RSS

Category Archives: Autori un adreses IZZIŅAI

Latvieši galvenajās Staļina URĀNA nometnēs. Prof. L. LATKOVSKA pētījumu projektam “ATOMGULAGS” (ASV).

https://bonis.lv/2014/06/09/latviesi-stalina-urana-nometnes-tadzikistana-hudzanda-no-mana-devuma-toposam-asv-prof-l-latkovska-petijumam-atomgulags/

 

Vispasaules DISERTĀCIJAS – studentiem un spiegiem.

https://bonis.lv/2015/08/21/te-studentiem-zinatniekiem-un-spiegiem-brivi-pieietamas-vispasaules-disertacijas/

 
Leave a comment

Posted by on 01/11/2018 in Autori un adreses IZZIŅAI

 

Otrās padomju OKUPĀCIJAS KONSPEKTS. 1944-1990. Lietuva.

http://istorijai.lt/konspektai/antrosios-sovietines-okupacijos-konspektas-1944-1990/

 

SAMIZDATS un politiskā prese PSRS. * Kopš 1980.gadu beigām.


http://filial.shpl.ru/sam/sam_p3_1-100.htm

Lietuvas Katoļu baznīcas HRONIKA (1972-1989)
http://lkbkronika.lt/index.php?option=com_content&view=article&id=180&Itemid=128

 

Par slepenu rosību mežos un aizmugurēs.. – BRĪDINOŠĀ HISTORESKA, publicēta Maskavas 1991.g. IX PUČA priekšnojausmā.

PAR MŪSU OKUPĀCIJAS FLORU UN FAUNU

Šopavasar atkal esmu negausīgi daudz strādājis dzimtenes bibliotēkās. Meklēju materiālus par to, ko 19. gadsimta domātāji, ekstrēmisti un klasiķi iepriekš teikuši par nu jau visiem zināmajiem 1940. gada notikumiem.
Darvins – neko. Viņš darbojās pērtiķu virzienā. Markss – tikai to, ka Krievijā arī nākotnē bez Baltijas nebūšot kārtīga Krievija. Bet Saša Čaks toreiz vispār, izrādās, nebija piedzimis un tāpēc, loģiski, nemaz neizteicās.
Laime, ka vismaz mūsu vēsturiskie kaimiņi – krievu kungi pagājušajā gadsimtā
bija metušies uz providenci, tai skaitā 1940. gada notikumu apcerēšanu.
Noskaidroju, ka visvairāk par Krievijas spožajām perspektīvām 1940. gadā savā kompānijā mēdzis spriedelēt Visarions Beļinskis, kurš vēstures grāmatās uzbildēts. Vienreiz šis Beļinskis taisni tā burtiski arī paziņojis: “Apskaužam mūsu bērnus un viņu pēcnācējus, kam būs lemts redzēt Krieviju 1940. gadā, kad viņa stāvēs izglītotās pasaules priekšgalā, dos likumus zinātnē un mākslā, un ko ar godbijību un cieņu sveiks visa izglītotā cilvēce”.
Par to Krievijas stāvēšanu priekšgalā vai kur citur man personiski, protams, ne silts ne auksts, bet tomēr nepatīkami, ka tieši Visariona provokatoriski nospraustajā gadā Josifa Visarionoviča impēriskie tanki sāka bojāt Rīgas bruģi un salīdzinoši izdevušos vietējo autoritāro režīmu.
Man, piemēram, nav arī svarīgi, kā visu toreizējo jandāliņu tagad
saukāt, var kaut vai par mākslīgo apsēklošanu, bet galvenais paliek tas, ka fakts ir nepatīkams un izdarīts ar varu. Aizkustinošāk noskaņotas un iereibušas personas toreiz gan patiešām meta tankiem ar rozēm un skūpstīja tos visās pieejamās vietās (piemēram, stacijas laukumā). Nu, un tad? Galu galā šitādi žesti, protams, ir tīri privāta padarīšana, ne jau tādas vien perversijas redzētas mūsu “mazajā Parīzē”. Vēlāk kāds cītīgs kolaborantu dziesminieks pat sameklēja šādiem eksotiskiem noskaņojumiem cildenas un attaisnojošas paralēles Eiropas vēsturē, rakstīdams, ka arī angļu “Bairons, kas ziedoja dzīvību cīņā par grieķu brīvību, savā “Bronzas laikmetā” slavinājis Maskavu, pareģodams, ka tā pārdzīvos visas pasaules impērijas”. Bet .
Bet daudzi latviešu inteliģenti, izdzirduši šādus ekscerpētus “baironiskus” paredzējumus, sāka domāt, kāda izskatīsies tā ilgidzīvotāja impērija dabā, un viņus pārņēma šausmas par visiem neizmantotajiem Sibīrijas plašumiem. Tāpēc inteliģenti kļuva jūtīgi un savlaicīgi sāka uztvert visus jaunos okupantu ierosinājumus. Daži savā daiļradē uzreiz kvalitatīvi palēcās, bet Vilis Lācis, kurš bija sevišķi talantīgs, sāka savos romānos izmantot jaunu tēlu – kokus, kas nosita tos varoņus, kurus iepriekš bija apslīcinājuši sarkanie boļševiki. Taču lai nu paliek Lācis, parunāsim labāk par kolaborācijas pacēlumu vislatviskā kopumā.
Rakstnieki, tātad, jau juta, ka sāk ost pēc Padl
atvijas, un tāpēc ašākie no viņiem tūlīt vērsa savu publicistisko spalvu pret vecajiem spēkiem, dainodami vecas dziesmas jaunās sovjetiskās skaņās. Skaļākos iekaucienus (par “erotiskajiem Zemgales bajāriem” utt.) uzreiz nopublicēja režīma vilnī uzpeldējusī partijas lapa ar diezgan zvērisku nosaukumu – “Cīņa”.
Nu, un tā tālāk. Bet paši lielākie teātri ar Saeimas butaforiju 21. jūlijā un pārģērbšanās ainām masu mērogā nāca vēlāk, ne uzreiz pēc tanku prelūdijas.
Par to ir rakstīts mūsu atmodas laika presē, un iznāk ļoti interesanti. Tur daži vadoņi jocīgi izsakās, ka 1940. gadā Latviju sākumā drusku paokupēja, bet laikam ilgi nespēja to darīt, tāpēc sāka visādi anektēt un, galvenais, maigi inkorporēt, kas jau esot pavisam cita nevainojama kvalitāte un stadija. Tiek gan atzīts, ka uz inkorporēšanas akcijām te saradās visādas bijušās apmulsinātās pakrēšļa tautas (ar radiem un tuviniekiem). Un sākās, starp citu, arī vairošanās – krustām šķērsām. Bet pāri palikušie latvieši tikām saglabāja veselus vairākus tautas tērpus un dažreiz pat klausījās “Amerikas balsi” par savu iespējamo stāvokli un gaidāmajiem militārā resora traucējumiem.
Beigās, kad Latvija bija galīgi noinkorporēta padlatviskā stāvoklī, tā sāka atmosties (nejauši gadījās) un juta, ka nav labi. Tad nu iesākās arī dažādi procesi.
Gorbačovs. Perestroika. Jaunā domāšana. Vecā domāšana. Kopīgais ceļš. Vienotā čekas māja. Un tā joprojām.

Ko autors ar visu to gribēja teikt? Autors gribēja sacīt, ka tautai visādi gadās ar okupācijām, bet nedrīkst bērnus radināt pie tankiem un raķetēm dzimtajā mežmalā vai citur. Esam pakolaborējušies, bet nu pietiek.
Galu galā pārejas valdībai jāredz, kas notiek mežā aiz kokiem!

Varbūt tieši tur briest bīstami apvērsumi un notiek speciālo dienestu darbs (ar floru un faunu?).
Būdams kādā reti apmeklētā bibliotēkas fondā, kur glabā slēpjamas grāmatas, es, piemēram, atklāju, ka jau pirms gadiem desmit partijniekiem un kolaborantiem tika sazvērnieciski paziņots, ka partija un militārais komplekss uzsācis objektīvi pretlatviskus kontaktusŸ ar dzīvniekiem un kokiem!
No vēl tagad slepenas instrukcijas kokiem un cilvēkiem:
“Vari sveicināt šopavasar ozolu un bērzu kā draugus un cīņu biedrus, komunisti tos saaģitējuši jauniem, milzīgiem darbiem, un koki līksmi uzņemas pildīt saistības un uzdevumus (jādomā – speciālus. – B.D.). Tu nemaz nekļūsi smieklīgs, ja pacelsi cepuri un sveicināsi kokus. Komunisti kļavu un ozolu, vīksnu un osi (arī. – B.D.)
iesaistījuši pasaules pārveidošanas un jauncelsmes darbos (..) Osi, tu esi kļuvis bīstams kareivis vecās un jaunās pasaules iekārtas sadursmē. Lazda, tavs rieksts, smilšu ērkšķi, tava oga ar C vitamīniem, tamarisk (tevi sauc arī par tamariksu) (segvārds. – B.D.), tavi ziedķermeņi kādam no daudzajiem Morganiem un Diponiem nakts murgos liekas sprāgstam drausmīgāk par atombumbām (norāde uz jaunu, slepenu ieroci.- B.D.). Koki un krūmi, jūs patiešām esat kļuvuši nākotnes zaldāti!”
Beigās vēl kategoriski pieprasīts:
Ozolam (acīmredzot – rezidents.- B.D.) un visiem citiem kokiem un krūmiem stipri jācenšas, lai pildītu (vadības. – B.D.) jaunās prasības.” *

* J.Sudrabkalns. “Karogi sasaucas”. Publicistika. LVI, 1950.

Vidzemes Priekšpilsētas Vēstnesis, 1991. g. augusts, Nr. 9 (17)
(Uzrakstīts pirms Maskavas puča, jūlijā)

 

Par manu Aglonu. – “Bet kāpēc es to nezinu?”, – kolēģis izmisis.


https://bonis.lv/2017/10/15/krievijas-zinatnes-un-kulturas-elites-parstavji-kas-bernibas-un-jaunibas-vasaras-pavadija-aglona-te-politologs-tulcinskis/
https://bonis.lv/2018/05/22/sibirijas-aglona-algastika/

 

Latviešu zeme Aglona.

Kristu, apsažāloj par mums! (jeb Aglonas skices)

https://nra.lv/viedokli/elita-veidemane/254349-latviesu-zeme-aglona.htm

 
 
%d bloggers like this: