RSS

Latgalē. Senais Katrīnas ceļš

24 Oct


Pa Katrīnas*
(tā vectēvs sauca)
ceļu,
ko jūnijs zāļu dziedētavās ved,
mēs ejam mežos,
pilsētas mūs nelūdz,
bet ezeri vairs acis nepamet…

Es labprāt sirdi
dēstītu starp kļavām
un gaidītu,
kā atmaigst tā un dīgst,
te līdzās atmiņām par bērna dienām savām,
ko tikai sapņos
apciemot vairs drīkst…

Te topu brīvs
no lielpilsētu stresiem
un klīstu balts,
kur kārkli miglā mirkst,
kur ietvju asfalts kājas kopā nesien
un iela skaudri
netrokšņo, un tirgs…

Te jūtos savs
starp pīlādžiem un ievām,
un sādžiņās,
kur panāk saules riets,
par kaut ko labu runāju ar sievām
un meitenēm,
kas lopus ievest iet…

Tad
pūkainu un gaiši zilu zvaigzni
mums vakars saudzīgs
aizvien tuvāk nes,

bet, – tikai
to ar roku nevar aizsniegt…

kaut arī tā –
šīs pašas pasaules…

* Pēc seniem vietējiem nostāstiem pa tagad jau aizaugušo un dabā grūti atrodamo ezerkrastu ceļu (no Sekļupītes brasla caur Daukstīm, Jaudzemiem un tālāk – Dudiškiem),

Krievijas cariene Katrīna I (bijusī vienkāršā latgaļu meitene Marta Švirplis – Skovronska) savulaik esot zeltmirdzošā daudzjūga karietē braukusi apciemot savas dzimtās tēva mājas pie Višķiem.

2009

 
Leave a comment

Posted by on 24/10/2020 in Uncategorized

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: