RSS

Author Archives: bonis

Image

Vilhelms MUNTERS par “savu” šmucīgo LPSR 20-gades memorandu, Berklāva ierašanos “apmaiņā” Vladimirā, Stegmani.. – Slepenās 1950.gadu dienasgrāmatas IZRAKSTI.

 

Prof. Boriss SOKOLOVS planētas grāmatnīcās – “100 grāmatu autoru” IZLASES pašu izcilāko topā!

Attēlu rezultāti vaicājumam “boriss sokolovs rīgā bonis.lv”
Attēlu rezultāti vaicājumam “boriss sokolovs bonis.lv”
                      ***

KAM Boriss SOKOLOVS nepatīk Latvijā?

https://bonislv.files.wordpress.com/2012/08/image2266.jpg?w=482&h=741https://bonislv.files.wordpress.com/2012/08/image2269.jpg?w=487&h=741https://bonislv.files.wordpress.com/2012/08/image22681.jpg?w=479&h=741

 

Vertinskim piemineklis atklāts Kijevā!

Где Вы теперь? Кто Вам целует пальцы?

Куда ушел Ваш китайчонок Ли?

Вы кажется потом любили португальца?

А может быть с малайцем Вы ушли…

В последний раз я видел Вас так близко,

В пролете улиц Вас умчал авто…

Мне снилось, что теперь в притонах Сан-Франциско

Лиловый негр вам подает манто…

***

Gdzieżeś teraz? Kto Pani całuje palce?

Gdzie odszedł Pani chińczyk Li?

Jak się zdaje później kochałaś portugalczyka?

A być może odeszłaś z malajczykiem…

Ostatni raz widziałem Cię tak blisko,

Na skrzyżowaniu ulic Twe mignęło auto…

Śniło mi się, że teraz w spelunce San Francisko,

Liliowy murzyn podaje palto Ci…

220319

К 130-летию со дня рождения Александра Вертинского, наконец-то, открыт памятник.
Разумеется, не в Москве. Столица дань памяти великому шансонье отдавать никогда не торопилась. Его дочерям – Маше и Насте потребовались годы для получения разрешения на установление памятной доски на доме, где жил Вертинский. Девочки хотели приурочить это событие к 100-летию отца, а получилось лишь 12 лет спустя. Слава Богу, что открытие состоялось при жизни Лидии Владимировны, жены Вертинского.
А памятник открыли вчера в Киеве, где Александр Николаевич родился и вырос. На земле, которую он называл «родиной нежной». Теперь бронзовая скульптура Вертинского в образе Пьеро стоит на углу Андреевского спуска. С этого костюма он начинал, исполняя свои песенки, этот костюм его прославил во всем мире, когда он уехал из России, как тогда казалось, навсегда.
В 1916-м Мария Саввишна Морозова организовала свой санитарный поезд, два года курсировавший от фронта до Москвы и обратно. За это время, служивший в эшелоне брат милосердия Александр Вертинский сделал 35000 перевязок раненым. После перевязок он развлекал раненых выступлениями, пришив к белому халату помпоны, чтобы быть похожим на Пьеро…
А в Москве пока есть только один памятник, который нам напоминает о певце. Это Достоевский работы Сергея Меркурова во дворе Мариинской больницы на Старой Божедомке, рядом с театром Российской Армии. В 1914 году скульптору позировал Александр Вертинский – они были соседями и приятельствовали. Сохранились фотографии той совместной работы, о которой Меркуров вспоминал с восхищением: «Отличный был натурщик. А как держал свои изумительные пластичные руки!»
За год до смерти Вертинский написал замминистру культуры:
«Где-то там наверху всё ещё делают вид, что я не вернулся, что меня нет в стране. Обо мне не пишут и не говорят ни слова. Газетчики и журналисты говорят: «Нет сигнала». Вероятно, его и не будет. А между тем я есть! Меня любит народ (Простите мне эту смелость)…»
Простили… А памятника до сих пор нет.

 

 

Tautieši ārzemēs. – Jānis Rudzutaks Parīzes bordelī Šabanē ielā. – KGB materiāls, savā ziņā.

 Stāv rakstīts, ka boļševiku politbiroja loceklis Jānis Rudzutaks Parīzē ieradies 1928. un 1929. gada ziemā kopā ar diviem ārzemju latviešiem Hermaņiem, kas, starp citu, bija miesīgi brāļi. Pirmais Hermanis, spriežot pēc dokumentiem, strādājis pie Jāņa par personisko sekretāru, bet otrs braucis līdzi “pa savu līniju”, un vēsturei nav zināms, kāda velna pēc, jo viņš bija “Dobroflota” valdes priekšsēža vietnieks, bet Parīzē brīvprātīgus boļševiku flotes atbalstītājus tikpat kā nemanīja.

Pēc ierašanās Parīzē Rudzutaks uzreiz paziņoja, ka viņu šeit visvairāk interesējot tikai divas lietas: Komunāru siena Perlašēzas kapsētā un slavenais priekanams Šabanē ielā. Padomju sūtņa mēģinājumi atrunāt Jāni no otrās lietas bija bez panākumiem. Un tas ir saprotams, jo, kā raksta Gaļina Serebrjakova, “neviens nekad nebija spējis vājināt Rudzutaka gribasspēku, iedragāt viņa pārliecību par izraudzītās idejas pareizumu”. Augstais viesis kategoriski pieprasīja, lai sūtniecība viņam par pavadoņiem piešķir divus spējīgus sūtniecības sekretārus.

Pa tolaiku pienāca arī vakars, un, raugi, Rudzutaka kompānija, ko veidoja brāļi Hermaņi, devās sarkanā luktura virzienā, bet sūtniecības sekretāri Helfands un Diviļkovskis viņus pavadīja. Turklāt pēdējam no viņiem mājās palika sieva komuniste. Tikmēr jautrais Šabanē ielas nams lielā atvērtībā un gatavībā sagaidīja savu pirmo politbirojnieku. Biedrs Rudzutaks no sarkanajiem Austrumiem pats personiski aplūkoja visas ievērības cienīgās vietas, kā arī izteica vairākas kritiskas piezīmes par pretimnākošo sieviešu nevērību kuteklīgā jautājumā: “Bet kā viņas gorās!” (Par to atmaskojošs materiāls ir saglabājies Parīzes imperiālistiskajā presē.) Īpaši vērīgi ciemiņš pakavējās pie speciālas nozīmes istabu durvīm, ko viņš saprotoši nosauca par kabinetiem.

Bet numuros pa to laiku, var teikt, ausīm dzirdami darbojās meistari un politbiroja loceklis ne mazums brīnījās par šīm pūlēm, jo agrāk viņam bijusi pārliecība, ka Francijas tautu ir novājinājusi augšslāņu ekspluatācija, nevis otrādi.

Tad pēkšņi klātesošie pamanīja, ka daži kabineti vēl ir brīvi. To ievēroja arī pats biedrs Rudzutaks un, kā teikts dokumentā, “ar īpašu baudu un apmierinājumu izvietojās šajās istabās, kur viņam parādīja dažādas dejas un kur viņš samaksāja šampanieša vērtību, vairākus tūkstošus franku pilnvērtīgā valūtā”. Meitumājas iekšējā apskate un aptauste turpinājās līdz rītam, kad sāka dziedāt vietējie Francijas gaiļi un citi tamlīdzīgi vokālisti. Reizē ar sauli visa kompānija atgriezās padomju rokās Grenēla ielā, it kā nekas materiālistisks nebūtu noticis.

Te nu jāsaka, ka politbiroja locekļa nakts izpriecas gandrīz vai izraisīja skandālu sūtniecībā, konkrēti – sūtniecības partijas šūniņā. Bet pie visa vainīga bija sekretāra Diviļkovska sieva – biedrene Diviļkovska, kurai ir dažādi nopelni asiņainajā Pilsoņu karā, kā arī Oktobra revolūcijā. Šī skaidrā un taisnā sieviete šo atgadījumu no visām pusēm izvērtēja pilnīgi amorālā aspektā un nonāca pie savtīgiem secinājumiem. Tie bija šādi: Rudzutakam dzert, svešām sievietēm klātesot, ar šīs daudzcietušās sievietes vīru nav cienīgi, tāpēc par brīdinājumu citiem ārpolitikas druvas darbiniekiem jautājums tūdaļ ir taisnīgi izskatāms partijas šūniņā. Zināms, ka nekas no tā tomēr neiznāca..

Kad citi klātesošie redzēja šādu kliedzošu netaisnību, arī viņi apskaitās un uzrakstīja kompromitējošu dokumentu taisnības iestādījumiem pašā Maskavā. Anonīmajā ziņojumā viņi atklāja visu rūgto patiesību par to, ka “politbiroja loceklis, tāpat kā Cēzara sieva, varbūt ir ārpus visām aizdomām un paškritikas” (vai kā?), uz ko nevarot mierīgi noraudzīties.

Bet Rudzutaks visu laiku tikai smīnēja (un demonstratīvi atradās ārpus aizdomām), skaidrodams nakts gājiena dēļ sagrauztajiem sūtniecības darbiniekiem, ka viņš vēlējies vienīgi “iepazīties ar buržuāzijas pagrimšanu”, neko vairāk. Taisnības labad gan jāteic, ka visu to pagrimšanu pilnībā viņš nepaguva noskatīties, jo tā turpinājās, bet viņam pašam nākamajā dienā bija steidzami jāatgriežas Maskavā.

***

Šis notikums 1930. gadā sakarā ar partijas “tīrīšanu”, protams, tapa zināms tiem, kam vajag. Adresēti “A.S.Soļca labvēlīgajai uzmanībai”, šie fakti nesekmīgi figurēja toreizējās partijas boļševiku tīrīšanas materiālos. Bet ārzemēs tos atklātā vēstulē publicēja A.Kerenska rediģētā krievu prese. “Kompromata” autors droši vien bija 1929. gadā Parīzē uz Rietumiem pārbēgušais padomju sūtniecības darbinieks G.Besedovskis. Viņa izjūtas arī var saprast.

Latvijas Jaunatne,

1991. g. 30. oktobrī

 

Dr. iur. Kristīne Jarinovska. – Sadarbība ar VDK. Dziļš ieskats pārbaudes lietās. – “Brīnumu lietas”?

Attēlu rezultāti vaicājumam “jarinovska”

Lasi un domā !

Laikraksts «Neatkarīgā Rīta Avīze» publicē Publiskās atmiņas centra padomes priekšsēdētājas Dr. iur. Kristīnes Jarinovskas viedokli par pētīto, kur skaidrotas sadarbības ar VDK pārbaudes lietas, to procesuālās nepilnības, atklāti ‘VDK likuma’ trūkumi.

https://nra.lv/viedokli/kristine-jarinovska/276329-sadarbiba-ar-vdk-ieskats-parbaudes-lietas.htm

Uzmanību! Īstenībai neatbilstošs virsraksts.

Pētnieki nu gan nav un nebija pārsteigti, ka nepublicē 109 vai pat 400 kartīšu.

Izbrīnīti, iespējams, tie arhīva valsts civildienesta ierēdņi, kas nav kvalificēti VDK dokumentu darbam, bet zinātniekiem šis nav jaunums.

 

Vilhelma MUNTERA galīgā ATGRIEŠANĀS LATVIJĀ 1959.gada oktobrī. – Lielā seriāla izskaņa.

 

Nr. 24

31.lpp. 14.X

(..) 9.02   Москва. Курский – Рижский. Взял билет. Послал телеграмму DARLING. (..)

Nr. 25

33.lpp. 15.X Пасмурно (..) Берлин 514   ЗАМПРЕД  КГБ

Nr. 26

(..)   16.X Каждые двадцатые  ГЛАВПОЧТАМТ ул. Кирова. АВДЮКЕВИЧ.

2 письма.

Nr. 27

14.lpp. (..) 17.45  ОТЪЕЗД. НИКОЛАЙ. КГБ и Над. Александровна. ПЕСНИ. СЛЕЗЫ.

Nr. 28

35.lpp.  18.X  Бабье лето. Плюс 10. Телеграмма из Великих Лук. Пиво. Курица. Картошка

в Резекне. 13.00 Подъезжаем Крустпилс.

Stacija, KOTIK, OĻA.

Svinīgas vakariņas ar Tvišī un kotletēm tomātu mērcē, buberts un dāvanu izdalīšana.

Nr. 29

19.X  Переменная обл. 4

Sēžu prefektūrā un gaidu pierakstīšanās jautājumā. Centrālā krājkase, rēķins Nr. 20135.

Krājkase Nr. 6750 Revolūcijas ielā 13, rēķins Nr. 12818 (..)

Nr. 30

20.X  (..) .. Фундаментальная библиотека. Телефон ЗИНКИНОЙ.  Biju pie MIGLIŅA ar ziemas

MĒTELI..

u.t.t.

Vilhelms Munters un citi Baltijas valstu “slepenie, bezvārda” ieslodzītie (ministri, sievas, bērni) Vladimiras centrālē (“otstojņikā”).

Pēc rīcībā esošām ziņām 1952. gadā Vladimiras cietumā bija pavisam 32 “numuru” ieslodzītie, no tiem 14 – “baltieši”. Viņi tika turēti “nenoskārstai vajdzībai”, ja kas. Pats viņu atrašanās  fakts centrālē un lietas bija visšaurākā Padomijas vadības augšu loka noslēpums.

Uzraugi nedrīkstēja zināt viņu vārdus. Kontaktēties ar viņiem drīkstēja tikai pats cietuma priekšnieks un viņa vietnieki. Cietuma režīms “numuriem” bija tomēr diferencēts, dažiem (tostarp Munteram) – pat  īpašs.

Varēja klausīties radio, pasūtīt grāmatas un avīzes…

Sīkāk skat. manos attiecīgajos rakstos.

***

Divpusējās LATVIJAS – KRIEVIJAS vēsturnieku komisijas darbības laika nostāvējusies ahīvistu anekdote:

“Onkuli PU, nu iedod vismaz paturēt – nu vismaz pašu mazumiņu –  mūsu Latvijas ārlietu ministra MUNTERA 1939. – 1940. gada  DIENASGRĀMATAS!”

https://bonislv.files.wordpress.com/2012/03/image1765.jpg?w=675&h=604

 

 

Diskusijā par VDK “mantojuma” izvērtēšanu “Domuzīmē”. – “Delfi”

 https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/pecvards-domuzimes-diskusija-par-cekas-maisu-mantojuma-izvertesanu.d?id=50930439&com=1&reg=1&no=0&s=1

 
 
%d bloggers like this: