Ir nelielas mūsu sarakstes liecības, apsveikumi Ziemassvētkos. Pats Viktors Kalniņš man stāstīja par padomju diplomātu dzīvi Turcijā un Irānā interesantas lietas.
Esmu nostrādājis Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC) vairāk nekā 15 gadus, pētot Latvijas bruņoto nacionālās pretošanās kustību un dažādu PSRS represīvo struktūru darbību pret to. 2000. gadu sākumā TSDC nereti iegriezās Andris Trautmanis, kuram pētniecības nolūkam vēlīgi tika gādātas dažādas par „dzimtenes nodevību” tiesāto Latvijas iedzīvotāju Latvijas PSR VDK arhīva krimināllietas. Reiz, ienācis telpā, kurā pie prāvas arhīva lietu kaudzes sēdēja A. Trautmanis, ieraudzīju to vidū arī Pētera Čevera lietu. Kapteinis P. Čevers bija Latviešu leģiona 19. divīzijas 43. pulka rotas komandieris, pēc vācu karaspēka kapitulācijas līdz pat 1950. gada nogalei nacionālo partizānu grupas vadītājs Talsu–Tukuma apriņķu teritorijā. Tā kā biju pētījis šo lietu, pajautāju Trautmaņa kungam, ko viņš domā par Čeveru. „Tas bija bīstams BANDĪTS”, atbildēja A. Trautmanis, „viņš taču ir beidzis Abvēra (Abwehr – vācu militārās izlūkošanas un pretizlūkošanas dienests) izlūku–diversantu skolu un dienējis speciālo uzdevumu pulkā „Brandenburga–800”!” Ko nu te vairs piebilst, ja nacionālo partizānu grupas vadītāju sauc par bīstamu bandītu… Uzzinājis par iznākušo A. Trautmaņa grāmatu „Izlūkošanas noslēpumi”, atceroties manu īso saskari ar tās autoru, protams, gribēju palasīt, ko tad nu šis „pētnieks” būs uzrakstījis.
Runājot par savu profesionālo darbību, autors stāsta, ka kopā ar virkni agrāko milicijas un LPSR VDK darbinieku „atjaunojis un veidojis Latvijas ārējā izlūkdienesta mūsdienīgu versiju”. Tāpat viņš piemin, ka pirms tam, padomju laikā, ir strādājis PSRS diplomātiskajā dienestā Londonā, Berlīnē, Rostokā un citur, taču aizmirst paskaidrot, ka, būdams VDK darbinieks, izmantojis šo dienestu kā piesegu savam tiešajam VDK virsnieka darbam.
Autors grāmatas „Izlūkošanas noslēpumi” ievadā apgalvo, ka „pavisam maz ir tādas literatūras, kurā izlūkdienestu darbinieki (..), atmetot malā visdažādākos ideoloģiskos vai reliģiskos aizspriedumus, bezkaislīgi no izlūkošanas darbības redzespunkta analizē vēsturiskos notikumus un to kopsakarības” (5. lpp.). Viņš atsaucas arī uz Abvēra izlūka Vilhelma fon Šrama grāmatā „Slepenais dienests Otrā pasaules kara laikā” teikto, ka „atspoguļojot vēsturi, izlūkdienesta darbiniekam jāvadās nevis no ideoloģijas, konjunktūras, politiskiem strāvojumiem, bet gan izejot no objektīviem, pārbaudītiem, dažādos ceļos iegūtiem drošiem faktiem” (6., 7. lpp.). A. Trautmanis kritiski izsakās par pirmā VFR izlūkdienesta vadītāja Reinharda Gēlena rakstīto grāmatā „Dienests”, kur „trūkst atsauces uz konkrētiem faktiem, dokumentiem vai personām” (359. lpp.).
Ja ar visu augstāk minēto autors gribējis uzsvērt, ka „Izlūkošanas noslēpumi” tad nu būs tā grāmata, kur lasīsim objektīvi atspoguļotu vēsturi, pārbaudītus faktus un konkrētas atsauces uz visām grāmatā minētajām personām, to darbību, aprakstītajiem notikumiem, tad esmu spiests secināt, kā tā gluži nav gan…
Grāmatas saturs veltīts vairāku bijušo specdienestu (galvenokārt vācu) darbinieku autoram stāstītā pārstāstījumam par latviešu un baltvācu izcelsmes dažādu valstu specdienestu darbiniekiem vai aģentiem, kā arī vairāk vai mazāk zināmiem „spiegu pasaules” personāžiem un notikumiem. Cik šie pārstāstījumi ir patiesi, cik autora fantāzijas auglis, grūti novērtēt, tas lai paliek uz viņa sirdsapziņas… Netrūkst arī dažu tādu „atklāsmju”, ko ir vērts citēt:
„Lai piesegtu izlūkdienesta slepenās finansu operācijas, PSRS IeTK rezidents Rīgā Ivans Čičajevs nodibināja tranzīta firmu, no kuras konta nauda tika pārskaitīta arī Kārlim Ulmanim” (101. lpp.).
„1941. gada novembrī, jau atrodoties apcietinājumā, Balodis (bijušais Latvijas kara ministrs Jānis Balodis) ar iesniegumu vērsās pie Kuibiševas apgabala IeTK vadības ar lūgumu nosūtīt viņu uz Latviju, lai, izmantojot viņa plašos sakarus, autoritāti un vietējo apstākļu zināšanas, vācu armijas aizmugurē organizētu plašu un iedarbīgu partizānu karu” (101. lpp.).
„Freds Launags (vācu SD „Latviešu kartotēkas” un vēlāk Latviešu nacionālo partizānu organizācijas (LNPO) štāba darbinieks) [..] izveidoja „pašaizsardzībnieku” grupu, ar kuru Jelgavas apkaimē izvērsa tīrīšanas akcijas, apšaujot virkni, pēc viņa uzskatiem, kreisi noskaņoto civiliedzīvotāju” (311. lpp.).
Roberts Krastiņš (arī „Latviešu kartotēkas” un LNPO štāba darbinieks), kā apgalvo A. Trautmanis, arī „iesaistījies civiliedzīvotāju apšaušanas pasākumos” (311. lpp) Baltkrievijā.
Lieki piebilst, ka, minot šādus faktus, jo sevišķi apgalvojuma līmenī rakstot par piedalīšanos civiliedzīvotāju apšaušanā, ir jābūt norādei, no kura avota šī informācija iegūta. Atsauču diemžēl nav. Šajā grāmatā vispār nekur nav nevienas konkrētas atsauces uz kādu avotu vai dokumentu (norādot ne tikai arhīva lietas numuru, bet arī sējumu un konkrētu lapaspusi, kur dokuments atrodas), kur minēti grāmatā aprakstītie notikumi vai kādu konkrētu cilvēku darbība – vien grāmatas beigās vispārīgs saraksts par it kā skatītajiem arhīvu materiāliem un izmantoto literatūru.
Runājot par latviešiem padomju OGPU, NKVD, MGB vai KGB dienestu struktūrās, autors vai nu tos tikai nosauc, vai pat paslavē. Piemēram, Jāni Bērziņu (īstajā vārdā Pēteri Ķuzi), kurš bija PSRS militārās izlūkošanas vadītājs 1920.–1930. gados, uzsverot, ka tieši viņš 1929. gadā savervējis (Varbūt tomēr tikai sankcionējis vervēšanu?) slaveno Rihardu Zorgi. Taču, stāstot par latviešiem vācu dienestos, autora sajūsma noplok un viņa rakstītais nu jau vairs nav tik bezkaislīgi rāms…
Īsta „pērle” ir grāmatas 4. daļa „Nacionālisti – slepeno dienestu gardums”. Jau nosaukums vien norāda uz autora pozīciju. Kā pienākas īstam padomju čekistam, sevišķi negatīvi grāmatas autors vērtē tos latviešus, kuri sadarbojušies ar vācu dienestiem līdz 1940.–1941. gadam un 2. pasaules kara laikā. Īpaši viņam nepatīk latvieši, kuri bija jau Ulmaņa laikā aizliegtās organizācijas „Pērkoņkrusts” dalībnieki. Viņš uzsver, ka vācieši (Abwehr, SD, Jagdverband) darbiniekus un aģentūru lielā skaitā vervējuši tieši no pērkoņkrustiešu vidus. Nepārprotami jaušams tipiskais padomju perioda stereotips – kas strādāja ar vāciešiem, tie visi bija „sliktie”. Gustavs Celmiņš („Pērkoņkrusta” vadītājs) un Ādolfs Šilde (publicists, vēsturnieks un sabiedriskais darbinieks, kurš savas politiskās darbības sākumā Latvijā bija aktīvs pērkoņkrustietis, pēc Otrā pasaules kara kļuva par vienu no aktīvākajiem trimdas latviešu antikomunistiem), piemēram, raksturoti kā dedzīgi fašisma ideoloģijas propagandētāji un latviešu iesaistītāji nacistu organizācijās.
