RSS

Author Archives: bonis

Klusinātā Freida kafejnīca “Freida kvadrātā” Vīnē. – Par oficiantiem: VU studentes un jauni psihoanalītiķi.

IMAGE3107IMAGE3109IMAGE3108

 
Leave a comment

Posted by on 15/03/2013 in Uncategorized

 

Demonstrācijas atmiņā plosās pie manas kafejnīcas “Godo”, gaidot..

IMAGE3104IMG_3101IMG_3114 IMAGE3106

 

Grāmatas par Staļinu DEPREZENTĀCIJA vakar Kijevā. – В Киеве гулаговской вохре указали их место.

Jautājums

Vai Nikolajam Starikovam par pretlatviskiem uzskatiem būtu jāliedz iebraukšana Latvijā?

Jānis Sīlis, Ārlietu ministrijas preses sekretārs: “Pretlatviski uzskati nav iemesls, lai Latvijā kāda persona tiktu iekļauta nevēlamu personu sarakstā. Šāds lēmums tiek pieņemts, balstoties uz Latvijas kompetento iestāžu sniegtu informāciju par attiecīgās personas īstenotajām aktivitātēm, kas vērstas pret Latvijas drošības interesēm, arī pret teritoriālo vienotību un valsts ekonomisko drošību. Tā tas bija Modesta Koļerova un Igora Pavlovska gadījumā.”

 
Leave a comment

Posted by on 15/03/2013 in Aktuāls todien

 

Raimonda Paula dziesmiņa par aktuālo Odesu un Beņu (Bencionu) Kriku. – Busulis. – Pieskaņojums dienai. B.

 
Leave a comment

Posted by on 15/03/2013 in Aktuāls todien

 

Dēls uz pāvesta dzimtās valsts Argentīnas un Čīles robežas. – Mūsu iemīļotais augstieņu domu krodziņš.

IMG_0393   IMAGE3100IMG_0403

 
Leave a comment

Posted by on 15/03/2013 in Aktuāls todien, Biogrāfijas

 

Bijušais Lietuvas KGB šefs Eismunts atklājas manas Viļņas kaimiņmājas zināmajā krodziņā pie “Intrigas”..

 
Leave a comment

Posted by on 14/03/2013 in Biogrāfijas, Dokumenti

 

Kas bija padomju “GANSI” un kādā sakarībā uzpeldēja Mihails GORBS..

 

Nezinu, kā tas nācies un sācies, bet daudzus Krievijas ārējās izlūkošanas vēsturē minētus un dažviet līdz pat šim laikam cildinātus Kremļa meistarspiegus divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu pirmajā pusē Lubjankā nereti mēdza dēvēt par gansiem. Pareizā, sterilā latviešu valodā viņus varētu pārveidot arī par hansiem, taču toreizējie saucēji parasti runāja krieviski (vai gimalajiski), un tāpēc mūsu centīgie fonētiskie uzlabojumi novestu tikai pie neapšaubāma vēsturiska fakta sagrozīšanas.

Kādu laiku gandrīz vai katrā no boļševiku iekārotajām Rietumeiropas valstīm darbojās kāds legālā vai nelegālā piesegā iekārtojies aģents ar segvārdu “Ganss”. Šis apzīmējums sarkano specdienestu aprindās toreiz kļuva gluži vai par sugasvārdu talantīgiem ārzemju valodas (sevišķi vācu valodu) zinošiem, galvenokārt nelielkrievu izcelsmes jaunekļiem, kurus Kremļa subversīvās iestādes labprāt sūtīja pāri robežām sarkanās impērijas un pasaules revolūcijas interešu nodrošināšanas un īstenošanas slepenajos ceļos.

“Gansu” lepnības ēra turpinājās kādus divdesmit gadus. Lielā daļa no viņiem beigu beigās gāja bojā Staļina veiktajās “tīrīšanās”, kas notika pēc šķiriskām, etniskām, rasiskām un vēl visādām aizdomu pazīmēm. Lielai daļai “piesēja” Staļinu tracionošā trockisma grēku. Attieksme pret “gansiem” NKVD jau “iztīrītajās” aprindās pēkšņi radikāli mainījās. Sava loma bija agrāk slēptajai, atbrīvotajai nepatikai un skaudībai pret šo lielas veiksmes baudījušo, lielākoties “sveštautībnieku” kopu, kā arī tam apstāklim, ka dažs labs no “gansiem” atklāti un izaicinoši pieteica savu nesamierināmo opozīciju Staļina režīmam. Faktiski visi viņi bija arī pārliecināti antifašisti.

Šķiet, ka emocionāli un politiski daudzietverošo “gansa” apsaukājumu Latvijā varētu būt atnesuši tie paši no austrumiem nākušie četrdesmito gadu NKVD specdienestu darboņi, kuri bija pieredzējuši Staļina “tīrīšanu laika krasās metamorfozes un nu verbāli apmierināja savas iegūtās virsniecības ļauno prieku.

Paši pazīstamākie no Maskavas aģentiem, kas savulaik darbojās ar segvārdu “Ganss” un tiek piesaukti mūsdienu zinātniskajā vēstures literatūrā, ir 1937. gadā Lozannā čekas nomušītais “pārbēdzējs uz Rietumiem” Ignātijs Reiss (viņš arī Poreckis, Ludvigs, Raiss, Raimonds utt.), kā arī antihitleriskās pretestības grupas “Dora” dalībnieks Heinrihs Millers.

Par noteiktiem nopelniem un piedzīvojumiem bagātāko tomēr jāuzskata padomju un pēcpadomju slavinātais, fundamentālos pētījumos iemūžinātais Dmitrijs Bistroļetovs. Viņu par “gansu” pataisīja pats lielais priekšnieks Mihails Gorbs.

Bistroļetovs bija viens no vērtīgākajiem Gorba “atradumiem”. Viņš vienlīdz teicami spēja iejusties itāļu grāfa, Čikāgas gangstera, Indijas joga un franču (!) ginekologa (!) lomā, tādā veidā savākdams grūti pārspējamu materiālu divām nodaļām pirmajā sarkano Staļina spiegu skolas mācību grāmatā. Bistroļetovs, starp citu, rādās bijis saistīts arī ar kādu Latvijas neatkarības deldētāja advokāta ģimeni Rīgā, bet par to citreiz…

1938. gada 8. maijā “Gansam” Bistroļetovam piesprieda 20 gadus katorgā it kā par spiegošanu Padomju Savienībai naidīgu valstu labā. Viņu atbrīvoja 1954. un reabilitēja 1956. gadā. Pēc tam viņš tulkoja un rediģēja medicīnas literatūru. Līdzās pazīstamajam padomju spiegošanas atmiņu autoram P. Sudoplatovam (kurš gan nekad nebija bijis tipisks “Ganss”) Bistroļetovs, šķiet, ir ražīgākais autobiogrāfisku memuāru autors par nelegālo darbību Eiropā 30. gados. Kā nekā attiecīgu iestāžu arhīvos pagaidām vēl slēpjoties veseli divpadsmit sējumi Bistroļetova atmiņu, kas tikai minimāli atspoguļotos presē.

* * *

Bet nu atgriezīsimies pie jau minētā Mihaila Gorba. Kurš gan, kā smejies, viņu nepazīst? Daudzi nepazīst. Tāpēc paskaidrošu, ka runa ir par čekas ārējo akciju sekcijas, bet pēc Valtera Krivicka grāmatas “Es biju Staļina aģents” datiem – pat visas nodaļas, epizodisku vadītāju divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu pirmajā pusē.

Jaunus vaibstus piemirstā Mihaila Gorba portretā iezīmē fragments no D. Bistroļetova atklātībā nākušajām atmiņu ainām Krievijas presē:

“Aprīļa beigās (1925. g. – B. D.) mani aizveda uz savrupmāju bijušajā Dolgorukiju ielā (Maskavā – B. D.), kur mazā istabiņā uz dīvāna gulēja nenoģērbies, noguris un miegains vīrietis vidējos gados, bet viņam līdzās uz krēsla atsprēkleniski, rokas uz atzveltnes uzlicis, sēdēja un pīpēja jaunāks vīrietis, brunets, šķielacis. Vēlāk man pateica, ka gulošais ir bijis A. Artuzovs, bet sēdošais – M. Gorbs. Es nezināju, kas ir šie cilvēki un ko viņi no manis grib, bet jutu, ka tie ir lieli priekšnieki un ka no sarunas ir atkarīgs mans turpmākais liktenis…”

Bistroļetovs, jādomā, tomēr nojauta, kas tā par iestādi, kurā viņš ieradies, un ka Artuzovs un Gorbs ir lieli priekšnieki taisni padomju pretizlūkošanas orgānos.

Mihaila Gorba kolēģis Artūrs Artuzovs (Frauči), starp citu, no mātes Augustes Didriķeles puses ir bijis latviski igauniski krieviski skotiskas izcelsmes. Vēsture stāsta, kā kopā ar “tēvoci Mihailu Sergejeviču” (Kedrovu) Artuzovs enerģiski vadīja Arhangeļskas ostas evakuāciju 1918. gadā. Viņiem padoto latviešu strēlnieku vidū toreiz bija arī neliels pārvākšanās lietu komisārs Eduards Smiļģis.

Tālāk Bistroļetovs stāsta: “Man toreiz ritēja divdesmit piektais gads, es pavisam neslikti izskatījos un biju pat uzģērbis savu labāko uzvalku, kas sevišķi dūrās acīs uz Maskavas studentu “Tolstoja kreklu” un čībiņu fona. Gorba sejā atspoguļojās acīmredzama nelabvēlība, viņš uzmeta man skatu un sāka drūmi raudzīties istabas stūrī. (..)

Es izstāstīju visu atklāti un bez aplinkiem par savu iespējamo izcelšanos no grāfa Alekseja Tolstoja (Bistroļetovs bija ārlaulības bērns. – B. D.), par savām gaitām emigrācijā. Gorbs sarauca uzacis un galīgi sadrūma. Artuzovs sāka ķiķināt. (..)

Noklausījies, Artuzovs griezās pie Gorba.

– Nu, labi, labi, Miša, visu pārbaudīsim, viss ir mūsu rokās. Bet biedru mēs liksim lietā. Pārbaudīsim darbā, tad jau redzēs.

Gorbs klusēja.

– Nu, ko saki, Miša, vai palaidīsim viņu pa turienes augšām?

Tu saproti mani? Pa augšām!”

Galu galā arī Miša deva savu svētību topošajam “gansam”.

Valtera Krivicka atmiņās savukārt drūmais Mihaila Gorba tēls iegūst vēl ļaunākas dimensijas. Krivickis atzīmē, ka Gorbs “neesot bijis formālists” un pieļāvis čekas upuru nopratināšanu, pārkāpdams dažādus vispārpieņemtus (?) procedūras noteikumus. Trīsdesmito gadu pirmajā pusē viņš esot “strādājis”, pratinādams kāda “virsnieku saraksta” grupu. Arī trīsdesmitajos gados plēsonīgā “mazā Mišas” priekšnieku vidū bijis “tēvocis Mihails Sergejevičs” (Kedrovs).

          No Latvijas vēstures viedokļa raugoties, pats nozīmīgākais jautājums ir Mihaila Gorba lomas tālāka noskaidrošana to Kremļa “gansu” vadīšanā, kuri darbojās tieši pret neatkarīgo Latvijas valsti. Starp citu, iespējams, ka divdesmito gadu nogalē Gorbs ir darba darīšanās sauļojies Rīgas jūrmalā un pastaigājies pa Strēlnieku dārzu pie padomju pilnvarotās pārstāvniecības… Politpārvalde mēdza savām vajadzībām taisīt ļoti aptverošu nīgru svešzemnieku bilžu albumu, tiesa, gan ne visu uzmanības cienīgo personu foto ir izdevušās. Bet par to jau katrs var spriest pats, ieskatoties Latvijas arhīvos.

B. Daukšts

 
1 Comment

Posted by on 14/03/2013 in Raksti

 

Intrigu māksla – kā nelietības kalpone. – Pirmais ieskats problēmā.


Oficiāli  intrigu pasaulē nemaz  nav. Pats vārds “intriga” ikdienišķām un konservatīvām ausīm skan tik odiozi, ka to diez vai pārskatāmā nākotnē sastapsiet, teiksim, oficiālos programmatiskos dokumentos un sabiedrības attīstības prognozēs. Neskatoties uz to, ka intrigoloģija no vienkāršas, primitīvas intrigu vērpšanas mākas un zinības dažviet un daždien jau sasniegusi intrigu mākslas līmeni, mūsu sabiedrība kopumā tomēr paliek akadēmiskā līmenī neinformēta par šo gluži vai par tabu padarīto ļaunumu, kurš tādēļ sāk plosīties kā brīvībā palaists nelabais. Jo, lai arī pašmāju intriganti lielākoties nav speciālās skolās  apguvuši mūsdienu intrigu mākslas teoriju, tomēr arī laji ir bīstami un kaut kas būtu jāsāk darīt pret viņiem, tā teikt, pašaizsardzības bez ieročiem jeb sambo garā.

Patiešām, mūsu iedzimtā semantiskā alerģija pret intrigām kā tādām nespēs padarīt tās par neesošām reālajā sadzīvē. Tāpēc sāksim iepazīt vismaz zinātnisko literatūru par šo mūžseno sabiedrības dzīves fenomenu tā eiropeiskajā variantā!

Vēlreiz atkārtoju, – sirdi, tā teikt, skumdina un prātu nomāc domas par nepiedodami zemo intrigu mākslas izpratnes līmeni progresējošā valstī un sabiedrībā.

Labāk, starp citu, neiet arī ar skandālu mākslas apjēgsmi. Nereti vietējie imidžmeikeri un imidžšeikeri, tāpat tuvējās un tālīnās ārzemēs skoloti melnie piāristi izrādās tikai prastu aģitācijas un propagandas kursu klausītāju līmenī palikuši, gandrīz nemaz mūsdienīgi eiropeiskā līmenī “neapkalti” vitāli nozīmīgajās, teorētiski sarežģītajās un praktiski bezgalīgi niansētajās intrigu un skandālu mākslu jomās. Dažs, šķiet, nespētu sastādīt pasūtītājam pat simts vienības garu literatūras sarakstu par intrigoloģiju un intrigu mākslu.Cits paslavēts sabiedrisko attiecību speciālists vispārībai par nožēlu nespēj aptvert, ka viņa darba bibliotēkā vienmēr pie rokas būtu jābūt vismaz vecajām labajām, Rietumeiropā sen apbružātajām intrigu vērpšanas un skandālu taisīšanas rokasgrāmatām, ko ilgāk civilizētās zemēs zina un aizsardzības nolūkos izmanto nu jebkurš citādi apdauzīts  temuks. (Skat., piemēram, Schütze, C. Kunst des Skandals. – München, 1976).

Varu derēt, ka arī lielākā daļa mūsu valsts mierīgo iedzīvotāju intrigošanu (intrigu vērpšanu) ikdienā mūžīgi jauc ar (ie)intriģēšanu kādā lietā vai tāda paša nosaukuma dramaturģijas sfērai piederīgo jēdzienu. Mūsu citādi cerīgā skolu jaunatne gandrīz pilnīgi nemaz nepārzina intrigu teorētiskos, zinātniskos, var teikt – vienkārši vispārīgos mehānismus.Tauta caurmērā vēl neizprot šī fenomena īstenās likumības un sakarības.

Gandrīz neviens līdzpilsonis izšķirīgās situācijās nu galīgi neprot un nespēj aizstāvēt pret šejienes eiroaziātiskajām intrigām nedz sevi, nedz savus draugus un tuviniekus. Neatbildiet man, vai konkrēti jūs, cienījamo lasītāj, varat, piemēram, izklāstīt, ar kādām smalkām metodēm un līdzekļiem nelietīgi, zinīgi un mācīti intriganti pilnīgi nevainīgu cilvēku spēj pazemot, pakļaut, iznīcināt, bet paši palikt neatklāti un nesodīti.

Jā, tikai tas, kurš labā teorētiskā un praktiskās pieredzes līmenī pārzina intrigu spēļu “slepenos” likumus, paņēmienus un metodes, kā arī iemācās pār tiem valdīt (atsevišķos gadījumos izmantojot kā pašaizsardzības ieročus), var justies un būt drošs aizkulišu varu priekšā.

Intrigu mīnu lauki ir varen, pat nepārskatāmi plaši un intrigas nereti tiek dēvētas par visu pasaules konfliktu “melno tirgu”. Diemžēl, dažādu līmeņu konflikti ir neizbēgami arī mūsdienu demokrātijās, un tāpēc pirmšķirīgi īpaša uzmanība un vērība būtu jāpievērš intrigas pamatprincipa darbības atklāšanai, tā izpratnei tieši politikā. Šeit labs palīgs katram iesācējam būs grāmata Gustav Adolf Pourroy. Das Prinzip Intrige. – Zürich, 1986.

Intrigu vērpšana un dzīšana, protams, pastāv daudzos dažādos līmeņos – nu, teiksim, no biroja līdz “augsti politiskajām” un starptautisko, diplomātisko attiecību sfērām.

Rietumos, ja papētām, katram normālam firmas vadītājam tuvu pie rokas vienmēr būs vismaz cienījamā Māša kunga elementāro atziņu kopojums par varas cīņu un intrigām uzņēmumā (Maasch, E. Machtkampf und Intrige im Betrieb. – Heidelberg, 1968). Ja jūsu firmas vai iestādes sabiedrisko attiecību speci pat par šo vai līdzīgu rokasgrāmatu nav ne ausu galā dzirdējuši, tad varat būt visumā drošs, ka jūsu uzņēmumam vai biznesam ir izcilas cerības intrigu saplosītam aiziet uz grunti.

Ir gadījies pēkšņi atklāt, ka visādi citādi nopietns un izglītots cilvēks pat teorētiski nenojauš, kas, piemēram, ir tā saucamais klasiskais intrigu trīsstūris. Un var būt, ka tieši tamdēļ šim nezinim visas viņa karjeras un dzīves lietas jau pašlaik principā ir galīgā tūtā.

Bet tas nav nekāds brīnums, jo pat it kā par visu visinformētajā internetā tautai cenšas ieskaidrot, ka intriga esot (citēju) “slepens, apslēpts kādas personas (intriganta) uzbrukums citai personai (upurim) konflikta ietvaros. Tātad intriga nozīmē netīru metožu pielietošanu varas cīņā. Intriganta mērķis ir upurim iekaitēt viņa darbā (amatā), tas ir, mazināt viņa ietekmi” (http://inhalt.monster.de/jobsuche/artikel/intrigen/print/).

Protams, ir milzums intrigantisku uzvedības un rīcības veidu, ko izmanto varas cīņās iestādēs, organizācijās, partijās u. c. Bet palaikam speciāli tiek slēpts pats elementārā intrigas mehānisma izpratnes pamats.

Neielaidīsimies tik dziļās analīzēs kā aziātiskās intrigas atšķirība no eiropeiskās un starpesošajām. Sākumam pietiks ar to, ka iepazīstināšu ar Gīsenes (VFR) psihosomatiskajā centrā izauklēto, vienu no nopietnākajiem eiropeiskā tipa intrigas formulējumiem.

Intriga ir ar patiesas, puspatiesas vai nepatiesas informācijas palīdzību slepeni veikta svešu spēku izprovocēšana darboties pret intrigas upuri kādas personas vai grupas interesēs.

Jebkurš formulējums “slimo” ar nepietiekamībām, bet šis vismaz ļauj virzīties problēmas izpratnes dziļumā un saprast to, ka intrigu veidošanā vienmēr un neizbēgami ir iesaistītas vismaz trīs personas vai grupas (ar plašuma variācijām). Primitīvākais variants ir jau minētais “klasiskais” Eiropas trīsstūris: intrigants (intrigas vērpējs) – izpildītājs (saprotošs vai nesaprotošs bandinieks, -i) – upuris.

Vēl būtu jāmin, ka pie intrigu tehnikas faktiski neizbēgami pieder t. s. manipulācijas un pirmā kārtā – mērķtiecīga cilvēku zemapziņas ietekmēšana. (Par to sīkāk skat., piem., grāmatā “Lamatas — intriga”. – Klein, P. Fallstrick Intrige. – Kissing, 1980.)

Liela nozīme intrigās tiek piešķirta t. s. tabu informāciju pielietošanai vērtīgu bandinieku iegūšanai (homoseksuālas noslieces, eksotiski kompleksi, savas personības hiperpārmīlēšana u.c.). Varens intrigu bandinieku pakļaušanas un manipulēšanas potenciāls slēpjas pašās parastākajās, triviālākajās bailēs (kosmiskās sīkbūtnes vientulības bailes, sabiedriski ģenētiski iemantotā  NATO-fobija,  bailes no Eiropas tās ikdienišķajā atraisītajā būtībā, jo zūd “sava kolhoza” bara sajūta utt.).

Intrigu veidošanas shēmās un stratogēmās noteikta vieta vienmēr ir “pelēkajiem kardināliem”. Vietas trūkuma dēļ teikšu tikai to, ka dīvainā kārtā šos slepenās ietekmes subjektus un viņu statusu kāda valdonīga roka ir ieslēpusi neuztveramības un maldināšanas mudžeklī. To personu, kuras mūsu informācijas līdzekļi uztiepj par “pelēkajiem kardināliem”, ietekme tiek nesamērīgi pārspīlēta, bet viņu reālos patronus, īstos “pelēkos kardinālus” nepamana vai palaikam iztēlo par prastām marionetēm. Jāpiezīmē, ka daudzi intrigoloģijas teorētiķi Rietumos uzskata, ka postkomunistiskajā Eiropas daļā nav iespējama klasisku “pelēko kardinālu”esamība un drīzāk būtu jālieto “otro sekretāru” jēdziens. Kā zināms, komunistu laikos partijmafiozajās struktūrās noteicošais vienmēr bija otrais, no lielā centra nozīmētais varasvīrs.

Atkārtoju, elementāri ir zināms, ka “pelēkie kardināli” nekad neparādīsies oficiāli pazīstamajā sabiedrības elitē.  Pie mums gan it kā parādās.

Lai nekļūtu par pavisam prastu intrigu upuriem, dāmas un kungi, sāciet ar šīs grāmatas lasīšanu, rekomendēju:  Martin Thau. Intrigen. – Bonn, 1990.

Skaidrs, ka pašreizējos globālu, reģionālu un vietēju informācijas karu apstākļos intrigu vērpšanas stratēģi ņem vērā un izmanto ne tikai tā saucamo “iekšcilvēka” potenciālu (īpatnības, kompleksus utt.), bet īpaši lielu uzmanību velta t.s. “starpcilvēku” potenciāla  graujošā spēka izmantošanai (karjeras, izvīrzīšanās tieksmes, izdzīvošanas bailes, atriebība  u. c.). Abos gadījumos kā ierocis tiek izmantota informācija (patiesa, puspatiesa, nepatiesa). Izmantojot “uzspridzināmās” informācijas izraisīto (atraisīto) enerģiju savu nelietīgo mērķu sasniegšanai, augstas proves intriganti parasti zina, ka galvenais ir nevis informācijas asums, bet gan tas, cik lielu graujošu enerģiju attiecībā pret upuri tā spēj atraisīt galarezultātā.

Skat. par to, piemēram, “Atriebības leksikonā” – Thorer, A., Blumenberg, C. Das Lexikon der Rache. – München, 1988. Angliski lasošie varētu sākt teorētisko apskaidrību ar grāmatu “Melu ļaudis” (Peck, S. M. The People of the Lie. – New York, 1983).

Sabiedrības un atsevišķa indivīda pašaizsardzībā pret intrigām jebkurā to līmeņa un izsmalcinātības pakāpē var līdzēt tikai oficiāli vai pašrocīgi atklāta informācija, intrigu mehānisma (intrigoloģijas) dziļa teorētiska apguve un pazīšana, bet izšķirošais vienmēr būs – draugi, sabiedrotie un līdzjutēji.

Demokrātiskā sabiedrībā intrigas fenomenam jābūt teorētiski pilnīgi skaidrai un efektīvi apkarojamai lietai.

 

Bonifācijs Daukšts

 

Jaunā pāvesta Franciska ietekmīgais audzinātājs un skolotājs – UKRAIŅU garīdznieks Čmiļs.

Новоизбранного Папу Римского объявили воспитанником украинского священника

“Новоизбранный Папа Римский Франциск хорошо знает ситуацию Украинской греко-католической церкви, поскольку является воспитанником украинского священника”, – заявил 14 марта глава Украинской греко-католической церкви патриарх Святослав (Шевчук), передает корреспондент ИА REGNUM, цитируя соответствующее сообщение информационного департамента УГКЦ.

Новоизбранный Папа Франциск І является воспитанником нашего священника Степана Чмиля, который похоронен в базилике святой Софии в Риме. Нынешний Папа, а тогда студент Салезианской школы, каждый день рано утром, пока еще все ребята спали, прислуживал о. Чмилю во время Службы Божей… Он хорошо знает наш обряд и даже помнит нашу литургию. В последний раз я его посещал, когда прощался с Аргентиной, уезжая на Украину, и просил, чтобы он дал свои свидетельства для беатификационного процесса о. Степана Чмиля, на что он радушно согласился. Так вот, Святейший Отец очень хорошо знает и о нашей Церкви, и о нашей литургии и обряде, о нашей духовности”, – отметил, в частности, глава УГКЦ.

Далее Святослав рассказал, что кардинал Бергольо “всегда занимался нашей Церковью в Аргентине“. “И я, как молодой епископ, делал свои первые шаги в этом служении под его вниманием и с его помощью. Поэтому, я думаю, мы в самом деле будем иметь в его лице того Святейшего Отца, который будет заботиться о нашей Церкви. И я надеюсь, что с тем Папой нас ждут очень хорошие события в будущем”, – убежден он.

 

 
Leave a comment

Posted by on 14/03/2013 in Aktuāls todien

 

Mūsu LOIB sadarbības kolēģis, konferenču dalībnieks, Latvijas draugs Ukrainā. – Pētījumi.

0
https://dwtr67e3ikfml.cloudfront.net/bookCovers/e7e94cc22196efc91ae3189a5401fbfdf5da1de0
 
Leave a comment

Posted by on 14/03/2013 in Aktuāls todien, Biogrāfijas

 
 
%d bloggers like this: