Mans Vīnes laiks. – Ar kolēģiem. – Tagad man tālaika failu gandrīz bez gala..

***

Mans Vīnes laiks,
Lai esi sumināts!
Es iegremdēju tevī
Vieglus pirkstus
Un sulās ieklausos,
Ar atgriešanos sirgstu,
Un nevaru
Un nespēju paties’
No tevis
Jaunā vietā atgūties.

*

Par visu laikam
Padomājis Dies, –
Jo, lai es šajā
saulē neaizmirstos,
Viņš neļauj tavai
varai izbeigties –

Aizbraucot.

*

Es dzirkstīju šeit,
dzirkstīšu,
un dzirkstu…

—–

Viens mazulis par mani smejas
un acīs viņam velniņš irdz.

Viņš tikai pieprasa man dzejas, –
bet kur lai paliek mana sirds?

Es Našmarktā to nepārdošu –
tur tā jau sīkumu par daudz, –

un svečturu, un vecu nošu,
un izbāzts pāvs stāv nenošauts…

…Es sirdi mainītu ar prieku
pret kaut ko vērtīgu, bet tas
tev pašai neliekas par lieku, –
un jaunavām tas piederas.

…Viens mazulis par mani smejas…
Es jaušu – viņam patīk tā…

Bet sliktie onkuļi zog dzejas
Un baumas apkārt iznēsā…

Elita Strazdiņa

manas simpātijas Tavā dzejolī pieder mazulim…

bet prātīgajam, aizdomīgajam Dzejniekam Tavā dzejolī, kuram mazulis šķiet nešpetns un nepatīkams, es teiktu tā:

vajag uzticēties mazulim, bērna acis redz skaidrāk – tajās nav aizdomīguma par viltojumiem, pat krāmu tirgū tās atrod kādu valdzinājumu. un senās, pieaugušo aizmirstās lietās sajūt dvēseli. tās neanalizē un nerēķina, un nepazīst viltu. tās nenoniecina pat smilšu graudu liedagā, un ļauj rokām uzbūvēt pili, nedomājot, ka šis skaistums ir zūdošs.
mazulis izdzīvo mirkli – vienkārši un mīlot

…..

bet baumām nav jātic, jo tie, kas zog, parasti arī melo..

Latvijas Republikas atdzimušajā ārlietu dienestā. Sākot, 1990.-1992. – B. Daukšts filmā “Atjaunotāji”.