Anglijā Voronovam ir daudz niknu un nesamierināmu ienaidnieku. Voronova ierašanās dienā Vestminsterā notika protesta mītiņš, ko organizēja tie, kas nespēj pieļaut cilvēka sakrustošanu ar šimpanzi (..) Hercogiene Hamiltone un citi rekomendēja valdībai aizliegt šos eksperimentus, balstoties uz Anglijā pastāvošo likumu par vivisekciju.”

Sevišķu sašutumu Padomijas presē izsauca neparedzētā dažu kreiso aprindu attieksme pret jauna tipa cilvēka taisīšanu Voronova variantā pasaules revolūcijas kadru bioloģiskās atjaunošanas interesēs. “Padomju lasītājs var nodomāt,” indīgi rakstīja “Ļeņingradskaja pravda”, “ka protesta mītiņā runāja tikai vieni aristokrātiskie tumsoņas. Nē, nepavisam, nē. Saietā nolasīja arī cienījamu radikālo darbinieku vēstules, kurās tikpat kategoriski nosodīta Voronova dzīve un radošā darbība. Šo nosodītāju skaitā neizpalika, saprotams, arī leiboristu partijas vadoņi, kā piemēram, Klainss.”

Maita.

Jo tālāk, jo trakāk! Iedomājieties, biedri darvinisti, vienā neapzinīgā žurnālā Anglijā esot bijis lasāms: “Dr.Voronovs pārstādījis šimpanzes mātītei cilvēka olnīcas un pēc tam apsēklojis viņu ar cilvēka spermu. Viņš apgalvo, ka pērtiķiene jau tapusi grūta un dzemdēs īstu cilvēku. Ja tas patiešām ir tā, tad pienācis laiks kategoriski protestēt. Nerunājot nemaz par eksperimenta pretīgo dabu, tā taču ir nedzirdēta zaimošana, ka bērnu dzemdēs tāda māte kā šimpanze!”

Pēc šī citāta no nesaprātīgā angļu žurnāla “Ļeņingradskaja pravda” jau krita pilnīgā sašutumā un atklāja satriektajiem padomju lasītājiem šausminošas tumsonības faktus aizrobežas sociālistu vidē un kominternei tuvās aprindās:

“Kam pieder šis žurnāls?” pravdisti tincinājās. “Varbūt hercogienei Hamiltonei? Nebūt ne. Šitā raksta “New Leader”. “New Leader” – kreisās un sociālistiskās domas žurnāls, neatkarīgās strādnieku partijas orgāns!!!

Raksta, un papīrs nenosarkst no kauna. Kāda sevišķa pasaule! Kādi pavisam īpaši mūlāpi!”

Kamēr profesors Voronovs turpināja savu skandalozo pērtiķieņu apsēklošanas braucienu Anglijas miglā un Elizejas laukos Parīzē, pasaulē risinājās arī citi revolucionāri notikumi. Hercogiene Hamiltone, zināms, tolaik nepārtraukti ģība savā buduārā un citreiz atkal Vestminsteras katedrālē, tādējādi likdama britu publikai saprast, ka personīgi viņa var arī nepārciest sagaidāmās Voronova šimpanzes dzemdības. Bet progresīvie Anglijas medicīnas studenti un citi ateisti, kuri cerēja, ka ar doktora Voronova eksperimenta piemēru viņiem beidzot izdosies pierādīt savu nedievišķīgo izcelšanos, vairākas reizes velnišķīgi piekāva jaunās padomju ierosmes pretiniekus un citus tamlīdzīgus proletariāta iecerēm naidīgus tumsoņas.

Cīņai par jaunu komunistiskās pasaules homo soveticus pamazām cēlās arī melnā, apspiestā Āfrika ar susū cilts pārstāvjiem priekšgalā. Lielu nodomu spārnots, šīs cilts apmetnē ieradās apņēmīgais profesora Voronova sāncensis, iepriekš jau pieminētais profesors I.Ivanovs. Susūieši ar lielu interesi pildīja dažādus neparastus šā krievu batlādaiņa uzdevumus. Saprotams, tas viss notika ar franču koloniālās administrācijas ziņu un svētību. Noskatīties Ivanova izdarības ar pērtiķienēm reiz ieradās arī pats Franču Gvinejas gubernators doktors Puarē kungs. Viņam ar to bija gana, bet profesoram Ivanovam vēl nē, jo viņa izdoma šķēršļus nepazina.

No arhīvos atrodamiem apsēklošanas protokoliem redzams, ka panākt kolēģi Voronovu šimpanžu “apstrādāšanā” profesors Ivanovs vairs nevarēja, jo pirmās divas mātītes viņš visai interesantā veidā bija apsēklojis tikai 1927. gada 28. februārī, bet trešo, slaveno Nr. 25, vēl vēlāk – 25. aprīlī. Acīmredzot sapratis, ka pārspēt Voronovu šajā eksperimentu virzienā viņš nevarēs, biedrs Ivanovs 1927. gada 24. martā paziņoja Maskavas zinātņu Olimpa vadībai, ka viņam radušies jauni cildeni mērķi un izšķirīgi nodomi – pirmkārt, sākt apsēklot pērtiķienes ar dabisku vīriešu palīdzību bez liekulīga mākslīguma un, otrkārt, laist pieņemamus pērtiķus pie vietējām nēģerietēm, kuras par maksu un citām pavedinošām krievu draugu dāvanām būtu ar mieru pamēģināt, kas no šiem boļševiku jokiem iznāks.

Maskavu, protams, vispirms interesēja tas, cik dolāru pirmajai strādnieku un zemnieku valstij šīs vēsturiskās kopošanās vārdā būs jāizdod un vai nevar to lietu nodiņģēt lētāk. Beigu beigās valūta atradās gandrīz tieši vajadzīgajā daudzumā un Ivanovs sāka īstenot savus nodomus, visas iztērētās summas rūpīgi ierakstīdams grāmatvedības ailē ar nosaukumu “Vietējo iedzīvotāju speciālie pakalpojumi”.

Tiktāl nu būtu. Taču grūtajā ceļā uz jaunas padomju cilvēka variācijas izveidi sarkanie biedri boļševiki ar vietējiem susūiešu vīriešiem nevarēja vis uzreiz sastrādāties. Izrādījās, ka susū cilts čaļi pavisam neprot apieties ar šimpanzēm, šausmīgi baidās no viņām un atbildīgos momentos paši bēg kokos.

Galīgi nomocījies ar padomju nākotnes cilvēka ideju neizprotošo susūiešu tautu, biedrs Ivanovs izdomāja, ka varbūt kopējai lietai noderīgāki varētu būt kādi citi palmotajā apkārtnē klīstoši pirmatnējie komunisti. Jau 1927. gada 24. martā mūsu varonis paziņoja Maskavai savu nākošo eksperimentālās vairošanās ideju: “Es piešķiru lielu nozīmi pigmeju atsūtīšanai no Gabonas, jo ar viņiem minētajām grūtībām nevajadzētu būt.”

( Šeit nu lasītājs var sākt neticēt manai vēsturnieka patiesībai un godīgumam. Ja tas šķiet neticami, tad, lūdzu, atšķiriet žurnāla “Iskusstvo kino” šī gada 9. numura 159. lappusi un pārliecinieties, ka tā patiešām bijusi padomju vēstures realitāte.)

http://pics.livejournal.com/ycnokoutellb/pic/00056xh8

Tātad – profesora Voronova sāncensis profesors Ivanovs pasūtīja franču koloniālajā valstībā savu eksperimentu vajadzībām “gibonu, šimpanzi un pigmejus”! Īstam padomju cilvēkam un patriotam šāds pasūtījums, zināms, varēja likties pat personīgi aizvainojošs, jo pigmeji, lai arī bija (pirmatnējie) komunisti, bet vispasaules komunistiskajā kustībā tomēr vēl nepiedalījās un neinteresējās par biedra Staļina vadošo lomu, kā arī par lauksaimniecības kolektivizāciju, apejot pirmatnējo iekārtu. Un kāds gan apzinīgs indivīds varēja rasties nošādiem šķiriski neapkaltiem džungļu darbiniekiem viņu intīmajā saskarē ar citām meža personībām? Nekas labs tur nevarēja iznākt, un tāpēc apzinīgi entuziasti komjauniešu vecumā ar revolucionāru pagātni un labā vīrietiskā jutoņā sāka piedāvāt biedriem Voronovam un konkrēti profesoram Ivanovam savu proletārisko degsmi idejas vārdā, Āfrikā, džungļos. Kāda runa, – ja partijai vajag?! Grigorijs Faimans, kurš uzrakstījis pieminēto rakstu “Iskusstvo kino” 9. numurā, citē oriģinālu dokumentu, ko toreiz saņēma PSRS Zinātņu akadēmija: “Ja būs Jūsu piekrišana dabiskai apsēklošanai, man ir cilvēks, pilnīgi vesels – piedāvā savus pakalpojumus.” Un tamlīdzīgi.

