RSS

LU – Vai templis bez okupācijas laiku nekrietnību nožēlas?

04 Apr

Universitātes avīze PIRMDIENA, 1999. GADA 18. OKTOBRIS DOMĀSIM KOPĀ

“Kam vajadzīgs šis templis, ja tajā nav nožēlas?’

Pēc divu gadu cītīga darba klajā nācis pētījums “Latvijas Valsts univer­sitātes vēsture 1940.-1990.”. Pie tā sagatavošanas strādājusi vēsturnieku grupa profesora H. Stroda vadībā, cenšoties sniegt dokumentētu ieskatu šajā Universitātes pastāvēšanas smagākajā posmā. Pētot arhīvus, autori, protams, ir jutuši vēl nesenās pagātnes pārvērtēšanas bailes, tomēr mēģi­nājuši neaprobežoties ar puspatiesību tēlošanu. Kā ritējis darbs, ar kādām grūtībām nācies sastapties? Par to “Universi­tātes Avīzei” stāsta grāmatas sastādītājs HEĪNRIHS STRODS: Attēlā no kreisās: LU ZTV muzeja direktore I. Ondzule un profesors H. Strods grāmatas atvēršanas brīdī

Latvijas Valsts universitātes oku­pācijas gadu vēstures uzdevums ir vispirms noskaidrot, kas un kā vei­ca Universitātes akadēmiskās dzī­ves sovjetizāciju, kādi bija šīs sovje­tizācijas iecerētie un faktiskie rezul­tāti; skaidrot, kādas grimstošās sar­kanās impērijas ietekmes saglabāju­šās šodien un kā tās iespaido demok­ratizācijas procesu Latvijā. Darba gaitā Latvijas Valsts uni­versitātes vēstures rakstītājiem bi­ja jāsastopas ar tīri profesionālām grūtībām. Pirmais grūtību bloks bija Latvijas okupācijas laika politis­kās, ekonomiskās un kultūras vēs­tures izpētes trūkums, kas nedeva iespēju autoriem skatīt Universitā­tes vēsturi uz Latvijas vispārējās vēstures fona un tās kontekstā. Ot­rais grūtību bloks bija PSRS arhī­vu nepieejamība. Te jārunā vispirms par PSKP CK arhīvu un lēmumiem Latvijas izglītības jautājumos, ari par PSRS Augstākās izglītības ministri­jas arhīvu un tās pārstāvju revīzijas ziņojumiem, šīs ministrijas pavēļu tapšanas gaitu. Te jārunā par PSRS Valsts drošības ministrijas (komite­jas) arhīvu, kurā jābūt Universitātes darbības vērtējumiem ārzemju saka­ru, mācībspēku un studentu politis­kās uzticamības jomā.Trešais grū­tību komplekss bija saistīts ar Uni­versitātes darbinieku un studentu laikabiedru atmiņu vākšanu. Jau 1997. gadā “Universitātes Avīzē” ar prof. R. Kondratoviča parakstu pub­licēts aicinājums vākt atmiņu mate­riālus. Vēlāk šis aicinājums tika at­kārtots.

Visas LU struktūrvienības un katedras saņēma uzaicinājumu vākt materiālus par Universitātes okupācijas laika vēsturi. Tā kā bija iesūtīti tikai kādi des­mit atmiņu pieraksti, grāmatas sa­stādītājs 1998. gadā panāca, ka LU Latvijas vēstures katedra pieņēma lēmumu iekļaut atmiņu vākšanu Vēstures fakultātes studentu Latvi­jas vēstures kursa praktiskajos dar­bos pēc noteikta plāna. Taču pret to asi iebilda studenti; viņu pārstāvis R. Līcis Studentu padomes vārdā pro­testēja, paziņojot, ka minētais pasā­kums ir Latvijas vēstures program­mā neparedzēts darbs. Rezultātā zi­nātnē tika radīts liels robs. Ceturtais grūtību komplekss bija saistīts ar pašiem grāmatas au­toriem, jo visi, būdami Latvijas oku­pācijas laikabiedri, LVU darbinieki un studenti, saglabāja savus individuā­los priekšstatus par Universitātes dzīvi un darbu šajā laikā, kas varēja atspoguļoties grāmatas nodaļu satu­rā. No vienas puses, ārpusavotu zi­nāšanas pozitīvi papildināja tēlojamā vēstures posma laikabiedru LVU vēstures izpratni, bet, no otras pu­ses, varēja veicināt viena vai otra vēstures jautājuma subjektīvu trak­tējumu. Taču visumā autoru kolek­tīvu vērtēju pozitīvi, jo starp viņiem nebija neviena LVU vadošā darbinie­ka un tēlojumā neatspoguļojas, kā ta­gad saka, interešu konflikts.

Otrkārt, neviens no pamatnodaļu autoriem nebija komunistiskās partijas biedrs. Tāpēc šo grāmatu var uzskatīt par bezpartejisko laikabiedru tēlojumu. Tie autori, kuriem bija šāds interešu konflikts, autoru kolektīvu atstāja. Piektais grūtību bloks bija ne­pietiekamā finansēšana, kas gan de­va iespēju strādāt Latvijas arhīvos un bibliotēkās, kopēt šo arhīvu materiā­lus, bet liedza iespēju strādāt aizro­bežu arhīvos un bibliotēkās, kā ari iz­mantot jaunākos ārzemju pētījumus. Ari bijušais LVU Studentu arodkomi­tejas vadītājs, Ģeogrāfijas fakultātes students, tagad firmas “Varner Hakon” izpilddirektors

Viesturs KOZIOLS, kuru lūdzu sponsorēt autoriem braucienus uz ārzemēm, īpaši Krie­viju, ar savas sekretāres starpniecī­bu man atbildēja, ka katrai iestādei jāiztiek ar saviem budžeta līdzek­ļiem, un no sponsorēšanas atteicās. Taču minētās grūtības un problēmu grupas iespēju robežās centāmies pārvarēt Lielākais šā pētījuma sasnie-li -ļļ jL : i J r¥iI•*«JmBjfIIItgums,manuprāt,irlielajaunāarhī­vumateriālapirmreizējāieviešanazinātnēunuztābāzesizdarītie,paš­reiziespējamiesecinājumi.Latvijasgalvenāsaugstskolasvēsturesizpē­teibijajāizmantovisutrijusavulaiktāsdarbībuvadošounkontrolējošoiestāžuarhīvi­LK(b)P(LKP)CK,LPSRAugstākāsizglītībasministri­jasunLPSRNKVD­NKGB(VDM,VDK)arhīvi.Visasšīstrīsvadībassistēmasdarbojāsvienoti, taču iz­šķirošais vārds vienmēr bija LKP CK.

Darbu apgrūtināja apstāklis, ka LPSR VDK arhīva republikā nav. (!!!??? Muldēšana – B. D.) Sa­glabājušies VDK LKP CK sniegto izziņu reģistri liecina, ka

LPSR VDK darbība LVU ar tās LVU kuratoru priekšgalā bija visai aktīva, sevišķi mācību personāla jomā. Lai stingrāk pamatotu secinājumus, faktu mate­riāls izmantots masveidīgi, turklāt nereti izmantojot dažādu padomju un padomju arhīvu sniegtos datus vienā jautājumā. Nonācām pie seci­nājuma, ka padomju iestāžu snieg­tie dati, tai skaitā Universitātes at­skaites un gada atskaites, vairāk iz­skaistināja patiesību nekā partijas pārskati, kuri bija slepeni, domāti dienesta vajadzībām un parasti tu­vāki patiesībai, kaut ari ne vienmēr Ja LVU kompartijas organizācija sniedza pārskatus par PSKP CK lēmumu izpildi vai panākumiem ko­munistiskajā audzi­nāšanā, tad pārskatu pozitīvā puse paras­ti bija krietni vien uz­labota. Taču kopumā LKP CK un LPSR VDK ietekme uz LVU darbību, varbūt atskaitot oku­pācijas pēdējos gadus, bija krietni lielāka, nekā tas atspoguļots presē un vairāku laikabiedru liecībās. Jā­piekrīt uzskatam, ka LVU, tāpat kā PSRS, nebija nekādas varas dalīša­nas un visu noteica monopartija. Tā­pēc ari grāmatā šī iekārta dažkārt dēvēta par kompartokrātiju.

Otrais pētījuma sasniegums ir četru akadēmiski brīvu autoru darbs pie vienas problēmas dažādiem as­pektiem. Kaut ari šā darba zinātnis­kā rediģēšana, sevišķi par sarkanās impērijas pēckara okupācijas pos­mu, radīja papildus grūtības atkār­tojumu novēršanā /kas ne vienmēr pilnībā izdevies/, autori nonākuši pie vienādiem pamatsecinājumiem. Tas liecina, ka šim vēsturnieku eksper­tu darbam, kolektīvajai monogrāfi­jai, secinājumiem ir augsts ticamī­bas koeficients. Rakstot darbu, izvirzījās vēstures zinātnē jau diskutētā problēma, vai laikabiedri var objektīvi attēlot Ls. dzīvo vēsturi – 50 gadus pēc notiku­šā. Vieni uzskata, ka vēsturnieks joprojām atrodas nesen pagājušo no­tikumu iespaidā un nav spējīgs ob­jektīvi analizēt šos notikumus. Otri domā, ka šādiem vēsturniekiem ir ārpusavotu zināšanas, kas veicina dzīvās vēstures notikumu analīzi. Pieredze rāda, ka tie autori un ma­nuskripta eksperti ( Dr. habil. hist. 0. Niedre, prof. A. Varslavāns, L. La-roze), kuriem dziļāk bija iespējams iepazīties ar Universitātes vēsturi un tās veidotājiem, visumā objektī-vāk spēj šos notikumus analizēt, ja vien viņi pietiekami dziļi pazīst ari rakstītos vēstures avotus. Par trešo pētījuma sasniegu­mu var uzskatīt LVU kvalitatīvo at­šķirību atsegšanu salīdzinājumā ar totalitāro režīmu neokupētajām augstskolām. So totalitāro režīmu neokupēto augstskolu mācību un zinātniskā darba nozīmīgumu vis­pirms nosaka tās akadēmiskā brī­vība un universitātiskā pieeja mā­cību un audzināšanas darbam. Lat­vijas Universitāte bija vienīgā augstskola, kura strukturāli spēja sniegt jaunatnei Eiropas universi­tātēm raksturīgo izglītību. Okupā­cijas vara ierobežoja šo Universi­tātes izglītības attīstību. To nega­tīvi ietekmēja administratīvi (jau­nu profesionālu augstskolu dibinā­šana) un ideoloģiski (uzspiežot kā vienīgo filosofisko virzienu mark­sismu- ļeņinismu). Atšķirībā no akadēmiski brīvās Latvijas Univer­sitātes, kura sadarbojās ar neatka­rīgo Latvijas valsti, Latvijas Valsts universitātei nebija nekādas akadē­miskās brīvības, tā bija okupācijas varas (kompartijas un administrā­cijas) izpausme Maskavā un Rīgā.

Latvijas Valsts universitātes pirmo pēckara rektoru prof. M. Kadeku “Universitātes atskaites un ga­da atskaites vairāk izskaistināja patiesību nekā partijas pārskati, kuri bija slepeni, domāti dienes­ta vajadzībām un parasti tuvāki patiesībai, kaut arī ne vienmēr…” iecēla LK(b)P CK, birojs, un apstip­rināja VK(b)P CK Maskavā jau 1944.gada pavasari.

LKP CK birojs iecēla ari pārējos okupācijas laika rektorus un prorektorus, iekļaujot tos Vissavienības nozīmes nomen­klatūrā. Okupantu vara LVU pie­vērsa īpašu uzmanību un pakļāva režīma ļaundarībām. Latvijas abas totalitārās okupā­cijas varas savus iedomātos ienaid­niekus ne tikai dehumanizēja, bet pēc tam ari fiziski iznīcināja, izsū­tīja vai izolēja, vai centās pāraudzi­nāt, turklāt komunisti šo pēdējo metodi izmantoja plašāk. Ja pārau­dzināšanas programmas LVU un t.s. marksisma universitātē salīdzi­nām ar studentu politiskās audzi­nāšanas programmām, tad nere­dzam atšķirību. Tas bija mark-sisms-ļeņinisms krievu komunistu izpratnē un sarkanās impērijas paš-slavināšanās, aptverot visu Univer­sitātes darbu, sabiedrisko un pēc iespējas ari privāto dzīvi.

Ja Univer­sitātes mācībspēku fiziskā iznīcinā­šana un izolācija (ari atlaišana no darba vai pazemināšana amatā) vieglāk konstatējama, tad garīgie zaudējumi Universitātes dzīvē oku­pācijas gados jāpēta speciāli. Pēc prof. J. Afanasjeva domām, krievi pasauli dalīja divās daļās -Krievijā un Nekrievijā. Krievijas sarkanās impērijas laikā šis dalī­jums bija padomija un nepadomija. Tāpēc Latvijas Valsts universitātes padomiskošana (sovjetizācija) pa­tiesībā bija tās krieviskošana(rusi-fikācija). Tā izpaudās administratī­vi, personāliju, mācību programmu u.c. formās, un tika veikta pēc ie­spējas intensīvi. Taču, neskatoties uz to, Universitātei bija agrāk izvei­dojusies tik liela autoritāte, ka tā pievilka maksimālu studentu skai­tu. Rezultātā Universitāte, par spī­ti rusifikācijas pūlēm, patiesībā sa­glabāja savas nacionālās universitā­tes rakstura iezīmes. Studentu un mācībspēku absolūtais vairākums bija latvieši. Taču tas, kā šīs iezī­mes traucēja sovjetizāciju, jāpēta atsevišķi. Ceturtais pētījuma sanie-gums, manuprāt, ir tā pamatseci-nājumu sakritība ar citu Latvijas zi­nātnisko iestāžu un, pirmkārt, Lat­vijas PSR ZA vēstures pētījumu pa­matsecinājumiem.

Universitātes 80 gadu jubileja no mums neprasa kolektīvu atvainoša­nos par komunistiskās okupācijas laikā Universitātē notikušo, bet gan kolektīvu atbildību un nožēlu. Jo kam gan vajadzīgs šis zinātnes tem­plis un Lielā aula, ja tajā nav nožē­las.

Par vienu no nožēlas formām kļuvusi okupācijas laika Universi­tātes vēstures izpēte. Latvijas Valsts universitātes vēsture šodien ir bojā gājušās Atlantīdas – PSRS sarkanās impērijas -un šī Titānika vadošā un virzošā spēka – PSKP un tās marionetes LKP- bojā ejas vēs­tures sastāvdaļa. Ja kopumā pēc Universitātes deintegrācijas akadē­miskā izglītība tika pārvērsta par politizētu profesionālu izglītību, tad Latvijas Valsts universitātē vēl sa­glabājās dažas akadēmiskās univer­sitātes izglītības iespējas, kas ne­daudz mazināja sarkanās impērijas totalitārā garīgā deficīta izplatību. Jau minēju, ka pie šā darba strā­dājuši tikai notikumu aculiecinieki un laikabiedri. Taču īso pārskatu gribē­tu nobeigt ar pateicību šīs grāmatas iniciatoram, akadēmiskas Latvijas Universitātes atjaunotājam un veido­tājam profesoram J. Zaķim. Prot J. Za­ķis kā izcils fizikas zinātnieks labi sa­prata, ka brīva, demokrātiska, akadē­miska Universitāte nevar sekmīgi at­tīstīties, nepārvarot un nepārvērtē­jot savu tuvāko pagātni. Tāpēc divu gadu laikā viņa tiešā vadībā, ieskaitot ierosinājumus grāmatas struktūrā, ta­pis šis darbs. Tāpēc tas ir ne tikai pie­mineklis atjaunotajai Latvijas Univer­sitātei, bet ari tās atjaunotājam, vis­ilggadējākajam LU likumīgi ievēlēta­jam rektoram.

Profesors H. Strods pauda, ka tieši viņš kā vēsturnieks PĀRĀK DZIĻI IEKĻUVIS un pakļuvis.. Krievijas arhīvos.. – Viņam to rotaļīgi atgādināja.

Attēlu rezultāti vaicājumam “bonifācijs daukšts + sab”
Attēlu rezultāti vaicājumam “bonifācijs daukšts + sab”
IMAGE2808
IMAGE2809

LU prof. Heinrihs Strods (1925-2012), LZA Goda loceklis, LOM pētniecības daļas vadītājs un Gadagrāmatas redaktors, Valsts prezidenta Vēsturnieku komisijas loceklis, TZO, vismaz 800 publikāciju autors, to vidū vairāk nekā 20 grāmatas. Pēdējās: divsējumu PSRS Politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990 (skat. JG266:28-32, 267:83-84) un Sēlija senāk un tagad (2011).

Reti kurš Latvijas vēsturnieks veltījis tik daudz laika visnopietnākajām studijām neskaitāmu valstu arhīvos. Darbs, darbs un vēlreiz darbs – tas, man šķiet, ir profesora dzīves moto; laiks nekad nav ticis izšķiests sīkumos – tā Stroda kolēģis prof. dr. Aivars Stranga.

 
Leave a comment

Posted by on 04/04/2021 in Uncategorized

 

Comments are closed.

 
<span>%d</span> bloggers like this: