RSS

Kā iznīcināja PSRS VDK bīstamu arhīvu informāciju!

13 Jul
Attēlu rezultāti vaicājumam “specfonds bonis.lv”

B. Daukšta dārgākā Viduseiropā arhivētā PSRS aizliegto RADIOKLAUSĪJUMU DIENASGRĀMATU KOLEKCIJA

Manas visas 68 sistemātisko “Amērikas balss”, “Radio Brīvība”, “Vatikāna balss”, BBC u. c. aizliegto nakts radioklausījumu grāmatiņas. 4 valodās.

https://bonislv.files.wordpress.com/2011/07/image0629.jpg

Aglonas vidusskolas skolotājs St. Orbidāns ir filmējis B. Daukšta un D. Podskočija sambo cīņu Guļbinkas ezera telšu nometnē.

Stāsta, ka 1969.g. filmējis arī atpūtnieku, 17-gadīgo ļeņingradieti V. PUTINU uz mūsu tatami. Vai kas saglabājies?

Attēlu rezultāti vaicājumam “bonis rodēns bonis.lv”

No diapozitīva.

“Baltu valsts lielkunigaišu” FENOMENS pretokupācijas kustībā. – Dzīļu dokumenti. Organizācijas neatklātās “lietas”.

Te tikai tādi tīklā rasti spriedelējumi:
Par dižkunigaišiem. Nezinu, kāda ir Latvijas vēstures tradīcija, bet faktiski dižkunigaitis tas pats liekņazs vien ir, tikai lietuviski (lietuviešu valodā arī Kijevas lielkņazi ir dižkunigaiši (latviski tas būtu dižkungi 🙂 ). Vēl jāņem vērā to, ka Lietuvas dižkunigaište stipri nosacīti ir baltu valsts (cik zinu, jau no Aļģirda laikiem sarakste tur bija tādā “protobaltkrievu” valodā, lai kā tādi fakti arī nepatiktu mūsu brāļiem 🙂 ). Tad nu, manuprāt, iznāk, ka dižkunigaitis ir lielkņaza sinonīms, varbūt vienīgi ir kāda tradīcija latviskajā vēsturē, kad līdz tam gadam dižkunigaiši, pēc tā gada lielkņazi, jo ap to Ļubļanas ūniju tur ne smakas no tiem ļaužiem, kurus mēs mūsdienās saucam par lietuviešiem, valsts pārvaldē vairs nebija, tāpēc arī to vienoto valsti viegli bija nodibināt. –Feens 14:43, 23 janvārī, 2006 (UTC)

Tātad par dižkunigaišiem. Latviskā tradīcija, cik zinu, tiešām ir saukt viņus par dižkunigaišiem (vai dažreiz arī lielkunigaišiem); tas tiešām atbilst (liel)kņaza statusam, taču tas savukārt – (erc)hercoga utt. Domāju, labāk viņus tomēr dēvēt par dižkunigaišiem. Tiesa, ka Lietuvas dižkunigaitija bija ne pārāk “lietuviska”, un oficiālā rakstu valoda bija rutēņu (un nemaz jau tik traki tiem mūsu brāļiem tas neliekas:). Taču aristokrātiju (un tādējādi arī valsts pārvaldi) ļoti ilgi veidoja tikai lietuvieši (arī slāviskajās teritorijās), kas vēlāk, protams, pārpoļojās, taču neatkarības izjūtu saglabāja arī pēc Ļubļinas ūnijas (tāpēc arī bieži vien nevarēja vienoties par dažnedažādiem jautājumiem, piemēram, par karaļa ievēlēšanu u.c.). Gadījās arī, ka, neprasdami runāt lietuviski, viņi sevi tomēr dēvēja par lietuviešiem (līdzīgi mūsdienu Lietuvas baltkrieviem, kas sevi dēve par poļiem.:) Mjā, un Žemaitijā (Samogitijā) savu lietuviskumu aristokrātija tā īsti laikam nemaz nezaudēja – atšķirībā no pārējās Lietuvas. –Dekaels 16:03, 23 janvārī, 2006 (UTC)