Vienlaikus, protams, tika meklētas arī attiecīgi noskaņotas melnās sievietes. Bet 1927. gada pavasarī “reciproknās krustošanas eksperimentu pagaidām nevarēja iesākt, jo atrast par maksu sievietes iezemietes šim nolūkam līdz šim izrādījās neiespējami”. Biedrs Ivanovs lietpratīgi informēja, kāpēc tas tā: “Specifisku sadzīves un sociālo apstākļu dēļ nav sieviešu, kas būtu atstātas likteņa ziņā (padomju zinātniekam bija vajadzīgas tieši tādas. – B.D.) . Reliģiskie un sadzīves apstākļi ir tādi, ka sieviete (melnā. – B.D.) nekādā gadījumā brīvprātīgi nepakļausies izmēģinājumiem.” Tas jau bija gandrīz vai strupceļš. Bet biedrs Ivanovs nebija ar pliku roku ņemams – viņš atrada izeju. Acīmredzot viņš sprieda loģiski: Āfrikā, piemēram, nav progresīvu melno komjaunavu, kuras būtu gatavas ziedoties uz nākotnes altāra un vispār – Eiropa tomēr paliek milzīgu iespēju kontinents un padomju iespējas – super iespējas. Tautkomisāru Padomes pieprasītajā atskaitē neveiksmīgās pieredzes izmācītais biedrs Ivanovs beidzot tieši tā arī uzrakstīja savai mīļotajai valdībai: “Sievietes, kas vēlētos pakļauties izmēģināšanai, ir nesalīdzināmi vieglāk atrast Eiropā nekā Āfrikā.” Turklāt šāda veida eksperimentiem pietiekot ar diviem trim antropomorfo pērtiķu tēviņiem. Tātad turpmāk izmēģinājumus labāk izdarīt tepat padomju dzimtenē “uz mūsu pamata”, piemēram, Suhumi pērtiķu audzētavā, un gan jau “vajadzīgie entuziasti” arī atradīšoties. Pirms tam taču tauta bija izpratusi dažādus lozungus, piemēram: “Visi zirgos!”, “Uz planieriem!”, “Uz kuģiem!”, “Uz Varšavu!” utt. Entuziasti arī šoreiz sapratīšot savas valdības mēmo vajadzību.

Tādējādi profesors Ivanovs atteicās no afrikāniskajiem jaunā cilvēka taisīšanas nodomiem un atgriezās padomju zemē pie padomju pērtiķu audzētavām un visādā ziņā veicinošākiem apstākļiem. Te priekšā jau bija mūsu vecais varonis profesors Voronovs, un sākās viņu abu darbs roku rokā.

Padomju profesoru apvienotie mērķtiecīgie pūliņi bija tik iespaidīgi, ka sāka uztraukties pat krievu baltā emigrācija ar Kutepovu, Kerenski un citiem pērtiķus neizprotošiem darbiniekiem priekšgalā. Pretpadomju centros tika apspriesta pati ļaunākā perspektīva – boļševiku režīma sagrūšanas aizkavēšanās. Tādā gadījumā sarkanie eksperimentatori bez citiem jaunradījumiem varēja paspēt pārpludināt sesto daļu zemeslodes ar saviem antropomorfajiem puszvēriem-puscilvēkiem, kurus bioloģisko eksperimentu rezultātā centās laist pasaulē slepenās, čekas apsargātās laboratorijās un institūtos. Par fantasmagoriskajiem eksperimentiem toreiz, starp citu, ziņoja arī Latvijas krievu laikraksts “Segodņa”, piemēram, 1928. gada 6. augusta numurā. Bet 28. janvārī vietējā sabiedrībā jau bija saviļnojuši noskanējis raksts ar nosaukumu “Laime no pērtiķa”.

Tiesa, Latvijas presē vairāk uzsvēra doktora Voronova blakusnodarbību – pērtiķu hormonu izmantošanu ieinteresētu pacientu jaunības paildzināšanai un, it sevišķi, savecējušu sieviešu atgriešanai meitenīga neprāta gadu noskaņojumā. Kāds franču autors brīnumdarim Voronovam veltīja pat veselu romānu. Tas saucās “Atjauninātās romāns” un ilgāku laiku aizpildīja literārās sērijpublikācijas vietu laikraksta “Segodņa” numuros.

Bet atgriezīsimies pie baltās emigrācijas bažām par padomju laboratorijās veidojamās būtnes ienākšanu reālajā zaudētās dzimtenes sabiedrībā. Publikācijās par šo tēmu neiedomājamas fantāzijas savijās ar fantastisko padomijas īstenību un ironija ar baiļpilnu nopietnību. Emigrantu žurnāls “Dņi” 1930. gadā publicēja anonīma korespondenta rakstu, kurā bija mēģināts raksturot arī tautas attieksmi pret noslēpumaino “pērtiķu paradīzi” Suhumi un grūti izprotamajām lietām, kas tur notika Voronova, Ivanova, Zavadovska un citu eksperimentētāju vadībā:

“Apmeklēju Suhumi ievērojamās vietas. Tiku pagodināts ar iespēju apmeklēt pērtiķu pili un esmu mežonīgā sajūsmā par visu tur redzēto.

Nekur citur pasaulē, izņemot PSRS, laikam nav un arī nevar būt tādas pērtiķiem domātas paradīzes. Katrs pērtiķis šeit ir svēts un neaizskarams. Pērtiķiem piešķirtas visas personības tiesības; jebkāda rupja, nepieklājīga apiešanās ar viņiem no sargu un apmeklētāju puses, kā arī no apkārtnes iedzīvotājiem, ar kuriem izbēgušie pērtiķi dažreiz saskaras, tiek stingri sodīta.

Tīrība pie pērtiķiem tiek uzturēta līmenī, kāda nav pat Maskavas klīnikās. Pērtiķus baro ar visizmeklētākajiem pārtikas produktiem, un tiem ne žēlo valūtu tropisko augļu iepirkšanai.

Taču vietējie iedzīvotāji izturas pret to ne visai draudzīgi. Vagonā, kur man nācās braukt, uz sienas es ieraudzīju dīvainu uzrakstu, kas bija ieskrāpēts acīmredzot ar naglu: “Kāpēc mērkaķiem dod banānus un ananasus, bet bērniem nav piena un cukura?” Zem tā kāds bija uzrakstījis ar ķīmisko zīmuli: “Bet kāpēc tu nepieraksti savus bērnus pērtiķos? Pati vainīga.”

Bet Batumi uz kāda nama sienas ieraudzīju citu dīvainu uzrakstu: “Kad strādnieku šķiru tiesībās pielīdzinās pērtiķiem? Tad, kad strādniekiem izaugs astes, ne agrāk!”

Suhumi pilsētas iedzīvotāju vidū klīst visdrausmonīgākās baumas par to, ka pērtiķu paradīze ierīkota ar speciālu mērķi izveidot jaunu cilvēkveidīgu būtņu sugu un ka tiešii tādēļ šurp esot atkomandēta pati izmeklētākā (pēc noteiktām pazīmēm) komsomoļcu jaunatne. Vārdu sakot, “grib pērtiķus savairot, bet tautu iznīcināt”. Nosauc arī uzvārdus un atrodas aculiecinieki, kuri apgalvo, ka viņi savām acīm redzējuši, kā tas notiek.

Sakarā ar to pie pērtiķu paradīzes ir liela, labi apbruņota apsardze, kura sargā šo iestādi pret visādiem incidentiem no iedzīvotāju puses.

Sarunās ar zinošiem vietējiem darbiniekiem noskaidrojās, ka, “lai novērstu nepareizus (pērtiķu paradīzē notiekošā. – B.D.) iztulkojumus un tumsonīgu baumu izplatīšanu, iestādes apraksti masu presē ir aizliegti.”

Ar to arī pagaidām savu stāstījumu beigšu. Tālākā notikumu gaita ir vēl fantastiskāka, jo tajā boļševiku stratēģi arvien redzamāku vietu ierāda čekas interesēm. Bet no literārā aspektā pazīstamiem personāžiem tālaika sovjetu “augstākajā sabiedrībā” parādījās populārās, bullīgās latviešu “plinšu sievas” Mildas figūra.

No patiesiem vēstures avotiem, cienījamie lasītāji, ir skaidri zināms, ka divdesmitajos un trīsdesmitajos gados kaimiņzemē Padomijā ar visneiedomājamākajiem eksperimentiem nodarbojās ne tikai mūsu paziņas – profesori Voronovs un Ivanovs. Ņemot vērā turienes sabiedrības kolektīvistisko dabu, arī pārējie aktīvie vecās pasaules grāvēji masveidīgi iesaistījās dažādos zinātniskos meklējumos. Piemēram minēšu tikai pāris plaši noskanējušus izmēģinājumus ar dzīviem cilvēkiem, ko pēc pašu inciatīvas toreiz veica vienkārši ierindas darbarūķi slavenākajos Ļeņinpils uzņēmumos.

Un, raugi, tolaik boļševiku prese sīki aprakstīja divu novatorisku darba jauniešu mēģinājumu spēji palielināt sava darbabiedra, revolūcijas un pilsoņu kara dalībnieka, jau tā diezgan pieklājīgos ķermeņa izmērus. Strādnieku korespondents (rabkors) par šo pārsteidzošo gadījumu tieši no notikuma vietas ziņoja taisnību centrālajam jaunās kultūras žurnālam:

“19. maijā Ļeņingradas rūpnīcā “Elektrosila” strādnieki Jemeļjanovs un Samoilovs nemanot no mugurpuses piezagās strādniekam Kļevjado un vērsa viņa pakaļējā atverē gumijas šļūteni ar gaisa strūklu septiņu atmosfēru stiprumā. Kolektīvs abu komjauniešu izgājienu atzina par neizdevušos. Bet rūpnīcas komitejas priekšsēdētājs Morozovs (ne Pavļiks. – B.D.) teica: – Tāda veida joki ražošanā bija, ir un būs.” (Revoļucija i kuļtura, 1928, Nr. 12, 53. lpp.)

Arī fabrikā “Sarkanais šuvējs” darbarūķi eksperimentēja, neprasot sevišķu cietējas personas piekrišanu, – bet toties drusku iejūtīgāk un it kā pat intīmāk. Tur, pēc korespondentu ziņām, atraktīvi komunistiski jaunekļi savām biedrēm, kas uz brīdi bija piecēlušās kājās, labprāt mēdza palikt apakšā kvēli sakarsētus gludekļus.

Vispārējais eksperimentēšanas pacēlums Padomijas laboratorijās un rūpnīcās sita tik augstu vilni, ka neizprotošās kapitāla valstis sāka skatīties uz visām šīm masu izdarībām un nebeidzamajiem “jaunā meklējumiem” ar zināmu samulsumu un pat neviltotām bažām. Padomijas izmisīgie centieni sakrustoties ar Āfrikas pērtiķiem bija jau kļuvuši par diezgan ikdienišķu un pierastu lietu, bet te pēkšņi parādījās satraucoša informācija par citiem sovjetu sugas izkopšanas pasākumiem. Viena no Voronova konkurentu grupām bija nolēmusi iegūt jaunu padomju cilvēku tā saucamajā bezvīru ceļā, izslēdzot pat vīriešu dzimtas pērtiķu līdzdalību. Idejiski šis zinātnisko meklējumu virziens balstījās uz tolaik populāro lozungu: visur un visā iztikt ar pašu spēkiem un proletariāta iekšējām rezervēm.

Jaunā akcija, cienījamie lasītāji, bija tomēr ne mazāk delikātas dabas kā profesora Voronova no ņemšanās ar pērtiķiem. Vienam otram buržujam tā gan varēja likties pat fiziski un garīgi nepieņemama. Bet būtībā diezgan plaši izplānotajā eksperimentā nebija nekā proletariātam kaitīga un reakcionāra. Pasākuma ideju neapgaismotajām masām no sievietes viedokļa un ar mākslas līdzekļiem 1927. gadā paskaidroja populārs žurnāls “Novij ļef”:

“Pie velna vīrus! Ar tiem viens juceklis. Ko tu teiktu par šļirci? Valsts dotu labākajām darbiniecēm labākos spermatozoīdus. Valsts atbalstītu tādu atlasi. Bērnus valsts ņemtu savā apgādībā un izstrādātu jaunu cilvēku sugu.”

Šādas un līdzīgas publikācijas liecināja, ka “Voronova virziens” jaunu padomju pilsoņu taisīšanā nebūt nav vienīgais progresīvais un ka ” šļircu ceļa” piekritēji no konkurējošās nometnes ievirza savu darbību izšķirošajā zinātniskās sacensības fāzē.

Par to netieši liecināja arī kāda interesanta dzelzceļa avārija netālu no Maskavas. Tur 1927. gadā nogāja no sliedēm vilciens, kas trauca uz galvaspilsētu, un cisterna ar “Spermatoksīnu” vai ko līdzīgu nosita nelaimīgu virspārmijnieka b. Ševcova kazu, kā arī nolauza skaistu alkšņu puduri, kas bija gadījies šī elementārā šķidruma ceļā. Ārzemēs, saprotams, tūlīt pievērsa uzmanību faktam, ka padomju dzelzceļš pārvadā tik interesantus dzīvās dabas produktus tieši ar stratēģiskās kravas literiem un ka visā šai lietā iesaistītas arī armijas daļas.

Par to, ka Padomijā ir nepieciešamie materiālie priekšnosacījumi vispārējas šķiriski izturētas mākslīgās apsēklošanas veikšanai, netieši liecināja arī plaši izvērstā spermas vitālo īpašību izmantošanas kampaņa. Strādnieku korespondenti un pat mērķtiecīgais boļševiku CK orgāns “Pravda” nemitīgi slavināja un reklamēja it sevišķi “Spermīnu – farmakonu” puslitra pudelēs kā nostiprinošu un uzjundošu līdzekli proletariāta dzīvesprieka un pasaules revolūcijas interesēs.

Image and video hosting by TinyPicAizdomīgie Rietumi saspringa gaidot, kad aptiekās vai klīnikās darba pirmrindniecēm sāks izsniegt īstu padomju pilsoņu taisāmās devas atbilstoši darba sasniegumiem un kaujas nopelniem.

Bet nu atgriezīsimies pie mūsu vecā paziņas Voronova likteņa līkločiem. Kā zināms, 1927. gadā pērtiķu un padomju entuziastu krustošanas lieta sāka bāzēties galvenokārt saulainajā Suhumi. Tur to pārņēma savā nesagraujamajā aizsardzībā un aprūpē speciāla GPU apakšnodaļa. Vienlaikus homo soveticus veidotāju laboratorijās savas pozīcijas sāka nostiprināt jaunie, sevišķi sarkanie, zinātnieku kadri. “Večus”, tajā skaitā profesora Voronova sāncensi Ivanovu, arvien biežāk sāka visvisādi politiski un administratīvi terorizēt, kamēr galīgi “izēda no pērtiķu paradīzes” zinātnisko konsultantu skaita. Ar pašu Voronovu jaunajiem censoņiem gāja grūtāk, jo viņš gandrīz nepārtraukti eksperimentēja un lasīja lekcijas tieši Rietumos. Ņemot vērā šo tendenciozo apstākli, visādi nelabvēļi arvien plašāk izplatīja kompromitējošas baumas par “biedra Voronova buržuāzisko pārdzimšanu” un galīgu nodošanos svešzemju imperiālisma kalpībā. Ilgā braukāšana “pa Eiropām” un atraušanās no padomju pērtiķu laboratoriju rūgtās darba ikdienas padarīja plaisu bijušo kolēģu un Voronova starpā pilnīgi nepārvaramu. Un tad profesors, īstenībā būdams reālists, nolēma neatgriezties Padomijā, bet savu zinātnisko karjeru turpināt Rietumos, kur valda kapitāls un visādi mecenāti – buržuīni.

Voronova nodevīgā dezertēšana no pirmā padomju pērtiķcilvēka šūpuļa uz ilgu laiku kļuva par boļševiku preses lādēšanās objektu. Sovjetu propaganda par varītēm centās noniecināt profesora panākumus jaunizvēlētajā zinātniskās darbības virzienā. Voronova skaudīgais sāncensis profesors A. Ņemilovs žurnālā “Revoļucija i kuļtura” ar nievām spalvā rakstīja:

“Buržuāziskajās valstīs jau ir ļaudis, kuri sarausuši sev veselu bāgātību, izdarot atjaunināšanas operācijas. Mūsu tautietis S.Voronovs jau paguvis nodibināt vienā no gleznainākajiem Itālijas stūrīšiem bagātu atjaunināšanas institūtu, kas izvietojies krāšņā villā un tur apkalpo vienīgi un tikai nestrādājošos elementus!” Tālāk profesors Ņemilovs savā publiskajā apsūdzībā nesaudzīgi aprakstīja dzimtenes un pērtiķu lietas nodevēja Voronova antiproletāriskās iestādes gaisotni: “Mīksti nošvīkst riepas un, šūpodamies dārgos automobiļos, klīnikas pagalmā ielīgo mums naidīgās šķiras savecējušie pārstāvji, lai viņiem pats slavenais S.Voronovs, kas ievingrinājis roku pērtiķu olnīcu pārstādīšanā, bet vēl vairāk – vispasaules reklāmas taisīšanā, lai tieši viņš pašrocīgi veiktu šo “brīnumaino operāciju””.

Lai cik patriotiska arī būtu “pērtiķu ceļa” gājēju apņēmība turpināt jaunā cilvēka taisīšanu, tā tomēr nespēja pietiekami iejūsmināt dažas visai ietekmīgas padomju elites aprindas. Tā, piemēram, Majakovska un lielčekista Agranova kompānija loloja citu padomju cilvēka radīšanas ideju. Majakovskis, starp citu, pats sevi uzskatīja par jau diezgan labi izdevušos jaunās formācijas eksperimentu. Toties pērtiķu partnerība dzejniekam principā nepatika spalvu dēļ, jo tās tuvākā saskarē viņam izraisīja alerģiju un hroniskas iesnas. Būdams (kopā ar Liļu Briku un Ostapu Briku) liels novators ģimenes un laulības lietās, Majakovskis tomēr sirds dziļumos laikam palika konservators, jo uzstājās pret pērtiķu un citu piemīlīgu būtņu ienākšanu jaunās iekārtas ģimenēs. Viņš palika tikai vienkāršs šķiriskās izlases veicināšanas piekritējs nākotnes homo soveticus izveidē.

Majakovska idejiskais skolotājs visās lietās un arī šajā ziņā bija Sergejs Mihailovičs Tretjakovs, kurš uzrakstīja pat speciālu lugu “Gribu bērnu” savdabīga padomju cilvēka taisīšanas ceļa propagandēšanai. Ideja bija vienkārša: atlasīti izcilākie proletārieši bija optimāli jāsavieno ar izcilākajām proletārienēm internacionālā garā un lielā šķiriskā tīrībā. Katram marksistam šādā pieeja bija skaidrs, ka proletārietim jābūt no visprogresīvākiem, kā to piezīmējis Ļeņins.

Tretjakovam lugā bija skaidrs arī tas, kam jāpilda izlases proletārienes loma. Un, raugi, šis Tretjakovs (kurš, starp citu, bija dzimis Kuldīgā, Latvijā) savā daiļdarbā nonāca pie viennozīmīga secinājuma, ka jaunā padomju cilvēka ciltsmātes loma atvēlama viņa ar īpašiem nopelniem bagātajai novadniecei, “plinšu sievai” un sarkano strēlnieku pārstāvei biedrenei Mildai. (Tretjakovs krievu valodā “Milda” rakstīja bez mīkstinājuma, jo labi pazina latviešus un viņu rakstību.)

Būdams dzejnieks un Voronova eksperimentu pretinieks, Tretjakovs patiesi ticēja, ka auglīgu selekcijas darbu var organizēt ne tikai lauksaimniecībā, bet arī jūtu sfērā un dzimumu attiecībās. Minētajā lugā “Gribu bērnu”, kas tika publicēta 1927. gadā, atspoguļojās pārliecība, ka sociālistiskās sabiedrības ideoloģiskajai būtībai pilnībā jāatspoguļojas jaunā cilvēka fizioloģijā. Vispasaules laimības valsti varēšot uzcelt tikai dzimumakta sociālistiskas organizācijas apstākļos ieņemts šķiriski ģenētiski tīrs prolets. Attiecīgo eksemplāru savienošanai zinātniskas kontroles apstākļos bija paredzēts izveidot speciālas “dobu” (dobrovoļnije organizatori bita) vienības. (nejaukt ar ” žlobiem”. – B.D.)

Bet intriģējošais Mildas tēls padomju dramaturģijas kritikā tolaik sāka figurēt ne tikai kā izlases strādnieces simbols. “Milda – sieviešu dzimtes Hamlets!” rakstīja žurnāli. Runāja, ka viņas prototips Tretjakova lugā esot vēsturē pirmā latviešu izcelsmes sarkanā ģenerāliene (precīzāk – korpusa komandiere). Majakovska draugu loks tikmēr pašaizliedzīgi aizstāvēja lugā paustās sovjetiskās iedzīvotāju pavairošanas idejas. ” Šaušalas, kas sacēlušās ap šo lugu, ir analoģiskas šausmām darvinisma priekšā,” lepni paziņoja cits mākslīgās atlases piekritējs, kritiķis P.Novickis. Majakovskis un kompānija bija gatavi sākt savas idejas īstenot praksē.

Pa to laiku varas iestādes galīgi “aizslepenoja” Suhumi “pērtiķu paradīzes” eksperimentālā darba iznākumus. (Vairāki no zinātniekiem, kuri bija darbojušies ar pērtiķiem, trīsdesmitajos gados bez vēsts pazuda Staļina nāves nometnēs.) Baumas par šausmoņiem, ko cenšas izaudzēt Padomijā, nereti vēl pavīdēja tikai krievu baltemigrācijas presē.

Bet kā tad veicās mūsu Voronovam, kurš aizlaidās uz ārzemēm? Cik zināms no padomju un Rietumeiropas preses, – tā nekas, bet informācijas par viņu nav daudz. Visbiežāk Voronova vārdu tolaik daudzināja bijušie profesora Voronova kolēģi, kuri viens pēc otra cieta fiasko eksperimentēšanas laukā. Tie aizvien vēl par varītēm centās vismaz kaut kā ieriebt savam kādreizējam vadonim “pērtiķu lietās”. Bet, kad Padomijā tapa zināms, ka daži “krievu brīnumdara” apstrādātie septiņdesmit un astoņdesmitgadīgie aristokrāti atsākuši diezgan vētrainu dzimumdzīvi Vidusjūras kūrortos, tad niknums par Voronova veikumu vairs nezināja ne gala, ne malas.

Profesors A. Ņemilovs tūlīt publicēja plašu kritisku rakstu “Cilvēku atjaunināšanas problēma”, kura kārtējo reizi uzbruka savam vecajam ienaidniekam. Viņš zinātniskā valodā paskaidroja satrauktajiem padomju lasītājiem, ka ārzemju ziņas par Voronova atjaunināšanas akciju plašajiem mērogiem esot stipri pārspīlētas. Rietumu buržuāzijai kopumā, uzsvēra Ņemilovs, neesot nekādu reālu izredžu uz sevis kā šķiras atjaunināšanu. Vēl vairāk, atzīmēja šis profesors, “ja mēs kritiski izvērtējam visu esošo atjaunināšanas literatūru, tad izrādās, ka gadījumi, kad patiešām izdodas uzmundrināt organismu, ir burtiski uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi”.

Pati pēdējā Ņemilova piezīme šai rakstā bija sevišķi iznīcinoši tēmēta un indīga. Nevar, viņš rakstīja, nu “nevar taču uzskatīt par “sasniegumu” to, ka kāds večukiņš pēc operācijas uztaisa divus trīs coitus. Vai arī, kā tas ir gadījies S.Voronova praksē, – kad šitāds večukiņš uz zināmu laiku atgūst spēku, lai atkal varētu aizsēdēties krogos līdz vēlai stundai pēc pusnakts.” (Revoļucija i kuļtura, 1928, Nr. 3, 82. lpp.)

Bet profesoru Voronova kungu šādi kaķa lāsti vairs nemaz nesatrauca. Viņam “pērtiķu sezona” padomju variantā jau sen bija beigusies.

 

B. Daukšta pirmās SAMIZDATA disertācijas AUTOREFERĀTS izcilā rokrakstu speciālista izpildījumā. – Priekam.

https://bonis.lv/2011/09/13/manas-samizdata-izdota-partizanu-autoreferata-titullapa-ar-veltijumu-ierakstiem-slepenas-aizstavesanas-reize/
https://bonis.lv/2013/06/18/b-dauksts-abu-zinatnu-kandidats-no-dzerzinska-divizijas-viedokla-raugoties-recenzija-1990/

 

Vakar – biju darba sarunā par SAMIZDATU ar Anitu Smelteri iekāpis “Upē”.

https://chaula.tv/lv/chaula_video/7MgM3lx538fl48x/
https://bonis.lv/2017/06/11/skarbais-jauna-atturibnieka-galv-redaktors-andris-purins-viegli-ka-spalvu-cilaja-kaujam-tritu-lozmeteju/
https://bonis.lv/2016/02/10/bezalkohola-pagiras-un-udeni-radosa-bumba-atklajumi-ziemelkoreja-b-dauksta-studentu-laika-samizdats/
https://bonis.lv/2017/04/26/ka-jaunais-atturibnieks-izveidoja-nelegalizeta-menesraksta-vestulnieku-atbildem-ari-uz-neveseligu-interesi/
eks-augsamcelas-no-andra-purina-vaditas-samizdata-redkolegijas-un-vdk-izpetes-dziluksniem-arhiviem/
https://www.google.com/search?q=jaunais+attur%C4%ABbnieks+bonis.lv&client=firefox-b-ab&tbm=isch&tbo=u&source=univ&sa=X&ved=2ahUKEwj_hNi88bHeAhWKkSwKHfO1BpkQsAR6BAgDEAE&biw=1016&bih=461
https://bonis.lv/2015/08/04/argitas-daudzes-rastie-dokumentalie-pielikumi-par-ulafa-jansona-nokristito-1-maija-spiegu-daini-zelmeni/

 

“Radio ERIVAN” – “armēņu radio” anekdotes. Slepus no POĻU SAMIZDATA ievedu.

Image1025

Image1026

No armēņu radio seksa sērijas. Par ORGĀNIEM, kas pie varas PSRS..

 
 

“Katedras Tenkotājs” – samizdats vēsturnieku – pasniedzēju videi. 1986. Signāleksemplārs. Izaicinājumi.

https://bonis.lv/2015/11/19/katedras-tenkotajs-brivs-pilnigi-parpartejisks-un-neatkarigs-samizdata-izdevums-si-ir-1-signaleksemplara-kopija/

 
 

No manām publikācijām samizdatā. – “Inform – SVOBODA”. – Sibīrija un PSRS centrs.


https://bonis.lv/2017/04/26/dauksu-b-kai-gulavuo-marksizma-leninizma-klasiki-samizdats-svoboda-kriviski/

 

Biogrāfiskas lietas historiogrāfijā. Katalogi citzemēs.


http://katalog.shpl.ru/shrubr.php?rid=750&base=shpl_gcat2&rbase=rpred
https://bonis.lv/krievijas-vestures-bibliotekas-antileniniskaja-rubrikatora-b-dauksta-gramatas/
https://bonis.lv/2018/01/28/privatas-dzives-vestures-izpete-pari-visam-historiografijai/

 
 
 
%d bloggers like this: