RSS

Category Archives: Arhīvu jautājumi

Maskavas puča zvērojums Latvijā. – Rupors “Jedinstvo”, 1991.

https://bonis.lv/2013/03/22/arkarteja-stavokla-pasludinasana-un-maskavas-puca-zverojums-latvija-jedinstvo/

 
Image

Mani Eiropā taustītie ARHĪVI. – Pēdas.

 

Marta Starostina. VDK pētniece, doktorante. Arī Eiropas čempione nažu cīņās (2017). – Skaidri pētoši JAUTĀ..




Marta Starostina
‏ @maartaa_marta
6. Sep.
Vai Latvijas Republikas Saeimas deputātiem nebūtu publiski jāpauž patiesība? Piemēram, ka tieši

par Kārli Kangeri ziņoja čekas aģenti «Kārlis» un «Viesturs».

Vai pilnīgi izslēgts, ka šie tikpat labi varētu būt līdz šim cienīti Latvijas akadēmiķi?

..@Martins_Sics @LRApvieniba


https://bonis.lv/2016/03/29/vdk-brauceju-agentura-agents-viesturs-vinam-sakara-ar-darbu-biezi-iznacis-tikties-ar-k-pupuru/

 
Image

Nu gan lekns fonds!

 
 
Image

Tēmas fokusēšana. KGB kastes. Retrospekcijas.

 

Vervēšanā VDK, KGB – piekrišanai rokas PARAKSTS bija PILNĪGI NEOBLIGĀTS, – obligātas tikai vairākas citas neatgriezeniskas “parakstnieciskas” fiksācijas, operatīvie “darbu” rezultāti, reāla ievadīta daudzplākšņu sadarbība.

 

“Latviešu PUŠKINS” – Knuts Skujenieks, un “DEKABRISTI” – RODES grupa un ap. – Katram īsti piekritīgās vietas un lomas pārkāpums dzejnieka vēsturiskā redzējumā.

Attēlu rezultāti vaicājumam “knuts skujenieks”
—–

Trimdā, pateicoties oficiālo Latvijas PSR kultūras un politikas funkcionāru pūlēm apgādāt ar dzimtenē izdoto literatūru trimdiniekus, Latvijas PSR iznākusī literatūra bija vai varēja būt daudz labāk pieejama nekā Latvijā trimdas literatūra. Bet arī trimdiniekiem bija jāizšķiŗas − vai lasīt, riskējot uzķerties uz kāda Latvijas PSR kultūrsakarnieku āķa, vai ignorēt un nelasīt, lai neuzķertos.

Pirmais. Plašākam Latvijas lasītāju lokam priekšstata par trimdas literatūru līdz 1980. gadu beigām nebija nekāda, tikai zināja, ka tāda pastāv. No Andreja Upīša vai viņam līdzīgu oficiozajā laikrakstā Cīņa vai citur publiski paustām ķengām Latvijas lasītājs uzzināja, ka trimdā raksta Anšlavs Eglītis, Andrejs Eglītis, vēl daži rakstnieki, kuŗi tika šajās publikācijās izlamāti vai no panckām ārā.

.. tomēr bija rakstnieki, mākslinieki vai kultūras darbinieki Latvijas PSR, kas dažādu apstākļu dēļ bija piekrituši − citi formāli, citi ne, darboties Kultūras sakaru komitejā, rakstīt laikrakstos Dzimtenes Balss, Atbalss u.c., kas bija vērsti tikai uz trimdas lasītāju, jo Latvijas lasītājiem nebija pieejami. Šim priviliģētajam ļaužu slānītim trimdas literatūra bija zināma un bija pieejama. Kā liecina literatūrkritiķis Ilgonis Bērsons, Kultūras sakaru komitejā bija sava trimdas literatūras bibliotēka, no kuŗas šīs komitejas biedri varēja ņemt grāmatas pat uz mājām. Daži no viņiem dalījās ar citiem, kam šī literatūra nebija pieejama, daži ne. Paliek joprojām atklāts jautājums par tiem, kas dalījās − vai viņi nebaidījās, ka viņus, kā toreiz teica − „nostučīs”, resp., vai par viņiem nepienesīs ziņas attiecīgiem represīvajiem orgāniem. Cik no viņiem to darīja šo orgānu uzdevumā, lai izzinātu Latvijas intelektuāļu noskaņojumu − tas paliks − vismaz vēl kādu laiku − neatbildēts jautājums. Taču te, šķiet, nevajadzētu visus Kultūrsakaru komitejas ļaudis sabāzt vienā maisā un ierakstīt gandrīz vai tautas ienaidnieku sarakstā. Kultūrsakaru komitejas literatūras sekcijā dažādos laikos bija Ojārs Vācietis, Māris Čaklais, Egons Līvs, Zigmunds Skujiņš, literatūrkritiķis Bērsons. Kā personiskā sarunā teica Bērsons: Nevienu čekas pasūtījumu neesmu pildījis. Braucām pie trimdiniekiem, lai būtu kontakti. Bet bija Kultūrsakaru komitejā un vadītājos, protams, arī izteikti melnas figūras. Tādas kā Ādolfs Talcis.

http://jaunagaita.net/jg244/JG244_Kursite.htm


Pie favorītiem būtu jāpiemin vēl VDK lielā uzticības persona, bezpartejiskais Ādolfs Talcis, kuru 1957. gadā, ignorējot Rakstnieku savienības statūtus, iefiltrēja RS valdes sekretāra amatā un kuŗš tajā palika līdz dumpīgajam rakstnieku kongresam 1965. gadā.

http://jaunagaita.net/jg254/LAIKS_Bersons_JG254.htm


Majora Ā. Talča atskaites 5. turpinājums.

..Sākumā Knuts Skujenieks turpināja noliegt, ka nav zinājis par too cilvēku noziedzīgajiem nolūkiem, ar kuriem kopā nonācis uz apsūdzēto sola.

Bet,

kad pasacīju, ko man

teica AINA ZĀBAKA sieviešu nometnē, tad Knuts SKUJENIEKS pakavējās tuvāk pie to mērķiem, kuri meklējuši ar viņu sakarus, un apstākļiem, kā viņš nokļuvis viņu lokā.

AINU ZĀBAKU viņš esot pazinis agrāk – no studiju gadiem Maskavā. Draudzējušies, runājuši par literatūru, mākslu, dažkārt par nebūšanām, kādas bijušas sastopamas dzīvē, kaut kāds

(nosvītrots – rūgtuma viedoklis, ka.. runāt..)

Ar notiesāto KALNIŅU bijis pazīstams agrāk, nekā slikta par viņu nav zinājis.

Ar notiesātā RIJNIEKA sievu draudzējusies viņa sieva, ar to pašu RIJNIEKU iepazinies kādās mājas viesībās.

Vispār Skujenieks raksturoja RIJNIEKU kā lielu pļāpu, šizofrēniķi, kas pats nezinot, ko sarunājot (…)

Toreiz, mājas viesībās, RIJNIEKS daudz runājis par dažādām nebūšanām, uzstājies nacionālistiskā garā, un teicis, ka

vajagot ko darīt un rīkoties.

Skujenieks esot strīdējies pretī, bet RIJNIEKU neesot varējis aizrunāt.


SKUJENIEKS tad teicis: “Agrākajos laikos DEKABRISTI centās pasargāt PUŠKINU no iejaukšanās VIŅU darīšanās, bet RIJNIEKS rīkojoties OTRĀDI – gribot viņu, DZEJNIEKU, uzmudināt uz nez kādiem (NESALAS.) pasākumiem.”

Izmeklēšanā uz TĀ PAMATA inkriminēts, ka viņš ZINĀJIS par PRETVALSTISKAS GRUPAS DARBĪBU..

(RODE, kas prāvā figurējis kā ORGANIZĀCIJAS VADĪTĀJS..)

Par RODES grupu neatšifrs.

 
 
%d bloggers like this: