RSS

Kopveža (..arī spāņu ģenerāļa) Voldemāra OZOLA iesāktā autobiogrāfiskā romāna galvenais varonis sauca sevi – SMURĢIS!

06 Feb

Tiek attēlots vienums rpt_054__delegation.jpg.
Tiek attēlots vienums image009.gif.
Tiek attēlots vienums image026.gif.

***
Preventīvi reaģējot uz diviem attēliem adresē
https://bonislv.files.wordpress.com/2011/09/image0732.jpg * Smurģis (īstais, 1890-1938) te varētu dalīties atmiņās. Piezīmes. 1. Vienā no gifiem:
Lepihin = Lepse (mūsu tautietis, Ivans Ivanovičs);
Smorodinskij = Smurģis. 2. Grupas attēls no: Рабочий Китай в борьбе против империализма. Отчет первой профсоюзной делегации СССР в Китай. M., 1927 * * * Dziļākai skaidrībai par lietu: Skaidrs ir tas, ka neviens līdz šim nezin, kas īsti bija V. OZOLS! ….

*
Līdz šim nav neapšaubāmos avotos, dokumentos, situāciju pētījumos visiem pieejami parādīts un izskaidrots V. Ozola kontaktu un saistības veids un ciešums ar PSRS militārās izlūkošanas sistēmu, ar tautiešiem tajā, ar izlūkdienestu „virtuvi” un intrigām.

*
Dziļš un nopietns latviešu strēlnieku vēstures pētnieks Dr. hist. habil. Valdis Bērziņš 1990. gadu vidū, rakstot par V. Ozola darbību Iskolastrela priekšsēdētāja statusā pārliecināti uzsver, ka „neapšaubāma ir V. Ozola turpmākā saistība ar padomju slepeno dienestu, par ko maz kas vēl zināms”. (1) Diemžēl arī šajā gadījumā īsti nav skaidrs, uz kādiem avotiem un pētījumiem balstās šāda pārliecība un par kādu V.Ozola un padomju izlūkdienesta sadarbības laiku ir runa.

*

Līdz šim arī Krievijas izlūkdienestu  pētniekiem nav  skaidrs, kad un kā sākušies viņu eksponētieV. Ozola un PSRS militārā izlūkdienesta (Razvedupra, vēlāk – GRU) kontakti. Jaunākajā Krievijas historiogrāfijā ir sastopami deklaratīvi apgalvojumi, ka tas noticis 1920.-1930. gadu mijā, ap laiku starp 1929.-1932. gadu, kad V. Ozolu savervējis viņa kādreizējais kolēģis Iskolastrelā un viņa sekotājs Iskolastrela priekšsēdētāja amatā, vēlākais padomju komdivs Oskars Stiga. Arhīva dokumenti, kas pašiem pētniekiem ļautu būt pārliecinātiem par šī fakta neapšaubāmību, netiek minēti.

*

Arī tāds salīdzinoši autoritatīvs GRU izlūkdienesta pētnieks kā Valērijs Kočiks, kurš publicējis pētījumu „GRU izlūki un rezidenti. Aiz Tēvzemes robežām” nevēlas neko apgalvot par V. Ozola un GRU sadarbības sākumu. Savas grāmatas nodaļā „Latviešu strēlnieks Voldemārs Ozols” viņš vaicā: „Vai šajā periodā (līdz 1932. gadam – B. D.) Ozols strādāja padomju izlūkdienesta labā?” un atbild: „Grūti pateikt”. Turpat gan piebilstot: „Ir liecība, ka 20. gadu beigās viņš tikās ar Oskaru Stigu [..]; par ko viņi runāja [..] – atbildes pagaidām nav.”

*
Nav atbildes arī uz vēl svarīgāku jautājumu. „Patiešām, šim cilvēkam (Voldemāram Ozolam – B. D.) bija visnotaļ liela loma Latvijas politiskajā dzīvē. Bet, lūk, tas, kāda loma ir piekritusi viņam padomju militārās izlūkošanas vēsturē, daudzējādā ziņā tā arī paliek mīkla. No oficiālās atslepenotās Voldemāra Ozola biogrāfijas (? – B. D.) netop skaidrs,

*

ko gan tik sevišķu ir paveicis šis cilvēks, ja jau mūsu (Krievijas – B. D.) militārais izlūkdienests nosauc viņu savu varoņu skaitā.” (2) !!!!!!!!!!!!!

*
Padomju izlūkdienestu pētnieki nereti brīnās, kādā veidā V.Ozols vispār palicis dzīvs lielākajās asiņainajās 20. gadsimta likteņu un cilvēku dzirnavās. Gan A. Kolpakidi un D. Prohorovs savā pētījumā „GRU impērija”, gan arī V.Kočiks un citi nebeidz brīnīties, kādā veidā un kāpēc Staļina slepkavīgie kalpi tik delikāti ir izturējušies pret šo latvieti.

*

Vienīgi pašam Voldemāram Ozolam, varbūt, pašam tas viss bija skaidrs – viņš taču galu galā sevi savā pašvērtības pārpietiekamībā nesatricināmi uzskatīja par neizbēgamas veiksmes bērnu, likteņa lutekli un slavas ceļa gājēju.

*

Ļoti daudz V.Ozola personības un dzīves peripētiju izpratnei dotu arī viņa rakstītais, faktiski autobiogrāfiskais romāns, kurā galvenais varonis ar savādu vārdu Smurģis saskata un pierāda īpašu Latvijas un savu vietu un lomu vispasaules planetārajos pārveidojumos Raiņa ideju garā…

*
Tas, protams, neatceļ pastāvošu historiogrāfisku un arhīvistisku nepieciešamību Voldemāra Ozola gadījuma noskaidrošanā (vispirms jau krievu vēsturniekiem) piekļūt pašiem saviem arhīviem.

*

1 Bērziņš V. Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga, 1995., 80. lpp.
2 Валерий Кочик. Разведчики и резиденты ГРУ. За пределами Отчизны, «Яуза, Эксмо» Москва, 2004, c.153-154

 
Leave a comment

Posted by on 06/02/2021 in Uncategorized

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: