nosarmojušās pļavās
rasas tabulas sastādu
neatkārtojamus reizrēķinus
kā Šekspīrs –
likteņus, dzīves
un teātrus skatuvēm uzvedu
interesanti
kāpēc nekas man sīkumos nedalās
tikai reizinās, pinas un savairinās
kāpēc tik monolītas
asaras nopil no rīta
ko svinu, ko svētu, ko suminu
nesaprotu par ko
es tik gavilējoši
sevi skuminu
savēries logs ar ielu
baloži slēpjas Domā
vijoles spēlē vēlu
tās nav brīvdienas Romā
redzēsi savu meitu
Kasablankā tai lomā –
viņa pie sienām kļaujas
iezīmē mūs uz mūriem
viņa vairs neatraujas
netiek garām gar stūriem
pieplok kā granītam ūdens
tāljūru domas domā
vasarai kaligrāfs rudens
rakstītas lapas met somā
kafejnīcā pie vīna
viņa tās lasa un smejas
nē, viņš ir nelabojams –
dzejas, jau atkal dzejas…
“Ilgai piemiņai!!!” – Sillamē urāna Gulagā ar draugu lietuvieti Leonu.
1948.g. Ziemassvētkos. Aseri.
Amerikāņu rakstnieka Toma Klansija 1984. gada debijas romānā “Sarkanā oktobra medības” lietuvietis Marko Ramiuss nolemj bēgt ar paša komandēto zemūdeni Sarkanais oktobris uz ASV. Bet zemūdenes virsnieku vidū ir arī komandiera vietnieks politiskajā darbā – zampoļits – kapteinis Putins, kurš pasākumam varētu traucēt, tādēļ lietuviešu pārbēdzējs to nogalina (pārlauž kaklu) jau 12. lappusē. Publicējam dažus momentus no zampoļita īsā dienesta Sarkanā oktobra pēdējā reisā.
– Nu re, kaptein, atkal dodamies jūrā, lai kalpotu Dzimtenei! – otrā ranga kapteinis Putins pabāza galvu pa lūku – kā vienmēr, bez atļaujas – un uztenterēja pa kāpnēm neveikli kā sauszemes žurka. Niecīgajā vadības postenī, kurā atradās kapteinis, stūrmanis un mazrunīgais sargkareivis, jau tā bija par šauru. Putins bija kuģa zampoļits (politiskais vadītājs). Viss, ko vien viņš darīja, bija domāts, lai kalpotu Roģinai (Dzimtenei), šim jēdzienam, kurš katra krieva prātā bija apvīts ar mistikas auru un, tāpat kā V. I. Ļeņins, komunistu partijai aizstāja dievu.
– Nudien, – Ramiuss atbildēja pārspīlēti jestrā tonī, – divas nedēļas jūrā. Ir patīkami iziet no ostas. Jūrnieka vieta ir jūrā, nevis krastā starp birokrātiem un strādniekiem netīros zābakos. Un mums būs silti.
– Jums šķiet, ka te ir auksti? – Putins neticīgi jautāja.
Jau simto reizi Ramiuss pats sev atgādināja, ka Putins ir perfekts politiskais virsnieks. Viņa balss vienmēr bija pārāk skaļa, joki – pārāk māksloti. Viņš nekad neļāva citiem aizmirst, kas viņš ir. Kā jau perfekts politiskais virsnieks, Putins iedvesa bailes.
– Es pārāk ilgi esmu dienējis uz zemūdenēm, mans draugs. Ātri pierodu pie mērenas temperatūras un stabila pamata zem kājām.
Putins nemanīja slēpto apvainojumu. Uz zemūdenēm viņu bija sākuši norīkot pēc pirmā dienesta uz mīnu kuģa, kuru nācās pārtraukt hroniskas jūras slimības dēļ, un, iespējams, arī tādēļ, ka viņu nemulsināja zemūdenes šaurie sadzīves apstākļi, ko daudzi citi nespēja izturēt.
– Ak, Marko Aleksandrovič, Gorkijā šādās dienās plaukst puķes!
– Un kas tās ir par puķēm, biedri zampoļit? – Ramiuss caur binokli vēroja fjordu. Pusdienas saule, knapi pacēlusies virs dienvidaustrumu horizonta, meta oranžu gaismu un violetas ēnas pār klinšu grēdām.
– Saulespuķes, protams, – teica Putins, skaļi smiedamies. – Šādās dienās bērnu un sieviešu sejās mirdz sārtums, elpa karājas gaisā kā mākonis un šņabis ir īpaši garšīgs. Ak, cik labi ir Gorkijā šādās dienās!
Tas maitasgabals varētu strādāt Intūristā, Ramiuss nodomāja, ja vien Gorkija nebūtu slēgta ārzemniekiem. Viņš tajā bija viesojies divreiz. Tā atstāja tipiskas padomju pilsētas iespaidu ar pussagruvušām ēkām, netīrām ielām un trūcīgi ģērbtiem cilvēkiem. Kā jau lielākajā daļā Krievijas pilsētu, Gorkijā vislabākais gadalaiks bija ziema. Zem sniega kārtas nebija redzami visi tās netīrumi.
*
– Amerikāņi ir labi tehniķi, biedri kapteini, – Putins sacīja, – bet viņi nav milži. Viņu tehnika nav tik izcila. Naša lučše, – viņš secināja. – Mūsējā ir labāka.
Ramiuss domīgi pamāja, pie sevis spriezdams, ka zampoļitiem taču kaut kas būtu jāsaprot no kuģiem, kurus tie uzrauga, kā to paredz partijas doktrīna.
– Biedri Putin, vai Gorkijas zemnieki jums nav teikuši, ka tieši to vilku, no kura visvairāk baidās, parasti neredz? Bet neuztraucieties. Es domāju, ka ar šo kuģi mēs viņiem parādīsim.
– Kā jau teicu Galvenajai politiskajai pārvaldei, – Putins vēlreiz uzsita Ramiusam uz pleca, – Sarkanais oktobris ir labās rokās!
Ramiuss un Kamarovs abi pasmaidīja par šo piezīmi. Ak tu sūdabrālis, kapteinis nodomāja, teikt manas apkalpes priekšā, ka apšaubi manas vadītāja spējas! Tu, kurš neprastu novadīt pat gumijas laivu bezvējā! Žēl, ka tu nenodzīvosi pietiekami ilgi, lai aizrītos ar saviem vārdiem, biedri politisko virsniek, un pavadītu atlikušo mūžu gulagā par kļūdainu situācijas vērtējumu. Gandrīz vai gribētos atstāt tevi dzīvu.
*
– Jūs vēlaties kreisēt apkārt divus mēnešus? – Putins jautāja.
– Esmu to darījis dīzeļa zemūdenēs. Zemūdenes vieta ir jūrā. Mūsu uzdevums ir iedvest bailes imperiālistu sirdīs. Mēs to nepanāksim, ja visu laiku būsim iestrēguši angārā Polārajā stacijā, bet ilgāk palikt atklātā jūrā mēs nevaram, jo pēc divām nedēļām apkalpe sāk zaudēt efektivitāti. Divu nedēļu laikā šis bērnu pulciņš būs pārvērties par trulu robotu baru. – Tieši uz to Ramiuss arī cerēja.
– Un jūs piedāvājat to risināt, atļaujoties kapitālistu greznību? – Putins pavīpsnāja.
– Īstam marksistam jābūt objektīvam, biedri politisko vadītāj, – Ramiuss iebilda, izbaudīdams pēdējo strīdu ar Putinu. – Objektīvi raugoties, viss, kas palīdz mums pildīt pavēles, ir labs, bet viss, kas tam traucē, ir slikts. Grūtībām jāstiprina cilvēka raksturs un iemaņas, nevis jānotrulina prāts. Atrasties zemūdenē jau tāpat ir pietiekami grūti, vai ne?
– Tikai ne jums, Marko, – Putins smaidīja, vērdamies jūrā.
– Es esmu jūrnieks. Mūsu apkalpe tāda nav. Viņi ir bariņš zemnieku dēlu un puišu, kuri labprāt strādātu fabrikā. Mums jāpielāgojas laikiem. Šie zēni nav tādi, kādi bijām mēs.
– Taisnība, – Putins piekrita. – Jūs nekad neesat apmierināts, biedri kapteini. Laikam jau tieši tādi cilvēki kā jūs ir tie, kas mums visiem uzspiež progresu.
*
Izsmēķējis cigareti un izdzēris atlikušo tēju, Putins piecēlās.
– Tātad man atkal būs tas gods pavērot izcilo kapteini darbībā – kā tas apved nabaga puiku ap stūri. – Viņš pagriezās uz durvju pusi. – Es domāju, ka…
Līdzko Putins atkāpās no galda, Ramiuss iespēra viņam pa kājām, lai tas zaudētu līdzsvaru. Putins krita atmuguriski, kamēr Ramiuss pielēca kājās un satvēra politiskā virsnieka galvu savās spēcīgajās zvejnieka rokās. Kapteinis piespieda viņa kaklu pie virsnieku kajītes galda asās metāla malas. Tā atdūrās tieši pret īsto punktu. Tad Ramiuss nospieda lejup viņa krūškurvi. Tā bija gluži lieka kustība: Putina kauli šķebinoši nokrakšķēja, un viņa kakls pārlūza tieši pie otrā skriemeļa, precīzi kā karātavās.
Politiskais virsnieks nepaspēja noreaģēt. Visi viņa nervi, kas veda lejup pa kaklu, bija atdalīti no orgāniem un muskuļiem, kurus tie kontrolēja. Putins centās iekliegties, kaut ko pateikt, taču viņa mute atvērās un aizvērās bez skaņas, ja neskaita vienu pēdējo ieelpu. Viņš tvēra pēc gaisa kā krastā izskalota zivs, taču tas nelīdzēja. Viņa plaši ieplesto acu skatiens pievērsās Ramiusam: tajās nebija ne sāpju, ne emociju, tikai izbrīns.
*
Kuģa lazarete atradās tikai pāris soļu attālumā stūres virzienā. Petrovs ieradās pēc dažām sekundēm kopā ar Vasiliju Borodinu, kurš steigšus atskrēja no vadības posteņa.
– Viņš paslīdēja uz klāja, kur man bija izlijusi tēja, – Ramiuss elsoja, veikdams Putinam sirds masāžu. – Es centos viņu noķert, bet viņš atsitās ar galvu pret galda malu.
Petrovs pastūma kapteini malā, pārcēla ķermeni, uzkāpa uz galda un uzsēdās tam jāteniski virsū. Viņš atrāva vaļā Putina kreklu, tad pārbaudīja viņa acis. Abas zīlītes bija iepletušās un nekustīgas. Ārsts aptaustīja viņa galvu un kaklu. Sasniedzis sprandu, viņš apstājās. Ārsts lēni pagrozīja galvu.
– Biedrs Putins ir miris. Lauzts kakls. – Ārsts atbrīvoja rokas un aizvēra zampoļitam acis.
Bonis.lv 
