Raiņa 1929.gada ceļojums.
Rainis saraksta vienu no saviem izcilākajiem darbiem, traģēdiju “Jāzeps un viņa brāļi”, nebūdams bijis Jāzepa zemē. Tādēļ viņam ir īpaša vēlme pašam skatīt Vecajā Derībā attēlotās vietas, kas reiz kļuvušas par ārējo ietvaru viņa filozofisko ideju mākslinieciskajai izpausmei.
Ilgi gaidītā iespēja rodas Raiņa mūža pēdējā gadā. 1929. gada aprīlī un maijā viņš dodas ceļojumā uz toreizējo Palestīnu, tagadējās Izraēlas teritoriju.
Muzeja krājumā glabājas nepublicēts Raiņa rokraksts – bloknots “Palestīnas ceļojuma piezīmes”. Nelieli fragmenti no tā citēti Astrīdas Cīrules rakstā “Uz Apsolīto zemi pie Jāzepa” rakstu krājumā “Raiņa traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” laikmetu un viedokļu krustpunktos”[1].
Šis teksts nav daiļdarbs, bet ceļojuma laikā veikti īsi piezīmju uzmetumi, kuriem vispirms kultūrvēsturiska, nevis mākslinieciska vērtība. Pieraksti ir dzejniekam pārsteidzoši prozaiski, lai gan vietām izpaužas Raiņa pasaules redzējuma īpašā savdabība. Vienīgā īsti poētiskā vieta tapusi pirms ierašanās Palestīnā, kad sapnis vēl ir prozaiskās realitātes neskarts: “Dziļas, senas ilgas skatīt savām acīm cilvēces pirmatni, tās teiksmu vietas, kur mūsu cilts pirmenieki dzīvoja un darbojās, [..] un tapa par simboliem visai tāļākai cilvēces gaitai.
Burvība, kas izplūst no šīm vietām, ir tik skaista, ka negribas viņu aizskārt ar ilgām pēc reālas skatīšanas [..].
Un tomēr ilgas ir, un ir senas un dziļas. Piepeši šām ilgām piepildīties, piepeši redzēt mirstīgām acīm nemirstīgo burvību, svēto noslēpumu – pacelt Izīdas plīvuri!
—–
Apkopojot visu ģenealoģiski zināmo, RAINIS saka par sevi: Latgalietis esmu dzimis, Zemgaliets, puslietavietis – Trejas latvju, leišu ciltis Kopā rokas sadevušas
Bonis.lv 