Tevī nav ne žēluma, ne mīlas…
Vai par maz tev
esmu jauns un glīts?
Manās rokās tā kā divās akās
Aizmigušu tevi atrod rīts…
Jauna tik
un juteklīga traki,
Ne ar tevi rupjš es,
ne ar’ maigs, –
Cikus esi glāstījusi, saki,
Cikiem lūpas skūpstīt lika laiks?
Zinu – viņi aizgāja kā ēnas,
Tavu liesmu gandrīz neskarot,
Daudziem tu uz ceļiem slīgi lēna,
Tagad mani centies iekarot…
Un lai tavas pusaizvērtās acis
Liecina, ka citam pievērsts prāts –
Pārāk tevi nemīlu es arī,
Grimdams tālā, dārgā brīnumā…
Mirkli šo par liktenīgu nesauc –
Īsa laika aizraušanās tā.
Nejauši mēs satikušies esam,
Smaidot iešu projām rītausmā.
Arī tu nu iesi citu ceļu,
Dienām tev bez prieka nāksies riets.
Tikai tos, kas neskūpstīti nevil,
Tos, kas neskūpstīti, neaiztiec!!!
… Un varbūt, ka tālā novakarā
Manam namam garām ceļš tavs ies, –
Varbūt tobrīd iznākšu es ārā,
Varbūt gadās vēlreiz sastapties…
Piekļāvusies ciešāk cita plecam, –
Tā, lai saprotamāks būtu viss,
Tu “Labvakar!” teiksi man pa vecam,
Atbildēšu: Sveiki. Sveika, miss…
Un caur manu būt
ni neskries spēji
Jūsmas vēji, kādreiz pierastie…
Kas ir mīlējis,
nav mīlēt spējīgs…
Sadegušais nevar aizdegties.
—–
Tevī nav ne žēluma, ne mīlas…
Vai tev dārgs es
neesmu un glīts?…
Manās rokās tā kā divās akās
aizmigušu tevi atstās rīts…
Nedaudz variēts atdzejojums, pamatveids – 1969.gada 19.oktobrī!
https://www.youtube.com/watch?v=TEY4HmMMO3s
Bonis.lv 