Antaljas rudens.
Ar gaišu sudrabu ir jūra pierietusi,
Un līcis laiskojas kā samīlējies slaists.
Tu debess puses manī sajaukusi.
Bet es tev piedodu –
nu lai,
lai ir. Nu lai.
*
*
Jau rudens tuvojas.
Pie bāriem laista palmas.
Un pludmalē vāc saulessargus nost.
No kāda krāšņa svešas zemes galma
Tu tagad nāc? Es tevi atceros.
*
*
*
Pie apvāršņa stāv kalni daudzās kārtās.
Es bangotnē vēl cenšos šūpoties.
Un tevi nesaucu nekādā vārdā,
Tāpēc, ka jūsmā
baidos pārteikties…
______
jau vasara sen visu pateikusi
un aizgājusi –
klaidā,
rudeņos
no debesīm krīt
izpūruši plusi –
kā sunim gribas
ķert un laizīt nost
bet mēle salst
un kulā senatns klusums
tur toruden
ar tevi skūpstījos
Bonis.lv 