Category Archives: AGLONA sevī
Bērnības atmiņa par Raudiņas ezerā ietekošās upītes Šaurītēm, kur agrāk bija nākusi peldēties arī prezidenta Levita sievasmāte.
..atceros – upes brasla vidū pie vēl pirmajā karā celta baļķu tilta kavējās iebridis izbrīnījies kumeliņš, garkājains kā meitene, un …
turpat pļavā kaut ko piedodoši bubināja viņa mamma – milzīga, skaista ķēve, ar krēpēm smagām kā ūdenskritums…
mēs, mazie, dienvidū skrējām uz turieni, uz Šaurītēm, paskatīties, kā tur rotaļājas sīkās, tramīgās mailītes un pavisam naivās raudiņas no Sekļu ezera…
pēc tam mēs apķērušies aizmigām ēnas pusē uz paviļas aiz kaut kā pavedinoši smaržojošas pirtiņas…
bet straume nesa garām garenus bērzu atspulgus…
un virpulīgi zilspārnu tauriņi un taurenītes vijās un mīlējās zaļganīgā kalmju līča tīksmē…
un kaut kur mūs jau meklēja un sauca mūsu jaunavīgās, stiprās, pusdienā no kolhoza atsteigušās mammītes…
vismaz tos savus bērnus pabarot, kur nu atkal aizklīduši…
Skraidīt, smiet, baltu blūzīti ņurcīt meža šķūņos, kur nenāk neviens..
Skraidīt, smiet,
baltu blūzīti ņurcīt
meža šķūņos, kur nenāk neviens,
tikai smaržo pēc kalmēm un gurds ir
plašos klājienos saguldīts siens…
Viņas augums bij savādi lokans…
Snaidro spēku es zināju viens …
Sirdis – zirgi, kas apburtā lokā
simtiem reižu līdz gurdumam skrien…
———-
Laiks tas – projām,
bet atmiņā līksmo
augsta debess pār dārziem un prieks
viņas austošo elpu un tīksmos
pirkstu galus pie deniņiem liek…
Skraidīt, smiet,
baltu blūzīti ņurcīt…
Rīta sajūta –
tīrs viss un svaigs…
Dzīves vārdā
sen izdzēsts tas burts ir, –
bet es pasmaidu domās –
kāds laiks!..
