RSS

Category Archives: AGLONA sevī

Aglona – spilgta diena uz ledus! – Veltījums amerikāņiem uz Mēness!

 

Bērnības atmiņa par Raudiņas ezerā ietekošās upītes Šaurītēm, kur agrāk bija nākusi peldēties arī prezidenta Levita sievasmāte.

Foto Impressionen 💕 PS. - #countryside #Foto #Impressionen #PS
levkonoe | 7 Nov 2013
..atceros – upes brasla vidū pie vēl pirmajā karā celta baļķu tilta kavējās iebridis izbrīnījies kumeliņš, garkājains kā meitene, un …
turpat pļavā kaut ko piedodoši bubināja viņa mamma – milzīga, skaista ķēve, ar krēpēm smagām kā ūdenskritums…
mēs, mazie, dienvidū skrējām uz turieni, uz Šaurītēm, paskatīties, kā tur rotaļājas sīkās, tramīgās mailītes un pavisam naivās raudiņas no Sekļu ezera…
pēc tam mēs apķērušies aizmigām ēnas pusē uz paviļas aiz kaut kā pavedinoši smaržojošas pirtiņas…
bet straume nesa garām garenus bērzu atspulgus…
un virpulīgi zilspārnu tauriņi un taurenītes vijās un mīlējās zaļganīgā kalmju līča tīksmē…
un kaut kur mūs jau meklēja un sauca mūsu jaunavīgās, stiprās, pusdienā no kolhoza atsteigušās mammītes…
vismaz tos savus bērnus pabarot, kur nu atkal aizklīduši…
 
Image

Raudiņas ezers ar skatu uz Leitāniem mūslaiku vasarā.

Bu tesisin galeri resmi
 
 
Image

Vakars Brīvniekos.

 
Leave a comment

Posted by on 31/05/2019 in AGLONA sevī, Dienasgrāmatas

 

Manu laiku ķīmijas skolotāja V.Birjukovas kundze kolēģu lokā Aglonas vidusskolas absolventu salidojumā.

 
 

Sirsnīgais Enijas sargs sunītis Tobis zaļi uzdzīvo svētīgajā Aglonas mūsmāju vasarā!

 
Leave a comment

Posted by on 15/05/2019 in AGLONA sevī, Dienasgrāmatas

 

Skraidīt, smiet, baltu blūzīti ņurcīt meža šķūņos, kur nenāk neviens..

https://bonislv.files.wordpress.com/2013/06/img_64621.jpg?w=1167&h=778

Skraidīt, smiet,
baltu blūzīti ņurcīt
meža šķūņos, kur nenāk neviens,
tikai smaržo pēc kalmēm un gurds ir
plašos klājienos saguldīts siens…

Viņas augums bij savādi lokans…
Snaidro spēku es zināju viens …

Sirdis – zirgi, kas apburtā lokā
simtiem reižu līdz gurdumam skrien…

———-

Laiks tas – projām,
bet atmiņā līksmo
augsta debess pār dārziem un prieks

viņas austošo elpu un tīksmos
pirkstu galus pie deniņiem liek…

Skraidīt, smiet,

baltu blūzīti ņurcīt…

Rīta sajūta –

tīrs viss un svaigs…

Dzīves vārdā
sen izdzēsts tas burts ir, –

bet es pasmaidu domās –

kāds laiks!..

 

 
 
%d bloggers like this: