Dzeru uguni,
glāstu ūdeni,
tu ap ziediem kā bite
pa putekšņiem plosies.
Mūsu dārzā peld putni
kā safīra delfīni,
un es nezinu, – kas viņi,
kurp viņi dosies.
—
Tu pa Nicu vēl domās,
un saldsāļas mīdijas
gribas vakaros atkal
ar tevi un vīnu.
Dzirkst uz balkona lietus,
un saulainās palodzes
paceļ aizkarus, liegi
par pērkonu smīnot.
—
Metu sveķainus dzintarus
kaismīgā kamīnā,
caurvējš alkaini ienāk
un apkrīt ap pleciem.
—
Senās grāmatās, zeltainās,
mūsu attēlus meklēju,
man kāds teica – tur viss,
kas vien noticis, esot..
