Lietuvas Valsts drošības departaments izdevis brošūru ar norādījumiem, kā pazīt spiegus un izvairīties no informācijas sniegšanas ārvalstu aģentiem. Departaments šādi rīkojies tāpēc, ka cilvēki zvanot arvien biežāk un esot palielinājušās spiegu aktivitātes.
EUobserver, 6. oktobrī

Var tikai apsveikt Lietuvas iniciatīvu un apņēmību atklāti izvērtēt, cik efektīva vai nevarīga ir ES likumdošana Krievijas agresīvās propagandas apstākļos. Tas tiešām ir kļuvis akūti svarīgi, jo Krievijas “jaunās”, “hibrīdkaram at­­bilstošā hibrīdinfokara” tehnoloģijas spriedzes radī­šanai, kas sākumā tika izmantotas Au­­strumukrainas sabiedrībā, ir novērojamas arī Baltijas vals­­tīs. Lietuvas prezidente un bruņoto spēku virspavēlniece Daļa Grībaus­kaite nupat aicināja aktīvi aizstāvēties pret valstij, tautai un visai sabiedrībai bīstamo, reizēm arī rezultatīvo propagandu un infokaru.

Viņa minēja konkrētus piemērus – kā “informatīvajā un propagandas karā iekšā” esošās Lietuvas vadība redz un reaģē uz to, ka pretinieki “pārāk ak­­tīvi iedarbojas uz jaunatni”, un to, kā “cenšas Lietuvas pilsoņus padarīt ne­­lojālus” jau skolas gados. Bet Baltijas un ES likumdošana neļaujot efektīvi rīkoties pret Krievijas agresīvo propagandu.

Nav īsti skaidrs, kas ir daudzu mediju uzmanību piesaistījušās Lietuvas Valsts drošības departamenta “spiegu pazīšanas” brošūras adresāts, bet tā esot uzrakstīta, balstoties uz iedzīvotāju novērojumiem, profesionāļu analīzi un rekomendācijām. Ja brošūras adresāts ir persona, kura strādā valsts darbā, kas saistīts ar valsts noslēpumu, tas ir normāli. Iepriekš būtu gan jāredz pati šī brošūra. Parasti jau ar šādām lietām klusu nodarbojas profesionāļi un tauta nekādās spiegu ķeršanas kampaņās netiek mobilizēta, ja nu vienīgi – kara apstākļos. 

Un pasākuma jēdzīgumu nosaka pati valsts, nevis kāds cits no malas. Savukārt, runājot par jēdzienu “spiegs”, jābūt sevišķi uzmanīgiem. “Modernā spiega” jēdziena dažādība un ietilpība ir galēji paplašinājusies. Ir stratēģiskie spiegi, biroju spiegi, nozaru spiegi, tikumības spiegi. Bizness jau pielāgojis atbilstošākās spiegu metodes savām interesēm. Kiber­spiegi cenšas ķiberēt visu un visus.

Tomēr nopietnā līmenī, kas skar valstu, sabiedrību un cilvēka pastāvēšanu un drošību, var minēt dažas tradicionālas spiega pazīmes, galvenos spiegu “atrodamības” aspektus. Latvijā varē­­tu būt runa par: 1) nedraudzīgas vai ne-NATO valsts izlūkdienesta darbi­­nieku, kurš darbojas Latvijas Re­publikā, vai nu piesedzoties ar diplomāta statusu, vai arī zem cita vārda; 2) LR pilsoni vai iedzīvotāju, kuru savervējis nedraudzīgas valsts izlūkdienesta darbinieks šīs valsts izlūkošanas uzdevumu veikšanai.

Šādu gadījumu piemēri Latvijas Re­­publikas vēsturē ir aprakstīti presē (tā saukto “diplomātu” izraidīšanu rei­zēm mēdz pavadīt skandāls presē; Igau­nijā sevišķi skaļš bija spiega Simma gadījums. Starp citu, Simms ar savu Maskavas “vadītāju” parasti ti­­kās Rīgā, restorānā Nostalģija, tagad – Ampir, Līvu laukumā).

Ko mēdz darīt spiegs? Vākt nedraudzīgo valsti interesējošu informāciju (ekonomisko, militāro, politisko, zinātnisko; informāciju par ES, NATO). Vervēt aģentus no LR iedzīvotāju vidus, kuri šādu informāciju var vākt, iegūt vai spēj vākšanu nodrošināt. Panākt savas valsts politikas realizēšanu (politisku, ekonomisku, informatīvu) Latvijas Republikā.

Dažam labam tīk smīkņāt par visu, tomēr drošība, īpaši Ukrainas kara kontekstā, kā arī ņemot vērā pieķerto spiegu daudzumu, šobrīd vairs nav nekas abstrakts vai tikai lieki uzpūsts burbulis. Kā krievi saka: “Joki paliek joki, bet var rasties arī bērni.”