Heute – Show par Soču olimpiādi irdz. – Vācu ZDF TV. →

STAĻINS (Josifs ŅIŽERADZE vai Džugašvili), “huiņa” un manis pētāmā Vīnes latviete Olga VEILANDE.

10Feb

Hitlers un Staļins:
kaimiņi Vīnē

Biogrāfiju paralēle

Vīne ir vienīgā šīs planētas pilsēta, kur vienlaicīgi un gandrīz vai kaimiņos kādu laiku ir dzīvojuši šie divi nolādētākie 20. gadsimta tirāni un noziedznieki.
Ādolfs Hitlers (toreiz vēl – Hittlers) pastāvīgi uzturējās viņa nīstajā “rasu Bābelē” Vīnē no 1907. gada līdz 1913. gada maijam, pēc tam devās uz Minheni.
Savukārt Josifs Džugašvili (cara Krievijas Policijas departamenta kartotēkā dēvēts arī par Kaiosu Visariona dēlu Ņižeradzi) ieradās Vīnē 1913. gada sākumā un palika šeit līdz februāra vidum. Boļševiku partijas lokā (un ohrankā) tolaik viņš bija pazīstams galvenokārt ar segvārdiem”Koba” un “Vasīlijs (Vasjka)”, tikai pēc Vīnes apmeklējuma zem rakstiem presē sāka parādīties viņa jaunais pretenciozais pseidonīms “K. (vai J.) Staļins”. Jāpiebilst, ka “tēraudcietais”, “tēraudainais” toreiz nenozīmēja tikai personības tipa raksturojumu, vairāk tas atbilda visa boļševiku politiskā virziena pašraksturojumam. Visi šie Molotovi, Žeļezņjakovi, Kameņevi pasludināja sevi par “stingrajiem, akmenscietajiem” sociāldemokrātiem pretstatā meņšvikiem, kurus dēvēja par “mīkstajiem”.
Starp citu, Hitlers, kura politiskajā uzvedībā daudzi psihologi mēdz saskarīt lapsas un vilka iezīmes, no 1920. gada līdz 1933. gadam šaurā nacistisko līdzgaitnieku lokā telefona sarunās un tikšanās reizēs arī lietoja slepenu pseidonīmu – “Vilks” (Wolf).
Staļina un Hitlera pašu neapzinātā un tikai vēlāk konstatētā kaimiņu būšana Vīnē 1913. gadā vēstures literatūrā līdz šim gandrīz nemaz nav pētīta. Pat 1996. gadā iznākušajā erudītās austriešu vēsturnieces Brigitas Hāmanes par bestselleru kļuvušajā monogrāfijā “Hitlera Vīne. Diktatora mācekļa gadi” ne ar vārdu nav pieminēta otra topošā diktatora – Staļina – paralēlā, kaut arī neilgā uzturēšanās un darbošanās Austroungārijas impērijas galvaspilsētā. Skopi, bet tomēr šis fakts ir atspoguļots fundamentālajā angļu vēsturnieka Alana Buloka 1991. gadā publicētajā pētījumā “Hitlers un Staļins. Paralēlās dzīves”.
Līdz šim nav kopsakarībās noskaidrota un savietota arī citu visas pasaules, Baltijas un Latvijas likteņus ietekmējušu un noteikušu personu sinhronā klātbūtne un savstarpējā saskare toreizējā Vīnē. Ar informatīvi nepiepildītu konstatējumu vien, ka Vīne 20. gadsimtā ir bijusi “diktatoru (Hitlera, Staļina, Trocka u. c.) degpunkts” – ko Rietumeiropā sāk izmantot tūristu pievilināšanai – vēl nemazām nepietiek.

Staļina ierašanās

Vērtīgs vēsturisks avots par Staļina “Vīnes laiku” ir 1939. gada septembrī uzrakstītie un ASV žurnālā “Life” publicētie Ļeva Trocka memuāru žanra apraksti “Josifs Staļins. Raksturojuma mēģinājums”.
Trockis atceras: “1913. gadā Vīnē, vecajā Hābsburgu galvaspilsētā, es sēdēju [M.I.] Skobeļeva dzīvoklī pie patvāra. Bagāta Baku dzirnavnieka dēls Skobeļevs toreiz bija students un mans politiskais skolnieks; dažus gadus vēlāk viņš kļuva par manu pretinieku un Pagaidu valdības ministru. Mēs dzērām smaržīgu krievu tēju un spriedām, protams, par carisma gāšanu. Durvis pēkšņi bez brīdinājuma klauvējiena atvērās un uz sliekšņa parādījās man nepazīstama figūra – neliela auguma, kalsens, tumsnēji pelēku seju, kurā bija skaidri redzamas baku rētas. Ienācējs turēja rokā tukšu glāzi. Viņš acīmnredzot nebija gaidījis, ka sastaps šeit mani, un viņa sejā nebija nekā, kas liecinātu par draudzīgumu. Nepazīstamais izdvesa kaut kādu gārdzošu kakla skaņu, ko pie labas gribēšanas varēja noturēt arī par sveicinājumu, piegāja pie patvāra, klusēdams pielēja savu glāzi un klusēdams izgāja. Es jautājoši paskatījos uz Skobeļevu.
– Tas ir kaukāzietis Džugašvili, novadnieks. Viņš nule ir iekļauts boļševiku CK un sāk tur pie viņiem, kā rādās, spēlēt lomu.”
Staļins patiešām tikko bija ieradies ko Krakovas, kur Ļeņina vadītā boļševiku apspriedē bija apstiprināts par vienu no četriem CK “Krievijas” biroja locekļiem un kļuvis arī par vienīgo CK locekli Krievijā, kurš drīkstēja dzīvot tikai par partijas līdzekļiem (60 rubļi mēnesī. Ļeņinam CK “Ārzemju birojā” – 100 rbļ.). “Brīnišķīgais gruzīns”, kā Staļinu toreiz apjūsmoja Ļeņins, bija ieradies Vīnē, lai pāris mēnešu laikā papildinātu un pabeigtu brošūru “Marksisms un nacionālais jautājums”, sagraujot t. s. austriešu nācijas teoriju, ko atbalstīja ebreju Bunds un meņševiki.
“Sēžu te, Vīnē un rakstu visādu huiņu” – gaudās viņš vēstulē kolēģim, – nebūdams tālu no patiesības.

Pie Trojanovskiem

Otra vieta, kur Vīnē ilgāk – vairākas nedēļas dzīvoja Staļins, bija Trojanovsku dzīvoklis, kas atradās pavisam netālu no ķeizara vasaras rezidenci Šēnbrunnu ieskaujošā parka ziemeļaustrumu ieejas (tagad tā pati adrese – Schönbrunner Schlosstraße Nr. 30, dzīv. 7 ar piemiņas plāksni pie ārsienas).
Aleksandra Trojanovska un viņa civilsievas Jeļenas (Gaļinas) Rozmirovičas ģimene bija pirmā smalku un pārtikušu inteliģentu ģimene, kurā nonāca jau reizes septiņas no cietumiem bēgušais “eksu” – banku aplaupīšanu – “ekspropriāciju” speciālists Staļins. Nesen iecelts vispārnacionāla līmeņa boļševiku vadītāja statusā (CK) un Ļeņina nosūtīts “savākt visus austriešu materiālus bibliotēkās” šis “biedrs Koba” nokļuva ļoti interesantā situācijā, jo neprata ne vācu, ne kādas citas “ārzemju” valodas, izņemot laikam dažus vārdus esperanto – ko it kā bija sācis mācīties Baku cietumā.
Faktiski “Marksismam un nacionālajam jautājumam” visus materiālus Vīnes bibliotēkās vāca kāds nolīgts students no Baltijas, bet krieviski tos tulkoja un lika kopā “latviete Olga Veilande”. Viņa tolaik arī dzīvoja Trojanovsku ģimenē. A. Trojanovska dēls Oļegs, kurš kļuva par PSRS vēstnieku ANO, savās atmiņās raksta, ka “konsultatīvu palīdzību” jaunajam nacionālā jautājuma teorētiķim Staļinam snieguši arī paši Trojanovski un sevišķi Nikolajs Buharins, ar kuru Staļins iepazinās Vīnē un kurš katru dienu nāca veikt padomu došanas un rediģēšanas darbu. Vēlāk visam pāri esot “pastaigājusies” vēl arī paša Ļeņina “meistara roka” – konstatē stila pazinējs Trockis.
Lai nu kā, bet brošūra tika uzrakstīta, nācijas jēdziens nodefinēts, teorētiskie pretinieki “uzvarēti” un pamats kļūšanai par tautību tautkomisāru valdībā pēc boļševiku apvērsuma – gatavs. Bija pat ar topoša klasiķa cienīgu pārliecību vienu reizi par visām noteikts, kur atrodas Krievija: “Krievija atrodas starp Eiropu un Āziju, starp Austriju un Ķīnu.” (J. Staļins. Marksisms un nacionālais jautājums. – Rīga, 1945. – 43. lpp.)
Jaunrades nedēļās paliekošu iespaidu Staļina acīs bija iekarojusi čaklā un izdarīgā Olga Veilande. Tikko atgriezies Pēterburgā, 1913. gada februārī viņš jau rakstīja kādā vēstulē: “Ar nepacietību gaidu latvieti, – gribu braukt kopā ar viņu uz Rīgu, vienam braukt garlaicīgi.” Būtu vēl jāpiebilst, ka “vecais revolucionārs” A. Trojanovskis, daždien kopā ar Buharinu un dāmām, devās pastaigās, izrādot Staļinam Hitlera iemīļoto Šēnbrunas parku. Savs laiks tika atvēlēts arī “Café Central”, jaunvīna krodziņu – hoirigeru apmeklēšanai, impērijas spožākā ķeizara piļu kompleksa – Hofburgas un Ringa apskatei.
A. Trojanovskis kļuva Staļinam paliekoši simpātisks. No 1933. līdz 1939. gadam viņš bija pirmais PSRS pilnvarotais pārstāvis (vēstnieks) ASV. Savukārt kāds cits no dažādiem nopelniem bagātajiem Trojanovskiem 1930. gados darbojās kā padomju konsuls Latvijas Republikā, Rīgā. A. Trojanovska dēls Oļegs Trojanovskis bija padomju līderu – paša Staļina, Molotova, Višinska un Hruščova tulks un, kā jau teikts, PSRS vēstnieks ANO.

Hitleru veidojusī Vīne

Staļins ieradās Vīnē laikā, kad viņa – līdz tam tipiska carisma laikmeta provinces revolucionāra liktenī bija iezīmējies pacēluma posms – pāreja jaunā, nacionāla līmeņa vadītāja un uztaisīta partijas teorētiķa kvalitātē.
Desmit gadus jaunākais Hitlers tai laikā arī dzīrās mainīt dzīvi pēc divreizējām neveiksmēm, stājoties Mākslas akadēmijā, pēc klaidonības gadiem un posma, kad viņš pārtika no lētu, galvenokārt tūristiem domātu akvarelīšu pārdošanas ar Vīnes skatiem, no bagāžas nesēja ienākumiem Rietumu stacijā un tamlīdzīgi. Peļņas pietika tikai uzturēšanās samaksāšanai bezpajumtnieku patversmē un biežajiem Vīnes Operas apmeklējumiem – lētajās stāvvietās parterī.
Vīne Hitleram atšķirībā no Staļina palika atmiņā kā pazemojumu pilsēta, kuras nepakļaušanos viņa jaunības iecerēm Hitlers ienīda.
Pasaulei pazīstamā vācu III reiha fīrera Hitlera ceļš sākās Vīnē. Te viņš atrada visas tās idejiskās ietekmes un politiskās formas, ko vēlāk varēja izmantot nacisma un III Reiha izveidē: Lūegera populismu, Šonerera vācu nacionālismu, Lanca un Gvido fon Lista āriešu-ģermāņu izraisāmā pasaules kara pareģojumu, arī sociālistu masu maršus, vāgneriānismu un, protams, antisemītismu kā sava pasaules uzskata un dzīves mērķa galveno pamatu.

Vai Staļins un Hitlers ir tikušies?

2001. gada 6. janvārī laikraksts “Čas” publicēja Vlada Filatova rakstu “Satikās reiz Hitlers ar Staļinu”, kurā teikts, ka ASV Federālā izmeklēšanas biroja direktora Edgara Huvera dosjē dokumentos esot minēta Hitlera tikšanās ar Staļinu Ļvovā 1939. gada 17. oktobrī pēc Polijas sadalīšanas. Bet 1951. gadā lēģeru pārsūtīšanas punktā Magadānā bijušais Latvijas tirdzniecības flotes jūrnieks Reinhards Meinerts esot atklātības brīdī izstāstījis par abu “vadoņu” slepenu tikšanos 1930. gadā uz kāda buksiera Melnajā jūrā pie Poti. Citi šīs tikšanās liecinieki esot “novākti”, tikai Meinerts izglābies un dzīvojis ar citu uzvārdu… Vēlāk šis Meinerts pazudis.
V. Filatovs uzskata, ka kāda abu diktatoru tikšanās varētu būt “visai iespējama”, taču tam nav nekādu īstu pierādījumu.
Kas attiecas uz 33 vai 34 gadus vecā Staļina un 23 gadus vecā Hitlera nejaušas saskriešanās iespējamību Vīnē 1913. gadā, vienam otru nepazīstot, tad viedokļi šeit ir dažādi.
1913. gadā “mākslas gleznotājs” un klaidonis Hitlers jau bija pārcēlies no Trojanovsku mājām tuvās bezpajumtnieku patversmes Meidlingā uz tālāku un modernāku, Rotšildu finansētu vīriešu patversmi Brigitenavā (Meldemannstrasse 27).
Tomēr, tāpat kā agrāk, viņš bieži devās pastaigās uz Šenbrunnas parka mākslīgajām “Romiešu drupām” un Glorieti (Triumfa arku) – pa maršrutu, kas ir tuvu Trojanovsku mājām. (Šo vietu akvareļi Hitlera izpildījumā III Reihā tika vērtēti uz 100000 reihsmarkām.)
Vēsturnieks Alans Buloks, rakstot par Hitleru Vīnē, piezīmē: “… pilnīgi iespējams, ka Staļins varēja saskrieties ar viņu kaut kur uz ielas, pūlī.”
Ja ne viņi paši, tad viņu nelietības ceļi ir sastapušies un krustojušies.

P.S.

Bet, fiziski, visticamāk, Hitlers un Staļins 1913. gada janvārī ne vienreiz vien tikās – savā “gretcelī” – siltajā k. un ķ. Vīnes Rietumu stacijas tualetē. Abās darīšanās.