“Casablanca”
savēries logs ar ielu
baloži slēpjas Domā
vijoles spēlē vēlu
tās nav brīvdienas Romā
redzēsi savu meitu
Kasablankā tai lomā –
viņa pie sienām kļaujas
iezīmē mūs uz mūriem
viņa vairs neatraujas
netiek garām gar stūriem
pieplok kā granītam ūdens
tāljūru domas domā
vasarai kaligrāfs rudens
rakstītas lapas met somā
kafejnīcā pie vīna
viņa tās lasa un smejas
nē, viņš ir nelabojams –
dzejas, jau atkal dzejas…
Bonis.lv 
