RSS

No AGLONAS (Sibīrijā) 1937.gadā aizvesti genocīdā 65 cilvēki!

01 Jul
Aglona (Algaštika) dibināšanas gads: 1900
Krasnojarskas novads           Latviešu diasporas izpēte kā pretpadomju darbība 
                       Apmeklējums 1976.g. 4.augustā
1976. gada vasarā, strādājot Lejas Bulānā, uz nedēļu devos izzināt kā tur ir ar tiem latgaliešu ciemiem uz ziemeļiem no Minusinskas, kuri minēti Šķiltera grāmatā:

329. Maļinovka, dibināta 1900.g., 30 saimniecības, 
330. Kraslavas kolonija (Kraslovka), dibināta 1899.g., 130 saimniecības,
331. Algaštikas kolonija, (Aglona),  dibināta 1900.g., 120 saimniecības,
332. Mihailovka, 27 saimniecības.  
333. Ustjtatarka, 20 saimniecības.
334. Stroganova, 30 saimniecības.     
Pa ceļam Minusinskas muzejā. Tas ir vienkārši brīnišķīgs. Ļoti daudz etnogrāfisko materiālu par Lejas Bulānu, Augšbulānu un Augšvētuku. Tos solīdie 19. gadsimta krievu zinātnieki uzsākuši vākt jau luterāņu koloniju dibināšanas laikā. Īsta veco laiku aura pārņem, tos aplūkojot.  Ar Jeņisejas labā krasta kalnainā apvidus sīkāku karšu meklēšanu gan neiet tik raiti. Minusinskas bibliotēka šodien slēgta. Lēni velkas sagrabējis autobuss uz Abakanu. Dzirdama latviešu valoda, pēc izloksnes nav grūti atpazīt, ka runātājas ir bulānietes:  – Nu kā tad tev tagad iet, vai vēl dzīvo viena pati, vai esi kādu krievu sev dabūjusi? Šīs latvietes mani nepazīst – tātad Bulānā viņas vairs nedzīvo. Gandrīz vienmēr, braucot cauri Abakanai un Minusinskai, ir nācies izdzirdēt latviešu valodu. Lielākā daļa no tiem latviešiem, kas atstāj ciemu, pārceļas uz dzīvi šajās pilsētās.  Abakanas bibliotēkā. Padomju valsts noslēpums ir tās ģeogrāfija un kartes tiek tīši izkropļotas, lai nelietīgajiem kapitālistu spiegiem būtu grūtāk atrast vietas, kur veikt savus melnos darbus. Par laimi nav atģidušies pasludināt par noslēpumu saimniecības nolūkos izmantojamās grāmatas ar apdzīvoto vietu sarakstiem, kur norādīti arī attālumi. Kaut kādu aptuvenu priekšstatu būšu dabūjis vismaz par viena – Aglonas ciema atrašanās vietu.  Nakts Abakanas dzelzceļa stacijā.  Cītīgi pildot kādu vietējo dzelzceļa vai iekšlietu orgānu sadistisko direktīvu, dežurante neļauj cilvēkiem gulēt. Un arī somas un cita bagāža visiem jānodod glabātuvē. Arī nabaga zaldātiņiem tas jādara un par to jāmaksā viņiem tik dārgās kapeikas. (Padomju zaldāta alga tajā laikā ir 10 kapeikas dienā). Bet viņi atsakās un nepiekāpjas un tai kurvai nekas nesanāk. Es kaut kā iemanos vienā stūrī kādas pāris stundas pasnaust. 4. augustā uz kuģa un lejup pa Jeņiseju. Pārtika visai dienai nodrošināta, nopērkot 8 pīrādziņus par 5 kapeikām gabalā. Kapteinis, redzot, ka lasu Abakanā dabūto grāmatu par Šopenhaueru (kādas jaukas un deficītas lasāmlietas var kādreiz dabūt dabūt Krievijas attālos nostūros!), pienāk aprunāties.    Ļebjažjē jākāpj ārā  Tad gaidu autobusu uz rajona centru Krasnoturansku. Tad gaidu vietējās satiksmes lidmašīnīti uz Kara-Bellik ciemu. Tad kādi 8 km kājām. Un beidzot Aglona klāt.   Aglonas galvenā iela
Esmu Jāņa Boluža viesis. Tāds latgalisks silti tiešs viesmīlīgums, tūlīt man galdā medus trauks un blakus liela karote un es klausos viņa stāstīto. Visupirms gan viņu pārliecinājis, ka latgaliski saprotu visu, vienīgi runāt nevaru.  MihailovkasUstj-Tatarkas un Kreslovkas vairs nav. Stroganova. appludināta. Vitebskas arī nav. Tur bija neliela baznīciņa. Maļinovku nonesa uz Romanovku. Tur tagad arī neviena nav.  Vecenītei (viņa mātei) bija 3 gadi, kad to atveda šurp 1897.gadā. Viņš dzimis 1925. gadā. No 1942 līdz 1947 bija karā. 1944. jūnijā – oktobrī frontē, pēc ievainojuma uz jaunāko leitnantu kursiem. Sācis karu pie Nevelas. Ģenerālis Dambergs mītiņā teicis, ka tagad savu zemi atbrīvo, lai neko nelaupot un nepostot.   Citus gadus vēl Jāņos gāja. Šogad Jānis Bolužs ne, jo bija lietus. Jāņos ejam ar puķēm, ar vainagiem, dziedādami. Pēc jaunā stila svinam. Krievi taisa savu Ivanu Kupalu pa vecam.
Vecās sievas vēl iet padziedāt kapos. 
– Kādas dziesmas šeit dziedat? 
– Jemsimi gloazeiti, dzersimi olu
līdz pošami dibenam. Tad Ozolīti, zemzarīti.  Bet Jānis laikam tomēr nav dziedātājs. Neko darīt, agloniešu dziesmas paliek neierakstītas. Māja būvēta 1924. gadā, pārtaisīta.  Visi ciemi reizē taisīti augšā. Pašas pirmās mājas vairs nav saglabājušās. Talkas – pa svētdienām. Uztaisa alu un talcinieki nāk ar saviem zirgiem. Vai arī nolīgst kādus citus talkā. Agrāk sādža bija 2 km gara. Vēl tur, aiz fermas. Kad sākās kolhozi, daudzi aizbrauca prom. Aiz Krāslavas nupat lāči 8 govis saplēsuši un 13 iztrenkājuši. Vilku gan vairs nav.
Upītē avota ūdens. Ja līst lietus, tad duļķains. Ciema kluba ēka Piemājas laukus sovhozs apar ar traktoru jau kādus 15 gadus. Par to jāmaksā maz. Tagad alum vairāk cukuru liek klāt. No kviešiem taisa. Agrāk sēja miežus un pat pārdeva. Labi auga mieži un tagad arī vēl dažkārt sēj. Vairs gan nav īstu aldaru. Agrāk mazāk bija uz to samogonu. Pirms kara arī kolhozs taisīja alu pēc sējas darbu pabeigšanas. Kviešu alus zaļegajet. Latvieši dzīvojot katrā otrā mājā. Baznīcu uz šejieni atveda no Krāslavas 1956. gadā. Uz ielas bijis krusts, bet pirms 10 gadiem tas nozāģēts. Tīrie poļi, no Grodnas, tie vairāk bija Krāslavā. Krāslavā bija latgaliešu skola, ne grāmatas ne bildes vairs nav. Krāslavā bija bērnu nams (bērnu dārzs ?) Skolā 3 klases. Viena skolotāja. Vairs tikai kādi 15 bērni. Pirms 6 gadiem bija bija četras klases. Krāslavā līdz 1934. gadam bija 7 klases. Ejam apskatīt ciemu. Bet ik pēc brīža līst lietus, gluži kā tad, kad pagājušā gadā braucām caur jaunceļamo BAM trasi kalnos Kunermā, tur tikai kalni bija augstāki. Vēss. Jau šajās dienās esot gaidāma salna. Salnas parasti sākas jau 10 – 15. augustā. Salnas mēdzot  būt vēl jūnijā. Mjorzlaja Salba, vieta ar tādu drūmu nosaukumu arī ir te netālu. 

Agrāk skaisti auda. Vēl tagad arī auž vilnas grīddeķus.   Linus vairs nesēj jau gadus 15. Stelles vairs neviens netaisa, šīm stellēm 40 gadu. To īpašniece Anna Plinte saka: visas sievas, kas manos gados, tās auž. Mana meita gan vairs ne. Visas tās, kas dzimušas līdz 1925. gadam. Turam paši aitas. Krāsojam pašas ar veikalā pirktām krāsām. Rakstus no saviem vecākiem noskatījāmies. Informācija no kantora darbiniekiem: ir 50 saimniecības. Iedzīvotāju skaits bijis 180, tagad, protams, mazāk. 70 cilvēki pastāvīgi strādā sovhozā. Traktoristi sezonas laikā var nopelnīt 175 rubļus, skotņiki (lopkopji) – 130 – 140. Pagājušā gadā sovhozs rajonā ieņēmis 1. vietu. Iegūts novada ceļojošais sarkanais karogs. Algaštika ir sovhoza “Peredovoj” 3. nodaļa. Šeit ir klubs, medpunkts. Maizi ved no Kortuza. Sovhozs šeit nodarbojas tikai ar liellopu nobarošanu, pienu neslauc. Nobarotos lopus ved uz Abakanas lopkautuvēm. Tautas skaitīšanā par latgaliešiem ierakstījuši vecos cilvēkus. Bet bērnus – par krieviem. Viņiem seminārā esot teikts, ka tāda tautība latgalieši nav, otnositsja k pročimi. Te galvenokārt ir latvieši un baltkrievi. Poļu maz.  Jānis Bolužs saka, ka šejienieši sevi sauc par latviešiem, bet es nevaru to pārbaudīt, komunicējot ar citiem agloniešiem, jo nav valodas. Mēģinu neprasmīgi kaut kā izlocīt vārdus latgaliskā veidā, tad uz mani skatās kā uz citplanētieti, klausās, bet maz ko saprot, ja runāju normālā vidus dialektā, nesaprot vispār neko un, liekas, vairs neklausās. Un krieviski sarunāties ar latviešiem, to es neesmu spējīgs. Nemaz.  Tad arī es skaidri saprotu, ka latgaliešu ciemus vajag pētīt vienīgi pašiem  latgaliešiem. Un taisos prom. Bet Rīgā man pienāk Jāņa Boluža sūtītā vēstule, kurā viņš vispirms ļoti atvainojas par to, ka raksta krieviski. Daļu vēstules iztulkošu: “Kad Jūs aizbraucāt, vecās sievas teica – kāpēc gan viņš tik ātri aizbrauca. Mēs taču būtu dziedājušas, bet sākumā kautrējāmies. Viņš taču ir mūsu savējais  latvietis (naš rodnoj latiš) un atveda mums sveicienus no mūsu tālās dzimtenes, bet mēs sākumā apmulsām un nenoticējām”.  

              Krasnojarskas Memorial’a vietnē atrastā informācija par to, ka 1937.g. genocīdā no Aglonas aizvesti 65 cilvēki. V latgal’skoj derevne ALGAShTYK, KRASNOTURANSKOGO rajona, v 30-h gg. bylo okolo 100 dvorov. V 1937-1938 godah v ALGAShTYKE zabrali 65 chelovek.
Iosif Francevich TRUPP (1906-1938), latgalec, rabotal predsedatelem kolhoza. Ego otec Franc Andreevich TRUPP (1864-1938) i brat Adam Francevich TRUPP (1896-1938) tozhe zhili v ALGAShTYKE. Vseh ih zabrali v odin den’, 5.12.37 g., i otpravili v MINUSINSKUYu tyur’mu. Oni byli osuzhdeny `dvojkoj` 13.01.38 g. po st. 58-10,11 (kak `uchastniki kontrrevolyucionnoj nacionalisticheskoj fashistskoj organizacii`). Ih rasstrelyali 2.02.38 g. v MINUSINSKE.
Oni posmertno reabilitirovany 26.11.57 g. Verhovnym sudom RSFSR.
V tot zhe den’, 5.12.37 g., v ALGAShTYKE byl arestovan latgalec Pavel UMBRAShKA. On tozhe byl osuzhdyon `dvojkoj` 13.01.38 g. i rasstrelyan v MINUSINSKE.
29.10.95 g. Zapisal V.S.Birger, Krasnoyarsk, Ob-vo `Memorial` В латгальской деревне АЛГАШТЫК, КРАСНОТУРАНСКОГО района, в 30-х гг. было около 100 дворов. В 1937-1938 годах в АЛГАШТЫКЕ забрали 65 человек.
Иосиф Францевич ТРУПП (1906-1938), латгалец, работал председателем колхоза. Его отец Франц Андреевич ТРУПП (1864-1938) и брат Адам Францевич ТРУПП (1896-1938) тоже жили в АЛГАШТЫКЕ. Всех их забрали в один день, 5.12.37 г., и отправили в МИНУСИНСКУЮ тюрьму. Они были осуждены “двойкой” 13.01.38 г. по ст. 58-10,11 (как “участники контрреволюционной националистической фашистской организации”). Их расстреляли 2.02.38 г. в МИНУСИНСКЕ.
Они посмертно реабилитированы 26.11.57 г. Верховным судом РСФСР.
В тот же день, 5.12.37 г., в АЛГАШТЫКЕ был арестован латгалец Павел УМБРАШКА. Он тоже был осуждён “двойкой” 13.01.38 г. и расстрелян в МИНУСИНСКЕ.
29.10.95 г. Записал В.С.Биргер, Красноярск, Об-во “Мемориал”
Atpakaļ uz “Latviešu diasporas izpēte kā pretpadomju darbība”
 
Leave a comment

Posted by on 01/07/2021 in Uncategorized

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: