Es esmu Milosas cilvēks. Vīrietis. Es zināju, ka ar mani notiks.

Ar mani notiek. Arī šoreiz ar mani tas notika, bez jebkādas vardarbības, un abas reizes. Vispirms kāda būtne baltā tērpā mani, visā augumā noliktu, ilgi un cītīgi skuva ar mazu, zuzošu mauglīti, bet sāpju vēl nebija. Es vērpos, lai viņai būtu ērtāk, un pat paguvu izstāstīt viņai vienu citu savu atgadījumu un parpratumu, bet tikai pavisam citā valstī un uz citas planētas.

Es tomēr tiešām esmu Milosas cilvēks, esmu pat sev līdzīgu sievieti redzējis senā muzejā.

Atcerējos Pago Pago, amerikāņu kara bāzes un par arhipelāgiem.

Bet mana liktens sieviete cenšas man iestāstīt, ka pati ir citplanētiete, jo viņa, protams, zina visu kustību laikus un atlido tikai, kad sākas eksods.
Vēl viņa cenšas pierunāt mani noticēt, ka viņai esot zaļi mati.

Kad viņai tas neizdodas, viņa ilgi un laimīgi laiza karsto bedrīti manā plecā pie krusta kaula un dažreiz pat naktī aizmieg…

Man liekas, viņa arī ir no Milosas…