Tad kā rakstam vikipēdijā? Cik ilgi ir dižkunigaiši – Vai līdz pat 1796.gadam, kad Reča Pospoļita krita, vai līdz Ļubļinas ūnijai 1596.gadā, kad izveidojās vienotā (bet divdaļīgā) valsts? Kā ir vēstures tradīcījā, jo faktiski jau oficiāli tas tituls saucās kaut kā tā – Joannes III, Dei Gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniae, Russie, Prussiae, Masoviae, Samogitiae, Livoniae, Smolenscie, Kijoviae, Volhyniae, Podlachiae, Severiae, Czernichoviaeque t.i. latīniski–Feens 20:11, 23 janvārī, 2006 (UTC)
Bet varbūt tikai līdz Krēvas ūnijai?–Feens 20:13, 23 janvārī, 2006 (UTC)
Bet par iepriekš Tevis rakstīto piekrītu daļēji, jo Lietuvas nosaukums vēsturiski ir daudz mainījies. Tur daudz šķēpu lauzts (un laužas vēl joprojām) starp poļiem ,lietuviešiem un baltkrieviem, tāpēc, ja kāds XIV gs. teica ka viņš ir ļitvins, tad tas nenozīmēja, ka viņš uzskatīja sevi par to, ko mūsdienās sauc par lietuviešiem vai arī baltu tautas piederīgo.–Feens 20:26, 23 janvārī, 2006 (UTC)

Vēl viens jautājums – vai tiešām – Jagaiļu (daudzskaitlī) dinastija? Ja tā, tad jocīgi, it kā to Jagaiļu būtu bijis daudz. Lietuviski – Jogailaičiai – jagailiešu, latviski pareizak būtu Jagaiļa (kā ciltstēva) dinastija. Ģediminu dinastija – arī skan skarbi, bet, ja tā ir pareizi izlabošu–Feens 21:07, 23 janvārī, 2006 (UTC)

Tātad vispirms par dižkunigaišiem. Domāju, vajadzētu viņus tā dēvēt līdz pat 1795. gadam, jo katrā ziņā jālieto viens nosaukums visam laika periodam – lai nejauktu lasītājam galvu.

Par dinastijām – nu jā, laikam jau jālieto vienskaitlis: Jagaiļa dinastija un Ģedimina dinastija. (Dažviet gan esmu manījis Jagaiļus daudzskaitlī, bet īpaši svarīgi tas nav.) Vienkārši pierasts pie “Habsburgiem”, “Romanoviem” utt., u.tml. –Dekaels 15:45, 25 janvārī, 2006 (UTC)

Nekas no iepriekšspriedelētā īsti tomēr mūsu aspektā nekrīt svarā,
jo būtiski svarīgi bija – okupētajā Baltu telpā pacilājoši iedvesmojoši NACIONĀLI LIELISKOT kustības iniciatoru rangu, vēsturisko nozīmību un garu!..
Skat. diskrētā BALTU PRETOŠANĀS ARHĪVA dokumentus Rietumu aizrobežās!

Vai atbildīgi restaurēs driskās saplēstus un samaltus KGB/STASI dokumentus Latvijā? Ja.. – Doma.

https://www.youtube.com/embed/xxAeJGFJ0rE?version=3&rel=1&showsearch=0&showinfo=1&iv_load_policy=1&fs=1&hl=en&autohide=2&wmode=transparent
https://bonis.lv/2015/03/24/beziznemuma-visu-pat-samalto-stasi-dokumentu-restauracija-un-digitalizacija-skarbu-likumu-sargata/
https://www.youtube.com/embed/bJci5Q_-bso?version=3&rel=1&showsearch=0&showinfo=1&iv_load_policy=1&fs=1&hl=en&autohide=2&wmode=transparent

Attēlu rezultāti vaicājumam “STASI latvijā bonis.lv”

I. Petrovs atkal bailīgi jautā B. Daukštam: – НО ЗАЧЕМ, ХОЛМС?

с ножницами против кгб – Игорь Петров

https://labas.livejournal.com/1086626.html

https://labas.livejournal.com/

Čekas arhīvu Herostrāti un herostrācija “personīgi sadedzinot”.

https://bonislv.files.wordpress.com/2012/05/image2025.jpg

Zīmīgs izlaidums.

turpināt..

https://bonislv.files.wordpress.com/2012/03/image18431.jpg

KGB sankcionētais masveida kontakts un savienības veidošana ar ZAGĻU pasauli. – Lielās selektīvās VISU PSRS SPECDIENESTU arhīvu iznīcināšanas un aizpludināšanas pēdas Latvijā..


Ja Latvijas drošības iestādēm rastos vēlme veikt preventīvus pasākumus, lai pasargātu cilvēkus no kaimiņvalsts aktivitātēm, tām būtu jāapzina konkrētas personas, kuras iespējams vervēt vai šantažēt. Šiem nolūkiem būtu vajadzīga dziļa, visaptveroša, uzticama, adekvāta un sistēmiski pilnvērtīga informācija par @VDK, @PSRS Bruņoto spēku izlūkdienesta un @citu padomju slepeno dienestu @t.s.palikumiem, metastāzēm un aģentiem Latvijas teritorijā. Taču tādas hiperinformācijas Latvijai ikdienas rīcībā nav.

KAS

SADARBOJIES ar DIENESTIEM. Kā tas varēja būt.

Kā smejies, …

NEAPZINĀTI,

BET –

TOTIES…

PASTĀVĪGI, AKTĪVI

un okupācijas dienestu interesēm

ĪPAŠI RAŽĪGI …

====

Ar VDK apzināti nesadarbojušies, bet dažs – sadarbojies NEAPZINĀTI, bet toties pastāvīgi un aktīvi? – Cilvēki ar darbīgu raksturu?

)))))))))

Un tad nāca pavēle  – iznīcināt TOS arhīvus

Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs un VDK arhīvu pētnieks Indulis Zālīte sarunā ar Neatkarīgo atminējās, ka jau 1990. gadā, nepilnu gadu pirms PSRS sabrukuma, aizsākusies apjomīga Latvijas PSR VDK arhīvu iznīcināšana. PSRS VDK priekšsēdētājs Vladimirs Krjučkovs 1990. gadā izdevis divas pavēles – vienu 1. septembrī, otru 24. novembrī – VDK centrālajos un teritoriālajos orgānos iznīcināt ar politisko pretizlūkošanu saistītās operatīvās lietas.

«Tas tika īstenots arī Latvijā, un par to mēs atrodam liecības VDK darbinieku pierakstos. Bija, ko dedzināt, arī vēl daudz kas cits, piemēram, korespondences perlustrācijas arhīvs jeb personu pasta sarakstes kontroles arhīvs. Tur bija apkopoti rokrakstu paraugi, Latvijā un ārzemēs dzīvojošo sarakste.

Otrs lielais arhīvs, ko iznīcināja, bija profilakses arhīvs. Ar 1987. gadu VDK sāka atteikties no tādas savas darbības metodes kā profilakse. Tā izpaudās šādi: ja par kādu personu no aģentūras vai citiem kanāliem tika saņemti signāli par šīs personas iespējamo pretvalstisko rīcību, šī persona caur VDK uzticamības personām, kuras strādāja profilaktējamās personas darbavietas kadru daļā vai administrācijā, tika brīdināta par problēmām tuvākajā nākotnē.

Dažkārt profilaktējamo uzrunāja VDK uzticamības persona Janka, sakot: «Beidz taisīt muļķības, gribi augstāku amatu, gribi iestāties augstskolā – padomā par savu nākotni.» Šo pasākumu dokumentēšana veidoja apjomīgu arhīvu. Profilakses pasākumi tika aktīvi piemēroti ideoloģiskajā jomā. 1974. gada beigās ieviesa oficiālu profilakses pasākumu – oficiāla VDK brīdinājuma izteikšanu -, par ko bija jāinformē prokuratūra.

No tā, kas tika sūtīts uz prokuratūru, dažas mapes ir saglabājušās Latvijas valsts arhīvā, taču lielākā daļa gājusi zudumā.

Reizēm šie materiāli bija daudz apjomīgāki nekā operatīvās izstrādes lietas.

Ko dedzināt, bija papilnam, ne tikai tāpēc, ka Latvija sāka atdalīties no PSRS, bet arī tāpēc, ka perestroikas gaisotnē daudzas VDK darba metodes tika atzītas par nelikumīgām,» stāstīja I. Zālīte.

Dedzina par malku spirta

To, ka arī paši atjaunotās Latvijas valsts pārstāvji ar VDK ēkās esošajiem informācijas krājumiem izrīkojās gan nolaidīgi, gan nosodāmi, liecina vairāki avoti. Piemēram, pēdējais Latvijas PSR VDK vadītājs ģenerālis Edmunds Johansons atmiņu grāmatā Čekas ģenerāļa piezīmes cita starpā aprakstījis, kā laika posmā

no 1991. līdz pat 1992. gada vasarai notika nekontrolēta VDK informācijas nesēju – galvenokārt dokumentu – iznīcināšana. Citkārt šajā procesā dalību ņēmuši Latvijas zemessargi, kā atalgojumu saņemot spirta malku: «Juridiski komiteja skaitījās likvidēta, tās vadība atlaista, bet darbinieki palikuši. Nojautu, ka sāksies pašdarbība. Tā, piemēram, Puškina ielas ēku, kurā atradās operatīvi tehniskā daļa, piektā daļa un Rīgas pilsētas daļa, apsargāja Zemessardze. Piezvanīju darbiniekiem un pavaicāju, kā viņiem iet. Izrādījās, ka viņi cenšas atbrīvoties no telefona ierakstiem, no visas tās operatīvās informācijas, kura saņemta, pielietojot dažādus tehniskos palīglīdzekļus. Šāda veida materiālu bija pietiekami daudz. Tos noteiktu laiku glabāja, pēc tam iznīcināja. Parasti jau iznīcināšanai nebija laika, jo materiālus nācās vest uz kurtuvi. Puškina ielā darba vajadzībām glabājās labs spirts tehnikas tīrīšanai. To spirtiņu mūsu darbinieki iedzēruši paši un arī uzcienājuši mūsu zemessargus. Sākumā zemessargi malkojuši visai kautrīgi, pēc tam kautrība zuda. Spirts ir spirts. Pamazām kļuvuši krietni lustīgi. Beigās, kad šiem jau labs prāts un draudzīga oma, mūsējie nolēmuši ķerties pie lietas, sākuši nest sētā papīrus un dedzināt. Zemessardzes vīriem, uz to visu raugoties, kļuvis garlaicīgi, un šie beigu beigās teikuši: «Mēs taču arī jums varam šo to palīdzēt, ja vien ieliesiet vēl kādus simts gramus.»

Tādā veidā nebūtībā aizgāja visi papīri un ieraksti. Kad ap pusnakti vēsturiskās liecības beidza kvēlot, daži zemessargi ar humoru vaicājuši: «Klau, vai tad jums vairs nav nekā, ko dedzināt?» Spirts glabājās 20 litru kannā, un tā viņi draudzīgi tonakt to kannu izdzēra tukšu.

Tā bija pilnīga pašdarbība, jo visu kontrolēt man neatlika laika. Pietika rūpju ar namu Stabu ielā. Tikai pēc tām noskaidrojās, ka ar dedzināšanu viņi ir pārcentušies un sadedzinājuši arī komunikāciju shēmas, pēc kurām varēja atrast sakaru kabeļus Rīgas pazemē.

Līdzīgs haoss notika komitejas septītās daļas telpās Mēness ielā. No turienes visa tehnika un dokumenti pazuda man nezināmā virzienā.»

Svarīgās piezīmītes

E. Johansons arī norādījis, ka

jaunā Latvijas vara, pamatojoties uz Latvijas un Krievijas noslēgto vienošanos, ļāva VDK darbiniekiem strādāt savās darba vietās pēc 1991. gada augusta puča vēl astoņus mēnešus. Tas ļāvis iztīrīt saimniecību no skandalozām laikmeta liecībām:

«Tas komitejai bija ļoti svarīgi, jo daudzi darbinieki atradās atvaļinājumos, daļa slimoja,

seifos atradās daudz privātu lietu – piezīmes, dokumenti, aģentu ziņojumi, piezīmju blociņi ar aģentu un uzticības personu vārdiem un tālruņu numuriem, kā arī citi materiāli. Tas viss kompromitētu gan pašus darbiniekus, gan arī tos cilvēkus, kas piezīmēs minēti.

Šīs darbinieku piezīmītes varēja kļūt par nopietnu iemeslu analīzei, politiskam novērtējumam un nopietnām sarunām.

Neviens jau nezināja, kas atrodas darbinieku seifos. Ja tiktu veikta kratīšana, atklātos daudz interesantu lietu. Toreizējā politiskajā situācijā jebkurš atklātībā nonācis materiāls izraisītu dažādas politiskās spekulācijas. Pret atsevišķiem darbiniekiem pat

būtu iespējams ierosināt krimināllietas.

Darbinieku atbrīvošanas procesā notika arī nemitīga dokumentu sūtīšana uz Maskavu. Mēs astoņus mēnešus varējām visai brīvi darboties un savest kārtībā savus papīrus.»
https://nra.lv/latvija/241152-iegut-patiesibu-par-vdk-agentiem-ir-praktiski-neiespejami.htm
Nu, ne gluži.

http://russian7.ru/post/kak-kgb-sotrudnichal-s-vorami-v-zakone/

Un nu – pats īpašākais gadījums?

000 Bet šitie – KAUC un RĪSTĀS, citu nevarēdami https://vz.ru/world/2018/6/16/928018.html

Stukaču “latviskās” kartītes, bet ne šajās.. pavisam citās, citu PSRS specdienestu struktūru kartotēkās. – B. Daukšts akcentē diskusijā.

 
Leave a comment

Posted by on 13/07/2021 in Uncategorized

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: