Kā attīstījās latviešu valoda? – Pirms … gadiem rakstīta vēstule “Pionierī”. – Pajūtiet!

Ir tomēr interesanti novērot, ka tajā pat laikā, kad norisinājās pārkrievošana, ir sākusies cīņa pret žargonu.

Spriežot pēc dažām „Pionierī” iespiestām vēstulēm, šī problēma bija kļuvusi aktuāla. Lai iepazīstinātu lasītājus ar šo jautājumu, sniedzu vēstuli, kas iespiesta „Pionieŗa” 1956.gada 19. janv. numurā:

„Moin, vecais čom! Šodien mums učenē gāja nāvīgi forši. Ģeģenē mēs ar vienu džeku izgāzām baigos podus. Učuks par to šim iespēra cāli, bet man paverņijās, un norāvos tikai truli. Mūsu učenē visi kārtīgi čaļi. Viens gan šad tad mēģina klačoties. Šodien pat mēs nolēmām bastot no fizenes, bet šitas stulbais kretīns ņem un papūš učenei. Nu, bet tad sadevām gan šim pa sariņiem. Vispār, tas ir nāvīgs krampis, zuflēt ar nekad nezuflē. Tagad drusku jāpaučijās, tad jāuzsit futene ar jauno pūsli, ko man vecīši uz svētkiem piešķīra. Un ja varēs no muteres izspiest pengu, tad jāaizkāpj uz kinci. Tur pašlaik baigi forīgs gabals. Vai tu vēl vienmēr kačo ar veļļuku? Es tavā vietā būtu izspiedis no saviem veciem moci, tad pavisam cita vīlēšana. Bet nu basta. Jāiet uz futeni. Mums jārullē ar učenes čempiņu, bet gan viņi dabūs pa bašku. Pakā. Atpūt kaut ko atpakaļ. Juris.”

Šājā vēstulē vēlētos vērst lasītāju uzmanību uz daudzajiem atvasinājumiem no krievu valodas, piem., „pa bašku”, „pavernijās” u.c., kas raksturo rusifikācijas ietekmi bērnu valodā.

(Tā Klīve “Jaunā Gaitā”, 1956.g. vasarā)