Runājot par vācu SD struktūrvienību Latvijā – „Latviešu kartotēku”, kuras uzdevums bija sekot pretvācu noskaņojuma izpausmēm latviešu vidē, A. Trautmanis raksturo tās darbiniekus kā kolaborantus, kuri to vien darījuši, kā iegāzuši un Gestapo pratināšanām nodevuši lielu skaitu latviešu inteliģences, vadošo darbinieku u. c. Neviena vārda par to, ka šie cilvēki staigājuši kā pa naža asmeni, izmantodami atrašanos šajā dienestā, lai patiesībā vāktu informāciju latviešu interesēs un iespēju robežās glāba pretvāciski noskaņotos latviešus no nacistu represijām! Man zināms stāsts par valmierieti Imantu Grāvīti, kuru par darbošanos „pretvācu pulciņā” Pļaviņu vidusskolā aizturēja un nosūtīja uz Reimersa ielu Rīgā, kur tieši SD “Latviešu kartotēkas” vīri viņu paglābuši no iespējamajām represijām. Un tas nebija vienīgais gadījums! Ja „Latviešu kartotēkas” darbinieki tiešām būtu nacistu pakalpiņi, kā domā autors, vai tad vācieši būtu likvidējuši šo struktūru, apcietinot 17 tās darbiniekus, ieslogot gan cietumos, gan Salaspilī. Viņu vidū bija arī Freds Launags, ar kuru man bija iespēja tikties 1991. gada rudens sākumā, kad viņš pirmoreiz, pēc aizbraukšanas no Kurzemes piekrastes zvejnieku laivā 1945. gada 30. oktobrī, viesojās Latvijā. Protams, viņa stāstījums par „Latviešu kartotēkas” darbību krietni atšķīrās no A. Trautmaņa izklāsta.
Vēl neiecietīgāk A. Trautmanis izsakās par kara beigu posmā Kurzemē darbojušās organizācijas „Jagdverband” (pilnais nosaukums „SS Jagdverband Unternehmen Wildkatze”, SS Mednieku savienība – pasākums „Mežakaķi”) vadību un darbiniekiem, kuri „izlējuši veselu jūru nevainīgu cilvēku asiņu, bijuši ambiciozu, uz varmācīgām darbībām tendētu, visatļautības, dažādiem kompleksiem un novirzēm pārņemtu cilvēku grupējums” (300. lpp.), kuri, kā raksta A. Trautmanis, bija „gatavi kalpot Hitleram un pēc Himlera, Skorceni un sīkāku fīreru pavēlēm pildīt jebkurus uzdevumus.” (300. lpp.).
Izcili! Nu gluži vai pseidovēsturnieka Jāņa Dzintara vai padomju akadēmiķu Viļa Samsona un Aleksandra Drīzuļa stilā pagājušā gadsimta 70. gados! Manuprāt, lieta pavisam vienkārša. „Mežakaķi” bija organizācija, kur iestājoties, vīri varēja kara beigu posmā legāli izvairīties no iesaukšanas Latviešu leģionā vai citās vienībās un nekarot frontē. Tas arī bija galvenais iemesls iestāties „Jagdverband” grupās, ne jau kaut kāda fanātiska pakļaušanās Hitleram vai citiem trešā Reiha vadoņiem.
Tāpat grāmatā netrūkst nievājošu vārdu, kas veltīti latviešu leģionāriem. Arī par viņiem rakstot, autors turpina uzturēt mītu par leģionāriem – žīdu šāvējiem un asinskāriem civiliedzīvotāju slepkavām. Tie, kuri „pirmie [..] metās uz turieni (Latviešu leģionu), savā lielumlielajā vairākumā bija tā sauktie pašaizsardzībnieki, dažādu struktūru policijas vienību dalībnieki un vācu specdienestu piektās kolonnas aktīvisti, kuri jau 1941. gada otrajā pusē melnām mutēm bija apšāvuši neskaitāmus civiliedzīvotājus visos Latvijas nostūros” (280. lpp.).
Ja pozitīvi vērtēt latviešu leģionārus, kuri cīnījās pret Sarkano armiju, no čekista varbūt būtu par daudz prasīts, tad, iespējams, rakstot par nacionālajiem partizāniem, autors tos šodien vērtē objektīvāk? Tomēr nē, arī tur jūtama „čekista smaka”, uzturot jau minēto latviešu padomju vēsturnieku radīto mītu par vāciešiem – bruņotās nacionālās pretošanās kustības inspirētājiem un vadītājiem Latvijā.
Stāstot par nacionālajiem partizāniem (2015. gadā!) autors joprojām lieto padomju čekistu pieņemtos mežabrāļu apzīmējumus – bandīts, bandītisma apkarošana. Par padomju represīvo struktūru darbību pret nacionālajiem partizāniem A. Trautmanis raksta: „Iekšlietu Tautas komisariāta Bandītisma apkarošanas daļa, Valsts Drošības komisariāts, vēlāk jau Valsts Drošības ministrija, kā arīSmerš (смерть шпионам – „nāvi spiegiem” – padomju militārās pretizlūkošanas dienests) [..] bandītisma apkarošanai aktīvi pārorientējās uz aktīvu aģentūras iesaistīšanu. Plašais aģentūras aparāts, tā prasmīgā un mērķtiecīgā izmantošana [..] deva būtiskus rezultātus bandītisma apkarošanā” (330. lpp.).
Rakstot par bruņoto nacionālo partizānu kustību, pārspīlēti akcentēta vācu specdienestu vadošā loma. Ja pieņemam, ka no kapteiņa Borisa Jankava („Mežakaķu” vadītāja Kurzemē) štāba 1945. gada 9. maijā uz dažādiem Latvijas novadiem devās iepriekš sagatavotas grupas, kuru dalībnieku kopskaits bija vien nepilni pāris simti, tad, salīdzinot ar aptuveno nacionālo partizānu kopskaitu Latvijā – ap 20 000, diez vai šīs „Mežakaķu” vienības var uzskatīt par vadošo spēku Latvijas nacionālo partizānu karā. Kā zināms, šīs grupas (ar atsevišķiem izņēmumiem) visai drīz tika atklātas un likvidētas, vai to dalībnieki aizturēti un apcietināti. Tas neliecina par šo grupu sevišķi augstu sagatavotību partizānu karam. Protams, Latvijas Nacionālo partizānu organizācijas (LNPO) sākotnējie dokumenti, ko 1945. gada pavasarī gatavoja Kuldīgā, sastādīti, sadarbojoties ar Jagdverband vadību (vāciešiem), taču ne jau kādu vācu ideju vārdā darbojās vīri, kuri bija LNPO štāba darbinieki – Teodors Jansons, Oskars Mitrēvics, Roberts Krastiņš, Romāns Šternbergs un Freds Launags, kurš vienīgais no viņiem izdzīvoja, pārdrošas operācijas rezultātā 17 cilvēku grupā dodoties no Kurzemes piekrastes uz Gotlandi.
Arī kurelieši līdz zināmam laikam varēja pastāvēt, tikai uzturot sakarus ar vācu dienestiem. Bet „vācu faktors” neizpaliek arī tad, kad A. Trautmanis raksta par nacionālo partizānu grupu sastāvu Kurzemē: „Tomēr jāņem vērā, ka šie grupējumi sastāvēja galvenokārt no nacistiskās Vācijas specdienestu aģentiem un darbiniekiem, kuri labi pārzināja operatīvā darba pamatus un bija speciāli apmācīti terora un diversijas aktu veikšanai, kā arī apguvuši konspirācijas un maskēšanās pasākumu pamatus” (330. lpp.) Tā vien šķiet, ka vāciešiem pašās kara beigās nebija citu svarīgāku uzdevumu, kā vien piebāzt pilnus Kurzemes mežus ar līdz zobiem apbruņotiem, augsti profesionāliem diversantiem…
Grāmata, it sevišķi tās 4. daļa, pilna ar neprecizitātēm, puspatiesībām, pat meliem un diez vai šāds subjektīvs, izteikti negatīvā „mērcē” garnēts traktējums noderēs „topošajiem izlūkiem un tiem, kuriem nepieciešama izpratne par operatīvo darbu” (7. lpp.), kā grāmatas ievadā norāda tās autors… Rakstot grāmatu, kas būtu domāta topošajiem izlūkiem, dažādu militāru struktūru darbiniekiem un visiem, kuri profesionāli darbotos Latvijas aizsardzības jomā, objektīvi jāizskaidro kaut vai bruņotās nacionālās pretošanās kustības, partizānu kara, kas ilga 12 gadus, rašanās un tālākās attīstības vēsture Latvijā. Diemžēl vecais padomju čekista vēstures redzējums pārāk dziļi iegūlis A. Trautmaņa pasaules uzskatā, kas, jādomā, „jebkurai sevi par intelektuāli uzskatošai personai” (7. lpp.) nebūs pieņemams.
.Collapse Знающие толк в рыбе; утверждают, что устрицы можно покупать только с сентября по апрель, то есть в те месяцы, в наименовании которых присутствует буква «р». Мораторий на отлов устриц с мая по Август установили ,рыбаки, то есмь производители устриц. Диких устриц вообще-то дочерта (в приличных местах). Скажем, то, что мы запиваем шабли в берлинском (до пандемии) KаDеWe, лондонском Harrods или Банхофшртрассе Глобус – это именно дикие устрицы. То, что мы запиваем дешевым шардоне на открытых террасах парижских кафе возле Comédie-Française – возможно что и “колхозные”. В любом случае, с мая по август есть не следует ни тех, ни других. Такие устрицы либо промаялись 2 месяца в холодильнике (и вам хотят их спихнуть по-дешевке), либо поставлены браконьерами без санитарного контроля. Мартынов ест любые, говорит Селен нужен простате
-“Я ему написала, что он связался с опасными людьми. И если он (Садальский) на мамину квартиру какие-то виды имеет, главное, чтобы он свою уберег в этой ситуации. Потому что эта семейка, как я там написала, саблезубых и степных хапуг может и на органы пустить при желании. Если найдут хотя бы один здоровый и функционирующий…” Read more
Урон, нанесенный Латвии советской экономической системой: два миллиарда девятьсот пятьдесят миллионов девятьсот девяносто пять тысяч семьсот семьдесят пять латов. Добрые, жирные цифры. Особенно умиляют эти последние «семьдесят пять» латов – тщательно считали господа, старались. Глядишь, и свою ущербную экономику не надо поднимать: Латвия кругом должна, а тут вроде как можно не свои долги отдавать, а с других, «виноватых», взыскивать.
На конференции общими соображениями о нанесенном ущербе поделился некий Бонифаций Даукштс, представитель вышеупомянутого Общества. К слову, он поделился соображениями не своими, а бывшего сотрудника дипломатической службы ФРГ в 1954-1994 годах, экс-представителя Германии в Тегеране, Москве, НАТО, Нью-Дели,
руководителя бюро ОБСЕ в Белоруссии Ганса-Георга Викка .
Вкратце цитируем: «До советской оккупации 1940 года экономика стран Прибалтики была частью европейской и мировой экономической системы. Советская система уничтожила свободный рынок, международную интеграцию экономики, саму концепцию частной собственнической экономической единицы и индивидуальное ее понимание. Ответственность и обязанности были замещены спускаемым сверху плановым процессом, который был ориентирован на интересы государства и партийного аппарата.
«Злодеяния Советской армии на территории Латвии живописаны в книге с наступления большевиков в декабре 1918 года. Авторы, не стесняясь, приводят фото генерала Ридигера фон дер Гольца, командира Железной дивизии. «22 мая от большевиков была освобождена Рига», — пишут они, но не указывают, скольким тысячам латышей стоило жизни это «освобождение».
Касаясь роли военно–промышленного комплекса СССР в Латвии, авторы утверждают, что во всей промышленности республики он занимал 80%. Однако — за перечислением «эксплуатации» народного хозяйства ЛССР — они упускают те сотни тысяч человекочасов, которые отработали (бесплатно!) солдаты в колхозах и совхозах.
Реальность не отменить: военные объекты сдавались в 1991—1999 годах в нормальном состоянии. Их нынешняя деградация целиком на совести латвийских властей и алчного местного населения.» (ves.lv)
В странах Прибалтики строились заводы по производству, отвечавшему советским стандартам. Социальная структура была преобразована: общество состояло из разного рода трудящихся на государство, с одной стороны, и партийных функционеров, с другой. Целью советской плановой системы стало использование национальной индустриальной базы и военного потенциала в качестве инструмента международного социалистического движения. Система зарабатывала деньги, экспортируя всевозможные природные ресурсы. Советский Союз уничтожил легальную структуру частного предпринимательства, которая включала в себя независимые судебную и налоговую систему, позволявшие экономике делиться доходами с государством и инвестировать в инфраструктуру и другие общественно значимые проекты».
До чего же бойко сказал Ганс-Георг устами Бонифация! Особенно впечатляет пассаж про трудящихся и строительство заводов. Во-первых, лично для меня в этой речи стало открытием, что строительство в Прибалтике заводов — это плохо. Другое открытие — то, что «общество СОСТОЯЛО из разного рода трудящихся на государство, с одной стороны, и партийных функционеров, с другой». Так и хочется открыть глаза милейшему герр Гансу-Георгу: не состояло, а состоит! Это не тогда, это сейчас в Латвии тысячи людей гнут спину за гроши, выплачивая непосильные налоги для того, чтобы кучка партийных функционеров сытно жрала, жирела и рассуждала об идеологии.
Rainis (vidējā rindā 5. no kr.) kopā ar Livšicu ģimeni (viņam blakus pa labi) pie sarīkojuma galda, ceļojuma laikā Palestīnā. Foto: nezināms. RTMM 19412Rainis kopā ar dzejnieku Leibu Jafē ceļojuma laikā Palestīnā. 1929. gada pavasaris. Foto: nezināms. RTMM 19409
Rainis saraksta vienu no saviem izcilākajiem darbiem, traģēdiju “Jāzeps un viņa brāļi”, nebūdams bijis Jāzepa zemē. Tādēļ viņam ir īpaša vēlme pašam skatīt Vecajā Derībā attēlotās vietas, kas reiz kļuvušas par ārējo ietvaru viņa filozofisko ideju mākslinieciskajai izpausmei. Ilgi gaidītā iespēja rodas Raiņa mūža pēdējā gadā. 1929. gada aprīlī un maijā viņš dodas ceļojumā uz toreizējo Palestīnu, tagadējās Izraēlas teritoriju. Muzeja krājumā glabājas nepublicēts Raiņa rokraksts – bloknots “Palestīnas ceļojuma piezīmes”. Nelieli fragmenti no tā citēti Astrīdas Cīrules rakstā “Uz Apsolīto zemi pie Jāzepa” rakstu krājumā “Raiņa traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” laikmetu un viedokļu krustpunktos”[1].
Šis teksts nav daiļdarbs, bet ceļojuma laikā veikti īsi piezīmju uzmetumi, kuriem vispirms kultūrvēsturiska, nevis mākslinieciska vērtība. Pieraksti ir dzejniekam pārsteidzoši prozaiski, lai gan vietām izpaužas Raiņa pasaules redzējuma īpašā savdabība. Vienīgā īsti poētiskā vieta tapusi pirms ierašanās Palestīnā, kad sapnis vēl ir prozaiskās realitātes neskarts: “Dziļas, senas ilgas skatīt savām acīm cilvēces pirmatni, tās teiksmu vietas, kur mūsu cilts pirmenieki dzīvoja un darbojās, [..] un tapa par simboliem visai tāļākai cilvēces gaitai.
Burvība, kas izplūst no šīm vietām, ir tik skaista, ka negribas viņu aizskārt ar ilgām pēc reālas skatīšanas [..].
Un tomēr ilgas ir, un ir senas un dziļas. Piepeši šām ilgām piepildīties, piepeši redzēt mirstīgām acīm nemirstīgo burvību, svēto noslēpumu – pacelt Izīdas plīvuri!
—–
Apkopojot visu ģenealoģiski zināmo par sevi: Latgalietis esmu dzimis, Zemgaliets, puslietavietis – Trejas latvju, leišu ciltis Kopā rokas sadevušas
