Skraidīt, smiet,
baltu blūzīti ņurcīt
meža šķūņos, kur nenāk neviens,
tikai smaržo pēc kalmēm un gurds ir
plašos klājienos saguldīts siens…
Viņas augums bij savādi lokans…
Snaidro spēku es zināju viens …
Sirdis – zirgi, kas apburtā lokā
simtiem reižu līdz gurdumam skrien…
———-
Laiks tas – projām,
bet atmiņā līksmo
augsta debess pār dārziem un prieks
viņas austošo elpu un tīksmos
pirkstu galus pie deniņiem liek…
Skraidīt, smiet,
baltu blūzīti ņurcīt…
Rīta sajūta –
tīrs viss un svaigs…
Dzīves vārdā
sen izdzēsts tas burts ir, –
bet es pasmaidu domās –
kāds laiks!..
