Nupat savā arhīvā atradu Cildas Pelītes neizpratni par to, kāpēc 1981. gada “Dzejas dienā” ievietoti tieši šie divi

M. Ļermontova atdzejojumi. Labākie? Citur nepublicētie? – viņai neesot zināms. – Tā Pelīte.

Ar nelielu nokavēšanos paskaidroju – par savu gadījumu.

Atdzejotāju konkursā pirmo vietu toreiz nolēma nepiešķirt, jo es taču nebiju pazīstams.

Situāciju atrisināja piešķirot divas otrās vietas – man un Mārim Čaklajam.

Starp citu, par atdzejojumiem toreiz labi maksāja – 2 rbļ. par rindiņu, bet Tautas dzejniekiem – pat  4 rbļ.

Salīdzinājumam varu minēt, ka Mākslas akadēmijā par akta pozēšanu gleznotājiem arī maksāja 2 rbļ. stundā, bet pie tēlniekiem – 4 rbļ/st. Tā man stāstīja daiļas pozēt pratējas, ko iepazinu kā skolnieces  Jāz. Mediņa mūzikas videnes solos.

Lūk, tā.

Laikam 4 jaunus kreklus toreiz pēc konkursa uzreiz nopirku, cik atceros.. Varēju beidzot atļauties.