Universitātes avīze PIRMDIENA, 1999. GADA 18. OKTOBRIS DOMĀSIM KOPĀ
“Kam vajadzīgs šis templis, ja tajā nav nožēlas?’
Pēc divu gadu cītīga darba klajā nācis pētījums “Latvijas Valsts universitātes vēsture 1940.-1990.”. Pie tā sagatavošanas strādājusi vēsturnieku grupa profesora H. Stroda vadībā, cenšoties sniegt dokumentētu ieskatu šajā Universitātes pastāvēšanas smagākajā posmā. Pētot arhīvus, autori, protams, ir jutuši vēl nesenās pagātnes pārvērtēšanas bailes, tomēr mēģinājuši neaprobežoties ar puspatiesību tēlošanu. Kā ritējis darbs, ar kādām grūtībām nācies sastapties? Par to “Universitātes Avīzei” stāsta grāmatas sastādītājs HEĪNRIHS STRODS: Attēlā no kreisās: LU ZTV muzeja direktore I. Ondzule un profesors H. Strods grāmatas atvēršanas brīdī
Latvijas Valsts universitātes okupācijas gadu vēstures uzdevums ir vispirms noskaidrot, kas un kā veica Universitātes akadēmiskās dzīves sovjetizāciju, kādi bija šīs sovjetizācijas iecerētie un faktiskie rezultāti; skaidrot, kādas grimstošās sarkanās impērijas ietekmes saglabājušās šodien un kā tās iespaido demokratizācijas procesu Latvijā. Darba gaitā Latvijas Valsts universitātes vēstures rakstītājiem bija jāsastopas ar tīri profesionālām grūtībām. Pirmais grūtību bloks bija Latvijas okupācijas laika politiskās, ekonomiskās un kultūras vēstures izpētes trūkums, kas nedeva iespēju autoriem skatīt Universitātes vēsturi uz Latvijas vispārējās vēstures fona un tās kontekstā. Otrais grūtību bloks bija PSRS arhīvu nepieejamība. Te jārunā vispirms par PSKP CK arhīvu un lēmumiem Latvijas izglītības jautājumos, ari par PSRS Augstākās izglītības ministrijas arhīvu un tās pārstāvju revīzijas ziņojumiem, šīs ministrijas pavēļu tapšanas gaitu. Te jārunā par PSRS Valsts drošības ministrijas (komitejas) arhīvu, kurā jābūt Universitātes darbības vērtējumiem ārzemju sakaru, mācībspēku un studentu politiskās uzticamības jomā.Trešais grūtību komplekss bija saistīts ar Universitātes darbinieku un studentu laikabiedru atmiņu vākšanu. Jau 1997. gadā “Universitātes Avīzē” ar prof. R. Kondratoviča parakstu publicēts aicinājums vākt atmiņu materiālus. Vēlāk šis aicinājums tika atkārtots.
Visas LU struktūrvienības un katedras saņēma uzaicinājumu vākt materiālus par Universitātes okupācijas laika vēsturi. Tā kā bija iesūtīti tikai kādi desmit atmiņu pieraksti, grāmatas sastādītājs 1998. gadā panāca, ka LU Latvijas vēstures katedra pieņēma lēmumu iekļaut atmiņu vākšanu Vēstures fakultātes studentu Latvijas vēstures kursa praktiskajos darbos pēc noteikta plāna. Taču pret to asi iebilda studenti; viņu pārstāvis R. Līcis Studentu padomes vārdā protestēja, paziņojot, ka minētais pasākums ir Latvijas vēstures programmā neparedzēts darbs. Rezultātā zinātnē tika radīts liels robs. Ceturtais grūtību komplekss bija saistīts ar pašiem grāmatas autoriem, jo visi, būdami Latvijas okupācijas laikabiedri, LVU darbinieki un studenti, saglabāja savus individuālos priekšstatus par Universitātes dzīvi un darbu šajā laikā, kas varēja atspoguļoties grāmatas nodaļu saturā. No vienas puses, ārpusavotu zināšanas pozitīvi papildināja tēlojamā vēstures posma laikabiedru LVU vēstures izpratni, bet, no otras puses, varēja veicināt viena vai otra vēstures jautājuma subjektīvu traktējumu. Taču visumā autoru kolektīvu vērtēju pozitīvi, jo starp viņiem nebija neviena LVU vadošā darbinieka un tēlojumā neatspoguļojas, kā tagad saka, interešu konflikts.
Otrkārt, neviens no pamatnodaļu autoriem nebija komunistiskās partijas biedrs. Tāpēc šo grāmatu var uzskatīt par bezpartejisko laikabiedru tēlojumu. Tie autori, kuriem bija šāds interešu konflikts, autoru kolektīvu atstāja. Piektais grūtību bloks bija nepietiekamā finansēšana, kas gan deva iespēju strādāt Latvijas arhīvos un bibliotēkās, kopēt šo arhīvu materiālus, bet liedza iespēju strādāt aizrobežu arhīvos un bibliotēkās, kā ari izmantot jaunākos ārzemju pētījumus. Ari bijušais LVU Studentu arodkomitejas vadītājs, Ģeogrāfijas fakultātes students, tagad firmas “Varner Hakon” izpilddirektors
Viesturs KOZIOLS, kuru lūdzu sponsorēt autoriem braucienus uz ārzemēm, īpaši Krieviju, ar savas sekretāres starpniecību man atbildēja, ka katrai iestādei jāiztiek ar saviem budžeta līdzekļiem, un no sponsorēšanas atteicās. Taču minētās grūtības un problēmu grupas iespēju robežās centāmies pārvarēt Lielākais šā pētījuma sasnie-li -ļļ jL : i J r¥iI•*«JmBjfIIItgums,manuprāt,irlielajaunāarhīvumateriālapirmreizējāieviešanazinātnēunuztābāzesizdarītie,pašreiziespējamiesecinājumi.LatvijasgalvenāsaugstskolasvēsturesizpēteibijajāizmantovisutrijusavulaiktāsdarbībuvadošounkontrolējošoiestāžuarhīviLK(b)P(LKP)CK,LPSRAugstākāsizglītībasministrijasunLPSRNKVDNKGB(VDM,VDK)arhīvi.Visasšīstrīsvadībassistēmasdarbojāsvienoti, taču izšķirošais vārds vienmēr bija LKP CK.
Darbu apgrūtināja apstāklis, ka LPSR VDK arhīva republikā nav. (!!!??? Muldēšana – B. D.) Saglabājušies VDK LKP CK sniegto izziņu reģistri liecina, ka
LPSR VDK darbība LVU ar tās LVU kuratoru priekšgalā bija visai aktīva, sevišķi mācību personāla jomā. Lai stingrāk pamatotu secinājumus, faktu materiāls izmantots masveidīgi, turklāt nereti izmantojot dažādu padomju un padomju arhīvu sniegtos datus vienā jautājumā. Nonācām pie secinājuma, ka padomju iestāžu sniegtie dati, tai skaitā Universitātes atskaites un gada atskaites, vairāk izskaistināja patiesību nekā partijas pārskati, kuri bija slepeni, domāti dienesta vajadzībām un parasti tuvāki patiesībai, kaut ari ne vienmēr Ja LVU kompartijas organizācija sniedza pārskatus par PSKP CK lēmumu izpildi vai panākumiem komunistiskajā audzināšanā, tad pārskatu pozitīvā puse parasti bija krietni vien uzlabota. Taču kopumā LKP CK un LPSR VDK ietekme uz LVU darbību, varbūt atskaitot okupācijas pēdējos gadus, bija krietni lielāka, nekā tas atspoguļots presē un vairāku laikabiedru liecībās. Jāpiekrīt uzskatam, ka LVU, tāpat kā PSRS, nebija nekādas varas dalīšanas un visu noteica monopartija. Tāpēc ari grāmatā šī iekārta dažkārt dēvēta par kompartokrātiju.
Otrais pētījuma sasniegums ir četru akadēmiski brīvu autoru darbs pie vienas problēmas dažādiem aspektiem. Kaut ari šā darba zinātniskā rediģēšana, sevišķi par sarkanās impērijas pēckara okupācijas posmu, radīja papildus grūtības atkārtojumu novēršanā /kas ne vienmēr pilnībā izdevies/, autori nonākuši pie vienādiem pamatsecinājumiem. Tas liecina, ka šim vēsturnieku ekspertu darbam, kolektīvajai monogrāfijai, secinājumiem ir augsts ticamības koeficients. Rakstot darbu, izvirzījās vēstures zinātnē jau diskutētā problēma, vai laikabiedri var objektīvi attēlot Ls. dzīvo vēsturi – 50 gadus pēc notikušā. Vieni uzskata, ka vēsturnieks joprojām atrodas nesen pagājušo notikumu iespaidā un nav spējīgs objektīvi analizēt šos notikumus. Otri domā, ka šādiem vēsturniekiem ir ārpusavotu zināšanas, kas veicina dzīvās vēstures notikumu analīzi. Pieredze rāda, ka tie autori un manuskripta eksperti ( Dr. habil. hist. 0. Niedre, prof. A. Varslavāns, L. La-roze), kuriem dziļāk bija iespējams iepazīties ar Universitātes vēsturi un tās veidotājiem, visumā objektī-vāk spēj šos notikumus analizēt, ja vien viņi pietiekami dziļi pazīst ari rakstītos vēstures avotus. Par trešo pētījuma sasniegumu var uzskatīt LVU kvalitatīvo atšķirību atsegšanu salīdzinājumā ar totalitāro režīmu neokupētajām augstskolām. So totalitāro režīmu neokupēto augstskolu mācību un zinātniskā darba nozīmīgumu vispirms nosaka tās akadēmiskā brīvība un universitātiskā pieeja mācību un audzināšanas darbam. Latvijas Universitāte bija vienīgā augstskola, kura strukturāli spēja sniegt jaunatnei Eiropas universitātēm raksturīgo izglītību. Okupācijas vara ierobežoja šo Universitātes izglītības attīstību. To negatīvi ietekmēja administratīvi (jaunu profesionālu augstskolu dibināšana) un ideoloģiski (uzspiežot kā vienīgo filosofisko virzienu marksismu- ļeņinismu). Atšķirībā no akadēmiski brīvās Latvijas Universitātes, kura sadarbojās ar neatkarīgo Latvijas valsti, Latvijas Valsts universitātei nebija nekādas akadēmiskās brīvības, tā bija okupācijas varas (kompartijas un administrācijas) izpausme Maskavā un Rīgā.
Latvijas Valsts universitātes pirmo pēckara rektoru prof. M. Kadeku “Universitātes atskaites un gada atskaites vairāk izskaistināja patiesību nekā partijas pārskati, kuri bija slepeni, domāti dienesta vajadzībām un parasti tuvāki patiesībai, kaut arī ne vienmēr…” iecēla LK(b)P CK, birojs, un apstiprināja VK(b)P CK Maskavā jau 1944.gada pavasari.
LKP CK birojs iecēla ari pārējos okupācijas laika rektorus un prorektorus, iekļaujot tos Vissavienības nozīmes nomenklatūrā. Okupantu vara LVU pievērsa īpašu uzmanību un pakļāva režīma ļaundarībām. Latvijas abas totalitārās okupācijas varas savus iedomātos ienaidniekus ne tikai dehumanizēja, bet pēc tam ari fiziski iznīcināja, izsūtīja vai izolēja, vai centās pāraudzināt, turklāt komunisti šo pēdējo metodi izmantoja plašāk. Ja pāraudzināšanas programmas LVU un t.s. marksisma universitātē salīdzinām ar studentu politiskās audzināšanas programmām, tad neredzam atšķirību. Tas bija mark-sisms-ļeņinisms krievu komunistu izpratnē un sarkanās impērijas paš-slavināšanās, aptverot visu Universitātes darbu, sabiedrisko un pēc iespējas ari privāto dzīvi.
Ja Universitātes mācībspēku fiziskā iznīcināšana un izolācija (ari atlaišana no darba vai pazemināšana amatā) vieglāk konstatējama, tad garīgie zaudējumi Universitātes dzīvē okupācijas gados jāpēta speciāli. Pēc prof. J. Afanasjeva domām, krievi pasauli dalīja divās daļās -Krievijā un Nekrievijā. Krievijas sarkanās impērijas laikā šis dalījums bija padomija un nepadomija. Tāpēc Latvijas Valsts universitātes padomiskošana (sovjetizācija) patiesībā bija tās krieviskošana(rusi-fikācija). Tā izpaudās administratīvi, personāliju, mācību programmu u.c. formās, un tika veikta pēc iespējas intensīvi. Taču, neskatoties uz to, Universitātei bija agrāk izveidojusies tik liela autoritāte, ka tā pievilka maksimālu studentu skaitu. Rezultātā Universitāte, par spīti rusifikācijas pūlēm, patiesībā saglabāja savas nacionālās universitātes rakstura iezīmes. Studentu un mācībspēku absolūtais vairākums bija latvieši. Taču tas, kā šīs iezīmes traucēja sovjetizāciju, jāpēta atsevišķi. Ceturtais pētījuma sanie-gums, manuprāt, ir tā pamatseci-nājumu sakritība ar citu Latvijas zinātnisko iestāžu un, pirmkārt, Latvijas PSR ZA vēstures pētījumu pamatsecinājumiem.
Universitātes 80 gadu jubileja no mums neprasa kolektīvu atvainošanos par komunistiskās okupācijas laikā Universitātē notikušo, bet gan kolektīvu atbildību un nožēlu. Jo kam gan vajadzīgs šis zinātnes templis un Lielā aula, ja tajā nav nožēlas.
Par vienu no nožēlas formām kļuvusi okupācijas laika Universitātes vēstures izpēte. Latvijas Valsts universitātes vēsture šodien ir bojā gājušās Atlantīdas – PSRS sarkanās impērijas -un šī Titānika vadošā un virzošā spēka – PSKP un tās marionetes LKP- bojā ejas vēstures sastāvdaļa. Ja kopumā pēc Universitātes deintegrācijas akadēmiskā izglītība tika pārvērsta par politizētu profesionālu izglītību, tad Latvijas Valsts universitātē vēl saglabājās dažas akadēmiskās universitātes izglītības iespējas, kas nedaudz mazināja sarkanās impērijas totalitārā garīgā deficīta izplatību. Jau minēju, ka pie šā darba strādājuši tikai notikumu aculiecinieki un laikabiedri. Taču īso pārskatu gribētu nobeigt ar pateicību šīs grāmatas iniciatoram, akadēmiskas Latvijas Universitātes atjaunotājam un veidotājam profesoram J. Zaķim. Prot J. Zaķis kā izcils fizikas zinātnieks labi saprata, ka brīva, demokrātiska, akadēmiska Universitāte nevar sekmīgi attīstīties, nepārvarot un nepārvērtējot savu tuvāko pagātni. Tāpēc divu gadu laikā viņa tiešā vadībā, ieskaitot ierosinājumus grāmatas struktūrā, tapis šis darbs. Tāpēc tas ir ne tikai piemineklis atjaunotajai Latvijas Universitātei, bet ari tās atjaunotājam, visilggadējākajam LU likumīgi ievēlētajam rektoram.
Profesors H. Strods pauda, ka tieši viņš kā vēsturnieks PĀRĀK DZIĻI IEKĻUVIS un pakļuvis.. Krievijas arhīvos.. – Viņam to rotaļīgi atgādināja.




LU prof. Heinrihs Strods (1925-2012), LZA Goda loceklis, LOM pētniecības daļas vadītājs un Gadagrāmatas redaktors, Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas loceklis, TZO, vismaz 800 publikāciju autors, to vidū vairāk nekā 20 grāmatas. Pēdējās: divsējumu PSRS Politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990 (skat. JG266:28-32, 267:83-84) un Sēlija senāk un tagad (2011).
Reti kurš Latvijas vēsturnieks veltījis tik daudz laika visnopietnākajām studijām neskaitāmu valstu arhīvos. Darbs, darbs un vēlreiz darbs – tas, man šķiet, ir profesora dzīves moto; laiks nekad nav ticis izšķiests sīkumos – tā Stroda kolēģis prof. dr. Aivars Stranga.