RSS

ĶIRĶA ceļš. – Kremļa spiegu “KŅAZA” Rūdolfa brālis AUGUSTS KIRHENŠTEINS.

17 Jun

Ķirķis jeb “Sudraba rīklīte”. Daži topošās 1940.gada marionešu valdības “galvas” politiskā ceļa posmi.

       Darbošanās “Kulturālās tuvināšanās biedrībā ar SPRS tautām”

Augusta Kirhenšteina fenomenu Latvijas politiskajā vēsturē, protams, grūti izprast bez visas viņa sabiedriski politiskās evolūcijas aptvēruma. Manuprāt, profesora personības pārvērtību ciklu nevar ierobežot tikai   ar 1940. gada vasaru, kā to dara savās atmiņās  viņam gandrīz par draugu toreiz kļuvušais sekretārs Vilis Stalažs. No daudzu gadu tāluma ir skaidri redzams, ka Padomju Savienības interešu  pārstāvju un arī viņa paša brāļu faktors tieši vai netieši sāka iedarboties uz A. Kirhenšteina pasaules situācijas uztveri un politisko nostāju vismaz kopš 1930. gada, kad viņš kļuva par aktīvu darboni latvju „Kulturālās tuvināšanās biedrībā ar SPRS tautām”.

Šīs biedrības izveidošanās un darbība pagaidām tomēr daudzējādā ziņā vēl paliek Atmodas gados daudzinātā „vēstures plankuma” statusā. Šoreiz norādīšu tikai to, ka biedrības izveidošanā sadarbojās dažādi politiskie spēki un iestādes gan Latvijā, gan Padomju Savienībā. Laikam gan interesants varētu būt fakts, ka pēc iespējas ātrākā tuvināšanās biedrības 22 izveidošanā 1929. gadā personīgi vitāli ieinteresēta bija arī VOKS (Vsesojuznoje obščestvo kuļturnoi svjazi s zagraņicei) priekšsēdētāja Olga Davidovna Kameņeva (Ļ. Trocka māsa un A. Kameņeva sieva).  Viņas ilgi gaidītais panākums, izveidojot pirmo tādu biedrību Baltijā, varēja pozitīvi ietekmēt arī A. Kameņeva politiskās akcijas.

„Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām” (KTB), kuras pirmais priekšsēdis bija J. Rainis, savos statūtos oficiāli izvirzīja sev tikai tīrus, apolitiskus kultūras kontaktu un kultūras vērtību apmaiņas mērķus. Padomju puse savukārt no sākta gala mēģināja šīs biedrības darbību politizēt un ideoloģizēt, bet  nelielo šīs biedrības „radikālo inteliģentu” daļu vēl arī iesaistīt padomju speciālo dienestu tīklos. Tieši KTB legālās darbības pajumtē idejiski un politiski izauga daudzi aktīvi 1940. gada vasaras staļinizatoru līdzskrējēji un trešā daļa no t. s. tautas valdības ministru sastāva: P. Blaus, J. Jagars, – protams, pašu ministru prezidentu un ārlietu ministru A. Kirhenšteinu ieskaitot.23

Jāsaka, ka politpārvalde un Latvijas Republikas ārlietu ministrija pietiekami dziļi pārzināja neatkarīgai valstij nevēlamās tendences KTB darbībā. Tā, piemēram, Vilhelms Munters savā dienasgrāmatā jau 1930. gada 6. jūlijā raksta: „Šodien man bija liela saruna ar Bīlmani, kurš stāstīja par latviešu rakstnieku savienības biedru un „Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS” biedru simbiozi ar SPRS.”24 Latvijas drošības iestādes pievērsa vajadzīgo uzmanību faktam, ka KTB ir vienīgā legālā sabiedriskā organizācija, kuras biedriem atsevišķi tiek rīkotas speciālas, intīmas pieņemšanas padomju sūtniecībā.

Jāsaka, ka daudzus pārsteidza A. Kirhenšteina iesaistīšanās KTB darbībā, jo biedrībā, kas faktiski apvienoja tikai radošo profesiju pārstāvjus, izcilus kultūras darbiniekus, viņš kā vienīgais zinātnieks un profesors savā ziņā bija baltā vārna vai zvirbulis. VOKSa vadība gan izmisīgi centās – kā tieši rakstīts kādā dokumentā – ievilkt biedrībā arī citus zinātniekus, profesorus, bet tie, Maskavai par nelaimi, izmisīgi turējās pretim. 1939. gada 26. februārī pats VOKS III Rietumu nodaļas vadītājs S. Meļņikovs pilnīgi negaidīti atsūtīja LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekānam profesoram F. Balodim visu 1935. gada žurnāla „Sovetskaja etnografija” komplektu un pavadvēstuli, kurā visai glaimoja viņa zinātnieka patmīlībai. F. Balodis šīs danajiešu dāvanas gan labprāt pieņēma, bet biedrībā tomēr neiestājās.25

A. Kirhenšteina funkcijas tuvināšanās biedrībā trīsdesmito gadu sākumā saistījās galvenokārt ar tā saucamo padomju ,,izbraucamo profesoru,, – OGPU pārbaudītu personu – uzņemšanu un aprūpi. VOKSa fonda materiālos, kas atrodas dažādos Maskavas arhīvos, reizēm sastopam pikantas Maskavas viesu braucienu pārskatu detaļas, kas liecina arī par viesu uzņēmēja Latvijā pietāti pret toreizējo totalitāro padomju režīmu. A. Kirhenšteina vārds KTB biedrības sakarā visai bieži figurē padomju sūtniecības, ģenerālkonsulāta un VOKSa pilnvarotā Latvijā (parasti tas bija sūtniecības pirmais sekretārs vai ģenerālkonsuls Rīgā) ziņojumos (“svodkās”) augstākajai vadībai un uz pieprasījumu sniegtās  izziņās, ko rotā spiedogs: „Ņe podļežit razglašeņiju” (Konfidenciāli).

Arī no KTB tuvām komunistu aprindām  un t. s. A. Ozoliņas-Krauzes grupas Maskavā regulāri pienāk raksturojumi katra biedrības darboņa dosjē veidošanai. A. Kirhenšteins politiskā ziņā tiek raksturots kā demokrāts, uzsvērta viņa epizodiskā politiskā tuvība ar Marģeru Skujenieku. Negatīvu akcentu A. Kirhenšteina darbības izvērtējumā no VOKSa vadības puses nav, un 1933. gada 21. oktobrī VOKSa pilnvarotais Latvijā I. Titovs paziņo „uz augšu”, ka viņš uzskatot par iespējamu ārkārtīgi piesardzīgi uzturēt tiešus individuālus sakarus ar Padomju Savienībai lojālo profesoru.26 Par šo sakaru būtību šoreiz nerunāsim, konstatēsim tikai to, ka VOKSa sarakstē A. Kirhenšteins turpmāk sāk figurēt kā „mūsu pilnvarotajai pārstāvniecībai tuva persona”, ar ko „var strādāt”. Draudzīgas attiecības A. Kirhenšteinam 1932.—1934. gadā, šķiet, ir bijušas ar padomju sūtniecības pirmo sekretāru Jeronīmu Markoviču Morštinu.

Zīmīgi, ka 1933. un 1934. gadā, kad pastiprinās labējo aprindu uzbrukumi Kulturālās tuvināšanās biedrībai, A. Kirhenšteins paliek tajā 8 cilvēku grupiņā, kas turpina uzturēt dažādus kolektīvus un individuālus kontaktus ar padomju iestādēm.27 Daļa no viņiem to dara demonstratīvi – elementāras principialitātes dēļ, jo uzskata, ka kultūras sakarus ar padomju tautām jāmēģina turpināt jebkuros apstākļos, un tas nebūt nenozīmē tuvināšanos ar toreizējo padomju politisko režīmu. Toties tieši politisku tuvināšanos un sadarbību tobrīd visvairāk vēlējās padomju kultūrdiplomāti. Tīri kulturāla tuvināšanās nebija viņu interesēs. Šai sakarā var minēt I. Meņicka, VOKSa pilnvarotā Latvijā, vēstuli Baltijas sektora vadītājam A. Karidi 1930. gada 5. aprīlī. Meņickis bija sašutis par to, kā Rainis formulējis KTB nosaukumu. Viņam nepatika, ka, spriežot pēc biedrības nosaukuma, latvji gribot tuvināties tieši ar PSRS tautām, nevis ar PSRS (kā valsti, politisku subjektu un režīmu). „Šis sīkums ir visai raksturīgs,” uzsvēra Meņickis.28

          Promaskaviskā rosība padomju okupācijas priekšvakarā

A.Kirhenšteina pievilkšanu un pakļaušanu padomju vēstniecības interesēm forsēja trīsdesmito gadu otrajā pusē no preses publikācijām jau zināmais, NKVD ārzemju nodaļai kalpojošais Ivana Čičajeva un Mihaila Vetrova tandēms.29 Šķiet, ka jau no tā laika, kad NKVD ārzemju nodaļu vadīja viens no brāļiem Trilisseriem, un pavisam noteikti vadītāju Mesinga, Slucka un Sudoplatova ērā, abas šīs tandēma personas vadības uzdevumā apvienoja savu formālo diplomāta karjeru ar mērķtiecīgu neoficiālu darbību sabiedrisko un kultūras darbinieku vidē Baltijas valstīs un citur. Ne nu bez I. Čičajeva pūlēm sāka gatavot četrus dzejniekus Igaunijas 1940. gada marionešu valdībai. Latvijā padomju vēstniecības padomnieka I. Čičajeva un pirmā sekretāra M. Vetrova vētrainās aktivitātes kulminēja, sākot no 1938. gada. Kā atceras pats I. Čičajevs, viņa darbībā „priekšplānā izvirzījās arī tie kadri, kuriem nākotnē bija lemts (!) stāties Ulmaņa profašistiskās kliķes vietā.” Sevišķi šie „progresīvo aprindu kadri” tika taustīti un pētīti pēc I. Čičajeva informatīvās vizītes pie Staļina Maskavā 1940. gada aprīļa beigās.30

Jāpiebilst, ka, gatavojot kandidātus 1940. gada ielikteņu valdībām, padomju iestādes visās trijās Baltijas valstīs rīkojās stipri līdzīgi. Šis „specifiskais darbs” ar padomju pārstāvniecībām tuviem „demokrātiskās un radikālās inteliģences pārstāvjiem” īpaši aktīvās formās notika, sākot no 1939. gada vasaras – toreiz noteikti iezīmējās pavērsiens uz sazvērestību padomju un vācu attiecībās, kas bija vērsta arī pret Baltijas valstīm. Berijas dienesti,  īpaši  NKVD ārzemju nodaļa sāka pastiprināti kūrēt dažāda rakstura “kadru darbu” paredzamajā PSRS impēriskās ietekmes sfērā.

Fakti liecina, ka kopš 1939. gada vasaras sevišķi cītīgi individuāli tika apstrādātas tās trīs personas, kurām 1940. gada jūnijā nācās stāties t. s. tautas valdību priekšgalā. Katram no nākamajiem „tautas minprēžiem” uzradās savs pastāvīgs aprūpētājs un virzītājs no padomju sūtniecību darbiniekiem. Par A. Kirhenšteinu jau minēju – viņu iespaidoja un politiski izglītoja par draugu uzmeties M. Vetrovs.31 Justa Paļecka šefs padomju pilnvarotajā pārstāvniecībā Lietuvā savukārt bija tās sekretārs F. Moločkovs. Johannesu Varesu (Barbarusu) Igaunijā kūrēja padomju vēstniecības sekretārs un reizē aģentūras tīkla vadītājs V. Bočkarjovs. 1939. gada vasarā kūrortpilsētiņā Pērnavā, kur dzīvoja un veiksmīgi praktizēja ārsts un dzejnieks J. Varess, V. Bočkarjova uzdevumā ieradās PSRS vēstniecības preses atašejs, TASS korespondents P. Izmestjevs. Šis aģents 1960. gadā rakstītās atmiņās daudznozīmīgi uzsver, ka viņa Pērnavas sarunas ar J. Varesu drīz „kļuvušas nemedicīniskas”.32

Var pamanīt, ka nākamo „tautas valdību galvu” nobriedināšana un sagatavošana dažu apstākļu dēļ centrējās taisni Rīgā. Gan A. Kirhenšteins, gan J. Paļeckis abi bija „Jaunāko Ziņu” līdzstrādnieki: pirmais – nodaļas redaktors, otrs – korespondents (veselus 12 gadus – līdz 1939. gada novembrim). J. Paļeckis Lietuvā bija arī turienes „Padomju tautu kultūras izzināšanas biedrības” viceprezidents un tādā kārtā ar A. Kirhenšteinu viņu saistīja arī faktiskā otro cilvēku loma līdzīgās kultūras sakaru biedrībās. J. Varess ar Rīgu un abiem minētajiem darboņiem tieši saistīts bija mazāk; bet ar viņu ciešus literārus sakarus uzturēja KTB sekretāre Elīna Zālīte.33

Atgriežoties pie A. Kirhenšteina gaitām 1939. gadā, jānorāda uz citiem kolēģiem negaidīto viņa aktivitātes vētraino uzvilnījumu Kulturālās tuvināšanās biedrībā. 1939. gada vasarā viņš pēkšņi sāk nākt ar idejām par ciešāku tiešu sakaru uzņemšanu ar VOKS vadību Maskavā un ,,intensīvākas kultūras sadarbības nokārtojumu,,. Faktiski A. Kirhenšteins pats sevi izvirza par tādu kā „ārlietu ministru” tuvināšanās biedrībā. Acīmredzot ne bez VOKS oficiālā pārstāvja M. Vetrova ierosmes un iniciatīvas pavecais profesors nolemj doties uz Maskavu. Te – kā gadījies, kā ne – pienāk arī ielūgums no VOKS vadības apmeklēt tikko atklāto Vissavienības lauksaimniecības sasniegumu izstādi, un Kirhenšteins kopā ar Valdi Grēviņu dodas savā pirmajā lielajā Maskavas turnejā.

Par A. Kirhenšteina aizrautīgo viesošanos staļinizētās kaimiņvalsts galvaspilsētā Latvijas ārlietu ministram V. Munteram 1939. gada 20. augustā ziņo F. Kociņš. Latvijas diplomāti Padomju Savienībā, šķiet, ir bijuši nepatīkami pārsteigti par Kirhenšteina enerģisko rosīšanos VOKS pārraudzības sfērā un zināmu demonstratīvu  nevērību pret savas valsts oficiālajiem pārstāvjiem ārzemēs.34

Domājams, ka Maskavas vizītes laikā A. Kirhenšteinam kļuva skaidrākas dažas jaunas PSRS ārpolitikas attīstības tendences un radās vīzija par viņam pašam ierādītu diezgan eksponētu vieta Padomju Savienības kultūrdiplomātijas sakaros ar Latviju turpmākajā posmā. Ar VOKS vadību tika saskaņots kultūras apmaiņas pastiprināšanas plāns, vienojās, piemēram, par Sarkanās Armijas mākslinieciskā ansambļa viesošanos Rīgā un izstāžu darba izvēršanu.

Neko daudz vairāk  par Kirhenšteina Maskavas brauciena aizkulisēm nav iespējams pateikt, jo VOKS Slepenās daļas dokumentāciju par 1937.—1940. gada posmu PSRS Centrālā Valsts Oktobra revolūcijas arhīva darbinieki šo rindu autoram – pirms daudziem gadiem – vairākkārt laipni atteicās izsniegt, aizbildinādamies ar to, ka „tā atrodas 5. stāvā, kur tiek caurskatīta”. Pēc analoģijas ar iepriekšējo laika posmu jādomā, ka Kirhenšteinu (tāpat kā Eduardu Smiļģi 1935. gada janvārī) visās viņa Maskavas gaitās gandrīz vai katrā solī pavadīja tradicionālie VOKS aprūpētāji, kas pēc tam rakstīja izsmeļošus dienesta pārskatus par Latvijas viesa izturēšanos, interesēm un rakstura īpašībām. (E. Smiļģis ar savu nevadāmo, izaicinošo raksturu un demonstratīvu nostāšanos Ulmaņa valdības interešu pārstāvja pozā 1935. gadā šādas politiskas izvērtēšanas galaiznākumā atslābināja padomju kultūrdiplomātijas tendenciozo interesi par sevi. Par to viņš varēja būt pateicīgs centīgajai ziņotājai biedrenei E. Poļakovai.)35

No izpētei pieejamiem materiāliem rodas iespaids, ka, atrazdamies savu brāļu slepkavu valstī, A. Kirhenšteins ir juties pat visai apmierināts un pagodināts par viņa peronai veltīto lielu padomju vīru uzmanību. Nav tomēr iespējams noticēt, ka tolaik viņš jau būtu zinājis patiesību par Arnolda un Rūdolfa bēdīgo galu padomju moku kambaros. Normāls cilvēks, kaut ko tādu uzzinot, protams, nespētu vairs pēc tam naivā pacilātībā savos „Jaunāko Ziņu” rakstos jūsmot par „ēzeļiem, skaistiem mūļiem un kamieļiem”, ko redzējis „paša Vjačeslava Molotova” ārzemju viesiem atklātajā padomju lauksaimniecības izstādē.36

Tāpēc nevar neapšaubīt Arveda Švābes „Latvju enciklopēdijā” atrodamo negatīvo akcentu tai sakarā, ka A. Kirhenšteina brāļi bijuši „likvidēti 1937. gada tīrīšanas akcijās”, bet viņš „TOMĒR” pieņēmis 1940. gadā valdības galvas amatu, „LAI” pēc viņa paša vārdiem, „IEIETU VĒSTURĒ”. Šis vārdiņš „tomēr” rādās lieks. Vairāki laikabiedri, arī Latvijas sūtniecības Maskavā sekretāre mašīnrakstītāja Līna Ratermane, liecina, ka par abu savu brāļu, „ievērojamu padomju darbinieku”, likteni Kirhenšteins esot uzzinājis tikai 1940. gada augustā.37 Tas bija jau nākamais, „vēsturiskais” profesora brauciens uz Maskavu divdesmit cilvēku delegācijā, kas ieradās pie Staļina pakalpīgi lūgt okupētās Latvijas oficiālu iekļaušanu – aneksiju -Padomju Savienībā. Jādomā, ka pirmā Maskavas brauciena laikā A. Kirhenšteinam bija (un varbūt pat speciāli tika nostiprināta) pārliecība, ka viņa Krievijas brāļi vēl ir dzīvi, veseli un bauda zināmu ietekmi Staļina impērijā. Iespējams, ka  spēles ar „brāļu faktoru” no padomju puses līdz 1940. gada vasarai tika izmantotas, lai stimulētu profesora ieinteresēto lojalitāti un aktivitāti sadarbībā ar „brāļu valsts” iestādēm.

Par to gan var nešaubīties, ka VOKS speciālisti Maskavā 1939.gadā sev raksturīgā stilā centās nospēlēt veselu simfoniju uz pavecā profesora godkāres, slavaskāres un citu cilvēcisko vājību stīgām. A. Kirhenšteinam bija organizētas individuālas sarunas ar VOKS vadītājiem un  tādi  izbraucieni, kuros nepiedalījās viņa zemāka ranga kolēģis V. Grēviņš. Laipnie Maskavas čičerones sagādāja Kirhenšteinam iespēju apmeklēt t. s. Intūrista kolhozus, īstas Potjomkina sādžas,arī ļoti pagodinošā kompānijā – piemēram, ar ievērojamiem somu diplomātiem. No atmiņām zināms, ka Kirhenšteins bija stipri jūtīgs pret šādu individuālu pieeju un savas personas izcelšanu. Zīmīgi, ka savu ceļojumu aprakstos viņš pievērš uzmanību specifiski pompozajai Staļina valsts pagodinājumu sistēmai, piebilzdams, ka izcilus strādātājus PSR Savienībā – varat iedomāties! – dēvē par „znatnije” – „darba dižciltīgajiem”! (viņa paša tulkojumā).38

Pēc atgriešanās no Maskavas A. Kirhenšteins publicēja Latvijas presē rakstu sēriju, kurā ļoti atzinīgi, pat sajūsmīgi izteicās par viņam nodemonstrētajiem Padomju Savienības sasniegumiem ne tikai lauksaimniecībā, bet arī citās dzīves nozarēs. („Jaunākajās Ziņās” 1939. gada septembrī bija publicēti iespaidu kopojumi: „Lielā lauksaimniecības izstāde Maskavā”, „Lopkopības sasniegumi Padomju Savienībā” un „Kā darbojas kolhozi un sovhozi”.) Nevar noliegt, ka savu pieredzējumu aprakstos profesors parādīja arī mazliet zootehniska patriotisma, pieņemdams, ka „viena otra kolhoza sasniegumus piensaimniecībā sekmējuši arī no Latvijas ievestie vaislas kustoņi, par ko liecina govju nosaukumi – Dora, Vita, Līva u. c.”39

Nesalīdzināmi lielāks tomēr esot bijis Augusta Kirhenšteina  padomju tipa patriotisms. To aprakstīja viņa  jubilejām veltītās grāmatās. Pēckara posmā, kad padomju okupācijas režīma propagandisti kuriozā veidā centās cildināt žēlīgā skata „prezidenta” visneiedomājamākos īpašos nopelnus PSRS priekšā, uzpeldēja ar Maskavas braucienu saistāmā leģenda par jau toreiz parādīto nepieviļamo Kirhenšteina politisko modrību. Dažā labā jubilejas rakstā 1947. gadā un vēlākajos gados atrodami mājieni, ka viņš gandrīz vai tā kā būtu izglābis visu Padomju Savienību un pašu biedru Staļinu no milzīgām bakterioloģiskām briesmām. Lieta tāda, ka 30. gadu nogalē profesoram kļuvuši zināmi atmaskojoši materiāli par viņam un Padomju Savienībai naidīgi noskaņoto Rīgas Herdera institūta baltvācu profesoru bakteriologu drausmīgo sazvērestību. Tieši  Kirhenšteins esot  atklājis, ka viņa konkurenti zinātnes jomā „sākuši gatavot kadrus un materiālus” iznīcinošam Hitlera reiha bakterioloģiskam karam pret Staļina valsti. („Taču fašistiskā Ulmaņa valdība un tai pakalpīgā prese nepievērsa nekādu vērību trauksmainajām ziņām, ka herderieši nodarbojas ar holēras, mēra, liesas sērgas, tīfa u.c. baktērijām, kuras varētu izmantot nākamajā karā pret Padomju Savienību.”) Visiem šiem murgiem lētticīgākos lasītājos vajadzēja radīt iespaidu, ka savā Maskavas brauciena laikā šķiriski modrais profesors ir brīdinājis attiecīgas padomju iestādes un, pateicoties tam, „herderiešu bakterioloģiskais karš” pret PSRS ticis laimīgi novērsts.40

Profesora Augusta Kirhenšteina sabiedriski politiskā rosīšanās 1939. un 1940. gadā pēc „bāzu līguma” noslēgšanas ar PSRS ir atsevišķa raksta cienīgs temats. Šoreiz vēl atgādināšu tikai, ka A. Kirhenšteina un dažu citu „Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām” biedru kontakti ar PSRS pārstāvniecības faktisko galvu I. Čičajevu un viņa veiklajām rokām – M. Vetrovu – laika gaitā kļuva arvien intensīvāki un daudzveidīgāki.

1940. gadā, kad PSRS vadība izšķīrās par Baltijas valstu pakļaušanas „kulturālo”, pakāpenisko  scenāriju  (bez sīko komunistu spēku un kreiso spēku puča palīdzības),  ielikteņu valdību locekļu kandidatūras svarīgāko ministriju vadīšanai bija jau „pietiekami nobriedinātas”. Staļina emisāriem 1940. gada jūnija okupācijas  dienās un naktīs atlika tikai izšķirties par „leļļu valdību” kadru sastāva galīgo variantu un to apstiprināt. .

Visās trijās Baltijas valstīs 1940. gadā nodibinājās līdzīga sastāva valdības. Padomju iestādes bija izmeklējušas tām tādus ministrus un ministru prezidentus, kurus:

–    tautā pazina,

–     kurus uzskatīja par „demokrātiski”, „progresīvi” noskaņotiem  – tas radīja daļā tautas ilūzijas par demokrātisku notikumu gaitu.

Pats galvenais tomēr bija tas, ka šīs personas bija nobriedinātas un neatsacīgi gatavas kolaborācijai,  neradīja gandrīz nekādas īpašas  grūtības padomju okupācijas vadībai  tās mērķu sasniegšanā. Pārrēķināšanās, šķiet, iznāca tikai ar neparedzēti ,,lecīgo,, profesoru V. Krevi-Mickeviču Lietuvā, kas mēģināja atteikties no viņam ierādītās lomas un automātiskas visu Dekanozova pavēļu izpildīšanas. Augusts Kirhenšteins gan ne no kā neatteicās. Viņš nebija izņēmums.

Un lai mums nestāsta daži atmiņu autori, ka Kirhenšteins bijis ļoti pārsteigts par viņam piedāvāto premjera vietu Višinska ielikteņu valdībā. Pārsteigts viņš varbūt arī bija,  bet ne ļoti.42

Galu galā vismaz tik daudz nu biedri no Antonijas ielas bija strādājuši, lai pašā izšķirīgākajā mirklī nesaņemtu savā rīcībā no lielā pārsteiguma ar infarktu pamirušu 67 gadus veca profesora personu. Staļinam bija vajadzīga dzīva marionete. Staļins dabūja dzīvu marioneti. Andrejs Upīts teicās pilnīgi saprotam, kāpēc izvēlējās taisni tādu, kāds bija Augusts Kirhenšteins.

 
Leave a comment

Posted by on 17/06/2021 in Uncategorized

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: