Dienasgrāmatā pārsteidzoši daudz citiem tam laikam it kā nezināma, pat dzejas:
Paņem zobenu un nogāz kolosu no pjedestāla! Tie, kas tagad staigā togās ir tev naidīgi un tāli…
—-
29.05.1970 7019. diena
Dalībnieks
—– Pēc tam viņš raudāja, lasīja savus dzejoļus un stāstīja par Čehoslovākiju. Trauksmes bijušas jau kādu nedēļu iepriekš. 21. -22.augustā devušies. Strauji tempi.
Domājuši, ka vāci, ASV nāk virsū. Nesalabojamās mašīnas – tanki salauž. Bijušas viltus pasažieru lidmašīnas (uz Vīni?) ar desantu.
Vecie partizāņi gādājuši ūdeni, lai vietējie nenoindē. (…)
Kad neizdod kāda DR (KGB – B.D.) majora slepkavu, sāk strādāt smagais ložmetējs. Viena šāvēja dēļ – bojā iet visa māja. (…)
Atgriešanās – ziedi, tur – akmeņi. “Ko jums no mums vajag?”
Заря Востока Так грустно на земле, Как будто бы в квартире, В которой год не мыли, не мели. Какую-то хреновину в сем мире Большевики нарочно завели. Из книг мелькает лермонтовский парус, А в голове паршивый сэр Керзон. «Мне скучно, бес!» «Что делать, Фауст?» Таков предел вам, значит, положен.
Biju arī mākslinieks – plakātu ainu noformētājs PABRADES tankodromā, – epizodiski ar “gruntētāju” tadžiku zaldātu grupu piemitināts Lietuvas komunista bosa SNIEČKUS slēptajā medību muižā!!!
Viļņā. 1974.
Ar toreizējā “partizāņu” iesaukuma laika pastāvīgo klaiņu biedru, dižā latvju hokejista Artura Irbes tēvu Āriju Irbi.
Izstādei “Oriģināli” reiz tiku piedāvajis šo (manu “klona”) darba grāmatiņu.
Tāda likumīgi drīkstēja būt tikai VIENA, tās sākuma puse obligāti tika aizpildīta krievu valodā, bet otra, no vidus, – latviski.
Kā jebkurš patiesi cerīgs inteliģents tajos laikos, esmu, protams, melnās miesās strādājis arī kurinātāja darbu (pat 2 slodzes!) – un vēl nosacītā pagrīdē. Jo, – raugi, – katru rītu toreiz stundām skaldīju malku tagadējā Barikāžu muzeja mājas pagrabā Krāmu ielā; un iznēsāju to ikreiz pie kādā 28 apaļām cilindru krāsnīm piecos stāvos. Visādi fiziski attīstījos. Pie tam – darīju to arī pretējā namā, ielas otrā pusē – kur tagad restorāns “Neiburgs”. Vienmēr atcerēšos šo Lauksaimniecības neklātienes tehnikuma siltumam veltīto laiku!
P.S. “Nelikumīgā” kārtā toreiz labi papildināju savu bibliotēku, jo bija uznācis periods, kad cenzūra atgādāja krāsnī liekamu sēriju, viņuprāt, t.s. makulatūras literatūras – sadedzināmu avīžu un grāmatu. Re ku, daža izglābta vēl lepni stāv (ne tikai manā) plauktā!
Protams, esmu bijis arī, kā smejies, sava veida MEHĀNIĶIS GAVRILOVS Centrālajā riteņbraukšanas klubā.
Šī darba grāmatiņa liecina, ka (vienlaikus ar savas dzejas darbības plašāku sākumu) esmu vadījis daudzu izcilu Latvijas FILOSOFU atzīto un apmeklēto Bauskas Novadpētniecības un MĀKSLAS muzeja
taisni FILOZOFIJAS
FILIĀLI!!!
***
NB! Jaunieši!
Atgādne zinātniskai avotpētnieciskai piesardzībai un uzmanībai! –
Daudzi šķietami neapšaubāmi padomju laika dokumenti (arī slepenos arhīvos) nav adekvāti realitātei!
Manai mammītei, kura bērnībā skolā daudz un no sirds raudāja, – jo neprata tik skaisti kā citas meitenes dziedāt, – SKOLOTĀJA TABINE ielika “5” dziedāšanā ! (vienīgo “5” liecībā) – par patiesu sirds centību!
Bonis.lv 
