RSS

Author Archives: bonis

Lustrāciju vēstures gaita.

http://www.kommersant.ru/doc/2452092?isSearch=True

 
Leave a comment

Posted by on 09/09/2014 in Prāgas Platforma

 

Pat sniegs nolēmis – ir pēdējais laiks laisties! – Videodzied Oblomovs.

 
Leave a comment

Posted by on 09/09/2014 in Aktuāls todien

 

Krievijā sākusies EMIGRĒŠANAS epidēmija. – СВАЛИТЬ! Kamēr vēl laiks!

http://nazlo-vsemu.livejournal.com/900858.html

 
 

B. Daukšta balāde, dziesmas teksts – “Rudens murgainais laiks..”

rudens murgainais laiks
savai vasarai daru es pāri …
rudens murgainais laiks –
psihi bērzos par cīruļiem sēž

vārdus saku – ne īstos
un uz galvas sev dzirksteles krāju
mutes braukātājs tāds
nu uz kurieni skatās mans prāts

rudens murgainais laiks..
bet es sapņoju sapņus un ļauju
mani atpakaļ viļņos
un augstumos laimīgu nest

savu galvu zem cirvja
rudens durnajam bendem es krauju
un nevienam nevienai
ar to pāri vairs nedaru es

 
Leave a comment

Posted by on 09/09/2014 in Dzeja

 

Bērnu rakstniece – spiegu pulkvedene – ..PSRS specdienestu kuratore Baltijā.. – Špionāžas analītiķe. Latvijā..

Maziem padomju bērniem esot varen patikuši rakstnieces Zojas Ivanovnas Voskresenskas (1907-1992) stāsti. Tie tulkoti arī citu planētas tautu valodās un rakstniece nopelnījusi PSRS Valsts prēmiju, par citām, zemākām balvām nemaz nerunājot. Bet interesantākais ir tas, ka 1998. gadā Maskavā nāca klajā Z. Voskresenskas sensacionālās atmiņas “Tagad es varu izstāstīt patiesību”. Tās vēstīja, ka Z. Voskresenska (Ribkina) ir 25 gadus darbojusies PSRS ārējā izlūkošanā: Ķīnā, Baltijā, Vācijā, Somijā un Zviedrijā, bijusi pulkvede, izcila špionāžas ieguvumu analītiķe, vadījusi lielu nodaļu savā slepenajā nozarē.

*
Rakstnieku “ligzdotavā” Peredelkinā 1991. gadā uzrakstītajā neslēptu atmiņu priekšvārdā Z. Voskresenska ar neslēptu lepnumu uzsver, ka viņas “krusttēvs” padomju izlūkdienestā ir bijis “pats” pie mums Latvijā bēdīgi pazīstamais Ivans Čičajevs. I. Čičajevs – PSRS pilnvarotās pārstāvniecības Rīgā padomnieks un vienlaikus NKVD rezidents ar segvārdu “Džons” sava dienesta laikā Latvijā no 1938. līdz 1940. gadam faktiski bija visietekmīgākā Staļina uzticības persona okupācijas gatavošanas un īstenošanas procesā “uz vietas”.
Šis Čičajevs 1929. gada augustā čekas Maskavas centrālē Lubjankā esot “iesvētījis” Zoju (toreiz – uzvārdā Kazutinu) izlūkdienesta gaitu sākumam naftas sindikātā Ķīnā, Harbinā.

*
Pēc atgriešanās no Ķīnas 1932. gada februārī Z. Kazutina sāka strādāt par OGPU Ārzemju nodaļas vadītāju Ļeņingradā. Viņa kūrēja, pārraudzīja specdienestu graujošās akcijas Igaunijā, Lietuvā un Latvijā. 1932. gadā Z. Kazutina dažus mēnešus pavadīja Rīgā un citās Latvijas vietās, “studēja vietējos apstākļus, pierada pie dzīves ārzemēs”, – jo vadība bija nolēmusi turpmāk izmantot spējīgo jaunuvi “īpašiem uzdevumiem” dziļā Rietumeiropā, sākot ar Berlīni un Vīni.

*

Maskēšanās nolūkos Z. Kazutinai Rīgā bija jāsagadā sev Latvijas pase, bet Vīnē – fiktīvi jāiziet pie vīra. Otrā lieta neizdevās, jo paredzētais līgavainis neieradās. (Bet sakarā ar pirmo – piezīmēšu, ka interesantā kārtā arī vēlākais VDR komunistu drošības dienesta – štazi šefs Erihs Mīlke 2. pasaules kara gados esot legalizējies un uzturējies Dienvidfrancijā kā ”latvietis”.)

*
Jauna, netiešāka saskare ar Latviju Zojai Voskresenskai gadījās 1941. gadā, kad viņa bija kļuvusi par padomju specdienesta rezidenta Stokholmā, bet oficiāli – konsula Borisa Jarceva (viņš arī Ribkins) pilntiesīgu sievu un vadīja sūtniecības preses biroju – jau kā “madame Jartsev”.

*

No viņas biogrāfa, drauga un kolēģa E. Šarapova izmantotajām personīgā arhīva piezīmēm izriet, ka Stokholmā Jarcevu pāris dzīvojis vienā namā un ciešā (plašu Baltijas jūras reģionu aptverošā) sadarbībā ar veiklo A. Kirhenšteina leļļu valdības kadru vervētāju 1939. un 1940. gadā – Mihailu Vetrovu: “Stāvu augstāk dzīvoja otra mūsu sūtniecības padomnieka M. Vetrova ģimene. Vetrovi – vīrs un sieva – zināja par mūsu lomu sūtniecībā un palīdzēja mūsu darbā”.

*
E. Šarapovs publicē arī īsus, reti sastopamus Mihaila Sergejeviča Vetrova biogrāfijas datus.

*

“Līdz darbam Zviedrijā viņš bija pilnvarotās pārstāvniecības 1. sekretārs Latvijā, no 1944. līdz 1948. gadam – PSRS ĀM 5. Eiropas nodaļas vadītāja vietnieks, no 1948. līdz 1950. gadam – PSRS pagaidu pilnvarotais lietvedis Nīderlandē, no 1950. līdz 1954. gadam – PSRS ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Dānijā”.

*
Interesanti, ka vācu autors Hanss Frederiks jau 1969. gadā savā Minhenē izdotajā grāmatā “Sava laika pretmetu iezīmētais” zināja stāstīt par padomju preses atašeja(s) Stokholmā lomu Kremļa finansētā žurnāla “Stimme der Jugend” (Jaunatnes Balss) un “Die Welt” (Pasaule) manipulēšanā, kā arī sakaru uzturēšanā ar nelegālām, zviedru policijas redzes lokā nokļuvušām prokomunistiskām organizācijām.
Preses atašejas uzvārds, kā tas daždien Rietumos gadās, H. Frederiha grāmatā figurē sagrozīts – “Aleksandra Jarnsew”, bet citur Jarlsew..

*

Hi un ha!

*

 

B. Daukšta paskaidrojošā HISTORESKA par Lilī BRIKU un sieviešu tradicionālo nulles vietu Kremļa diplomātijā.

Viena no pazīstamākajām augstākās sabiedrības biedrenēm, kas раlaikam figurēja padomju pilnvarotās pārstāvniecības (sūtniecības) štatos Latvijā, bija Ļiļa Brika jeb Lilī Brik, kā viņu dēvēja mākslinieciskākas dvēseles. Proletariāta un padomju varas galma dzejnieka Vladimira Majakovska draudzene Ļiļa ar savu sarkano padomju pasi ieradās Rīgā 1921. gada rudenī. Viņa sabija šeit aptuveni četrus mēnešus, dzēra kafiju lepnākajā kafūzī Liepājā, atgūstot normālu svaru un, kā tika apgalvots, piedevām vēl deva nozīmīgu ieguldījumu Krievijas un Latvijas tirdznieciskajās sarunās Rīgā
*
Te nu atkal jāpiebilst, ka sievietes diplomātes šī vārda patiesajā nozīmē padomju sūtniecībās Baltijas valstīs bija liels retums. Un ne tikai tāpēc, ka tam par šķērsli kļuva oficiālās nostādnes un aizspriedumi attiecībā uz sieviešu politiskajām potencēm, bet lielā mērā arī padomju ārpolitiskā resora vadītāja Cičerina izteiktās misogīnijas (sieviešu nīšanas) dēļ.
Uz Rietumiem aizbēgušais padomju diplomāts G. Besedovskis savās „Padomju diplomāta atmiņās” par Čičerinu rakstīja: „Viņa galvenā rakstura iezīme, kas dūrās acīs kopš iepazīšanās brīža, bija kaut kādas patoloģiskas antipātijas pret sievietēm. Čičerins nepanesa sievietes klātbūtni. Ar grūtībām pacieta mašīnrakstītājas un stenogrāfistes klātbūtni, pie kurām bija pieradis. Taču, ja tieši šīs darbinieces kaut kādu apstākļu dēļ uz laiku nomainīja ar citām, viņš tūlīt kļuva nervozs, stundām ilgi burkšķēja un griezās ar žēlabainām pretenzijām pie Ārlietu tautas komisariāta kolēģijas sekretāra, sava drauga Kantoroviča: „Nu saki, kāpēc man atsūtītas šitās „duras”?
*
Otra Čičerinam raksturīga iezīme bija rijība un alkoholisko dzērienu pārliecīga lietošana…” Tikai pēc Čičerina faktiskās aiziešanas no diplomātiskās arēnas, kad Ārlietu tautas komisariātā nostiprinājās konkurējošās, M.Ļitvinova vadītās grupas kadri, vēstnieces rangu ieguva slavenā Aleksandra Kolontaja.
Tieši Aleksandras Kolontajas ietekmē padomju ārpolitikas ziemeļrietumu virziens (Baltijas valstis un Ziemeļvalstis) kļuva par „vissievišķīgāko” (ja skalām dzimumu proporcijas diplomātiskajā korpusā). Aleksandra Kolontaja, kuras civilvīrs bija, kā tagad zināms, izlūkdienesta aģents, bet toreiz par diplomātu uzskatītais Alfrēds Austriņš, trīsdesmitajos gados sāka nopietni ietekmēt PSRS ārlietu resora kadru politiku visās Baltijas reģiona valstīs, arī Latvijā.
*
Aleksandras Kolontajas maigajai Maskavas rokai trīsdesmitajos gados piemita gluži nesievišķīgs spēks un vara. Viņai bija arī vareni atbalstītāji un sirsnīgi domubiedri Ārlietu tautas komisariātā Maskavā. Visupirms jau Boriss Stomoņakovs, kuram vēlāk NKVD jokdari, spēlēdamies čekas kancelejā, “piešuva” pretpadomju masoņa nopelnus. Līdz 1936. gadam B.Stomoņokovs bija ietekmīgs sovjetu ārpolitikas Baltijas virziena kurators, un Kolontaja saziņā ar viņu pārcēla no Tālo Austrumu sfērām uz Dzintarjūras krastiem ļaunu slavu iemantojušo Ivanu Andrejeviču Cičajevu. Vienu pašu, bez sievas, kuras viņam tolaik, šķiet, vēl nemaz nebija. Sākot ar 1937. gadu, tieši šis PSRS pilnvarotās pārstāvniecības Latvijā darbinieks, faktiski tās idejiskā un politiskā galva, būdams padomnieka amatā, kopā ar žiperīgo pirmo sekretāru Mihailu Vetrovu līdz izgurumam rosījās 1940. gada “revolūcijas” politisko marionešu briedināšanas druvā.
Ir grūti apstrīdamas liecības, ka Vaņa Čičajevs no Mordovijas, tā teiksim, tīri arhitektoniskā nozīmē esot fascinējis un valdzinājis jau paveco, Kolontaju. Taču tā, protams, ir pašas Kolontajas gaumes lieta.
*
Ivana draugs Latvijā – Vilis Lācis – , kurš vēlāk 1940. gadā pārlējās no vienas sabiedrības krējuma otrā, šķiet, to būtu varējis mums izklāstīt diženākos triepienos. Savulaik (1962. gada 16.jūlijā) vēstulē „dārgajam Ivanam Andrejevičam” Vilis Lācis neizslēdza domu, ka vēl pagūs uzrakstīt aizkustinošas atmiņas, kurās viņi abi ar Vaņu un citiem padomju draugiem, lieliem vīriem un sievām, attiecīgi ies notikumu pirmajās rindās:
„Tu ieteic man ķerties pie memuāriem (…) var būt, ka nākamajā gadā šajā virzienā sākšu kaut ko darīt. Materiālus diemžēl šim nolūkam neesmu krājis – ir tikai tas, kas saglabājies atmiņā un arī kaut kas dienasgrāmatās.” (Vēstulēs Čičajevam Lācis,” protams, nekad neaizmirsa 1940. gada padomju „diplomātu” laulāto draudzeņu veselību un palaikam norādīja uz viņu nozīmīgo personisko devumu Baltijas sovjetizēšanas jomā.
*
„Liels sirsnīgs sveiciens Ksenijai Mitrofanovnai (Cičajeva sievai — B.D.). Ja satiec Vetrovus un Jemeļjanovus, pastāsti, kas notiek ar mani, un lai viņi piedod manu klusēšanu.”
*
Noskaņojums, kā redzat, dzejisks, gluži vai J. Jevtušenko dzejoļa garā:
„Ar mani, lūk, kas tagad noliek,
Mans draugs pie manis nenāk šodien,
Bet tie, kas nāk, un tie, kas iet,
Nav īstie tie un gaidītie.” (Visādi Vosi.)
*
Vai kā citā, latviskākā dainojumā par okupācijas ainām:
„Uz tanka varena, ar automātu rokā,
Nāc, brīvi vēstīdams, kā tas pirms kara bij!”
Tad vēl šai dokumentālajai atmiņu plūsmai klāt kāda pārfrazēta reminiscence:
„Un, pakāpies uz krievu lielgabala,
Es dzimto Rīgu ieraudzīju.”
*
Ja jautātu, kāds sakars šīm peršām ar raksta tematu, būtu jāatbild, ka Viļa Lāča sentiments par „skaisto, vētraino” 1940. gadu sabalsojas ar bijušā TASS korespondenta Latvijā Jemeļjanova sievas īpašo iemīlestību uz dažādiem izteiksmīgiem dzejas darbiem par reģionālās vēstures tēmām. Taču turpināsim par sievietēm.
*
Ne m-me Sotow, ne m-me Wetroff nedz citas m-me, kas rosījās Antonijas ielā 2 (tāļr.3570) tai 1939.—1940. gadā: ja diplomātiskā  ziņā – neatceļami un galīgi, tad  politiskā ziņā – tomēr – nav bijušas gluži zemē metamas.
1939.gada nogalē viņām, starp, citu, tika izvirzīti speciāli izdevumi.
Pilnvarotais pārstāvis Ivans Zotovs toreiz izvērsa aktīvu darbību pret „apmelojumiem” par Latvijas sovjetizāciju. Ziņojumā Maskavai viņš uzsvēra, ka dažu diplomātisko misiju darbībā parādījušās jaunas bīstamas tendences:
„Amerikāņu un angļu vēstniecībās periodā, kad Maskavā tika parakstīts līgums ar Igauniju un Latviju vai no ādas līda laukā, centās izjaukt sarunas, iebaidīt igauņus un latviešus ar Baltijas „sovjetizāciju”.
Enerģisku darbību izvērsa „miermīlīgo valstu” vēstnieki un viņu sievas:”…”
*
Atbildot uz naidīgo diplomātisko misiju sieviešu aktivizēšanos, padomju pilnvarotās pārstāvniecības sievietes vēl ciešāk saliedējās ap dzimto partiju, biedru Staļinu un pārstāvniecības vadītāju Antonijas ielā.
Dažādos diplomātiskos rautos un saiešanās viņas kopīgiem spēkiem deva nesaudzīgu un neatvairāmu propagandistisku prettriecienu maigā dzimuma pārstāvēm no imperiālisma nometnes.

 

 
1 Comment

Posted by on 09/09/2014 in Historeskas

 

”SMURĢA” planetārā ANABĀZE Prāgas krievu preses arhīvu lapās.

Image0004

192..

 
 
%d bloggers like this: