Viens mazulis par mani smejas
un acīs viņam velniņš irdz.
Viņš tikai pieprasa man dzejas, –
bet kur lai paliek mana sirds?
Es Našmarktā to nepārdošu –
tur tā jau sīkumu par daudz, –
un svečturu, un vecu nošu,
un izbāzts pāvs stāv nenošauts…
…Es sirdi mainītu ar prieku
pret kaut ko vērtīgu, bet tas
tev pašai neliekas par lieku, –
un jaunavām tas piederas.
…Viens mazulis par mani smejas…
Es jaušu – viņam patīk tā…
Bet sliktie onkuļi zog dzejas
Un baumas apkārt iznēsā…
