
Nupat savā arhīvā atradu Cildas Pelītes neizpratni par to, kāpēc 1981. gada “Dzejas dienā” ievietoti tieši šie divi
M. Ļermontova atdzejojumi. Labākie? Citur nepublicētie? – viņai neesot zināms. – Tā Pelīte.
Ar nelielu nokavēšanos paskaidroju – par savu gadījumu.
Atdzejotāju konkursā pirmo vietu toreiz nolēma nepiešķirt, jo es taču nebiju pazīstams.
Situāciju atrisināja piešķirot divas otrās vietas – man un Mārim Čaklajam.
Starp citu, par atdzejojumiem toreiz labi maksāja – 2 rbļ. par rindiņu, bet Tautas dzejniekiem – pat 4 rbļ.
Salīdzinājumam varu minēt, ka Mākslas akadēmijā par akta pozēšanu gleznotājiem arī maksāja 2 rbļ. stundā, bet pie tēlniekiem – 4 rbļ/st. Tā man stāstīja daiļas pozēt pratējas, ko iepazinu kā skolnieces Jāz. Mediņa mūzikas videnes solos.
Lūk, tā.
Laikam 4 jaunus kreklus toreiz pēc konkursa uzreiz nopirku, cik atceros.. Varēju beidzot atļauties.