Category Archives: AGLONA sevī
Skraidīt, smiet, baltu blūzīti ņurcīt meža šķūņos, kur nenāk neviens..
Skraidīt, smiet,
baltu blūzīti ņurcīt
meža šķūņos, kur nenāk neviens,
tikai smaržo pēc kalmēm un gurds ir
plašos klājienos saguldīts siens…
Viņas augums bij savādi lokans…
Snaidro spēku es zināju viens …
Sirdis – zirgi, kas apburtā lokā
simtiem reižu līdz gurdumam skrien…
———-
Laiks tas – projām,
bet atmiņā līksmo
augsta debess pār dārziem un prieks
viņas austošo elpu un tīksmos
pirkstu galus pie deniņiem liek…
Skraidīt, smiet,
baltu blūzīti ņurcīt…
Rīta sajūta –
tīrs viss un svaigs…
Dzīves vārdā
sen izdzēsts tas burts ir, –
bet es pasmaidu domās –
kāds laiks!..
Aglonas vidusskolu beidzu 1969. gadā. – Tas laiks man īpaši nepatika. – 50 gadi pagājuši, varam tikties?
Piemēram, B.Daukšts – sēž pa kreisi, blakus stāv – Jānis Laizāns, trešajā rindā no labās – Donāts Podskočijs, Arvīds Bicāns (pretokupācijas pretestības kustības aktīvists un upuris), Lidija Utināne, pazīstama žurnāliste. Pirmā no kreisās pirmajā rindā – māsīca Helēna Madelāne. Vidū – klases audzinātāja Valentīna Kokina. Uzvārdi – toreizējie.
Orientieristi. Ar Jāni Laizānu. Zvārtas iezis. Sacensību starplaikā.
“Gatavs darbam un aizsardzībai” augstā pakāpē!
Hi un ha! Līdztekus panākumiem fizikas olimpiādēs negaidīti saņēmu uzaicinājumu – jau uzreiz pēc 9. klases – pa taisno, bez jebkāda papildus konkursa – sākt mācīties AUGSTSKOLĀ!
– bija piešķirtā studenta vieta – uzreiz 2.kursā Krievijā, kādā no PSRS Eiropas daļas vai – drīzāk – Sibīrijas institūtiem ar kodolfizikas novirzienu, bija nodrošināta speciālā stipendija.
Fizika mani tomēr būtībā nekad tā īpaši neinteresēja, jo pēc dabas es biju vairāk liriķis…
Matemātikas skolotāja mums bija reāli mēnessērdzīga..
Aglona. Septiņus gadus pa skolas logu redzētā Upursala
Daudzu manu turpmāko pasaules ceļu zinātāja. Bonfoto.
